Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Ditas Belickas referāts par dziedātāju Aino Bāliņu


Dita Belicka

Igauņu — latviešu Ellas Ficdžeraldas dzīves stāsts

DZIEDĀTĀJA, KURA AR SAVU ZEMO, TUMSNĒJO BALSI IR PIESAISTĪJUSI NE TIKAI PAŠMĀJU MŪZIKAS MĪĻOTĀJUS. DZIEDĀTĀJA AR PATIESI DZIĻUMUZIKĀLO INTELIĢENCI. DZIEDĀTĀJA, KURA TIKA DĒVĒTA PAR LATVIEŠU ELLU FICDŽERALDU.

Aino Lehmusa dzimusi 1935. gada 3. maijā Igaunijas pilsētiņā Turi. Uzaugusi starp divām māsām. Vecākiem ir piederējis dažādu preču veikaliņš, taču tas ir zaudēts, viena no versijām – ugunsgrēka dēļ. Jau no pašas bērnības, cik vien sevi esot atcerējusies, vienmēr ir paticis dziedāt un dejot. Nodarbojusies ar sportu un mācījusies baletu. Taču uz lielpilsētu devusies, lai Tallinas Pedagoģiskajā institūtā apgūtu angļu valodu. Arī valodas ir bijušas viena no Aino aizraušanām. Šajā pat institūtā bija nodibināta studentu džeza grupa «Integrālis», kas uzaicināja Aino viņiem pievienoties.

1955. gadā aizsākās stāsts par mazo igaunieti, kas pirmo reizi uz Latviju devās, lai piedalītos brālīgo republiku Latvijas un Igaunijas augstskolu studentu sadraudzības sacensībās. Kad sacensības bija aiz muguras un pienāca laiks vakara neoficiālajai daļai, Aino kāpa uz skatuves, lai dziedātu. Pie klavierēm viņu pavadīja Ermens Bāliņš, kurš bija arhitektūras students. Galu galā šis bija nozīmīgs vakars ne tikai Aino un Ermenam, bet arī liels notikums Latvijai. Tā bija ieguvusi izcilu dziedātāju.

1956. gadā šī mīlestība no pirmā acu skatiena vainagojās ar kāzām. Tā kā Aino bija jau meitiņas Ilonas gaidībās, viņa pārcēlās uz Latviju pavisam. Tolaik Ermens Bāliņš bija pianists Medicīnas darbinieku klubā. Klavierspēli bija apguvis Mūzikas akadēmijā, lai gan to nepabeidza. Šajā klubā Aino šad tad mēdza iegriezties, lai padziedātu deju vakaros. Viena no dziedātājas priekšrocībām bija teicamā angļu valoda, kas ļāva mediķu ballītēs vairāk un vairāk atskaņot džeza mūziku oriģinālvalodā. Taču arī starp tiem dziedātāja savā repertuārā nereti iepina kādu igauņu komponista darbu. Šo muzikālo vakaru dēļ Aino slava izplatījās zibens ātrumā. Vēl joprojām viņa atceras dienu, kad tikusi uzaicināta uz Filharmonijas Balto zāli, kur bez mikrofona ir nodziedājusi džeza standartu «Tee for Two». Ar to esot pieticis, lai pēc dažiem mēģinājumiem Aino Bāliņa kļūtu par Rīgas estrādes orķestra solisti.

1957. gadā Aino Bāliņa pirmo reizi kāpa uz skatuves kā REO soliste. Publika bijusi sajūsmā, izdzirdot zemo, sulīgo mecosoprānu. Šajā latviskajā dziedājumā bija dzirdams spēcīgs akcents, no kura dziedātāja tā arī nav līdz galam varējusi atbrīvoties, kaut gan runāt ir iemācījusies jau divu gadu laikā. Mājās nemitīgi vingrinoties, sevišķas grūtības tomēr ir sagādājušas garumzīmes un to izruna. Igauniskais akcents ir bijis viens no iemesliem, kāpēc reti ir aicināta uz ierakstiem. Lai gan Latvijas Radio ir tikai daži viņas ieraksti, dziedātāja ir saskaitījusi, ka kopumā repertuārs ir sastāvējis no 150 dziesmām. Pirmais ieraksts ir veikts 1958. gadā – Vladimira Šainska dziesma «Labu nakti».

