Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Bundzinieks Rūdolfs Dankfelds par rakšanu dziļurbumā


Aleksandra Line

Par to, ka citreiz vajag aizbraukt uz otru pasaules malu, bet citreiz — pāriet ielai pāri

Bundzinieks Rūdolfs Dankfelds ir ierindojams starp Latvijas labākajiem jaunās paaudzes mūziķiem, ko visai grūti pieskaitīt kādam žanram. Lai arī esmu pārsvarā sekojusi līdzi viņa darbībai džeza mūzikas projektos, Rūdolfs daudz sadarbojas arī ar estrādes un popmūzikas māksliniekiem, spēlē roku, kabarē, teātri un daudz ko citu. Izdomaju satikt viņu un aprunāties, kas ir uz sirds tik daudzpusīgam mūziķim, ko jaunu sev viņš nemitīgi turpina atklāt, kurp šobrīd virzās Latvijas džezs un kas virzībā iedvesmo viņu pašu.

Vai tev kādreiz bija ienācis prātā, ka tu gribētu fokusēties uz kādu vienu mūzikas žanru?

Jā. Bet tā specifika, dzīvojot tik mazā valstī, ir tāda, ka, ja tu gribi tikai un vienīgi spēlēt mūziku, es uzskatu, ka tas īsti nav iespējams, darbojoties tikai vienā žanrā. Tas ir attiecināms uz visiem mūziķiem Latvijā kopumā.

Kā mūzika ienāca tavā pasaulē? Vai tas nāk no ģimenes?

Teātris nāk no ģimenes. Teātra vide, kur es biju visu laiku no 4—5 gadu vecuma. Teātris un viss kopums — gan skatuve, gan mūzika, gan aktierspēle, gan aizkulises. Arī tehniskā puse tam visam, viss tas kopums iedeva pirmo impulsu. Mūzika mājās, protams, arī skanēja. Un es diezgan agri sapratu, ka tās būs bungas — sešu gadu vecumā es diezgan mērķtiecīgi biju salicis to klasisko uzstādījumu ar pannām un katliem. Taču teātris bija šūpulis visam.

Kādi var būt kritēriji, kad tu vari atteikt piedāvājumam uzspēlēt?

Mani kritēriji citreiz ir ļoti savtīgi — varbūt kāds sastāvs ar mūziķiem, kad mana muzikālā gaume pašlaik atšķiras no tā, ko es daru ikdienā, ko spēlēju un ko klausos. Piekritīšu, ja iestājas moments un sajūta ar tiem cilvēkiem, kas mani uzrunā un kas man savtīgu iemeslu dēļ patīk. Ja tur ir kaut kāds elements, kas man patīk, tas varbūt nav vispār komerciāli izdevīgs notikums, bet es piekrītu. Pankroķīgāks elements vai dziesmu rakstīšanas veids, piemēram. Bet es pēdējos gadus diezgan bieži atsakos no projektiem, lai taupītu enerģiju — es nevaru būt mašīna un spēlēt 2—3 koncertus dienā vai astoņus koncertus nedēļā. Man vajag laiku uzlādēties.

Cik bieži tev gadās brīvdienas?

Kā jau es teicu, es atstāju laiku uzlādēties. Un es uzlādējos, ejot uz savu telpu un vienkārši strādājot ar bungām un pie klavierēm. Uzlādējos, izbraucot pie vecākiem, kuri dzīvo ārpus Rīgas, vai vienkārši klausoties mūziku. Es ļoti daudz klausos mūziku padziļināti — nevis mazgājot traukus, bet apsēžoties kaut vai uz 15 minūtēm. Un tā brīvdiena ir atpūta ausīm — viena diena, izslēdzot mūziku.

Vai ir kāds žanrs, ko tu pats klausies visbiežāk?

Es klausos ļoti daudz dziesminieku. Leonardu Koenu, Džoniju Mičelu. Tas ir man pats tuvākais žanrs — lieli dziesminieki. Man ir tāda pandēmijas liste, tāds liels papīra rullis ar maniem personīgajiem atklājumiem, un tur ir kādi 30—35 ieraksti. Tas ir tieši tāds marta pēdējās nedēļas saraksts — tādi, ko nebiju iepriekš dzirdējis vai nebiju padziļināti klausījies, kas mani aizķēra. Fundamentāli albumi.

Vai tā pandēmijas liste ir atspoguļojums tam, kā šis gads ir ietekmējis tavu ikdienu?

