Džezs kā prāta un jūtu ideālā kombinācija

Ja tev kādreiz būs iespēja spēlēt ar kādu, kurš ir labāks par tevi, izmanto to!

Dzīve ir ļoti interesanta, tajā mēdz notikt visdīvainākās lietas. Dzīvo mierīgi, un pēkšņi tu esi citā pasaules galā, kur notiek kaut kas pavisam cits, neierasts, kas liek saprast, ka tas ir tieši tas, kas tev bija nepieciešams, tikai tu pats to nezināji. Principā tas ir stāsts, kas noticis ar saksofonistu, kurš Latvijā dzīvo jau vairākus gadus. Benijs Zeltkalis izvēlējās pārvākties uz Latviju ar visu savu ģimeni, jo šeit viņam sanāca no jauna atklāt savu instrumentu, darīt interesantas lietas un baudīt mūziku. Viņa stāsts ir diezgan aizraujošs, jo liek aizdomāties par saviem mērķiem un vēlmēm, apstāties uz brīdi un izvērtēt paveikto, un secināt, vai sanāca sekot sapnim, vai tomēr rutīna uzvarēja?

Tātad, Benij, ko tu dari Latvijā?

Nu… Tas ir nedaudz sarežģīts stāsts. Tas ir vienkārši, bet tajā pašā laikā nav. Vienkāršā daļa ir — mana sieva ir Austrālijā dzimusi latviete. Viņas vecāki pārvācās uz Austrāliju, kad viņi vēl bija bērni, bet saglabāja savu latviskumu. Mēs paceļojām pa dažiem latviešu namiem, tas ir ļoti interesanti — tas, kā viņi saglābā savu kultūru, kā viņi to atbalsta, bet mēs drīz sapratām, ka tas viss ir ļoti tālu no realitātes. Tā kultūra ir kā laika kapsulā.

Mans brālis apprecējās ar kanādas latvieti un pārvācās uz Latviju aptuveni 14 gadus atpakaļ. Mēs ar sievu un diviem bērniem gribējām apciemot Latviju, atbraukt uz šejieni brīvlaikā, devāmies ciemos pie mana brāļa. Tas bija ļoti jauki. Es pats Austrālijā ļoti ilgu laiku strādāju par mūzikas pedagogu skolā, ne tikai vadīju stundas, bet arī pildīju administratīvo funkciju, tāpēc es praktiski nemuzicēju. Bet mans skolas darbs piedāvāja vienu foršu lietu — tu vari strādāt kādus četrus gadus un saņemt 80% no algas, un pēc tam paņemt gadu garu atvaļinājumu un saņemt naudas bonusu. Man bija skaidrs, ka es paņemšu to gadu un mēs pavadīsim to Latvijā, un paskatīsimies, kā šeit risinās reālā dzīve. Mūsu bērni mācās skolās, kur runā latviski, mums te ļoti patīk. Nav tā, ka es pēkšņi nemīlu Austrāliju, bet šeit man sanāk darīt to svarīgo lietu — spēlēt mūziku. Es pabeidzu Austrālijas Nacionālās Universitātes Mūzikas skolas džeza nodaļu (Australian National University School of Music), ļoti labu nodaļu, tad sāku pasniegt, un atskatoties, es redzu, ka man tā arī nesanāca darīt to, par ko es mācījos. Iedomājies, es neesmu īsti spēlējis pēdējos 15 gadus! Es vienkārši sāku pasniegt un viss. Man tas patika un arī labi sanāca. Un tagad tas ir kā atsākt pēc 15 gadu pārtraukuma… Un tas ir tik labi, tik svarīgi…

Tu esi Latvijā kopš?…

Kopš 2018. gada jūlija/augusta.

Un cik ilgi tu plāno šeit palikt?

Vēl nezinu.

Tad tev nav jāatgriežas? Nav saistību darbā?

