Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Mūzika kā savas personības zaudēšana


Anete Ašmane

Kārlis Auziņš par solo, brīvību un patiesībām, kas paliks

Publicitātes foto

Sarunājoties ar Kārli Auziņu, gribas atvirzīties no tradicionālā portretintervijas žanra un citai reizei atstāt tādus jautājumus kā «kā tu sāki spēlēt?», «kurā skolā mācījies?», «kāpēc kļuvi par mūziķi?» utt. Tie vienkārši nešķiet svarīgi. Nozīmīgāk liekas runāt par viņu kā mākslinieku šobrīd, neilgi pēc pirmā solo albuma «Oneness And The Transcendent Truth» izdošanas, par mūzikas jēgu, skaistumu tajā, dabu un citām vērtībām. Jo attieksme pret tām par mums pasaka daudz vairāk, nekā izglītības iestāde, kur esam pavadījuši pāris gadus. Ceru, ka jums šī būs patīkama iepazīšanās, liekot Kārļa Auziņa vārdam sekot līdzi arī turpmāk!

Kā tu raksturotu savu profesionālās dzīves atrašanās punktu? Kā saprotu, tu vairs nestudē un esi atgriezies uz dzīvi Latvijā. Kā tu jūties kā mākslinieks šobrīd?

Jā, tieši tā, dzīvoju šeit, ik pa laikam izbraucot. Muzicēju četros ansambļos ārpus Latvijas, kas lielākoties veidojušies studiju laikā.

Kā šobrīd jūtos kā mākslinieks… Tas ir grūts jautājums! Daru savas lietas, mēģinu ar to būt laimīgs. Agrāk man bija vairāk vīziju par nākotni, bet tagad es vienkārši daru un skatos, kur tas ved. Protams, ir dažādas vēlmes, bet kopumā tā, kā ir tagad, man patīk. Spēlēju sastāvos, kur man patīk spēlēt, jūtu to kā sev tuvu un dabisku. Mans nākamais uzdevums varbūt ir tieši solo darbība – protams, esmu to darījis, bet ir vēl liels mācīšanās process priekšā.

Vai Latvijas klausītājiem ir bijusi iespēja dzirdēt tevi kādā solo programmā?

Ļoti nosacīti. Pirms diska izdošanas bija pasākums «Tu jau zini kur», kur spēlēju savu solo, pēc tam uzstājās arī Evija Vēbere, Rūdolfs Macats, grupa «Kaut Kaili», arī Elīna Silova, kurai piespēlēju. Bet vairāk esmu uzstājies Dānijā. Tā ir liela atbildība – tu esi viens pats, ne no kā nevari aizbēgt, tev jāsāk un jābeidz pašam.

Bet tā ir arī lielāka brīvība, ne?

Noteikti! Bet var būt tā, ka tu nonāc situācijā un nezini, ko tālāk darīt, un blakus nav neviena, kas varētu pārņemt. Bet man patīk.

Nesen tava solo darbība iemūžināta arī albuma formātā.

Albums daļēji bija mācīšanās process – uzliku sev uzdevumu dziļāk papētīt saksofona iespējas un to izmantot kompozīcijā. Gribējās to dokumentēt. Protams, esmu dzirdējis līdzīga koncepta albumus, arī viens no maniem skolotājiem Dānijā ir izdevis ko līdzīgu. Man ļoti patika, kā tas skanēja, gribēju to izlaist caur savu prizmu.

Ja tev būtu ar sevi jāiepazīstina cilvēki, kas par saksofonistu Kārli Auziņu dzird pirmo reizi, ko tu viņiem teiktu?