Šajā gadā Aino piedalījās arī Vissavienības Mākslinieku konkursā, kas norisinājās Maskavā. Dziedājusi dziesmas gan latviešu, gan igauņu, kā arī angļu valodā. Pati dziedātāja stāsta, ka muzikāli vismīļākā valoda viņai bijusi angļu un igauņu. Viņa vienmēr ir vēlējusies dziedāt mīksti. Latviešu valoda ir bijusi nedaudz par cietu, taču krievu valodu, lai arī tajā ir dziedātas daudzas dziesmas, nav cietusi ne acu galā. Runājot par iepriekš minēto konkursu, žūrijā bija krievu mūzikas estrādes pārstāvji. Viens no viņiem pēc konkursa ir pienācis pie Aino un teicis: «Priekšnesums bija labs, taču šis ir Padomju dziesmu izpildītāju konkurss, nevis džeza.» Tā Bāliņa nav tikusi tālāk par pirmo kārtu, toties publika kā allaž bijusi sajūsmā.

Pāris gadus ar vīru kopā strādājusi REO, taču vēlāk Erments mūzikai ir atmetis ar roku un devies atpakaļ pie arhitektūras. Savukārt Aino sākās nebeidzami koncertbraucieni uz dažādām Padomju Savienības pilsētām, neskatoties uz faktu, ka meitiņa vēl bijusi pavisam maza. Daži no braucieniem ilga pat trīs mēnešus. Lielu atzinību ir guvušas arī latviešu oriģināldziesmas. Sajūsma ir bijusi tik liela, ka no viņas nav atkāpies toreizējais Filharmonijas direktors Filips Šveiņiks. Dažbrīd pat ir nācies meklēt papildus apsardzi. Kad REO pirmo reizi devās uz ārzemēm, Ungāriju, pirms brauciena viņi programmu atspēlēja Maskavā, komisijai, lai zinātu, vai šādu repertuāru var vest uz ārzemēm. Aino izpildīja sarežģītas spāņu balādes, kurām klāt bija izveidojusi arī nelielus deju elementus. Žūrija momentā šīs kustības noņēma nost, taču Bāliņa teica, ka citādi viņa nespēj dziedāt, katra kustība ir nots, frāze. Tā nu kustības viņai tomēr izdevās paturēt. Kādā citā braucienā, kurā REO devās uz Gruziju, uz skatuves pēc koncerta tika mesti ne tikai ziedi, bet arī nauda. Turklāt karstasinīgie gruzīņi ir draudējuši daiļo dziedātāju nolaupīt. Daļēji tas ir bijis šis iemesls, ka uz skatuves Aino ir kustējusies ļoti graciozi kā jau dejotāja, nevis stāvējusi kā sālsstabs. Taču dāmas ir varējušas apjūsmot Bāliņas labo gaumi un stila izjūtu. REO algas nav bijušas lielas. Turklāt, vairums ir bijis jāiegulda skatuves tērpos. Lai nedaudz naudu ietaupītu, Aino ir iemācījusies šūt pati.