Tehniski man joprojām ir darbs Austrālijā, tas mani gaidīs… Bet tas mani negaidīs vienmēr, tāpēc man jāpieņem lēmums. Un tas nav viegli. Es ilgojos pēc Austrālijas, mana mamma ir tur, mans tētis vairs nav ar mums, aizgāja, pirms es atbraucu uz Latviju, tāpēc manai mammai arī nepieciešams mans atbalsts. Bet tas līdzsvars starp darbu, spēlēšanu un ģimeni, ko man sanāk sasniegt šeit, ir vienkārši burvīgs. Man ļoti šeit patīk, tiešām.

Tātad ar ko tu šeit nodarbojies?

Es nedaudz pasniedzu Starptautiskajā skolā kā aizvietotājskolotājs un spēlēju. Vai dieniņ, pēdējie pāris mēneši bija ļoti aizņemti. Es spēlēju ar «The Coco’Nuts» un «Rahu The Fool», tas ir tik aizraujoši! Es arī spēlēju RTU bigbendā, tas arī ir ļoti jauki. Un es arī dziedu! Es dziedu Sidnejas latviešu vīru korī, arī esmu «Gaudeamus» dalībnieks, kas ir burvīgi! Es ieskatījos savā pagājušā decembra kalendārā, un man bija ieplānoti aptuveni 20 koncerti un ieraksti, tad paskatījos uz janvāri, un tur bija vēl 25! Es nekad mūžā tik daudz neesmu strādājis, tas ir vienkārši fantastiski! Sapnis! Man nekad tā nebūtu, ja es paliktu Austrālijā.

Kāpēc?

Jo es biju tik dziļi iegrimis pedagoģijā, bet arī tāpēc, ka mūzikas tirgus Austrālijā, Sidnejā, ir diezgan liels, tur dzīvo ap pieciem miljoniem cilvēku, bet, ja skatās proporcionāli, tad tirgus ir mazāks, nekā šeit, nav tik daudz koncertu uz to cilvēku daudzumu. Es nezinu, kāpēc. Sidneja vienmēr bija laba vieta ar labiem mūziķiem, bet nav daudz vietu, kas grib uzņemt dzīvo mūziku.

Džezu vai vispār dzīvo mūziku?

Dzīvo mūziku kopumā. Es vienmēr laboju cilvēkus, kad viņi sāk sūdzēties, ka «klausītājam šeit tas» un «auditorijai un klubiem šeit tas», un es vienmēr saku — īstenībā, salīdzinot ar vietu, no kuras es nāku, šeit, Latvijā, ir labāk. Tas ir interesanti, vai ne? Bet visur jau ir dažādi. Un arī ir forši, ka tu vari ceļot. Es runāju ar cilvēkiem, un viņi stāsta, ka nākamnedēļ viņiem koncerts, teiksim, Berlīnē. Un tie citi Eiropas mūziķi, kas vienkārši ierodas pilsētā uz vienu vīkendu, tas ir fenomenāli. Zāle vienmēr ir zaļāka kaut kur citur, es tagad to sāku saprast, bet šeit ir vairākas labas lietas, kas mani ļoti priecē. Un kultūru šeit arī labāk atbalsta gan klausītājs, gan arī valsts, tici man.

Nevar būt!

Nopietni. Piemēram, es spēlēju RTU bigbendā. Tātad es viņiem jautāju — veči, vai jūs visi esat studenti šeit? Un kāds saka — nē, bet, manuprāt, tas čalis šeit kādreiz mācījās. A diriģents? Kāds viņam maksā? Jā. Kurš tad? Un izradās, ka universitātes kultūras nodaļa nolēma, ka viņiem vajag savu bendu, tāpēc viņi apmaksā diriģentu. Tas nav iespējams Austrālijā. Ekonomiskā racionalitāte — cik daudz naudas bigbends būs spējīgs nopelnīt universitātei? Es tev naudu nedošu, ja tu pēc tam man nevarēsi pelnīt. Tāda attieksme.