Hmm… (ilgi domā) Es varu pateikt, kas man ir mūzika, un, ja kādu tas saista, tad tas var būt iemesls paklausīties, atnākt uz kādu koncertu. Man mūzika tās labākajos brīžos ir sevis kā personības zaudēšana. Kad tu zaudē savu ego un paliec par daļu no mūzikas. Kaut kādā ziņā tu vairs neesi tu pats, tu esi daļa no lielākas enerģijas. Man mūzika ir plūsma. Ir tāds viens stāvoklis, balanss starp smadzenēm un zemapziņu, kad tu it kā zini, kur esi, ko dari, bet tas plūst dabiski, nevis tu apzināti izdomā, ko tagad spēlēsi. Tā, manuprāt, ir īstā sajūta, īpaši džeza mūzikā, kas ir mijiedarbība – pat ja spēlē viens, tu esi kopā ar publiku, ar telpu.

Ja ideālais mērķis ir mūzikā zaudēt savu ego, tad jau nav atšķirības, vai tā plūst caur tevi, caur mani vai caur jebkuru citu cilvēku, kas ir uz skatuves un māk spēlēt kādu instrumentu.

Kaut kādā ziņā pamatos jau tā ir. Bet, protams, katrs to domu saņem un caur sevi izlaiž citādi, jo atšķiras pieredzes, zināšanas, gaume utt. Tur arī veidojas individuālisms. Mums katram ir sava dzīves un mūzikas vārdnīca, tāpēc pat viens un tas pats no katra iznāks ārā citādi.

Tev ir izdevies nonākt tādā apziņas stāvoklī uz skatuves, kad esi zaudējis to savu ego?

Jā, tikai tajos brīžos nevajag sākt priecāties, jo tad tas viss beidzas! (smejas) Viens no šādiem brīžiem ir pat ierakstīts albumā – no koncerta ar «Mount Meander». Tas ir vācu/dāņu kvartets, un mēs spēlējam tikai improvizētu mūziku. Mēs mēģinām novirzīties no frīdžeza dogmas, mums nav viena līdera, mūzika ir kolektīva. Tas ir viens no sastāviem, ar kuru satikāmies un uzreiz jutām maģiju, kas veidojas, kopā spēlējot.

Īstenībā tā ir sava veida meditācija, jo tu mēģini nedomāt jebkādas sadzīviskas domas. Spēlējot solo, to varbūt ir pat vieglāk izdarīt, bet līdz tam man vēl jānokļūst. Tāds meditācijas stāvoklis arī ir tā brīvība.

Valters Pelns

Vai tu savu meditatīvo stāvokli gribi padarīt publisku un izlikt uz skatuves pilnīgi svešiem cilvēkiem? Kaut kādā mērā tā tomēr ir ļoti personiska, intīma lieta.

Jā un nē. Ja ir publika, tad tas neesmu tikai es, mēs to darām kopā. Gribi vai nē, vienmēr ir kaut kāda saikne. Ir brīži, kad tu jau pirms koncerta, kad publika ierodas, jūti, ka kaut kas būs, gaisā jau kaut kas virmo. Dažreiz tieši otrādi, jūti, ka būs grūtāk. Vieta arī daudz ko nosaka.

Koncepts atteikties no sevis mūzikā, šķiet, ir pretējs tam, ko mūsdienās pieprasa kapitālisma pasaule – mākslinieks lielā mērā reklamē un pārdod tieši savu personību, savas atšķirības, visu to, kas viņam ir citāds, nekā pārējiem.

Jā, jā, tajā visā ir kaut kāds paradokss. Es piekrītu, ka katram vajag atrast savu balsi, bet to nevajag darīt mākslīgi. Ja tev ir balss, tātad tev tā jau ir tāda, kāda ir. Tā ir unikāla, un to vienkārši vajag apzināties un izkopt, nevis kaut ko meklēt. Atceros, kad studēju Amsterdamā, kur ir amerikāniskā tradīcija, visi studenti bija iespringuši, jo bija jāatrod sava īpašā balss…

Dažreiz vienkārši jātiek vaļā no daudzajiem uzslāņojumiem, ko uzliek, piemēram, skola.

