Pārvākties uz Rīgu muzikālās brīvības dēļ

Zandas Locenieces referāts par džeza pianistu Aleksandru Smirnovu

Rakstīt darbu par Aleksandru ir kā doties mežā, kuru tu labi nepārzini, bet noteikti zini, ka tev ir jāatrod kas pazīstams un drošs. Tveroties pie katra pazīstamā zariņa, es devos arvien dziļāk un tālāk. Tā ir kā maģiska pasaule, kuru tev nav bijis lemts piedzīvot, tā neatklātā Nārnija, kurā tik ļoti būtu gribējies ielūkoties. Pateicoties īpašiem pareizā ceļa virziena norādītājiem, arī es varēju nedaudz pavērt tās priekškaru un sajust smaržu, ko nes 1980., 1990. gadu džezs šaipus dzelzs priekškaram, un, pateicoties tam, Aleksandrs Smirnovs nu vairs nav man tik neizprotams un nezināms vārds.

Lai iegūtu kaut jel kādu informāciju par Smirnova kungu, man nācās meklēt jebkāda veida palīdzību. Esmu pateicīga ikvienam, kurš iesaistījās sarunās «vai tu zini kaut ko par…?» Īpaši lielu paldies es vēlos teikt Darjai Smirnovai, Aleksandra meitai, un Irinai, viņa sievai, par vēstures gaitā saglabātajiem avīžu rakstiem, ar kuriem viņa nesavtīgi dalījās. Tagad arī es priecājos, ka savā laikā vectēvs grieza no avīzēm rakstus par mūsu dzimtas cilvēku sasniegumiem — varbūt pienāks laiks, ka tie būs tik ļoti nepieciešami. Jāpiemin, ka visi šie raksti bija krievu valodā, un ar to man lieliski palīdzēja tikt galā Dace Šūpule — paldies arī viņai! Vēl lielu paldies vēlos teikt Indriķim Veitneram, Staņislavam Judinam un Viktoram Ritovam par sniegto informāciju. Rakstot šādus darbus, katrs mazais atmiņu mozaīkas gabaliņš ir nozīmīgs, lai beigās varētu skatīties caur kopīgu mozaīku un vērot, kā saule atkal spīd caur šo krāsu spektru.