Tātad universitātei liekas, ka mākslai pašai sevi jāatbalsta?

Politiķiem. Nu, acīmredzami mums ir kaut kāds finansējums, grantu sistēma, bet to līmeni nevar salīdzināt ar šejienes.

Bet, ja situācija ar mūziku ir tik traģiska, kāpēc tu nolēmi kļūt par mūziķi?

Aa… Mans tētis bija mūziķis, tāpēc man apkārt vienmēr bija mūzika. Es sāku mācīties mūziku un spēlēt klavieres, kad man bija varbūt četri gadiņi. Un tad, kad es biju 5. klasē, es iedomājos, ka gribu spēlēt kādu pūšaminstrumentu. Vietā, kur augu, bija pūtēju orķestris, es aizgāju uz mēģinājumu, apsēdos centrā un sāku klausīties, kā viņi spēlē. Mēģinājuma beigās teicu — gribu šo! Man likās, ka saksofons ir visinteresantākais no tiem instrumentiem, tā arī sāku spēlēt alta saksofonu.

Pēc pāris gadiem es nezināju, ko tālāk gribu darīt, turpināju spēlēt, mācīties, bet vienīgā skola, ko zināju (jo biju puika no laukiem), bija Sidnejā, Austrālijas visslavenākā mūzikas skola. Aizgāju uz noklausīšanos, bet, tā kā es biju sācis spēlēt tenora saksofonu tikai 11. klasē, netiku iekšā. Es nevarēju izlemt, ko gribu darīt — mācīties mūziku vai kļūt par inženieri, un, kad neiestājos uz mūziku, iedomājos, ka tad būšu inženieris. Sāku mācīties to, pavadīju trīs gadus universitātē, un tad vienu dienu atnācu mājās un sapratu — bāc, neesmu ņemis saksofonu rokās ilgu laiku. Pamēģināju kaut ko nospēlēt un… nesanāca. Tā bija kaut kāda identitātes krīze, jo mūzika bija tik liela daļa no manas personības, es taču bijis mūziķis, saksofonists! Tāpēc pametu mācības, atradu skolotāju un atsāku spēlēt. Aizgāju uz iestājeksāmeniem un tiku pieņemts Kanberas Universitātē, pārvācos dzīvot uz citu pilsētu pēc trīs gadiem, ko pavadīju, studējot publisko būvju inženieru kursu (tiltu un ceļu būve utt.), un sāku studēt džezu. Es skatos uz to laiku, kad biju students, un tas bija brīnišķīgs — kad vēl dzīvē būs laiks, kad viss ir tikai par mūziku? Koncerti, mēģinājumi, džema sesijas…

Kā tu izvēlējies pedagoģiju?

Mani vecāki nedaudz sabijās, kad pārslēdzos no inženieriem uz mūziku. Tāpēc šis lēmums bija viņu dēļ, vismaz daļēji — nebaidieties, mammu un tēti, man būs stabils darbs, varēšu sevi pabarot. Bet es arī izbaudīju to, un man labi sanāca, galu galā aizgāju dziļāk un dziļāk, augstāk un arvien augstāk, un tas kļuva par kaut ko, kas pieprasa daudz laika, un sanāca, kā jau teicu, ka tu izņem saksofonu no čehola: «O, sveikiņi! Kā tev iet? Sen neesi redzēts…»

Pastāsti par mūzikas izglītību Austrālijā — kāda tā ir?

