Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Somu džeza pianists par motivāciju un dzīvi


Aleksandra Line

Tuomo Uusitalo par iedvesmas meklējumiem kā attaisnojumu slinkiem cilvēkiem

Ņikita Kuzmins

Pianists, komponists, aranžētājs un pedagogs Tuomo Uusitalo ir dzimis Somijā, dzīvojis un mācījies Austrijā, pārvācies uz Ņujorku un pašlaik dzīvo Latvijā ar savu ģimeni, spēlējot te un uzstājoties pasaulē, kā arī pasniedzot džeza kompozīciju Latvijas Mūzikas akadēmijas studentiem. Izdevis trīs albumus kā līderis un piedalījies vairāku citu mūzikas sastāvu albumu ierakstā, skaļi pieteicis sevi uz Ņujorkas džeza skatuves, turpinot spilgtu koncertdzīvi.

Tuomo sācis mūzikas gaitas sešu gadu vecumā. Pusaudža vecumā spēlējis daudzus mūzikas žanrus no klasiskās mūzikas līdz pop-rokam, un drīz vien iemīlējās džezā un spontānās improvizācijas iespējās. Mācoties mūziku Gracā, Austrijā (University of Music and Performing Arts, vecākā džeza augstskola Eiropā), Tuomo uzstājies kopā ar vairākām džeza leģendām — Bobu Brukmeijeru (Bob Brookmeyer), Billiju Hartu (Billy Hart), Kērtisu Fulleru (Curtis Fuller), Džimiju Kobu (Jimmy Cobb) un Džimu Rotondi (Jim Rotondi), kā arī daudziem citiem. Pēc izlaiduma Tuomo pārvācās uz Ņujorku, regulāri uzstājoties tādās džeza koncertvietās kā «Smalls», «Mezzrow», «Fat Cat», «Zinc Bar», «Cornelia Street Cafe», «Minton’s Playhouse», «ShapeshifterLab», «Cleopatra’s Needle», «Garage», «University of the Streets», «Arturo’s» un citās. Ņujorkas dzīves laikā Tuomo ir strādājis ar leģendāro Krisu Čīku (Chris Cheek) , Kērtisu Landiju (Curtis Lundy), Taileru Mičelu (Tyler Mitchell), Deividu Šniteru (David Schnitter) un citiem. Kopš 2007. gada Tuomo uzstājies viscaur Eiropai gan ar saviem solo projektiem, gan arī kopā ar daudzām mūzikas apvienībām, no trio līdz bigbendiem.

Kādā decembra vakarā pēc Tuomo koncerta mēs netīšām atklājām tukšu bāru Vecrīgas nostūrī ar skumīgu popmūziku fonā, par kura eksistenci neviens no mums līdz šim nenojauta. Iekārtojamies un sākam runāt — saruna, kas sākās un ko biju iecerējusi kā portretinterviju, beidzās kā filozofiski-praktiska diskusija par motivāciju un dzīvi.

Tavā mājaslapā daudz rakstīts par taviem sasniegumiem. Bet kas tad ir Tuomo kā cilvēks?

Tas ir sarežģīts jautājums. Neesmu īpaši lepns par sasniegto. Es vienkārši esmu laimīgs, kad esmu fokusēts. Man nepatīk daudz stāstīt par sevi, šajā ziņā esmu ļoti somisks. Mani vecāki gribēja, lai es iemācos kaut ko spēlēt, un klavieres bija vienkārša izvēle. Mans tēvs bija profesionāls akordeonists, tad sāka nodarboties ar citām lietām, bet ik pēc brīža uzspēlē arī tagad. Pusaudža vecumā nedaudz spēlēju bungas un ģitāru, bet uzskatu, ka tas, ka paliku pie klavierēm, bija visgudrākais, ko varēja darīt — pasaulē jau ir gana daudz ģitāristu. Kad sāku spēlēt, mani iedvesmoja Bēthovens, kurš turpina atstāt uz mani vislielāko ietekmi, it īpaši harmoniskajā ziņā. Cik es zinu, klasiskajai mūzikai bija daudz spēcīgāks improvizācijas aspekts, pirms ierakstu industrija ir atstājusi uz to savu ietekmi.

Vai uzskati sevi par atpazīstamu vai slavenu?