Krievija

Aleksandrs Smirnovs ir dzimis 1949. gada 27. jūlijā Kaļiņingradā. Dzimis un audzis viņš ir kā vienīgais bērns ģimenē. Šai ģimenei ir ļoti raksturīgi būt dažādu jomu speciālistiem un kā tieši, varēs lasīt nedaudz vēlāk. Aleksandra mamma pēc profesijas bija ārste, savukārt, tēvs — jūrnieks. Aleksandram patika mūzika, un tāpēc viņš mācījās klavieres bērnu mūzikas skolā un vēlāk arī koledžā, ko mūsdienās var pielīdzināt mūzikas vidusskolas izglītībai. Bet tik viegli viņam tas nenāca — 1966. gadā absolvējis bērnu mūzikas skolu, viņš vēlējās turpināt mācīties klavierspēli, tāpēc iestājās mūzikas koledžā. Tas, kas sagādāja nelielas neērtības, bija fakts, ka tūlīt, pēc diviem gadiem, tajā pašā laikā viņam bija jāiet armijā. Toreiz Kara Lidotāju skolas bataljonā bija mūzikas nodaļa, un, to beidzot, viņš vienlaicīgi beidza arī mūzikas koledžu. 1970. gads bija tas laimīgais gads, kad armijā vairs nav jādienē un var sākt savas gaitas. Armijā pavadītie divi gadi Aleksandram nebija tik grūti, kā varētu šķist, jo, tieši dienējot armijā, viņš tuvāk iepazinās ar džeza mūziku. Tur, vietējā pūtēju orķestra sastāvā, smalkais vīrs stāvēja pie lielās bungas un klausījās sev neizprotamas lietas. Kā pats Aleksandrs kādā intervijā teica: «Džezu biju dzirdējis, bet neko no tā nesapratu. Mēģināju spēlēt, bet arī nekas nesanāca, toties klasika gan man patika.» Tur viņam paveicās, viņš iepazinās ar trompetistu, benda līderi Viktoru Avģējevu. Kā viņiem nebija jāspēlē obligātais orķestra repertuārs, līdzīgi domājošie sanāca kopā un mēģināja spēlēt džezu. Pirmās reizes mēģinot, Aleksandram bija tikai viens teikums, ko sacīt: «Džeki, man galva sāp no jūsu mūzikas!» Bet pēc kādas no kopā spēlēšanas reizēm saprata, ka, ja jau viņš spēlē, tad viņš var spēlēt. Ar to brīdi sākās aktīvāka džeza klausīšanās — megnetafoni, dažādi ieraksti, bet Aleksandru nepameta viena doma — kā vispār kaut ko tādu var nospēlēt?! Ar laiku viņš sāka mācīties Džona Koltreina improvizācijas. Pētot sīkāk šīs improvizācijas un vispār džeza mūziku kā tādu, tā pilnībā satvēra viņu un tā arī līdz mūža beigām neatlaida. Tūlīt pēc armijas Aleksandrs bija tik ļoti saviļņots, ka vēlējās iestāties akadēmijā un mācīties džezu, bet nedrīkstēja to darīt, jo džezs bija Amerikas mūzika, tātad — nevēlama. 1971. gadā viņš sāka strādāt Kaļiņingradas filharmonijas estrādes ansamblī. Protams, tādu džeza ansambļu filharmonijās toreiz nebija, tāpēc nācās spēlēt dažādas estrādes dziesmas, uzstāties kafejnīcās un restorānos. Ar šo sastāvu viņš pirmo reizi piedalās festivālos Ņižņijnovgorodā un Pēterburgā.

Kā jau zināms, dzīve nav viens vienīgs darbs un izklaide. Pienāk brīdis arī īstai mīlestībai, kuru Aleksandrs piedzīvoja kopā ar Irinu. Irina bija ārste, un viņi satikās kādā skaistā deju vakarā. Nepagāja necik ilgs laiks, precīzāk, divas nedēļas, kad abi laimīgie cilvēki mija gredzenus un deva viens otram «Jā!» vārdu. Pēc kāzām jaunais pāris pārvācās uz mazu pilsētiņu pie jūras, Zelenogradsku, netālu no Kaļiņingradas. Jaunā vīra amats, protams, uzlika lielāku atbildību par ģimenes finansēšanu, bet Aleksandrs to noteikti vēlējās apvienot ar mūziku. Tā kā džezu nebija iespējams mācīties kādās skolās, Aleksandrs pats bija pietiekami motivēts, lai to iemācītos. Viktors Avģējevs, ar kuru viņš iepazinās armijas laikā, Aleksandram piedāvāja spēlēt pie viņa bigbendā. Tajā laikā Kaļiņingradā notika vēl dažas nozīmīgas tikšanās. Viena no tām — ar saksofonistu no Ņujorkas Sergeju Gurbelošvili, kurš pēc kāda laika viņu paņēma spēlēt pie sevis kvintetā. Lai pilnveidotu savas prasmes un spējas, Aleksandrs praktizēja Oskara Pītersona, Erola Gārnera un Bila Evansa improvizācijas. Kolīdz sākās aktīvāka spēlēšana bigbendā un dažādos sastāvos, sākās arī aktīvāks festivālu laiks. Viens no pirmajiem festivāliem, kurā nācās piedalīties ar saviem sastāviem, bija Gorkovā. Tur Aleksandrs pirmo reizi dzirdēja saksofonista Vadima Vjadro kvartetu. Tas viņu pilnībā saviļņoja un aizrāva!

