Talantu šovs albuma kostīmā
«Andre Yevsukov & Jam Orchestra» — «Sunset»
«Andre Yevsukov & Jam Orchestra» — «Sunset»
Albuma muzikālo brigādi rotā vieni no Latvijā atpazīstamākajiem un pieredzējušākajiem mūziķiem, kas apvienojušies zem Andreja Jevsjukova vārda. Džema orķestris šķietami iemieso savu identitāti, pavadot solistus, laideni klājot līdzenu faktūru, kas kalpo par platformu, kur katram no māksliniekiem izrādīt savu melodisko motīvu vācelīti. Lai gan katrs no skaņdarbiem sevi sākotnēji atklāj citādāk, pēc albuma atkārtotas noklausīšanās skaņdarbu caurgriezumi manās ausīs saplūst vienā vienumā, kur harmoniskā pulsācija ir vai nu statiska, vai labākajā gadījumā lineāri cikliska, bet ir svarīgi atkal uzsvērt, ka pašas kompozīcijas nav šī snieguma pamatēdiens, bet vairāk kā trauks, kurā mūziķi iemieso savu identitāti.
Albuma pirmais skaņdarbs jau atklāj šī albuma kompozīciju uzbūves īpatnības. Tēmas A daļa ir sekvencētu motīvu virkne, pēc kuras seko kontrastējoši liriskāka B daļa, kur melodiju atskaņo saksofons. Tālākā skaņdarba struktūra turpinās paredzamajā džema formātā, kur solisti fiksētās formas ietvaros izpaužas. Interesanti bija ieklausīties pianista Romāna Vendiņa solo sniegumā, kur mākslinieks škietami uzņemas vairāk riskus, brīvi interpretējot un apspēlējot harmoniju statiskās A daļas posmos, pārāk ilgstoši nepieķeroties vienai idejai un ļaujoties mūzikas plūsmai. Arī paša autora solo šajā skaņdarbā attīstās no mierīga un mistiska sākumpunkta, bet, tiklīdz grupas dinamiskā faktūra aug, solo valodā izogas aizvien vairāk sekvencētu elementu, kas izklausās krietni vien forsēti, nevis improvizēti. Solo noslēgums savukārt ļoti melodiski noslēdzas ar Džosa Pasa stila melodisku motīvu oktāvās.
Vieni no spilgtākajiem momentiem šajā albumā manās ausīs bija basista Pētera Liepiņa solo, kurš relatīvi īsā laikā pasaka daudz par savu basa spēli, integrējot nedaudz no visa — avangarda melodiskumu, virstoņu un «pinch-harmonics» tehnikas, «slap-bass», kā arī citas interesantas harmoniskas izvēles. Arī skaņdarbu «Sunset» raksturo nedaudz letarģisks grūvs, kas, tā vietā, lai liktu man relaksēties, vairāk aicināja mani meklēt kādu no albuma ātrākajām kompozīcijām. Tiesa, skaņdarbs skaisti izaudzē dinamiku līdz pat ģitāras solo beigām, kura B daļā parādās saistošs un vedinošs harmoniskais materiāls. Jāsaka arīdzan, ka soprānsaksofons Zinta Žvarta rokās šajā albumā skan fantastiski un manām ausīm tīk daudz labāk, nekā tenorsaksofons, kam smalkais, soprānam raksturīgais vibrato liek izklausīties mazāk pārliecinošam. Žvarta improviziācijas valoda ir visnotaļ ieturēta, bet apvienota ar labiem mēģinājumiem izlauzties ārpus monotonā harmoniskā plāna, kā arī atbilstoši ieskaņo šī albuma 1990. gadu estētiku.
Diemžēl nevaru teikt, ka grupas saspēli raksturo izteikta atraktivitāte vai komunikācija. Lai gan laiks un ritms ir nevainojams, sastāva kopējā noskaņa ir gluži kas vairāk, nekā vēsta tā nosaukums — lielākoties vērsta uz pavadīšanu un nemaisīšanos pa kājām solistam. Lintiņa bungu pavadījumi spīd taisnos, R’n’B stila grūvos, kur pavadījumi brīvi iemieso telpu, bet stagnē svinga ritmos, kur bundzinieks neatlaidīgi pieturas pie ostinato šķīvja pavadījumiem, kas brīžam darbojas pret svingam nepieciešamo telpas un gaisīguma funkcijas izveidi. Varētu mazliet likties, ka šis albums ir ražots 1990. gados, jo ir uzskatāmi dzirdams, ka autora ausu gardums ir «Yellowjackets», bet muzikālā valoda virspusēji sastāv no Čārlija Pārkera un citiem bībopa ēras meistariem, līdz ar to tas albumam iedod nelielu identitātes krīzi, kur melodiskā materiāla izstrāde caur sekvencētiem motīviem lūdz pēc kompleksākas harmonijas ar plašāku tonālo plānu. Rezultāts ir albums, kur bieži vien kompozīciju no kompozīcijas, vienu solo no otra atšķirt nav viegli, arīdzan tas, ka gandrīz katra skaņdarba ilgums pārsniedz septiņas minūtes, šo situāciju nepadara vieglāk uztveramu. Bet albuma saturs ir atbilstošs iepakojuma virsrakstam — Latvijas džeza mūzikas veterānu solo showcase.
Aprēķins un pragmātisms ir būtiska daļa no džeza mūzikas tradīcijas un improvizācijas mākslas. Intelektuāli lēmumi par improvizācijas virzienu, un melodiskās frāzes uzbūvi kalpo par vienu no stūrakmeņiem labskanīgas improvizācijas valodas veidošanā. Jevsjukova kompozīciju uzbūvi, kā arī improvizācijas valodu raksturo precizitāte un virtuozitāte, kurā, aplūkojot analītiski, nevar atrast ne mazākās nepilnības kā harmoniskos, tā arī ritmiskos mērogos. Otrs komponents, kas bieži vien nav ietērpjams aprēķinā, ir kas daudz netveramāks — kopēja stāsta veidošana, spontānā, kreatīvā un dievišķā mākslas gara klātbūtne vai arī kāda cita, subjektīvāka šīs estētikas interpretācija. Šis elements savukārt ir palicis krietni vien lielākā novārtā, atstājot manu prātu apātijas varā, kas rodas, kad, gribot vai negribot, izdzīvoju regulāras dežavu epizodes, kas liecināja par to, ka tas, ko dzirdu, ir jau noticis vai arī tūlīt atkārtosies vēlreiz. Gluži kā krāsojamā grāmata, kur nevienai līnijai netiek pārkrāsots pāri, vai kā rubika kubs, kurš tiek salikts tikai vienu reizi un nekad neizjaukts, šī mūzika lika man ilgoties pēc haosa un neierobežotības.