Man īstenībā ļoti paveicās, jo izmācīties par mūziķi universitātē maksā — tas maksā vairāk, nekā izmācīties par juristu, jo kas gan viņiem nepieciešams? Grupu nodarbības un daudz grāmatu, ko var bibliotēkā paņemt. Mūziķim vajag daudz individuālo stundu, un tas ir dārgi. Budžetus visu laiku samazina, un vienā brīdī tas vienkārši uzsprāga. Vairs nav individuālo, ir tikai grupu nodarbības. Bet man arī liekas, ka drīz viss atgriezīsies pie iepriekšēja modeļa. Un daudz skolas tagad ir privātas, tāpēc arī maksā vairāk. Izmācīties par mūziķi maksā aptuveni 15—20 tūkstošus gadā, un galu galā tev ir ap 50 tūkstošiem eiro parādu…

Izklausās bišku neiespējami…

Jā. Tāpēc esmu priecīgs, ka izmācījos tad, kad izmācījos, nevis tagad. Mums bija individuālās stundas, Bērklijas stila harmonijas stundas, aranžēšana, džeza vēsture (vai dieniņ, kā man šis patīk), vairāki ansambļi, bigbends, vokālais ansamblis (starp citu, ļoti labs), ierakstu tehnoloģijas, standarta programma. Mums gan bija jāmācās rietumu klasiskās mūzikas vēsture, bet, manuprāt, visu ir vērts mācīties. Man šķiet, ka nav tādu kursu, par kuriem var pateikt, ka tas ir iztērēts laiks.

Savukārt man sūdzas par apstākļiem šeit. Kad es tikko atbraucu uz Latviju un sāku spēlēt, es meklēju visādus klubus, atradu džema sesiju trešdienās iekš «Pashkevich Jazz Club» (kurš tagad jau ir ciet), tad ceturtdienās «Trompetē», un man tas bija ideāli, jo neviens tās neapmeklē un es varēju spēlēt ar tiem burvīgajiem mūziķiem, cik vien man gribējās. Un tad es iedomājos — vai tad šeit nav mūzikas skolas? Ir taču, bet tad kur ir studenti? Ko viņi dara? Es nezinu. Es apjautājos dažiem cilvēkiem, bet neviens man nevarēja neko skaidri pateikt, neviens nevarēja atbildēt, kāpēc viņi nedžemo. Ja viņi kautrējas, tad tā ir problēma, jo katru reizi, kad tu spēlē ar kādu, kurš ir labāks par tevi, tu mācies kaut ko jaunu. Tas ir visvertīgākais padoms, ko man teica Austrālijā manas skolas direktors: «Ja tev kādreiz būs iespēja muzicēt ar kādu, kurš ir labāks par tevi — dari to!» Varbūt tu izskatīsies stulbi, bet nevajag no tā baidīties, jo iemācīsies kaut ko vērtīgu.

Tu teici, ka Austrālijā nav daudz klubu, kur spēlētu dzīvo mūziku. Kur tad var iet, lai padžemotu?

Es stāstīju par atšķirībām starp Sidneju un Kanberu (kur es mācījos), un otrā ir diezgan dīvaina vieta. Tā ir galvaspilsēta, un kādreiz tur bija vairāk gigu, nekā Sidnejā, un bija daudz vietu studentu pilsētā, mūzikas skola atbalstīja džema sesijas, un mēs regulāri tās apmeklējām. Šeit… Ir jābūt vairākām sesijām, un jābūt vairāk studentiem, kas tur spēlē.

Kāpēc džems ir tik svarīgs?

Tas vienmēr ir grūti, kad tu sāc, bet tad tu sevi iemet nezināmajā, kad uzkāp uz skatuves un sāk diskutēt par to, ko jūs spēlēsiet, ko tu zini, ko tu vari… Tas ir sarežģīti, tas ir izaicinājums, bet, kad tu esi uz skatuves ar vēl 3—4 cilvēkiem, kurus tu satiec pirmo reizi dzīvē, un kad esi nospēlējis kaut ko, kas skanēja labi, tas ir aizraujoši. Mana labākā pieredze, kas saistīta tieši ar to, bija tajā brīdī, kad es pabeidzu mācīties (un spēlēt) un sāku pasniegt, tas arī bija, kad es pirmo reizi apciemoju Rīgu, 2004. gadā. Mana sieva, kas tolaik bija vēl tikai mana draudzene, varēja palikt tikai vienu nedēļu, bet es paliku ilgāk. Tad es satiku visus tos cilvēkus — spēlēju džemā ar Denisu Paškeviču, Kasparu Kurdeko, Andri Grunti. Es biju sajusmā, jo viņi tik forši spēlēja. Un tad es atgriezos Austrālijā, sāku pasniegt un iesprūdu tur… Tagad esmu atpakaļ, piedalos džemos, daru lietas.