Pēc festivāla abi mūziķi satikās Kaļiņingradā un iepazinās tuvāk. Šīs draudzības rezultātā Aleksandrs tika iedrošināts rakstīt savu mūziku, sākt komponēt. Tas bija liktenīgs pagrieziena punkts, jo tieši šāda veida atbalsts un iedrošinājums bija vajadzīgs, lai nebaidītos likt savas idejas uz papīra un piedāvāt cilvēkiem ko svaigu un nebijušu. Protams, tas izraisīja lielāku interesi klausīties dažādus māksliniekus, kā, piemēram, Makoju Taineru un Čiku Korea. Jau 1972. gadā Smirnovs izveido savu pirmo trio, ar kuru koncertē Rīgā un Pēterburgā. Pats Vadims Vjadro bija rīdzinieks, kurš vēlāk aktīvi darbojās arī Eiropas, precīzāk, Austrijas džeza dzīvē un Ņujorkā. Piedalījās Brodvejas uzvedumā «Jesus Christ Superstar» un daudzos citos projektos. Par viņu «The New York Times» rakstā var lasīt: «How unlikely it was that the country, which was relatively isolated from the world of jazz, could produce a jazz musician, with such a mature and distinctive personal style that ranges from swing to abstract sonorities of the avant-garde genre.» Bet jau pašā savas karjeras sākumā Vadims spēja uzrunāt Aleksandru caur savu mūziku!

1970. gadi Smirnovu ģimenē bija arī pilni prieka, jo 1973. gadā pasaulē nāca viņu pirmā meita Jekaterina, un 1979. gadā otrā meita Darja. Abas meitenes piedzima mazajā Zelenogradskas slimnīcā, kur vecmāmiņa strādāja par ārsti. 1975. gadā Smirnova kundze ieguva kooperatīvā dzīvokli Kaļiņingradā, un tādēļ visa ģimene atkal pārcēlās atpakaļ uz Kaļiņingradu. 1977. gadā Aleksandrs sāka strādāt Groznijas filharmonijā. Ap to pašu laiku arī Čerkasi (Ukraina) filharmonijā. Viņš bieži braukāja uz Ukrainu darba dēļ. Šīs braukāšanas rezultātā izveidojās viņa pirmā grupa «20. gadsimts». Puiši spēlēja estrādes mūziku, džezs bija kā hobijs, ko varēja nemanāmi iepīt arī šādā mūzikā. Ar šo sastāvu viņi apbraukāja teju visu Padomju Savienību.

Par Rīgas džeza dzīvi sīkāk Aleksandram pastāstīja Vadims Vjadro. Smirnovs sāka aktīvāk klausīties Gunāru Rozenbergu, Uldi Stabulnieku un Egilu Straumi. Tā brīvība, kas Latvijā bija nesalīdzināmi plašāka, ļoti ieinteresēja Aleksandru, jo būt Krievijā tajā laikā nebija viegli. Šī nepārtrauktā piesardzība un novērošanas sajūta nebija viegli panesama. Tā kļuva par tādu psiholoģisku spriedzi, kurā nācās dzīvot katru dienu. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ Aleksandrs sāka braukāt uz Rīgu. Ar savu sastāvu viņi brauca, spēlēja džeza klubos. Esot izklausījies viņš pēc izteikta Oskara Pīterona! Kādā citā reizē viņi uzstājās klubā «Allegro». Vēl pēc kāda laika sāka braukt uz festivālu Rīgā «Vasaras Ritmi». Tā tas notika vairākus gadus, viņš bieži braukāja uz Rīgu, sapazinās ar vietējiem mūziķiem, sajuta citu piegaršu muzikālai brīvībai un gala rezultātā izlēma par labu tai.

