Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Jauna latviešu — igauņu kopprojekta tapšanas stāsts


Aleksandra Line

Džeza pianiste Anna Wibe par iemesliem mācīties, spēlēt un mīlēt mūziku

Evilena Protektore

Annu Vibi pazīstu jau gadus desmit — kopš brīža, kad katru manu trešdienas vakaru dzelžaini aizņēma toreizējā kulta vieta «Artelis». Toreiz pianiste — iesācēja bieži kāpa uz skatuves Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas studiju ietvaros, džemoja pasniedzēju atbalstīta. Tad uz laiku pazuda, vismaz no mana redzesloka, uz pieciem gadiem aizbraucot studēt uz Tallinu un uzstāties ar izciliem igauņu mūziķiem. Atgriezās mājās visai klusi, bet skaļi sevi pieteica janvārī — ar debijas albumu «Vibes», kur kopā ar igauņu kursabiedriem ierakstīja savas oriģinālkompozīcijas. Vienvārdu sakot, nekavējoties nolēmām tam par godu iedzert kafiju un paklausīties Annas stāstu.

Man jau tagad uzreiz labi jārunā? Tu raksti?

Rakstu. Stāsti savu stāstu.

Esmu džeza pianiste, komponēju, strādāju par pedagogu Siguldas Mākslu skolā. Mēģinu paralēli uzturēt muzikālās aktivitātes, beidzot izdevu savu albumu — tas ir tāds vecs sapnis, un tas paņēma daudz laika.

Vai tu vienmēr zināji, ka būsi mūziķe?

Es sāku iet mūzikas skolā sešu gadu vecumā. Tas viss man ļoti patika līdz pubertātes vecumam, un skolas beigās biju priecīga mest nost instrumentu, esot pārliecināta, ka nekad to vairs nedarīšu. Un uz mūzikas skolas beigšanu mana mamma viltīgi izdomāja uzdāvināt man sintezatoru. Tāpat divus gadus pēc beigšanas es nemuzicēju vispār, bet tad sapratu, ka nejūtos ērti parastā skolas vidē, ka man ir grūti integrēties tajā sabiedrībā un pietrūkst mūzikas. Tad aizgāju uz Mediņiem, un tagad esmu priecīga, ka tas viss tā pavērsās. Tad šaubu vairs nebija.

Vai kādreiz gribējās attīt filmu atpakaļ un padomāt, kāpēc tieši klavieres?

Dažreiz aizdomājos, ka būtu daudz ērtāk spēlēt kādu citu instrumentu. Galvenokārt, mazāku, ko vieglāk pārvietot. Flautiņu kaut kādu. Metālpūšamo instrumentu. Varbūt izdevīgāk un vieglāk instrumenta pārvietošanas ziņā. Bet man ļoti patīk mans instruments, patīk viss, kas ar to saistīts, un negribētos neko mainīt. Klavieres ir tik universāls instruments, tik daudz var ar to izdarīt.

Esi pavisam nesen atgriezusies uz dzimto Rīgu pēc mācībām Tallinā. Kā bija aizbraukt?

Aizbraukt bija forši — tas bija tāds periods, kad gribējās kaut ko pamainīt apkārt. Jauna pieredze, jaunas emocijas, jauni cilvēki, ar ko iepazīties — tas bija kolosāli. Aizbraucu uzreiz pēc skolas, mans draugs jau bija aizbraucis tur mācīties pirms manis, un, kad es uzzināju, kas tur ir klavieru pasniedzējs, un apskatījos, kā viņš spēlē, tas bija ļoti iedvesmojoši. Kristjans Randalu ir iespaidīgs gan kā mūziķis, gan kā pasniedzējs. Turklāt daudzi draugi un paziņas jau bija aizbraukuši uz turieni — viss bija jau sagatavots, draugi palīdzēja, nebija ne par ko jāuztraucas. Adaptācijas process tāpēc bija ļoti vienkāršs.

Un kā tagad jūties, atgriezusies mājās?

