Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Drosmīgi pirmie soļi un veikli pirksti


Ilmārs Priede

Jaunā džeza ģitārista Eduarda Lazdiņa debijas albums «Moonbeams»

«Moonbeams» ir jaunākās džeza mūziķu paaudzes ģitārista Eduarda Lazdiņa debija Latvijas džeza albumu ringā. Visnotaļ tiku pārsteigts un ieintriģēts, kad šis albums nonāca manā radarā, jo mūziķa vārds bija nepazīstams. Gados jaunais ģitārists, pats vēl būdams RDKS audzēknis (cik nu limitētie interneta resursi ļauj secināt), kvarteta sastāvā izpilda savas oriģinālkompozīcijas, kā arī vairākus populārus džeza standartus. Albums iesākas ar visnotaļ spēcīgu kompozīciju, kas arī, manuprāt, labi raksturo šī «jazz—fusion» sastāva skanējumu un atraktīvo saspēli.

Albums atveras ar spēcīgu grupas saspēles demonstrāciju «fusion» skaņdarbā «The Mighty Oak Tree», efektiem bagātā skaņu telpa ierakstam iedod īpatnēju, nedaudz kosmisku, atvērtu skanējumu progressīva ārtroka noskaņās. Tēma šķietami ātri noslēdzas, bez melodiskas izstrādes dodot ceļu klavieru solo. Lai gan gribēju arī sagaidīt ģitāru kaut minimālu iespēlēļu formā klavieru solo laikā, bungu un basa pavadījums saistoši audzē dinamisko faktūru, pavadot pianista intensīvo improvizāciju. Pie otrā solo sākuma šī kompozīcija nedaudz nogurdina, jo, pat nemainoties lēnīgajam, cikliskajam tonālajam plānam, abas improvizācijas savieno krasa dinamiska atkāpe. Ģitāras solo turpinās pēc tāda paša plāna, pakāpeniski audzējot dinamiku un sabiezinot pavadošo faktūru. Šis pirmais skaņdarbs uzskatāmi ir domāts kā spridzeklis, kurā grupas dalībniekiem izspēlēt aptuveni visas ātrākās un virtuozākās pasāžas, diemžēl no kompozīcijas viedokļa nebija daudz, kur iecirst zobus.

Tālāk sekojošais skaņdarbs piedāvā skaistu, lirisku kontrastu no pirmā — nedaudz melanholijas sešu astotdaļu pavadījumā. Arī patīkami dzirdēt, ka ir rakstīts skaņdarbs kā pašpietiekams lielums, kura galvenais mērķis nav būt ievadam minūtēm gariem solo posmiem. Nedaudz lika aizdomāties, kā šis skaņdarbs skanētu ieskaņots bez efektiem klasiska džeza ģitāras kvarteta krāsās. Arī nākamais skaņdarbs, lai gan ar īsu tēmu, bet ar ausīs paliekošu grūvu lika man kratīt galvu ritmā. Atkal gan būtu gribējies dzirdēt kādu savienojošo materiālu starp daudzajām solo daļām, bet pavadošais sastāvs patīkami kaļ katra solo dinamisko līkni no laidena sākuma līdz kulminācijai.

Tālākie trīs skaņdarbi ir diezgan strauja un smaga atkāpe no pirmajiem trīs. Ja ir kaut kas viens, kas nodod, ka šis ir jauna mūziķa albums, tad tas noteikti būs «Autumn Leaves» ļoti «edgy» un roķīgā apdarē. Lai gan parasti neuzdodos par džeza policistu, šī aranžija ir uz ļoti smalkas robežas starp ko banālu un gaumīgi aranžētu, drudžainā harmoniskā apdare un alterētā melodija, manuprāt, noslēpj šī klasiskā džeza standarta noskaņojumu un sajūtu. Arī divi sekojošie Džona Koltreina standarti šajā instrumentācijā ar sintezētu flīģeļa skaņu un basģitāras pavadījumu šiem skaņdarbiem atņem šo, manuprāt, kritisko autentiskuma elementu. To pasakot, protams, apzinos, ka autentiskums nav bijis šīs kaverversijas mērķis. Izpildījuma ziņā savukārt kvarteta interpretācija ir mazāk peļama, saglabājot smagnējo un liktenīgo noskaņu «Equinox» izpildījumā, un arī ģitārists demonstrēja gana kompetentu improvizāciju «26—2» izaicinošajā harmoniskajā plānā.

Albuma pēdējais, kā arī tā titulskaņdarbs «Moonbeams» bija patīkama atgriešanās pie jaunā mākslinieka personīgā rokraksta ar interesantu ģitāras balsvedību tēmas izstrādē. Arī šeit, gluži kā citos skaņdarbos, būtu vairāk vēlējies dzirdēt attīstību skaņdarba uzbūvē, varbūt tonāli vai ritmiski kontrastējošu B daļu vai vairāk kompozīcijas substances starp solo posmiem.

Prieks dzirdēt, ka Latvijā arī jaunāki mūziķi tiecas uz savu skaņdarbu iemūžināšanu studijā. Būdams «fusion-jazz» žanra mīlētājs, ar lielu interesi noklausījos jaunā mākslinieka oriģinālmūziku. Džeza standarti, kas ievietoti albuma vidū, tur atrodas, lai šķietami aizpildītu iztrūkstošos oriģinālskaņdarbus, bez kuriem šis albums savā mērogā būtu vairāk pielīdzināms EP. Šie džeza standarti diezgan krasi kontrastē ar kvarteta oriģinālo mūziku un skanējumu, un līdz ar to varētu likties, ka tie ir iemaldījušies šajā «fusion» grupas pleilistē. Ar prieku gaidīšu Eduarda Lazdiņa turpmāko mūziku, bija prieks klausīties grupas tehniskajā saspēlē un jaunā ģitārista tehniskajā meistarībā, un ceru dzirdēt vairāk oriģinālmūzikas tuvākajā nākotnē!