Jā, arī es zināmā mērā esmu bijis skolas upuris, bet tajā pat laikā noteikti bija kāds svarīgs iemesls, kāpēc tajā skolā nonācu. Un tas tomēr ir arī vajadzīgs – tev liek izdarīt darbu, lai tiktu nākamajā līmenī, jo reti kuram viss jau no sākuma ir skaidrs. Arī man gaume un repertuārs laika gaitā ir mainījies, lai gan uztvere par mūziku pašos pamatos ir tā pati. Piemēram, daudzus ierakstus, ko klausījos Amsterdamas laikā, vairs nevaru klausīties. Protams, ir arī mūzika, kas paliek un nezaudē savu vērtību manās acīs.

Tu studēji ārvalstīs un atgriezies Latvijā. Kā tas notika un kāpēc? Tas jau sākumā bija skaidrs, ka atgriezīsies, vai tika izlemts nesen?

Es zināju, ka nepalikšu Amsterdamā. Kad pabeidzu studijas, gadu tur dzīvoju, un vienā dienā Rūdolfs Macats uzrakstīja, ka man jāiestājas Kopenhāgenā. Biju dzirdējis daudz labu lietu par to skolu, izdomāju aizbraukt, paskatīties pilsētu, nospēlēt eksāmenus, tieši tajā laikā tur bija arī Ivars Arutjunjans. Amsterdamā man bija grūti atrast domubiedrus mūzikā, jo abās pilsētās ir diezgan dažādas mūzikas uztveres. Tas gan laikam ir abstrakts jēdziens… Amsterdamā ir liela amerikāņu ietekme, tur tu izkop savas pamatprasmes un zināšanas, var just cenšanos līdzināties Bērklijai vai kādai līdzīgai skolai. Tur mūzika ir ļoti intelektuāla, matemātiska, tradīcijā balstīta. Tu visu laiku esi nedaudz nobijies, jo apkārt ir džeza policija. (smejas) Kopenhāgenā ir vairāk sajūtu, enerģijas, tur jūtama skandināvu džeza tradīcija. Tas viss man ir daudz tuvāks. Tolaik daudz klausījos Džonu Koltreinu, un Kopenhāgena ir tādā Koltreina sajūtā. Tas bija ļoti labs laiks, kas man apstiprināja, ka mūzika nav tikai par notīm, kuras tu spēlē, bet arī par enerģiju, ko tajā ieliec.

Ko tu vēlies pateikt ar savu mūziku? Kādu vēstījumu dot klausītājiem?

(ilgi domā) Es laikam gribu, lai klausītājs sajūt to, ko es tajā brīdī spēlēju. Tas ir saistīts ar sevis zaudēšanu, par ko runājām iepriekš. Un tas attiecas arī uz klausītāju – lai viņš, atnākot uz koncertu, nonāk kaut kur citur, sajūt to enerģiju. To varētu saukt par vairāk garīgu pieredzi. Cilvēkiem, īpaši šajos laikos, ir daudz materiālu vērtību, rūpju par naudu, bet ir arī kaut kas augstāks, un to es gribu parādīt. Jo tas jau nekad nebeidzas – cilvēkiem vienmēr gribēsies vairāk, lai arī cik viņiem būtu, bet mani interesē garīgā attīstība. Tas atsaucas uz sabiedrību, uz to, kā viens pret otru izturamies, kādi esam kā cilvēki.

Kā tu veicini šo attīstību sevī?

Caur darbu, trenēšanos. Šad tad meditēju, bet pagaidām to grūti saglabāt savā ikdienas rutīnā.

Vai, Tavuprāt, mūzikai vienmēr jābūt skaistai, patīkamai?