Kā bērns mācās mūziku Austrālijā? Mums ir specializētas skolas — RDKS, JMRMV, citas, vai Austrālijā ir kaut kas līdzīgs?

Ir vairākas programmas, kurās vari piedalīties. Arī skolā var pieteikties mūzikas nodarbībām. Manā sākumskolā es, manuprāt, biju vienīgais, kas spēlēja kādu instrumentu… Varbūt kāds vēl spēlēja klavieres mājās, vai kādu pūšaminstrumentu, nezinu. Skolā viņiem bija jāmāca mums mūzika, bet tas vienmēr bija tā… Es atceros vienu gadījumu, kad biju 4. klasē, atnāca bibliotēkas darbiniece, un teica — es esmu jūsu jaunā mūzikas skolotāja, un uzlika kaut kādus ierakstus, lai klausāmies…

Ko?!

Jā, tas bija… traki. Bet tie ir lauki… Man pašam bija jāceļo bišķiņ, un tas ir kaut kas labs, ko vecāki man sarunāja: no 7 līdz 12 gadiem, pamatskolā, man saksofona nodarbības bija jāapmeklē reizi nedēļā, bet mans skolotājs pasniedza citā pilsētā, tāpēc braukāju reizi nedēļā 60 km katrā virzienā. Jo nekur man blakus nebija saksofona pasniedzēja. 120km nedēļā.

Izklausās pēc ļoti nelielas pilsētiņas…

Nu, ne tik maza, bet jā… Jebkurā gadījumā viņš bija ļoti labs skolotājs. Un, starp citu, tas saksofons, ko spēlēju «Rahu The Fool» grupā, to mans skolotājs nopirka Parīzē 1971. vai 1972. gadā, kad bija tur tūrē ar savu blici.

Vai tas būtu korekti pajautāt, vai ir iespējams salīdzināt studentu līmeni brīdī, kad viņi stājas augstskolā?

Būtu grūti atbildēt uz šo jautājumu, bet es domāju, ka jūs te esat nedaudz advancētāki, jo jums ir tādas skolas kā RDKS, JMRMV un citas. Mums tādu skolu gandrīz nav, bet ir uzstadījums «Izdari to pats!», līdz ar to pirmais semestris augstskolā ir ļoti intensīvs, kad tu pirmo reizi satiec džeza harmoniju un mēģini iebraukt tajā, kā tas viss darbojas. Bet es arī runāju par kādu laiku atpakaļ, tagad droši vien kaut kas ir mainījies.

Tātad, kas tev jāzina un jāmāk, lai iestātos džeza nodaļā?

Tas ir diezgan dīvaini. Uzņemšana it kā balstās uz tā maģiska cipara, ko tu saņem, pabeidzot skolu, tas ir tas, kā es tiku inženieru nodaļā. Bet mūzika balstās uz noklausīšanos. Ir kaut kāds rakstiskais eksāmens, bet saistībā ar spēlēšanu — ir jānospēlē divi standarti, kaut kas jānolasa no lapas…

Bet, ja nav vietu, kur mācīties džezu pirms augstskolas, kā tu vari sagatavoties eksāmenam?

Tas ir tas dīvainais moments — kā tu vari zināt, ka tev jāstājas džeza nodaļā, ja tu nezini džezu? Es nezināju. Es to spēlēju, jo man patika.

Tad kā tu pats uzzināji par džezu?

