Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Mūzika kā sarunviela


Dāvis Eņģelis

Ķermeniskums un saruna. Par apvienības «Lupa» albumu «Sequences and Consequences»

Gada izskaņas nogurumā mani atkal apciemo domas, ka centieni kaut ko pateikt par mūziku ir savā iedabā fatāli. Pirms pāris mēnešiem likās, ka runāt par mūziku ir jēgpilni un nepieciešami. Paies vēl laiks, un es atkal atgriezīšos pie šīs pārliecības. «Sequences and Consequences» raisa domas ap mūziku, bet tikpat labi šī mūzika ir atkodējama ar ķermeni. Man liekas, par grupas «Lupa» albumu ir labi domāt ar sirdi un just ar prātu.

Albums «Sequences and Consequences» ir viegli ejošs arkls. Ir jāuzbur neliela etīde, lai paskaidrotu. Iztēlojieties neuzartu lauku. Albuma kompozīcijas te veido lemesi, kas iegrimst zemē, piešķir satura dziļumu. Mūzikas plūdums savā iedabā ir lineārs, un apvienības «Lupa» arkls uzar zemi viegli. Kā vinilā iegravētais skaņas celiņš satur mūzikas kodu, tā uzartā lauka līnijas veido grūvīgu, ritmiski it kā nedaudz laisku, kaut patiesībā spraigu mūzikas plūdumu.

Kas šis albums ir? Ko tas vēsta? It kā neko nevēsta. Vien urda mūžīgos mūzikas estētikas jautājumus. Piemēram, kāpēc manī ir tāda pārliecība (vai un kā pie tā vainīga mūzikas stilistika), ka «Sea Side» nav neviena cita jūras mala kā tā, kuru var izstaigāt, piemēram, Bolderājā vai Kopenhāgenā? Cik liela nozīme mūzikas pieredzē ir skaņdarbu nosaukumiem?

Klausoties, cenšos saprast, kā vienā, dažos vārdos izteikt albuma skanējumu. Tā savdabīgās aprises veido Dāvja Jurkas reverberētais, elektroniski apzaigotais saksofons, Valtera Sprūdža un Andra Buiķa plastiskais, biezais ritms, stipro taktsdaļu izteiktā jūtamība, bet vislakoniskāk albuma identitāti raksturo Ritvara Garozas precīzi nomērītie taustiņu tembri un faktūras, kas ir albuma gaļa, melnzeme, satvars. Dažviet šie tembri veido alūzijas ar lagūnām, speisroku (epizode iekš «Skagen»), viļņainiem impresionisma triepieniem un skaņas estētiku no muzikālajām planētām, kuras cilvēce apdzīvoja pirms dažām desmitgadēm. Bet tikpat labi tā skan pasaule, kuru jauni cilvēki redz un dzird mūslaikos. Vienalga, vai tā ir reāla, vai iedomāta. Albumam atrastās un piemeklētās instrumentu krāsas atsauc atmiņā dažu interviju ar pasaules elites stīgu kvartetiem, kuru mūziķi maina instrumentus, kamēr atrod balansu, kas vistuvāk atbilstu pilnībai.

Īsāk sakot, grupas «Lupa» tembri veido spēcīgus muzikālos raksturus, muzikālos tēlus. Šie tēli veido vienotu skanisko kopainu. Skaņdarbi cits citā spoguļojas, albuma otrā puse liek atcerēties pirmo. Sevišķi interesanta ir kompozīciju formveide. Dažbrīd gribas ņemt papīru un sekot līdzi mūzikas attīstībai, tēmu un improvizāciju virknējumiem, skicējot formas zīmējumus, bet stiprāka ir vēlme ļauties mūzikas plūsmai. Albumu var pilnībā izbaudīt, vispār par to nedomājot, ļaujot mūzikai saslēgties ar ķermeni un izbaudīt, iztaustīt Sprūdža/Buiķa vērpto ritma drēbi (šajā un arī citās ziņās albuma kulminācija ir skaņdarbs «City»). Valtera Sprūdža iespēlētie, miglājiem vai lēni aiz loga slīdošai ainavai līdzīgie akordi celiņos «French Song» un «Sea Side» ir tāda kā albuma blakus partija (mikropartija), albuma kopainu līdzsvarojošs tematiskais kontrasts. Ja jau runājam par fizikalitāti, tad albumu noslēdzošā kompozīcija «Sigourney» sniedz gluži taustāmu miera sajūtu, tā ir mūzika, kurā var atlaist galvu un pat sajusties drošībā esam. Nezinu, vai ir pienācīgi «Sequences and Consequences» piedēvēt «jazztronica» žanriskajam apgabalam, bet, ja sarunas vērts liekas temats par džeza un elektronikas saplūsmi 21. gs. sākumā, grupas «Lupa» albums ir teicama sarunviela. Ir bezgala interesanti vērot, pareizāk sakot, klausīties, kā mūziķi meklē atbildes uz jautājumu – kurp ved mūzika? Kas ir tās skaņas, kas mani uzrunā un šķiet vērtīgas?