Nē. Tam nav nekādas nozīmes. Man paveicās, tāpēc tiku pie koncertiem. Veiksmei tajā ir ļoti liela loma. Tad, kad tu velti visu savu laiku un strādā pie savas meistarības, tu nonāc konkrētā punktā, kad tev vienkārši jāturpina spēlēt ar cilvēkiem un darīt to, ko tev patīk darīt, un tad lietas notiek vai nenotiek. Domāt par to, vai esi kaut ko sasniedzis, vai nē, ir bezjēdzīgi, tā ir tava laika izšķērdēšana. Domāt, ka neesi sasniedzis daudz, ir tikpat bezjēdzīgi, kā domāt, ka esi jau daudz ko izdarījis. Tam nav nekādas nozīmes, vienkārši jāturpina darīt lietas.

Vai tu kādreiz aizdomājies par to, ka varētu darīt kaut ko ārpus mūzikas?

Visu laiku. Jebko. Tajos mirkļos, kad esi noguris un nezini, ko dari. Un tad uznāk mirkļi, kad es saprotu, ka daru to, ko esmu gribējis visu laiku, un man par to maksā — nevar būt nekā labāka. Protams, kad esi noguris un sliktā noskaņojumā, tas nav tik vienkārši. Es cenšos novērtēt mirkļus, kad jūtos fokusēts un redzu lielo bildi — ir forši, ka es varu darīt to, ko vēlos.

Kas tevi šobrīd saista džezā?

Kad iedziļinies džeza mūzikā, saproti, ka džezs ir strukturētāks, nekā tev liekas. Tev ir pilnīga brīvība džezā, bet tā nāk kopā ar milzīgu atbildību, kad saproti, ka ap to ir reāla struktūra. Tas man šķiet kaut kas lielisks. Ja džezu spēlē labi, tā ir visparedzamākā lieta pasaulē. Tā ir valoda.

Pat tad, ja tur ir mazāk tradīcijas un vairāk avangarda?

Jā. Ja esi eksperts tajā, ja ļoti labi pazīsti to, kurš spēlē, tad jā. Es nebiju domājis paredzamību negatīvā veidā, tā ir vispozitīvākā lieta. Man liekas, ir ārkārtīgi svarīgi pieturēties pie tā, ka tradīcija ir pamats visam. Bībops vai pirms bībopa. Ja klausies frīdžeza mūziķus, kuri tiešām labi pārzina tradīciju, pamani, ka viņi tiešām spēlē labāk. Viņiem ir melodijas izjūta, kas joprojām ir svarīgi. Klasiskajā mūzikā ir tieši tāpat — tu nesāc vienkārši spēlēt 21. gadsimta klasisko mūziku, tu ej cauri visai vēsturei, un tu mīli visu vēsturi. Es nesaprotu, kā cilvēkiem var nepatikt Lesters Jangs — kas tur var nepatikt?

Tu esi studējis, dzīvojis un koncertējis daudzviet pasaulē, bet par savām mājām šobrīd sauc Latviju. Ko tā tev nozīmē?

Man te patīk. Es ceru, ka vienmēr ceļošu, bet šobrīd manas mājas ir šeit. Tā ir ļoti jauka vieta, kur būt, te dzīvot ir ļoti viegli. Rīga ir maza, bet gana liela, lai sauktos par pilsētu — tu tiec pie visām pilsētas priekšrocībām, bet tā ir gana maza, lai sajustu mieru. Ņujorkā var atrast mieru kaut kur parkā, bet tā sajūta ilgstoši nepaliek — izej ārā no parka, un viss atkal ir pa vecam. Tam arī ir savs skaistums, man patīk arī haotiskā Ņujorkas daļa, bet ir grūti justies relaksētam šajā pilsētā, ir jāaizbrauc prom.

Un kur, tavuprāt, Latvija atrodas džeza ziņā?

Viss ir lieliski. Ņemot vērā Rīgas izmēru un valsti kopumā, man liekas, viss te ir kārtībā, nevienam nav jāčīkst. Ja tu gribi spēlēt koncertus, tu spēlē koncertus, ir dažas jaukas vietas, kur uzspēlēt. Nauda nav liela nekur pasaulē, tāpēc vienkārši pārstājam visi par to čīkstēt. Un, ja tu nodarbojies ar džezu vai ar mūziku kopumā naudas dēļ, tu ej nepareizu ceļu. Ja tu tiešām mīli to, ko dari, tu meklēsi ceļu, lai tas nostrādā. Labi mūziķi, aktīvi festivāli, cilvēki, kuri spēlē dažās koncertvietās.