Ar to atgriešanos bija mazliet citādāk — es klusi atgriezos, nevienam neko neteicu. Igauņiem, kā man likās tajā brīdī, vairāk patīk spēlēt ar vietējiem. Varbūt tā ir valodas lieta, vai arī man vienkārši nepaveicās, man tur īsti nebija iespējas pelnīt naudu ar mūziku. Es biju aizvietotājs dažiem cilvēkiem, bet man nebija visu laiku koncerti, ar kuriem es varētu pelnīt. Tas bija apgrūtinošs faktors. Kamēr mācījos, par to īpaši neraizējos, bet pēc mācību beigām sagribējās atgriezties te. Pusgadu pēc atgriešanās uzpeldēja Siguldas skola, kur man piedāvāja darbu. Siguldā es pasniedzu specialitāti un vispārējās klavieres Ritmiskās mūzikas nodaļā. Šobrīd man ir četri specialitātes bērni vecumā 10—11 gadi un pārējie ir citi instrumentālisti un vokālisti, kopā vēl desmit bērni. Cik es zinu, skolas popularitāte aug, un šogad tā ir uzņēmusi daudz jaunus audzēkņus.

Kas tev pašai kā skolotājai nāk viegli, un kas padodas grūtāk?

Ļoti grūti bija turēt sevi programmas rāmjos un laikus strādāt pie konkrētām lietām. Kad atnācu, ātri nāca tehniskā ieskaite, un, kamēr es mēģināju saprast viņu līmeni un to, kādas lietas viņiem pietrūkst, bija jau pēdējais brīdis, lai sāktu mācīties tehniskajai ieskaitei. Visu laiku ir pārbaudījumi, kuriem jābūt gataviem. Kad tikko sāc strādāt par pedagogu, tu esi tādā azartā ar bērniem, ka neproti sevi tik labi kontrolēt un mēģini iedot viņiem ļoti daudz informācijas par visu, un tad saproti, ka viņiem tā kapacitāte uztvert ir mazāka. Man bija arī neliela pieredze ar parasto vidusskolu — es nostrādāju tur 2,5 mēnešus, pasniedzot mūziku. Tas bija liels izaicinājums. Aizmuku no turienes. Tas bija Ziepniekkalnā, 95. vidusskolā, un tas bija pavisam savādāk, ļoti maz saistības ar mūziku. Mūzikas skolā tomēr tie bērni ir ieinteresēti. Un es domāju, ka jebkurš mūziķis pasniedzot iegūst ļoti daudz.

Evilena Protektore

Cik sen tu sāki komponēt pati, un ko tev tas nozīme?

Komponēt sāku jau bērnībā, turpināju vidusskolas laikos, mācījos pie Andra Dzenīša. Tajos laikos jau rakstīju džeza kombo sastāvam. Tad man ļoti paveicās ar to, ka Igaunijā pie mana džeza pedagoga bija nepieciešams obligāti pusgadā sarakstīt vismaz četrus skaņdarbus. Esmu ļoti pateicīga par to, ka mums tas obligātais nosacījums bija, citādi sevi savākt ir grūti. Tagad stipri mazāk ar to nodarbojos, nekā tajā laikā, kad tā bija prasība. Jebkurš skaņdarbs, ko es biju uzrakstījusi notīs līdz 2018. gadam, ir gājis cauri mana pasniedzēja kritikai, ieteikumiem un idejām, un tur var just viņa roku, man šķiet. Viņš bija neatlaidīgs. Viņam nepatika lietas, kas visu laiku atkārtojās, viņš gribēja, lai katrs skaņdarbs būtu ļoti plašs, tajā būtu kaut kas jauns, un tas turēja tonusā.

Cik tās studijas vispār bija piesātinātas?