Tas ir ļoti personisks jēdziens – ko ir patīkami klausīties. Nezinu… Ja tu klausies Koltreina albumu «Transition», tur viņš iet abstrakcijā, kur viss paliek par enerģiju. Man to ir patīkami klausīties, bet varbūt kādam citam nav. Un es noteikti gribu, lai klausītājiem ir patīkami klausīties manu mūziku, kaut gan nemainu savas izvēles, jo kaut kas kādam varētu nepatikt. Manuprāt, ja mūziķis ir patiess, to var dzirdēt. Ierakstā, kur klātbūtnes dimensijas nav, tas ir citādi, bet koncertā to noteikti var sajust. Ja mūziķis un klausītājs abi ir atvērti, tad saikne būs. Mūziķiem gan dažbrīd ir pat lielākas barjeras pret sevi, jo daudziem ir pilnīgi nostiprinājies, skaidrs viedoklis par to, kas ir labs, kas slikts. Jābūt atvērtākiem. Ja mūziķis ir labs, tad tu to sajūti, par ja tev īsti nepatīk stils, kādā viņš spēlē. Ja ir ieguldīts darbs un ielikta sirds, nevar nošaut greizi.

Tev ir skaidra sajūta un pieredze par Amsterdamu un Kopenhāgenu, bet tagad, atgriežoties Latvijā, vari nedaudz no malas paskatīties arī uz šo vidi. Kādu tu redzi džeza mūzikas vietu šajā sabiedrībā?

Latvijā džezs ir diezgan jauns, ja skatāmies lielā mērogā. Ārzemēs ir džeki, kas ir tikai džezā, viņi dara tikai to, viss. Latvijā daudziem mūziķiem ir jāpelna nauda arī citādi, līdz ar to mākslinieciskā puse bieži vien atpaliek, bet es to saprotu. Es domāju, ir ļoti viegli arī ieiet tādā slinkumā – Latvija ir maza valsts, visi viens otru pazīst, ja tu spēlē un vari nopelnīt, nerodas vēlme kaut ko mainīt, sevi attīstīt, komponēt. Teiksim atklāti, tas bieži vien nemaz neatmaksājas, ja skatāmies naudas izteiksmē. Es pagaidām nejūtu, ka Latvijas džezā būtu kaut kas ļoti unikāls, mums vēl nav izveidojusies sava balss. Paies laiks, nomainīsies paaudzes.

Publicitātes foto

Bet, neskatoties uz esošo situāciju, tu tomēr te atgriezies. Man šķiet, tu iepriekš īsti neatbildēji, kāpēc.

Jā, es novirzījos… Nezinu, nav ne vainas te dzīvot. Ir arī dažādas interesantas pieredzes, piemēram, ar trio [Matīsu Čudaru un Ivaru Arutjunjanu] spēlējām Krista Auznieka jaundarbu, ko es noteikti nekur citur nepieredzētu. Kaut kādā ziņā Latvijā iespējas ir ļoti plašas, ja tu esi radošs. Jā, man ik pa laikam vajag izbraukt, tāpēc priecājos, ka saglabājušies tie sastāvi, ar kuriem spēlēju ārzemēs. Bet tā globāli man prom šobrīd vairs negribas.

Es lielā mērā esmu vienpatis. Labprāt dzīvotu laukos, trenētos, darītu savas lietas, kad vajadzētu, atbrauktu uz koncertiem. Šādu dzīves modeli arī pašlaik cenšos iekārtot. Jau pēdējos gados Kopenhāgenā piefiksēju domu, ka man pilsēta nav baigi vajadzīga – ir forši aiziet uz labiem koncertiem, ka viss kaut kas notiek, bet nav tā, ka katru vakaru raujos ārā, man patīk būt ar sevi. Vajag satikties ar cilvēkiem un kopā spēlēt, bet man to nevajag katru dienu.

Vai tev nešķiet, ka pie mums sabiedrības attieksme pret džezu ir ļoti konservatīva un lēni mainās?