Man liekas, katrā pilsētā ir procentuāli vienāds daudzums izcilu mūziķu. Tieši tādas pat pozitīvas un negatīvas lietas, kā jebkur citur. Ņujorkā tev ir desmit tūkstoši mūziķu, un tieši tāds pats procents ar lieliskajiem, kā te, vienkārši Rīga ir mazāka. Man tiešām patīk pasniegt šeit Mūzikas akadēmijā. Cilvēkiem rūp tas, ko viņi dara. Un atkal — tieši tādas pat problēmas, kā citur pasaulē, nav svarīgi, kurp tu dodies, cilvēki paliek tādi paši pozitīvā un negatīvā ziņā. Te ir cilvēki, kas daudz strādā, un tāpēc mūzikas ziņā mēs ar viņiem varam runāt par reālām lietām.

Tu esi bijis rezidents «Smalls» džeza klubā — vai rezidentūra maina to, kā tu spēlē?

Tā ir vēl viena lieta, ar ko man paveicās, tie regulārie koncerti «Smalls» klubā pāris gadu garumā. Es varēju spēlēt katru nedēļu jebko, ko vien gribēju — tas bija izcili. Manuprāt, džeza ziņā ir Ņujorka, un ir visa pārējā pasaulē. Un tas nav viens un tas pats. Es varu uzreiz sadzirdēt atšķirības. Cilvēki Ņujorkā spēlē ļoti daudz un visu laiku. Ne tikai koncertos. Mana ierastā diena Ņujorkā mēdz būt tāda, ka es spēlēju divās dažādās sesijās ar cilvēkiem no plkst. 11 līdz 13, tad no 15 līdz 17, tad vakarā spēlēju koncertu vai pat divus. Te ir tiešām grūti atrast cilvēkus, lai kopā uzdžemotu, un tā pat nav tikai Rīgas vai Latvijas problēma. Cilvēki saka, ka viņiem nav laika, un es nevaru saprast, kā cilvēkiem te var nebūt laika. Ņujorkā cilvēki visbiežāk strādā kādus citus darbus, jo ir jāpelna nauda, un viņiem joprojām ir laiks, lai uzspēlētu un uzdžemotu, un uzstātos katru dienu. Šeit ir daudz vairāk slinkuma. Lai gan Rīgā ir arī cilvēki, kuri grib spēlēt, kas ir lieliski, jo tad var kopā džemot un runāt par mūziku. Tu tūlīt pat to dzirdi, vai cilvēks to dara, vai nē. Vari saklausīt atšķirības, tu dzirdi, vai cilvēks dara to, kas viņam patīk, visu laiku.

Ņikita Kuzmins

Ja tavs dēls atnāks pie tevis un teiks, ka grib kļūt par mūziķi, kā reaģēsi?

Labi, viss forši. Nav svarīgi, ko viņš dara, viņš var darīt jebko, ko vien grib, bet viņam tas tiešām jādara par 100%. Ir tikai viena dzīve, un tā ir pārak īsa, lai ilgstoši meklētu, ar ko tev gribas nodarboties. Man šķiet, ir daudz svarīgak kļūt par ekspertu vienā lietā, tad pieslēgt kādas citas nodarbes. Visi visu laiku runā par to desmit tūkstoš stundu likumu — lai nu ar ko tu nodarbojies, ja tu praktizē šo konkrēto lietu 10 000 stundas, tu kļūsti par ekspertu, bet tev ir arī jādara tas kvalitatīvi. Tev ir lietderīgi jāizmanto šis laiks.

Un kā tas saskan ar ne-muzikālo, ierasto biroja darbu, ko minēji iepriekš?