Darba ziņā tas, protams, noteikti bija panamāns — es nestrādāju valsts apmaksātā darbā, strādāju tikai uz sesijām. Man valsts palīdzēja, es dabūju pabalstus, bet tāpat es to ļoti izjutu. Ikdiena nemainījās tik ļoti — es tāpat visu laiku eju trenēties. Man patīk veselīgā rutīna — tā taciņa no mājām uz darba telpu man nemainās. Bet, protams, vienā brīdī visi darbi tika pārcelti vai atcelti, pilnīgi visi.

Vai, tavuprāt, ir noteikts minimums, kas praktizējošajam mūziķim ir jāpiekopj kā trenēšanas rutīna?

Man liekas, ir instrumenti, ar kuriem ir vairāk jādraudzējas, piemēram, ar trompeti ir jādraudzējas katru dienu, Kostiks Jemeļjanovs ir to teicis. Un ar bungām arī. Tāds mini rituāls, kaut vai 45 minūtes — rudimenti, tehnikas. Ir bundzinieki, kuriem mājās nav bungu, bet es uzskatu, ka tas minimālais daudzums ir vismaz stunda. Un es daru vairāk. Es uzroku kaut ko, un tā var būt vesela dziesma vai viens izgriezums, vai viena takts, vai viens koncepts — un tad ir lietas, ko es trenēju trīs mēnešus, ir lietas, ko trīs dienas trenēju. Parasti es atrodu kaut ko tādu, apstrādāju to, uzlieku uz papīra un ķeros klāt. Strādāju pie vienas lietas 2—3 stundas dienā, tad ko citu padaru. Vidējais ir 3—4 stundas dienā. Un, ja es paņemu dienu brīvu, tad nākamajā dienā padaru bišķiņ vairāk.

Vai, tavuprāt, Latvijā ir labs mācīšanas līmenis bungu spēlei?

Vismaz vidusskolas līmenī jā, ir Tālis Gžibovskis. Es nevaru pat izteikt vārdos, kā es viņu cienu kā pedagogu un kā cilvēku. Es tikai tagad, 10 gadus pēc RDKS absolvēšanas, sāku pilnībā apjaust dzīves lietas, vīrišķības lietas, attieksmes lietas, ko viņš ir mācījis. Un, tālāk ejot, es domāju, jauniem mūziķiem ir maksimāli daudz jātiecas uz ārpusi un jāmēģina tikt pie saviem elkiem un cilvēkiem, kas iedvesmo. Tas ir tas, kā es operēju — pēc vidusskolas paliku Rīgā, bet visu laiku braukāju apkārt. Es uzrunāju cilvēkus, kuru spēle man patīk, privāti e-pastos, un, ja tu ar sirdi, dvēseli, pamatoti un labā literārā valodā uzraksti, daudzi cilvēki tev atbild. Un, ja grafiki atļauj un tās lietas sakrīt, tad ir ļoti liela iespēja, ka tu tiec pie tiem cilvēkiem. Es pie lieliem cilvēkiem arī esmu ticis, kad dabūju kontaktus un sarunāju tikšanos. Tad ir tāds loks ar cilvēkiem, pie kuriem tu potenciāli vari atgriezties, ieiet vēl dziļākā līmenī, tad tas iegūst pavisam citu enerģiju.

Vai ir tā kādreiz bijis, ka tu ienāc telpā un domā — šoreiz nebūs labs koncerts. Auditorijas dēļ, piemēram?

Es tā mēģinu nenoskaņoties, tas nav pareizais izejas stāvoklis. Vienalga, vai ir pāris cilvēki zālē, vai pāris tūkstoši, spīd saule vai līst lietus, es mēģinu to garīgo lietu turēt. Tā ir trausla lieta, ar ārējiem apstākļiem var viņu nospiest ātri. Es cenšos tā nekad nenoskaņoties.

Cik ļoti tu ņem vērā auditorijas reakciju uz to, ko spēlē?

Es agrāk vairāk baidījos no auditorijas, tagad es cenšos nebaidīties. Agrāk aizvēros ciet, bet tagad cenšos būt atvērts. Citreiz klausītāji var aizraut mūziķi pilnīgi citā noskaņojumā. Hemingvejam ir ļoti labs teiciens par to, ka tad, kad tu ieej telpā, vienalga — istabā, kafejnīcā, bārā vai koncertzālē — uzreiz piefiksē, kā tev tā telpa liek justies. Un tā cilvēku kombinācija, kas ir tajā telpā — kā viņi tev liek justies. Tas ir labs prāta treniņš, kas attiecas uz spēlēšanu dzīviem cilvēkiem. Ļoti mainās no tā, kāda ir auditorija.