Grūti pateikt… Vienīgā atšķirība, ko es redzu, ir publikas vecums. Spēlējot, piemēram, Vācijā, publikā ir vairāk vecākas paaudzes cilvēku, viņiem tā ir tradīcija. Džezs ir viņu jaunības mūzika, un, lai arī tā ir pārveidojusies un mainījusies, viņiem ir tradīcija iet uz džeza koncertiem. Latvijā vecākās paaudzes cilvēkiem nav šāda paraduma un pieredzes, džeza šeit tā īsti nav bijis, ja neskaita Raubiško un Rozenbergu. Tāpēc šeit uz koncertiem vairāk nāk jauni cilvēki, kas ir gatavi riskēt. Tas tiešām priecē.

Vai tevi interesē spēlēt arī, piemēram, standartus, pāraranžēt tos?

Ja es veidotu savu projektu, tad nē, bet es to ik pa laikam daru, man patīk. Pēdējā laikā esmu sapratis, ka, lai arī ļoti mīlu šo mūziku, tā nav mana folkmūzika. Kad tu aizbrauc uz Ameriku, tā ir viņu folklora, viņi to jūt pilnīgi citādi. Tu vari mēģināt to sajust, bet tas nekad nebūs tik dziļi, kā, piemēram, «Tumša nakte, zaļa zāle». Es, protams, runāju tikai par savu pieredzi un sajūtām. Tas nenozīmē, ka es tagad spēlēšu tikai tautasdziesmas, bet mani interesē radīt kaut ko savu, izmantojot to pieredzi, kas man ir. Es joprojām dažreiz trenējos improvizēt standartus, meklēju jaunus līdzekļus.

Tu pieminēji tautas mūziku. Vai identitātes un sevis apzināšanās jautājumi tev bijuši aktuāli, dzīvojot ārvalstīs?

Jā, un jocīgi, ka to tu apzinies, tikai padzīvojot ārzemēs. Visvairāk es to apzinājos Amsterdamā, kas bija mana pirmā pieredze, dzīvojot ārpus Latvijas. Sāku apzināties, ka mēs esam atšķirīgi. Pēkšņi tu esi izlikts viens uz visu citu fona, un tad saproti, kas tevī ir citādāks. Nav tā, ka es par to ļoti dziļi domātu, jo man negribas ieiet tādā nacionālismā, kaut gan es apzinos, ka katrai nācijai ir sava individualitāte, savs domāšanas veids un izpratne. Tajā pat laikā mēs visi esam cilvēki un pašos pamatos saprotam vienu valodu. Svarīgi ir savas atšķirības pieņemt, bet nekļūt lepniem par tām. Teikt, ka mēs, latvieši, esam ar kaut ko īpašāki – tas, manuprāt, ir tāds mazvērtības komplekss.

Tu sacīji, ka gribi dzīvot pie dabas, būt ar sevi. Vai klausies un iedvesmojies arī no dabas skaņām?

Man liekas, ka jā. Nezinu, vai tas ir ļoti konkrēti, gluži netranskribēju putnu dziesmas, kaut gan kādreiz esmu to darījis. Tas arī ir konkrēts stāvoklis, kad esi dabā un vari vienkārši vērot kustību, kas notiek. Varu pastāstīt par vienu savu pieredzi, kas bija ar manu pirmo skolotāju Dānijā, pianistu Karstenu Deilu (Carsten Dahl). Mani ļoti iedvesmoja viņa attieksme, viņš ir ļoti īpaša personība. Vienreiz viņš man teica: «Paskaties ārā pa logu, redzi, kā kokiem kustas lapas? Tā es spēlēju mūziku!» Tas var likties dīvaini no malas, bet viņš tam tic, un, ja tu viņu klausies, tad to var dzirdēt. Kaut kādā ziņā arī mana albuma nosaukumā tas jēdziens «transcendent truth» simbolizē dabu. Viņa paliks, pat ja mēs aiziesim, tā patiesība tur ārā paliks. Radošā enerģija un miers kosmiskā līmenī noteikti paliks.