Nu, cik daudz ir 10 000 stundas? Ja tu spēlē vismaz dažas stundas katru dienu, tu tās sakrāsi. Runa ir par laika menedžmentu. Man ir ļoti paveicies, jo man nebija jādara daudz citu darbu ārpus mūzikas, es kādu laiku arhivēju «Smalls» klubā, kad man bija jāmaksā par studijām — tie bija visādi datordarbi. Un man tāpat bija laiks, lai spēlētu un apmeklētu džemus katru dienu. Es nesaku neko sliktu par cilvēkiem, kuri nestrādā smagi, tas arī ir normāli — viss ir kārtībā, ja vien mēs nesākam sūdzēties un čīkstēt. Kad cilvēks paliek fokusēts un spēj saskatīt lielāko bildi, tad viņš spēj saskatīt dzīves jēgu. Tu zini to sajūtu, kad spēj redzēt visu ļoti skaidri, vai ne? Kad viss pārējais kļūst sekundārs.

Man liekas, esmu pazīstama ar to sajūtu. Un ceru, ka pieredzēšu to atkal.

Es arī nebiju to jutis kādu laiku. Bet es labi atceros, kā tas ir. Un es zinu, ka tā sajūta ir manī. Viss ir kārtībā.

Ko tev nozīmē komponēt?

Komponēšana ir vienkārši improvizācija, kurā tu vari salabot savas kļūdas. Man spēlēt standartus ir daudz jautrāk, nekā rakstīt mūziku vai spēlēt savas oriģinālkompozīcijas. Kaut kādu iemeslu dēļ spēlēt citu cilvēku mūziku ir daudz jautrāk, nekā spēlēt savējo. Ja kāds spēlē tavu mūziku ne precīzi tādā veidā, kādā tev patīk, tas nešķiet labi, ka tu vispār to pieļāvi, vai ne? Ir specifisks veids, kā es vēlos, lai mana mūzika skan, un, kad to spēlē kāds cits, nekas netiek darīts nepareizi, tas vienkārši nav tā, kā es gribu, lai tā skanētu. Man šķiet daudz interesantāk ielikt sevi kādā rāmī, kas ir džeza standarts vai kāda cita rakstīta kompozīcija.

Kamēr tu to dari, kā atrodi balansu starp emocijām un tehniku?

Tehniskā puse ir nekas, salīdzinot ar iespēju likt cilvēkiem kaut ko sajust. Tehniskā puse ir svarīga tikai tāpēc, ka tā nedrīkst šķērsot ceļu. Tev jābūt gana gudram, lai izmantotu savu tehniskumu tādā veidā, lai liktu cilvēkiem sajust jebko, ko tu vēlies, lai viņi sajūt.

Kad mūzika pie tevis atnāk, kad tu komponē?

Reizēm es vienkārši rakstu, ja kaut kas ienāk pratā. Labākais veids, kā man rakstīt, ir termiņš. Leonards Bernsteins teica, ka labākais laiks, lai rakstītu, ir tad, kad tev ir plāns un nepietiek laika.

Tātad termiņi uzvar cīņā ar iedvesmu?

Kas vispār ir iedvesma? Man tas ir tikai vēl viens vārds, kuram neviens nezina nozīmi, bet kuru visu laiku lieto. Talants ir vēl viens vārds, ko es nesaprotu. Tas nozīmē — dabiski motivēts, nevis talantīgs. Talants nozīmē, ka tu esi dabiskā veidā piedzimis, apveltīts ar kaut ko, un es tam neticu. Vienmēr ir kādas spējas, vienmēr kāds mēdz būt fiziski spējīgāks, lai darītu kaut ko labāk, nekā citi, bet man liekas, ka pamatā talants ir jāsauc par «dabisko motivāciju». Es atceros, ka viens no maniem pasniedzējiem teica, ka talants ir tikai 2% un 98% ir vienkārši darbs. Man liekas, iedvesma arī ir motivācija. Man patīk, kad tas ar mani notiek, bet tu nevari uz to paļauties, vai ne? Es mācu saviem studentiem to, kas nostrādā man, iedodu viņiem dažādus instrumentus, kā viņi var sākt rakstīt mūziku. Kāds teica, ka tavs briesmīgākais ienaidnieks ir tukša lapa, bet, ja tev ir maza ideja, pat ja tā ir sūdīga ideja, tu sāc ar to un maini to tapēc, ka pašam nepatīk, tad top kaut kas, ar ko var jau sākt strādāt.