Latvija

Uz Latviju Smirnovu ģimene pārvācās 1982. gadā. Viņi iekārtojās Jelgavā, kuras tad arī sauca par savām jaunajām mājām. Pirmie gadi nepavisam nebija viegli, jo darbu kā pianists viņš nevarēja sev nodrošināt. Aleksandrs sāka strādāt piena kombinātā — vilka, staipīja kravas. Ar laiku, iepazīstoties ar mūziķiem, spēlējot kafejnīcās, džezs kļuva arvien tuvāks un tuvāks. Sākumā viņš spēlēja ar kontrabasistu Ivaru Galenieku, par viņu sakot: «Viens no labākajiem kontrabasistiem visā Padomju Savienībā.»

Tad jau sāka gatavot solo programmas un uzstājās ar tām. Patīkami bija uzstāties kopā arī ar basistu Borisu Bannihu. Kad Smirnova vārds jau bija pazīstamāks mūziķu aprindās, sanāca izveidot arī kādas ļoti labas sadarbības. Viena no tām bija ar dziedātāju Olgu Pīrāgs. Kopā ar Gunāru Rozenbergu spēlēt arī esot bijis aizraujoši. Aleksandrs par Gunāru saka:«Vot, tas ir džezamenis, īsts amerikānis — ļoti žēl, ka viņš sāk arvien retāk koncertēt.» Aleksandrs šajā laikā spēlēja ar daudz un dažādiem māksliniekiem, bet dažus no tiem viņš īpaši izcēla, kā, piemēram, daudzpusīgo saksofonistu Gintu Pabērzu, ģitāristu Artūru Kutepovu (viņaprāt, labāko džeza ģitāristu savā laikā), un Viktoru Ritovu kā daudzpusīgu pianistu un brīnišķīgu mūziķi. Aleksadram patika studēt tradīciju — Džona Koltreina, Mailsa Deivisa un Čika Korea improvizācijas, kompozīcijas. Bet ne tikai to vien. Vēl viena lieta, kas spēja aizraut mākslinieku, bija orķestrālā un bigbenda mūzika. Viņš studēja Šostakoviča, Bēthovena simfoniju partitūras, lai izprastu aranzēšanas un balsvedību likumus, sakarības. Līdz ar to papildināja savu oriģinālmūziku, ko arī turpināja rakstīt, ar brīnišķīgām aranžijām. Smirnovu ģimeni vienmēr ir raksturojusi īpaši izteikta neatkarības sajūta. Kad 1990. gados sāka vākt parakstus par brīvu Latviju, viņi bija pirmie, kas Jelgavā parakstījās par to. Aleksandrs bija viens no tiem drosmīgajiem, kas devās uz barikādēm 1991. gadā. Viņi nekad nedarīja lietas tāpēc, ka visi tā darīja. Cieņa pret sevi un savu ģimeni pavadīja viņus it visā, kur Smirnovi iesaistījās. Arī mūzikā. Smirnovs bija pedantisks, neatkarīgs, patstāvīgs, apzinīgs un mūziku respektējošs mūziķis. Jo mūzika nebija tikai maize. Mūzika bija kas tāds, kuras dēļ ģimene transformējās un, ja bija nepieciešams, tad arī pielāgojās. Katra mazā spēle kafejnīcā bija ļoti svarīgs pasākums Aleksandram. Attiecīgs apģērbs un atbildīga attieksme — tas bija ļoti raksturīgs šim māksliniekam. Visas aranžijas ir rakstītas skaistā rokrakstā, saglabātas mapēs, joprojām Jelgavā. Mājās Jelgavā viņš spēlēja klavieres stundām ilgi. Kaimiņi bija ļoti neapmierināti ar to. Reizēm tās bija pat desmit stundas dienā. Katru savu trenēšanos viņš sāka ar Bahu, pēc tam pievērsās Šopēna etīdēm un tikai tad sāka darboties specifiski džeza mūzikā.