Ar Ringoldu Ori ir izveidojusies ļoti laba sadarbība. Iespējams, ka «Pavasara dziesmiņa» tika speciāli sacerēta tieši viņai. Taču Egila Švarca vadībā viņa nav vairs jutusies tik droši. Sāka parādīties konkurence. Egils uz skatuves uzveda savu nākamo sievu Larisu Mondrusu. Te nu Aino stabilais pamats zem kājām ir sācis šūpoties. Aino nācās pāriet Aleksandra Kublinska vadītajā ansamblī «Rīga», kas arī darbojās tur pat Filharmonijā. Nedaudz vēlāk šim sastāvam pievienojās Margarita Vilcāne, ar kuru Aino nodibināja ļoti labas attiecības. Taču ar Mondrusu abas ir plēsušās ne pa jokam. Sākot jau ar to, ka abas dīvas ir likušas kāju viena otrai priekšā, izejot uz skatuves, kā arī sabojājušas viena otrai kleitas. Tas ir bijis emocionāli ļoti liels pārdzīvojums. Kā var uzkāpt uz skatuves un emocionāli skaisti dziedāt, ja aizskatuvē esi spīdzināts? Aino Bāliņai bija labas attiecības ar visiem kolēģiem, tikai ne ar solistiem.

Pati lielākā no Aino Bāliņas kaislībām ir bijis džezs. Ellas Ficdžeraldas repertuārs tika apgūts ļoti rūpīgi. Džeza klasika ir bijis viņas jājamzirdziņš kopš 1950. gada nogales. Tostarp arī slavenā Djūka Elingtona «Caravan». Padomju ideoloģija džezu neatzina, taču REO saglabāja bigbenda programmu, neskatoties uz nosaukumiem. Tie tika nomainīti, bet kā komponisti pierakstīti Gunārs Rozenbergs vai Raimonds Pauls. Šis bija veids, kā Bāliņa varēja dziedāt sev tīkamu repertuāru.

1960. gadu vidū pienāca Raimonda Paula laiks kļūt par REO vadītāju. Šīs bija lielas pārmaiņas, jo Bāliņa vairs nevarēja izvēlēties, ko un kā dziedāt. Pamazām sāka veidoties latviešu estrādes dziesmas un džezam nācās atkāpties, līdz ar to — arī Bāliņai. Pēdējā dziesma REO sastāvā bija fragments no Džordža Gēršvina operas «Porgijs un Bessa» 1966.gadā. Kopumā deviņi gadi tika aizvadīti uz Rīgas un toreizējās Padomju Savienības skatuvēm kopā ar REO. Kādā no Maskavas koncertiem Aino Bāliņa ir spilgti palikusi atmiņā Oļegam Lundstrēmam, kurš izteica piedāvājumu pievienoties viņa orķestrim. Lēmums nebija viegli pieņemams gan ģimenes dēļ, kura paliktu Latvijā, gan arī REO dēļ, kur viņai vairs nebūtu iespējas atgriezties. Tač Bāliņa piedāvājumu pieņēma un devās uz Maskavu, kur piecus gadus atkal varēja dziedāt augstākās klases džeza kompozīcijas. Tas esot bijis sapņa piepildījums, vismaz sākotnēji. Pēc šiem pieciem gadiem viņa tomēr nolēma atgriezties Latvijā. Maskavā ir vērptas ļoti lielas intrigas, no kurām Bāliņa vienkārši ir nogurusi. Bet atgriežoties vīrs jau bija aizgājis pie citas. Laulība nav bijusi rožu dārzs. Sākotnēji bija lielā mīlestība, bet ātri vien sākās kašķi un strīdi. Ermens nav varējis ciest, ka Aino nepazīst notis un ar viņu nav iespējams runāt profesionāli. Arī Pauls viņu vairs atpakaļ nepieņēma, turot iepriekš teikto solījumu. Aino Bāliņai bija saglabājušās labas attiecības ar Alni Zaķi, kurš viņu ir uzaicinājis ierakstīt pāris melodijas radio.