Man nepatīk vārds iedvesma, jo man liekas, ka tas ir vārds slinkiem cilvēkiem. Freds Heršs (Fred Hersch), viens no lieliskākajiem džeza komponistiem, raksta vienu melodiju katru dienu, neskatoties ne uz ko. Viņš vienkārši apsēžas, uzliek taimeri uz 20 minūtēm un raksta dziesmu. Viņš reiz teica man, ka lielākā daļa no tām nekad nekur nenonāks, bet viņš turpina rakstīt. Un reizēm tās kompozīcijas sanāk lieliskas. «Valentine», piemēram, viņš uzrakstīja 20 minūšu laikā, un tā ir fantastiska. Tu vienkārši pārvērt to par rutīnu. Ja tu raksti mūziku, tev ir jāpraktizējas, un tas tev jādara visu laiku. Reizēm tu uzraksti kaut ko, kas pašam nepatīk, tas ir normāli, vienkārši ignorē to un ej tālāk. Šis ir iemesls, kāpēc man nepatīk vārds «iedvesma».

Vai tev nešķiet, ka viena kompozīcija katru dienu jau kļūst par uzspiestu pienākumu?

Un vai tev nešķiet, ka centieni atrast iedvesmu padara iedvesmu par uzspiestu pienākumu? Ja tu reāli gribi atrast iedvesmu, tu vienkārši ignorē visu pārējo, apsēdies mājās, skaties «Netflix» un tad skaties, ko atradīsi. Tu vari, protams, aiziet pastaigā uz mežu vai sākt lietot narkotikas, vai darīt jebko, ko vien vēlies, lai atrastu iedvesmu. Man liekas, rutīna ir lielisks veids, kā to reāli arī atrast.

Kad tu vari atzīt, ka pats esi apmierināts ar sevi?

Un vai tu pati kādreiz esi? Man liekas, ir normāli teikt, ka tas, ko tu izdarīji, ir kārtībā. Un, ja kaut kas nav kārtībā, tad tu vienkārši kaut ko pamaini. Vai arī neturpini, neieraksti šo kompozīciju, dodies pie nākamās.

Vai citu, tuvu vai svešu, cilvēku viedokļi kādreiz ietekmē to, kā tu jūties un ko dari?

Absolūti. Labā un sliktā nozīmē. Nav tā jābūt, bet tie ir svarīgi. Ir ļoti grūti pārstāt pievērst tam uzmanību. Ja kāds pasaka, ka tu esi sūds, pat ja tu pats tā tajā brīdī nejūties, tas jebkurā gadījumā tevi ļoti ietekmēs. Tas var arī būt labi, tāds spēriens pa pakaļu, ja ir situācijas, kad tu to esi pelnījis. Un reizēm tādas situācijas notiek, piemēram, ja tev atsaka koncertu, un tu saproti, ka tā ir tava vaina, tad tā ir laba mācība.

Vai esi kādreiz darījis lietas, ko nožēlo?

Jā, tajās reizēs, kad man atteica koncertus. Lai gan es arī to nenožēloju, jo tas viss man kļuva par mācību. Kad saproti, ka esi bijis iedomīgs vai domājis, ka koncertam nav nozīmes — tā ir stulbākā lieta, ko mūziķis var darīt, jo katram koncertam ir nozīme. Ja tu piekrīti spēlēt koncertu, tev nav tiesību sūdzēties. Izņemot gadījumus, kad viņi nemaksā tev to, ko ir solījuši, vai nepabaro tevi, vai tev ir jāspēlē trīsreiz ilgāk, nekā jūs vienojāties, tad tu vari par to parunāt. Un jebkurā gadījumā nedrīksti kļūt par iedomīgu stulbeni, vienkārši pieklājīgi to pieminēt. Tās reizes, kad es čīkstēju par to, kad jau biju piekritis koncertiem, un kļuvu iedomīgs — tie ir tie brīži, kad es biju idiots, bet šādi brīži ir man kaut ko iemācījuši. Tagad es zinu, ka negribu vairs būt tāds idiots šādu pieredžu dēļ.

Ko tu izvēlētos — klausīties ierakstus vai dzīvos koncertus?