Mans pirmais apmaksātais gigs bija 8. klasē. Tas bija ar grupu, ar ļoti jauku kvintetu, kur mans tētis spēlēja basu, mans vidusskolas mūzikas skolotājs spēlēja trompeti, vēl viens skolotājs klavieres, kāds cits spēlēja bungas… Ģitārists arī bija… Nu, lūk, un mans skolotājs Glens, viņš bija ilggadējs ģimenes draugs, ar kuru mēs ilgu laiku spēlējām divu pūtēju balsis. Viņš ietekmēja mani stilistiski. Nav svarīgi, kuru tēmu, jo kopā mēs varējām to nospēlēt un vienmēr skanēja. Un tas kvintets, viņi zināja, ka es spēlēju saksofonu, un vienu reizi teica — hei, nāc ar mums uzspēlēt. Tā arī sākās.

Kāpēc džezs?

Man īstenībā patīk visdažādākā mūzika, bet man liekas, ka džezs ir prāta un jūtu ideālā kombinācija. Tev ir jādomā, un tev ir jājūt. Tu nevari spēlēt tikai akadēmiski, nevari nospēlēt pareizās frāzes un pareizās secībās, tev ir arī jājūt. Bet tu nevari to tikai just, tev jāzina ļoti daudz lietu. Un man arī liekas, ka džezs ir ļoti akadēmisks stils. Īstenībā man pat liekas, ka tas ir visakadēmiskākais stils. Tev ir jāzina viss, lai būtu līmenī. Man bieži vien liekas, ka, kad uzslavē komponistus, tas ir nedaudz tā… Labi, komponēšana, tas ir kaut kas, ko mēs darām katru vakaru. Uz vietas, no nulles. Man patīk mācīties, redzēt, kā es varu pielietot jaunas zināšanas, un atcerēties savas harmonijas nodarbības, baudīt brīžus, kad saproti, ka tev ir vēl 12 veidi, kā to apspēlēt. Kad var mācīties to visu, un tad aizmirst visu brīdī, kad esi uz skatuves, jo tu nevari vienlaicīgi domāt par teoriju un spēlēt. Tas viss kaut kā jāiegaumē, un tad tas kaut kādā veidā nāks ārā.

Kā ir mācīties un spēlēt džezu valstī, kas atrodas tik tālu no visiem?

Aaa, austrāliešu džezs… Tas ir interesanti. Mums ir tāda austrāliešu odziņa. 2000. gadu sākumā mums bija daudz labu ģitāristu… Mūsu džezs ir nomaļš. Kad dzīvoju Kanberā, un tas ir aptuveni četru stundu attālumā no Sidnejas, ja kādam slavenam viesmāksliniekam bija koncerts Austrālijā, tad viņš uzstājās Sidnejā, nevis Kanberā, un tad mēs visi braucām klausīties, mājās atpakaļ agri no rīta. Tas ir tas, kas man patīk Latvijā — viss ir tuvu.

Ko tu ieteiktu iesācējam, kurš grib spēlēt džezu? Kur un ar ko sākt?

Es ieteiktu klausīties, bet nav arī jāklausās viss uzreiz. Vienkārši jāatrod kaut kas, kas tev patīk, un jāmācās tas. Vienmēr var atrast kaut ko, kas paķers tavu uzmanību, un parasti tas ir kaut kas dīvains. Viens no pirmajiem solo, ko notranskribēju (ja mēs runājam par džezu) bija no Bilija Džoela dziesmas «Just The Way You Are», kur pa vidu ir saksofona solo. Vēlāk es uzzināju, ka to solo spēlēja Fils Vuds (Phill Woods), kas ir fantastiskais alta saksofonists no Ņujorkas, un tad Bilijs Džoels, popmūziķis, uzaicināja Filu, sarunāja visu dienu ierakstu sesijai, tad viņš atnāca, ar vienu piegājienu iespēlēja to fantastisko solo, saņēma savu naudu un aizgāja prom.