Aino Bāliņa savus pakalpojumus piedāvāja Markam Gurmasam, kas bija galvenais vadītājs «Jūras pērles» muzikālajiem vakariem. Zinot to, kas ir Aino Bāliņa, viņš momentā viņu apstiprināja sastāvam. Kā pati ir izteikusies: «Vairākus gadus man nācās vergot «Jūras pērlē».» Jo spāņu balādes, kuras ir vēlējusies atskaņot, netika pieņemtas sarežģītības dēļ. Viņai bija jādzied «Autodziesmiņa», kura ir gājusi uz urrā, taču tas viņai ļoti nav paticis. Teica, ka esot lēti, prasti, vistīrākais šlāgeris. Pēc šiem vergu gadiem viņa nolēma atgriezties Igaunijā, kur iekārtojās darbā Tallinas filharmonijā, Velo Orumetsa orķestrī. Bet arī šeit vairs nebija džeza, par to vairs pat nesapņoja. Atgriežoties Tallinā, Aino Bāliņa aprecējās otrreiz — ar dzejnieku Helduru Garmo. Tallinas filharmonijā Aino nodzied līdz pat 1980. gadam, kad smagi saslimst viņas māte un viņai nākas viņu kopt. Dziedāšana šajā ģimenē nebija nopietns darbs, tāpēc māsas Aino Bāliņai pat nepalīdzēja.

1982. gadā dziedātāja pamet lielo skatuvi. Katra Aino Bāliņas dziesma ir izlolota, izņemot dziesmas, kuras bija krievu valodā un tās, kuras esot bijis jāmācās piespiedu kārtā, tās nav varējusi pieņemt. Aino Bāliņa vienmēr savam darbam ir piegājusi profesionāli, neņemot vērā to, ka notis nav pazinusi. Viņai nav bijusi nekāda muzikālā izglītība. Džezs vienkārši ir bijis asinīs. Cītīgi trenējusies pašmācības ceļā, klausoties ieraktus. Vienu reizi tomēr ir aizgājusi pie profesionāla skolotāja, taču tas esot pārmetis krustu pāri un teicis: «Dari visu to, ko esi darījusi līdz šim, un nepazaudē savu interesanti savdabīgo toni.» Pirms koncertiem dziedātāja ir uztraukusies tik ļoti, ka dažbrīd tas ir aizgājis līdz pat nelielai panikas lēkmei. Tomēr nekad uz skatuves nav bijušas nekādas aizķeršanās. Vārdus nav aizmirsusi nekad.

Dziedātāja pati par sevi ir teikusi, ka mūzikā esot bijusi ar savu labo balsi un atmiņu. Arī kolēģi ir atzinuši viņas kvalitatīvi, rūpīgi padarīto darbu. Zigurds Linde ir teicis, ka Aino ir bijusi ļoti dziļa, dvēseliska pieeja pie katra cilvēka. Skaists un tomēr arī sarežģīts mūžs ir bijis dziedātājai Aino Bāliņai. Savulaik ir saukta par nodevēju no igauņu puses, bet vēlāk, kad aizdevusies uz Maskavu, paši latvieši ir sākuši greizi skatīties.

Pašreiz Aino Bāliņa dzīvo Tallinā, reti sazinoties ar kādu no REO kolēģiem, kā arī ar meitu Ilonu. Teikusi, ka uz Latviju vairs nebraukšot. Lai gan tieši šeit dziedātāja ir plūkusi pirmos laurus, viņa tomēr ir bijusi neizprasta un daudz cietusi. Aino Bāliņa ir pie labas veselības. Tagad ikdienu aizvada, šiverējoties pa virtuvi, vingrojot un daudz staigājot, kā arī ik pa laikam paminot kādu krustvārda mīklu. Par vienu no viņas muzikālajiem mīluļiem ir kļuvis Kanādas dziedātājs Maiks Bublē.

Izmantotie avoti:
– Daigas Mazvērsītes raidījums “Dziedātājai Aino Bāliņai šodien jubileja”
– Intervija ar Zigurdu Lindi
– Intervija ar Ilonu Dreģi (Bāliņu)
– Intervija ar ilggadējo REO programmas pieteicēju Genovevu Skangali (Šustiņu)

Rīga 2016