Abus. Dzīvais ir lieliski, bet pie ierakstiem vienmēr var atgriezties. Ir tiešam svarīgi preparēt lietas, kas tev patīk. Tieši tāpat, kā ar dzeju. Dziļi izpētīt to. Un tas skaistums ir tajā, ka, ja tev priekšā ir kāds dzejolis, un tajā dzejolī ir māja, iespējams, dzejnieks nav neko domājis ar to māju, bet tad, kad tu preparē šo dzejoli, tā māja tev tik daudz nozīmē, un tu atrodi neticami daudz perspektīvu un simbolu, ko tā māja nozīmē. Tieši tapat ir arī ar mūziku. Tu vari vienkārši transkribēt ierakstus, un šādā veidā attīstīties pats.

Ņujorkas skaistums ir tajā, ka dzīvo mūziku var klausīties katru dienu. Breds Meldo atnāk uz «Mezzrow» vai «Smalls», uznāk uz skatuves ar saviem draugiem un uzspēlē veselu setu, un tas ir neticami, ka tu vari kaut ko tādu dzirdēt, tu vari to darīt katru nakti — tur ir tas skaistums. Tu vari dzirdēt, ka viņi ir dzīvi cilvēki. Ieraksti ir rediģēti un izslīpēti perfekti, bet, kad klausies dzīvajā, tu dzirdi, kā cilvēki ir cilvēki, un kā viņi smejas paši par savām kļūdām. Tas, ko tu uzskatīji par dievu esam, dzirdi, ka viņš ir cilvēks. Mani tas ļoti mierina.

Cilvēki vispār neiet ārā tik daudz tepat Rīgā. Labākie mūziķi piedalās visos džemos, tu redzi viņus koncertos, vari daudz kur viņus manīt, jo viņi var to darīt, un viņiem patīk mūzika. Ir daži studenti akadēmijā — es viņus mīlu — viņi iet ārā visu laiku un cenšas pieslīpēt savas prasmes. Un viņiem ir vienalga, ka citi cilvēki čīkst par savu izglītību vai skatuves dzīvi. Viņi var vienkārši būt klusi un turpināt darīt to, ko dara — tieši tāpēc viņiem izdodas.

Kas ir galvenā lieta, ko tu viņiem parasti māci?

Mēģināt palikt fokusētiem. Smagi strādāt. Pārstāt čīkstēt. Būt laikā un nekavēt. Izdarīt lietas, ievērojot termiņus — lai viņi labāk to iemācās darīt skolas laikā. Esmu sapratis, ka daudzas koncertu iespējas, par ko biju sajūsmā, pazaudēju, jo biju tieši tāds pats, kā mani studenti — iedomīgs puika, kurš visu laiku kavēja un domāja, ka tam nav nozīmes. Es domāju, ka jau kaut ko zinu, un tā nebija taisnība, tieši tāpēc vecāki mūziķi nekad man nepiedāvāja gigus. Ja tu sāc labi uzvesties, kamēr esi skolā, un pildi savus solījumus, tas vienkāršāk ievedīs tevi darba dzīvē —- tavi skolotāji var būt tie, kuri, pirmām kārtām, tev piedāvās labas darba iespējas. Tas ir diezgan acīmredzami. Ir mazak sāpīgi, ja tu to iemācies skolā, nevis tad, kad tev reāli vajag naudu, bet tevi atstādina vai atlaiž, vai neko vairs nepiedāvā. Kad tevi atlaiž nevis par to, kā tu spēlē, bet par to, ka uz tevi nevar paļauties. Tieši tā es sākumā attiecos pret citiem cilvēkiem, es domāju — labi, man ir vienalga, vai tas cilvēks ir pakaļa, bet, ja viņš ir lielisks mūziķis, es ar viņu spēlēšu. Tad es pamanīju: Ņujorkā visi ir lieliski, tāpēc ir vēl kaut kas, kas jāņem vērā — vai tu gribi aiziet iedzert aliņu ar to cilvēku? Vai tu gribi sēdēt ar viņu vienā mašīnā sešas nedēļas, vai tu to izturēsi? It īpaši ceļā. Tev ir jābūt foršam. Tev ir jāspēj pielāgoties jaunām situācijām, kad lietas neiet tā, kā ieplānots. Ja tu sāksi čīkstēt, tev vairs nepiedāvās darbu — visiem ir grūti, un čīkstēšana tikai padara to sliktāku. Un tas daudz tev iemāca par cilvēku, kamēr esi ar kādu ceļā.