Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Sievietes sapņu stāsts džeza valodā


Aleksandra Line

Ingas Bērziņas, Tuomo Uusitalo, Daces Micānes-Zālītes «Sievietes sapņu» prezentācija

Publicitātes foto

7. novembrī Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā notika Ingas Bērziņas jaunā albuma «Sievietes sapņi» prezentācija. Albums ir ierakstīts duetā ar Latvijā un Amerikā reizē dzīvojošo somu pianistu Tuomo Uusitalo, bet realitātē ir trīs cilvēku kopdarbs: Ingas dziedātie teksti ir Daces Micānes-Zālītes dzeja. Šis ir jau ceturtais Ingas albums, un šoreiz tajā ir deviņas kompozīcijas, kas ierakstītas Latvijas Radio 1. Studijā. Albums izdots izdevniecībā «Musica Baltica» ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

JVLMA Ērģeļu zāle ir pilna — arī pēc prezentācijas sākuma ik pēc pāris minūtēm akadēmijas tehniskie darbinieki ienes zālē papildkrēslus un laiž iekšā jaunpienācējus. Ingas kolēģi un partneri, bērni un mazbērni, pateicīgie studenti un labi draugi — prezentācija izvēršas par ļoti personisku un vienkāršu pasākumu. Gaišu. To dziedatāja, nekavējoties pie gariem ievadvārdiem, iesāk duetā ar Tuomo, nospēlējot dažas kompozīcijas no albuma, katru reizi ar sulīgiem aplausiem pēc. Kā pirmā izskan tituldziesma «Sievietes sapņi», un mūzika un dzeja tajā veiksmīgi un dabiski savijas kopā.

Par to, kā Inga dzied un stāsta vēstījumus, lai līdz klausītājam aiznestu katra skaņdarba jēgu un nozīmi, man nekad nebija radušies jautājumi. Tas, ko sev atzīmēju prezentācijas koncertā, bija Tuomo spēle: esmu kādu laiku sekojusi līdzi šī pianista radošajai darbībai, kas man personīgi ļoti tīk, un šoreiz novēroju, cik maigi, gaiši un saudzīgi viņš nobeidz katru savu solo, pārejot uz citu kompozīcijas daļu. Notis, pēc kurām neviļus uzsmaidi, liek pievērst uzmanību un paliek atmiņā. Lai mūziku vērtē mūziķi; es kā klausītāja izbaudīju sirsnību, ar kuru tā tika spēlēta.

Mini-koncertam seko svinīgas uzrunas. Atbildot uz visu Ingas teikto, Dace Micāne-Zālīte raksturo šo albumu kā «sievietes sapņu stāstu džeza valodā» un novēl māksliniekiem, lai šis albums stiprina gan sievietes, gan vīriešus, lai ir spēka avots. Pēc prezentācijas pamanos noķert Ingu un Tuomo uz dažiem vārdiem: jautāju, kā gāja darbs pie albuma, un kāda bija sajūta, to pabeidzot.

«Tas process bija diezgan ilgs, četri gadi pagājuši kopš pirmās reizes, kad sākām runāt par šāda albuma iespējamību — ka es, balstoties uz Daces Micānes-Zālītes dzeju, radu kompozīcijas džeza stilistikā. Jau sākot ar pirmo dziesmu ieslēdzās kaut kāds kods, gribējās to turpināt. Tad uz kādu laiku viss apstājās, bet tas arī labi — pāmainās cilvēku dzīves uztvere kaut kādu notikumu iespaidā, es arī jau esmu cita, bet vienalga viss labi rezonē. Esmu ļoti gandarīta, nedomāju, ka esmu uz ko tādu spējīga, ka to taustāmu novadīšu līdz galam, ka varēšu visiem pateikt to, ko varēju šodien pateikt,» saka Inga Bērziņa.

Ingas Bērziņas albumu var klausīties Spotify vietnē

Jautāju dziedātājai, vai viss darbā pie albuma vienlīdz labi padevās: «Ir kaut kādas dzejas rindas, dzejoļi, kas pēc savas struktūras padodas vieglāk, un tādi, kas nē. Bet nekas nenāca grūti, viss patika. Es aizrāvos. Tāda sajūta bija, ka es daru kaut ko labu, jo daru to latviski, daru to saviem studentiem — arī svarīgi, ka viņi redz mani darbībā, un varu komunicēt ar viņiem arī caur savu mūziku.»

Aprunājos arī ar Tuomo par to, ka viņš jutās, Ingas uzrunāts. Viņš stāsta: «Vairāku mēnešu laikā esam izmēģinājuši un pastrādājuši pie mūzikas. Es bieži biju ārpus pilsētas, tāpēc ikreiz, kad biju te, strādājām pie mūzikas. Tā bija jau gatava, nebija nekā, pie kā daudz strādāt, tikai dažas detaļas. Ir aizraujoši spēlēt arī kāda cita sarakstīto mūziku. Iedomājies klasisko mūziku: tu joprojām paliec tu pats, un tev joprojām paliek tava muzikālā identitāte. Man patīk spēlēt arī citu komponistu mūziku, reizēm pat labāk, nekā savējo, tā ir patīkama sajūta.»