Tallinā patiesībā nebija tik daudz priekšmetu. Mēs neizlaidām nevienu no viņiem. Paldies mūsu džeza nodaļas vadītājam — mums bija trīs dienas nedēļā aizņemtas mācībām, un visu pārējo laiku varējām veltīt savai attīstībai. Un katru dienu bijām skolā, likās, ka tu nevari sēdēt mājās, jāiet uz akadēmiju. Mācību laikā daudz trenējos. Atgriežoties atpakaļ, man nav akustiskās klavieres, man ir mans Nordiņš. Un pēc tā, ka esmu pieradusi Tallinas akadēmijā spēlēt tikai un vienīgi uz flīģeļiem, tagad ir grūti. Tur bija tikai trīs klases ar pianīniem, visur citur bija flīģeļi. Un, kad esi pieradis, tad jau ir pagrūti. Tagad ir iespēja trenēties Siguldas skolā, vienīgais grūti sevi piespiest atbraukt lieku reizi nedēļā 50 kilometrus vienā virzienā.

Kā bija sadarboties ar igauņiem? Kādi viņi ir?

Igaunijā nav nekas krasi atšķirīgs no Latvijas. Mentalitāte līdzīga, zini, ko no cilvēkiem sagaidīt, kā rīkoties. Igauņi varbūt ir drusciņ pieklājīgāki, varbūt drusciņ smaidīgāki. Bet krasu atšķirību nav. Muzikālā ziņā domāju, ka katra valsts izceļas ar saviem spilgtiem instrumentālistiem, un katrā valstī ir savs instruments, kas padodas labāk. Domāju, ka mums šeit ir atšķirības. Man šķiet, mums ir labākas stīgas, nekā Igaunijā, ceru, ka igauņi to nedzirdēs (smejas). Viņiem savukārt labi metālpūšamie instrumenti. Es domāju, ka sadarbojoties sanāktu labs kopprodukts.

Vai sanācis saskarties ar Igaunijas džeza asociāciju, tur esot?

Jā, viņiem tā asociācija pieņem jebkuru cilvēku, ir tikai jāsamaksā neliela dalības maksa, un tu automātiski kļūsti par biedru. Es neesmu tur iestājusies, bet nejutos baigi atdalīta no viņiem, neesot biedrs. Pirmkārt, tā kopiena, kas mums bija tur, grozījās ap akadēmiju, ap vidusskolu, kas bija pāri ielai, un daudzi pasniedzēji ieņēma kaut kādu amatu asociācijā, tāpēc bija ļoti ērti sarunāt kaut ko. Tas tīkls bija ļoti vienkāršs tiem cilvēkiem, kas tur ir uz vietas. Trīsstūris akadēmija, vidusskola un «Philly Joe’s» džeza klubs. Džeza klubs ar labu aparatūru un instrumentu, lielu zāli skatītājiem ir tas, kas mums pietrūkst Rīgā. Tur ir bārs, nav ēdienu, tāpēc koncerta apmeklējums nepārtop par ēšanu ar mūziku fonā, un uz to vietu visi iet — jebkurā nedeļas dienā varēja atnākt uz turieni un satikt kādu pazīstamo, pat ja nav koncerta.

Pastāsti par savu darbu pie debijas albuma!

Mēs esam sekstets, esmu vienīgā no Latvijas, pārējie visi igauņi. Kamēr es studēju Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā, visi sapazināmies un koncertējām kādu laiku kopā, pēc tam izdomājām, ka tas jāieraksta. Kad sākām rakstīt, divi cilvēki no sešiem mācījās Holandē un nebija visu laiku uz vietas, lielākā problēma bija savākt visus kopā. Beigās sākām rakstīt, tad vienam cilvēkam radās veselības problēmas un ieraksts aprāvās pēc pirmās dienas. Kamēr gaidījām, daļa atkal aizbrauca prom, un tas viss bija diezgan gari. Rakstīšanas procesu pabeidzām 2018. gada vasarā, tam sekoja gara miksēšana, māsterings, tad es paliku lēna ar aktivitātēm — vajadzēja atrast fotogrāfu, izveidot fotosesiju. Un tad lielākā problēma bija organizēt prezentācijas koncertu.