Ja godīgi, man vislabāk patīk «black box» iekštelpas un zāles, tā kā «Palladium» pirmais stāvs, piemēram, ja vēl nogriež nost tos bāra stūrus. Tāda izmēra telpas man īstenībā ir viskomfortablākas spēlēšanai — tu vēl vari redzēt, kā izskatās cilvēku sejas pēdējā rindā. Un skaņas ziņā arī patīk operēt tādās telpās, tu vari nolaist dinamiku lejā. Mazākās telpās var daudz vairāk manipulēt ar skaņas dinamiku.

Vai tu pats esi aktīvs klausītājs?

Es gribētu, lai Rīgā ir daudz vairāk enerģijas tam, kas man patīk. Džeza mūzika, rokmūzika, nobrieduši, pieauguši dziesminieki. Bet es eju uz koncertiem, man ļoti patīk. Ja pašam nav jāspēlē, es cenšos iet.

Kas tevi iedvesmo dzīvē?

Kustība. Es pats sev esmu to tā nodefinējis. Tas var izpausties dazādos veidos, bet kustība ir galvenais atslēgvārds. Kustība — fiziska un garīga. Kad tu kusties un aizbrauc uz jaunajām vietām, nonāc jaunajās situācijās, satiec jaunus cilvēkus. Citreiz tev vajag aizbraukt uz otru pasaules malu, citreiz — pāriet ielai pāri. Atklāt lietas par cilvēkiem.

Un kur tu pats pašlaik kusties?

Es noteikti gribētu vienmēr strādāt starptautiski, vienmēr spēlēt mūziku, tas ir skaidrs. Es gribētu strādāt kādā starptautiskā vienībā — ar kādu dziesminieku vai instrumentālo mūziku, bet gribu iet globāli un pēc iespējas nopietnāk apjoma ziņā. Muzikālās kvalitātes un garīgās kvalitātes ziņā. Iedvesmot cilvēkus klausīties mūziku, tāpat kā citi ir iedvesmojoši mani. Rakt dziļurbumā, nepalikt virspusē.

Tu esi viens no ansambļa spēlētājiem. Cik ļoti, tavuprāt, liela loma katra personībai ir tajā, lai viņš spēj ieklausīties visā sastāvā?

Ļoti liela loma. It sevišķi ritma grupā, motortelpā, kā mēs ar Jāni Rubiku to saucam. Tev ir pirmām kārtām jāvēlās spēlēt ansamblī. Jāvēlās no visas sirds, un tad viss pārējais variē atkarībā no žanra, situācijas un sastāva. Ir cilvēki, kuriem absolūti nav iespējams funkcionēt grupas ietvaros, tāpēc esmu priecīgs, ka viņi var realizēties solo projektos vai atrast kādas citas multimediju lietas.

Un, par žanriem runājot, kur, tavuprāt, ir šobrīd Latvijas džezs?

Mums vajag sakārtot to, ka Rīgā atkal nav kārtīga džeza kluba, nav platformas un vides, kur var aiziet. Visaugstākā līmeņa latviešu džeza mūziķiem ir jābūt vietai, kur var aiziet, iedzert aliņu un justies brīvi, atnākt pēc savām sesijām un ikdienas lietām. Un muzikāli Latvijas džezs ir uz tāda laba augšupejas viļņa kopumā — no tā, ko es esmu dzirdējis. Labs rāviens uz augšu.

Cik tev šķiet nozīmīgi regulāri spēlēt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem?

Ļoti nozīmīgi. Es esmu grupas skaņas piekritējs — tas nozīmē, ka tu veido skaņu kopā ar kolektīvu, grupu. Man mīļākā mūzika ir grupas skaņas. Mana darba specifika iekļauj to, ka man ir jāspēj pārlekt ļoti daudzos sastāvos ļoti īsā laika posmā — tas ir aizraujoši, bet ne vienmēr vienkārši. Un īstenībā es esmu par to, ka tu veido skaņu ar grupu, ar cilvēkiem. Ar domu, ka jūs veidosiet skaņu kopā, caur kļūdām, caur blakusparādībām.

Ja tu varētu savā dzīvē kaut ko mainīt, kas tas būtu?

Es nemainītu neko. Nianses ir visiem, būtu muļķīgi teikt par kādām cilvēciskām vai muzikālam lietām, kas visiem ir normāls attīstības process. Bet es noteikti nemainītu neko.