Abas Smirnovu meitas ir gājušas Jelgavas mūzikas skolā — Jekaterina pabeidza flautas klasi, bet Darja — vijoles klasi. Jekaterinai pietika ar šiem sešiem gadiem mūzikas skolā, viņa pievērsās glezniecībai un vēlāk franču valodai, bet Darja joprojām draudzējas ar vijoli un šobrīd ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistara vietniece. Bet laikā, kad Darja vēl mācījās, Aleksandrs bieži gāja uz viņas istabu un mācīja, kā ir jāspēlē Mocarts, kā ir jāspēlē klasika. Protams, meitenei tas ļoti nepatika, jo tas nebija viņa lauciņš, tāpēc viņi labāk nejaucās viena otra specifikā.

Aleksandrs bija arī kaislīgs sporta fans. Karatē un futbols bija viņa iecienītākie, bet katru dienu sevi uzturēja formā ar skriešanu. Jelgavas mājas izskatījās kā bibliotēka — Aleksandram ļoti patika grāmatas un spilgti interesēja glezniecība. Reizēm arī pats šo to gleznoja. Tad, kad viņš trenējās, notika arī sevis ierakstīšanas process, lai analizētu sevi no malas. Tā kā Aleksandrs bija ļoti kaislīgs cilvēks, tad bieži vien spiežamās pogas tika salauztas, kā rezultātā bijā jāiet pirkt jauni un jauni magnetafoni.

Aleksandrs aktīvi darbojās Rīgas džeza dzīvē. Viņam bija savs trio ar Ivaru Galenieku un Māri Briežkalnu. 1994. gadā līdz benda likvidācijai strādāja Latvijas Radio bigbendā par otro diriģentu, rakstīja arī aranžijas bigbendam.Vēl viens sastāvs, kurā Aleksandrs muzicēja, bija bigbends «Volo». Šie bigbendi bija izcila vieta, kur realizēt savas aranžijas. Protams, kā jau mākslinieki, mūziķi tikās viens pie otra dzīvokļos, lai spēlētu džezu un vienkārši labi pavadītu laiku. Paralēli šiem darbiem, Aleksandram bija kāds liels piedāvājums. Liepājas Simfoniskais orķestris 1990. gadu sākumā piedāvāja Smirnovam aranžēt vairākas Ziemassvētku melodijas simfoniskajam orķestrim. To skaitā bija arī dažas latviešu tautas dziesmas. Viss koncerts tikai balstīts uz Aleksandra Smirnova aranžijām. Tās nebija no vieglajām, jo Aleksandram patika gudra un inteliģenta mūzika, kas reizēm vienkāršiem klausītājiem ir par nesaprotamu, bet profesionāliem mūziķiem ir aizraujoša un interesanta. Viņš vienmēr tiecās pēc augstākās pilotāžas it visur savā dzīvē. Cik Aleksandra meita Darja atceras, tas varēja būt viens no viņa lielākajiem sasniegumiem. Arī atalgojums bijis lielisks, jo par šo algu iegādāta jauna veļasmašīna! Tie bija īsti ģimenes svētki!

Tad pienāca brīdis, kad Rīga svinēja savus 800. Par godu šiem svētkiem un vēlmei muzicēt kopā ar savu meitu Darju, viņš sarakstīja skaņdarbu duetam džeza stilā. Abi kopā to atskaņoja Doma laukumā.