Vai albumā visas kompozīcijas ir tavas?

Izņemot vienu aranžiju džeza standartam «Lady Bird». Es rakstīju to aranžēšanas kursam akadēmijā, un man pašai likās, ka sanācis diezgan sakarīgi, pašai tas skaņdarbs iekrita sirdī.

Vai sastāvs atbalstīja tavas idejas?

Sastāvs ļoti atbalstīja mani visu laiku, kamēr mēs spēlējām kopā. Tas vispār bija tipiski tai mācību videi — mēs visi atbalstījām viens otru oriģinālmūzikas radīšanā, vienmēr spēlējām kopā kā domubiedri un vienmēr izpalīdzējām viens otram. Mēs vienreiz aizbraucām uz Latviju ar to sastāvu, piedalījāmies «Saulkrasti Jazz» festivālā, man bija ļoti slikts instruments tajā laikā — un tad viņi visu, ko mēs nopelnījām tajā tūrē, salika aploksnītē, iedeva man un teica, ka grib, lai es sev nopērku jaunu instrumentu. Es neticēju, ka cilvēki spēj tā izdarīt. Tieši tik sirsnīgi viņi ir. Ar laiku tagad tas kontakts mums ir mazāks, visi kļuvuši stipri aizņemtāki. Bet es joprojām jūtu, ka man ir stipra komanda.

Evilena Protektore

Ko nozīmē būt līderei tajā komandā?

Ir grūti. Kad ir seši cilvēki sastāvā, man kā ne īpaši pieredzējušai līderei bija savas problēmas. Seši cilvēki nozīmē sešus viedokļus, dažreiz tie nesakrīt, dažreiz tiek uzspiesti par traku. Mēdz būs emocionāli momenti, bijām arī strīdējušies, bet vienmēr nonācām pie kāda kopsaucēja un uzklausījām viens otru. Galvenais ir organizatoriski momenti, ar ko man arī neiet pārāk labi. Tā kā esi atbildīgs par visu sastāvu, mēģinājumiem, koncertiem, tas ir sarežģīti. Varbūt ir cilvēki, kuriem tas padodas vienkārši, bet es neesmu viena no tiem.

Tu pati dziedi savā albumā. Vai sāki to darīt jau sen?

Vispār dziedāt man patīk no bērnības, un tā ir tāda mana ambīcija, ko es piepildu, jo tas ir mans sastāvs, te man neviens nevar neko aizrādīt. Es saprotu, ka nedaru to pietiekami profesionālā līmenī, lai gan esmu turpat Tallinā ņēmusi stundas pie brīnišķīgas pasniedzējas Kadri Vorandas. Man bija daudz tehnisku problēmu, ar ko mēs ilgi strādājām, bet es maz to darīju brīvajā laikā. Vokāls džeza mūzikā, ja tas ir pielīdzināms instrumentam, man ļoti patīk — kad es komponēju, es vienmēr dziedu melodiskās līnijas. Tas liekas tik dabīgi, ka kompozīcijas procesā es gan dziedu, gan spēlēju to mūziku, ka man gribas turpināt. Vispār manā albumā ir divi saksofoni un divi vokāli, un tie visi ir vienā līmenī ar vienu uzdevumu, izmantoti kā līdzvērtīgi solo instrumenti. Ir daudzas vietas, kur esam četrbalsīgi.

Kur tu sevi redzi pēc diviem gadiem un pēc divdesmit?

Divi gadi ir īss laika posms, es šaubos, ka daudz kas mainīsies. Es joprojām pasniegšu, jo man tas darbs ļoti patīk, un ļoti ceru, ka divu gadu laikā varēšu īstenot vēl dažus savus sapnīšus. Gribu ierakstīt albumu ar trio, ko tagad sāku plānot. Un gribu vairāk koncertēt. Pēc divdesmit gadiem jāizrēķina, cik gadu man būs — ir jau pensija, ne? (smejas) Es gribu koncertēt, tas ir skaidrs. Man patīk dzīvot Latvijā, neteikšu, ka gribas mukt prom — te ir komfortabli laikapstākļi, savi dzīves principi un maz cilvēku, kas man ir svarīgi, jo nepatīk lielpilsētas.

Vai ir kaut kas, kas var izvest tevi no pacietības?

Daudz kas īstenībā. Esmu ātri uzliesmojošs cilvēks, bet es to parasti pārdzīvoju iekšā, neizrādot apkārtējiem. Tur atkal nostrādā audzināšana, kas visu laiku konfliktē ar iekšējām sajūtām. Nokaitināt var jebkas nepareizajā brīdī — ja ir nepareizs garastāvoklis, tas var būt jebkurš sīkums. Bet pēdējā laikā es ļoti cenšos sevi kontrolēt emocionālā ziņā, cenšos nedusmoties. Dusmas un visas negatīvās emocijas vispār ir bezjēdzīgas, tas ne pie kā nenoved — ne tev pašam vieglāk paliek, ne apkārtējiem kāds labums no tā. Tas ir kaut kas, pie kā obligāti jāstrādā katram cilvēkam, jo nevienam nav jāpiedzīvo histērija no blakus esošā cilvēka.

Kāpēc ar kādu cilvēku, ar kuru tu esi kopā uz skatuves vai ierakstā, var būt viegli vai grūti strādāt?

Es pēdējā laikā esmu sapratusi, ka nav tik svarīgi, vai cilvēks labi spēlē, cik es sākumā izvērtēju to, cik man vienkārši ar to cilvēku atrasties vienā telpā. Ja tajā līmenī nesakrīt, tad ir grūti. Esmu dzirdējusi stāstus par tūrējošiem mūziķiem, kuri divus menešus ir tūrē, braukā vienā mašīnā un nerunā savā starpā. Uziet uz skatuves, nospēlē kolosālu koncertu, nokāpj un atkal nerunā. Nedrīkst tā sevi mocīt, jāatrodas to cilvēku vidū, ar kuriem ir ērti un vienkārši. Reizēm gaumes jautājumi var ietekmēt sadarbības procesus. Un personīgā saikne — to nevar izskaidrot, ķīmija starp cilvēkiem notiek vai nenotiek.

Evilena Protektore

Vai ir kāds Latvijā, ar ko tu gribētu uzkāpt uz vienas skatuves?

Protams. Nesen par to tieši biju aizdomājusies — es nekad neesmu spēlējusi ar Andri Buiķi. Labprāt gribētu. Es domāju, ka mums tepat Latvijā ir ļoti liels skaits labu mūziķu.

Ko tu pati ikdienā klausies? Kāds ir svaigākais jaunatklājums?

Es pārsvarā klausos džeza mūziku, sākot ar tradīciju, beidzot ar ko mūsdienīgāku. Tā pleiliste veidojusies kopš Mediņu laikiem, un tas pārsvarā ir džezs. Par jaunatklājumiem — starp citu, ir tāds bends «Spirit Fingers». Nesen izdeva albumu, forši skan.

Ko tu varētu ieteikt jauniem mūziķiem, studentiem? Ko stāsti bērniem, kurus māci?

Bērniem es iesaku veltīt tagad daudz laika sevis attīstīšanai — tas bērnībā ir daudz vienkāršāk, lietas atnāk daudz ātrāk, ar mazāku piepūli. Jaunajiem mūziķiem es ieteiktu veidot tīklu ar paziņām — kamēr esi jauns, kamēr mācies, veido jaunus kontaktus, draudzības, nesēdi malā, bet komunicē ar citiem mūziķiem. Tiklīdz skola beidzas — viss, nav vairs tik vienkārši tos kontaktus gūt. Tieši šī iemesla dēļ es iesaku arī mācīties mūziku, nevis kaut ko citu. Tajā vidē, tikai un vienīgi, var ērti un mierīgi attīstīties.