Pēdējie 15 dzīves gadi nebija tik krāsaini, kā līdz tam. Jaunībā aktīvais mākslinieks, spēlējot futbolu, ieguva galvas traumu, bumbai trāpot pa galvu un uz brīdi Aleksandru novedot bezsamaņā. Šī jaunībā iegūtā trauma rezultējās hematomā, asins sabiezējumā smadzenēs, kas pēc 50 gadiem izpaudās citā slimībā. Sākumā Aleksandram atteicās normāli strādāt kreisā roka, kas pianistam ir īstas mokas. Aleksandram nācās mazāk spēlēt, jo vairs to fiziski nespēja darīt. Viņš bija cilvēks, kuram mūzika bija svarīgākā jēga dzīvei. Viss tika pakārtots tai, reizēm arī ģimene. Šādiem cilvēkiem, īpaši šada tipa slimības arī psiholoģiski, ne tikai fiziski, ir kā paralīze, kas ikdienu padara vēl smagāku. Tad, kādā pavisam parastā dienā 2002. gadā, viņam atnāca brīnišķīgs uzaicinājums no Kaļiņigradas Mūzikas koledžas, kuru viņš pats pabeidza. Viņu aicināja doties uz turieni, pasniegt lekcijas un vadīt vietējo bigbendu. Aleksandrs saprata, ka tas bija tas, ko viņš spētu darīt savā stāvoklī tobrīd un ar prieku pieņēma šo piedāvājumu. Aizbrauca viņš viens pats, sieva ar bērniem palika Latvijā. Tur viņš nostrādāja kādus 4—5 gadus un 2007. gada 13. maijā aizgāja no šīs pasaules. Apglabāts arī viņš ir turpat, Kaļiņingradā. Tur Aleksandrs bija mīlēts un pieņemts, un to lieliski varēja redzēt viņa bērēs, uz kurām bija ieradušies ap 200 cilvēku.

Džezs un Smirnovs

Lai rakstītu par džezu un Aleksandru Smirnovu, jāsaprot viena svarīga lieta — džezs bija mūzika, kas viņu neatlaida vaļā kopš brīža, kad viņš sāka iedziļināties Džona Koltreina imrovizācijās. Nebija būtiski, vai viņš to apgūs akadēmiski, jo viņš tiešām gribēja spēlēt džezu, un tas bija svarīgākais. Arī aranžēšanu viņš nebija mācījies skolās, Bēthovena un Šostakoviča partitūras, Rozenberga aranžijas — tās bija viņa skola.

Aleksandra spēle pati par sevi nebija piesātināta ar liekām lietām. Viņš spēja piepildīt klusumu, pauzes, elpas. Aleksandrs, kurš ir introverts savā būtībā, tā arī spēlēja, bet bija brīži, kad emocijas plūda pāri malām, un tad notika negaidītais sprādziens pie klavierēm. Viņa spēles maniere, klausoties ierakstus no albuma «Rainy Day» un «Kur tu teci», ir ļoti akurāta un pārdomāta. Arī viņa mūzikā nebija liekvārdības. Savukārt bigbenda un orķestra aranžējumos ir jūtami modernisma meklējumi, jaunu skaņu rindu ceļi. Aleksandrs mīlēja savu darbu un mīlēja mūziku, kas rezultējās lieliskā muzikālajā darbībā, tāpēc vēl joprojām man paliek atklāts jautājums par to, kāpēc par viņu ir zināms tik maz.

Šeit nepilnīgs, hronoloģisks atskats viņa muzikālajā darbībā Latvijas laikā:

No 1983. gada spēlē duetā ar Ivaru Galenieku;
No 1986. gada spēlē Gunāra Rozenberga un Raimonda Raubiško ansamblī;
1989. gadā uzstājas Rostokā (Vācijā) ar Egila Straumes vadīto ansambli;
1989.—1990. gadam uzstājas duetā ar dziedātāju Olgu Pīrāgs dažādos festivālos Krievijā un Vācijā;
1990. gadā uzstājas ar Jāņa Steprāna (Kanāda) džeza trio festivālā «Vasaras Ritmi» Rīgā;
1991.—1992. gadam uzstājas ar solo koncertprogrammu festivālos Ņižņijnovgorodā, Arhangeļskā, Tomskā un Krasnojarskā;
No 1993. gada darbs Latvijas Radio bigbendā;
1994.—1995. gadam Latvijas Radio Bigbenda otrais diriģents un skaņdarbu aranžētājs;
1994.—1997. gadam periodiski muzicē bigbendā «VOLO» trombonista Bruno Jurgenberga vadībā, kura darbības laikā arī izdod CD «Elza» ar Olgas Pīrāgs un Ineses Grestes piedalīšanos. Arī šajā bigbendā skan Smirnova aranžijas. Īpaši jāpiemin Ulda Sebra skaņdarbs «Elza dejo», kuru viņš veltīja savai meitai Elzai. Šī dziesma ir tikusi arī pie sava videoklipa, kas šķietami ir pirmais un arī vienīgais apzināti veidotais džeza videoklips. «VOLO» bigbends ir daudz muzicējis dažādos koncertos, pat Starptautiskajās Sporta deju sacensībās kā pavadošais sastāvs dejotājiem. «VOLO» ir bijusi lieliska pieredze un mājas arī tādiem māksliniekiem kā Zintis Žvarts, Deniss Paškevičs, Indriķis Veitners, Aleksandrs Akimovs u.c.
1995. gadā kopā ar savu trio (Galenieks/Smirnovs/Briežkalns) piedalās koncertos Latvijā, Norvēģijā un Latvijas vēstniecības atklāšanā Stokholmā;
1995. gadā izdod CD «Rainy Day» (Galenieks/Smirnovs/Briežkalns);
1997. gadā Latvijas zvaigznes» džeza klubā «Happy Days» Helsinkos;
1997. gadā CD ierakstu projekts «Kur tu teci»;
1997. gadā aktīvi muzicē ar saksofonistu Arti Gāgu.

Īpaši stāsti

Aleksandrs savā vienīgajā personīgajā intervijā stāsta: «Ja nu kādreiz būs iespējams pabūt Ņujorkā, tad bez 500 standartiem kabatā nav tur ko darīt. Idejas smelties var tikai Amerikā, tikai tur, kur ir džeza saknes. Mums, mūziķiem, vajag tiekties uz Amerikas mūzikas līmeni, bet reāli to aizsniegt nevar. […] Daudzi tagad lauza galvu, kā nu tagad piepildīt džeza klubus ar publiku. Bet varbūt nemaz tā problēma nav tik liela. Vajag būt patiesiem savā mūzikā, izmantojot savas zināšanu bagāžas, un veidot jaunas programmas. […] Kad mūziķi nemāk spēlēt pēc tradīcijām, tad viņi to nosauc par savu džezu.»
“Večernaja Riga”, 2001. gada 2. novembris — “JAZZ-KLUB”

Aleksandra Smirnova meita Darja bija mans lielākais konsultants šī darba tapšanas procesā. Pateicoties viņas stāstiem, varēju nedaudz vairāk uzzināt, kāds Aleksandrs bija kā cilvēks, kāda bija viņa ikdiena, tā teikt — viņš man kļuva dzīvāks. Darja stāstīja daudzus interesantus un privātus stāstus, bet īpaši es vēlos izcelt vienu. Lūk, ko viņa raksta:

«Man patīk viens stāsts, ar ko arī ļoti lepojos no mana tēta biogrāfijas. Kādā no turnejām tētis ar draugu sēž un spēlē šahu. Spēlē aizrautīgi. Pēc kāda brīža telpā ienāk pasaules slavens dzejnieks, aktieris un izpildītājs Vladimirs Visockis. Visockis stāv, pienāk pie galdiņa, sāk mīņāties, pievērst sev uzmanību, ka viņš ir ienācis telpā, jo viņam patika, kad viņu apbrīnoja un prasīja autogrāfus. Tētis ar draugu paskatās, bet turpina spēlēt šahu. Beidzot Visockis neiztur šo attieksmi un skaļā balsī saka: «Es esmu Visockis!» un tētis atbild: «Bet es — Smirnovs!» Tāds bija mans tētis, un tāda ar laiku kļūstu arī es, un no sirds priecājos par to.»

Rīga 2016