Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Džeza nodaļas mistika un maģija


Evilena Protektore

Desmit gadi akadēmiskajā vidē ar simtprocentīgu statistiku

Evilena Protektore

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas džeza kopiena piedzīvojusi daudz pārmaiņu, uz skatuves parādījušies vairāki jauni mūziķi, neskaitāmi kolektīvi, katru gadu iznāk ap desmit albumiem, klubi, bāri un restorāni arvien vairāk rīko džeza mūzikas koncertus, koncertzāles aicina gan ārzemju māksliniekus, gan vietējos talantus… Pārmaiņu sarakstu var turpināt, bet vienu lietu gribas pieminēt atsevišķi — šogad savu desmito jubileju atzīmēja mūsu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļa. Desmit gadus atpakaļ pedagogu pulciņš Indriķa Veitnera vadībā savācās kopā un sāka mācīt jaunu džeza mūziķu paaudzi, un kopš tā brīža jaunajiem mūziķiem parādījās vēl viena alternatīva, vairs nav nepieciešamības braukt uz ārzemēm, lai iegūtu augstāko izglītību, to var darīt tepat, mājās.

Džeza nodaļas atklāšana, manuprāt, ir svarīgs notikums ne tikai tiem studentiem, kas grib iegūt bakalaura un maģistra grādu tieši šajā mūzikas žanrā, bet kopumā akadēmiskajai mūzikai un mūsu vienīgas mūzikas augstskolas reputācijas veidošanā. It īpaši, ja mēs atceramies džeza mūzikas žanra kuplumu līdz pat 1970. gadiem. Protams, kopš tā brīža žanra popularitāte strauji kritusi, jo lielāka daļa džeza mūziķu pameta valsti brīdī, kad Padomju Savienība pirmo reizi atvēra vaļā robežas. Bet laika gaitā džeza mūzika sāka atdzimt, lielu paldies par to jāsaka vairākiem cilvēkiem, bet pieminēšu tikai pāris no tiem — sākot ar Raimondu Raubiško, kuru silti atceras ne tikai kā izcilu saksofonistu, bet arī pedagogu, jo, pateicoties viņa rīkotajām džema sesijām, tālaika jaunajai paaudzei bija vide, kur satikt domubiedrus un mēģināt pielietot savas zināšanas un iemaņas reālajos koncertapstākļos.

Un tad, protams, bija Niks Gothams, kas atbrauca no Kanādas un sāka stimulēt improvizācijas pasniegšanu skolu vidē. Tagad, kaut gan Nika vairs nav ar mums, viņa darbs tiek turpināts, izpaužoties nedaudz citādākā veidā — apbalvošanā, kas notiek katru gadu. To cilvēku, kuriem pateicoties, džezs Latvijā nav miris, bet tagad aktīvi attīstās, ir daudz. Cerams, ka kādreiz Indriķim Veitneram vēl būs dzīvesspēks, un viņš uzrakstīs vēl kādu grāmatu par Latvijas džeza vēsturi, kurā par to visu varēs uzzināt sīkāk. Bet pagaidām mums ir tas rezultāts, ko mēs redzam paši, un tā ir džeza nodaļa ļoti tradicionālā iestādē, mūzikas akadēmijā. Fakts, ka JVLMA jau desmit gadus pēc kārtas uzņem un apmāca studentus šajā žanrā, arī nozīmē, ka džezu mūsu valstī uztver nopietnāk. Nav svarīgi, ka pirmssākumos tā bija izklaides mūzika, ko spēlēja bāros un pie kuras cilvēki dejoja, katrai mūzikai jau bijis savs mērķis. Bet rezultātā gan mūziķi, gan klausītāji redz, ka šī mūzika ir māksla, nav vienkārši komerciāls produkts (par ko džezu īsti nevar nosaukt), bet kaut kas, kas pieprasa daudz izglītības, un pēdējos desmit gadus to izglītību ir iespēja saņemt oficiāli, un absolventiem ir iespēja saukt sevi par džeza bakalauriem.

Par to, kā tika izveidota džeza nodaļa, aprunājos ar Indriķi Veitneru, katedras vadītāju, un docenti Ingu Bērziņu.

Ieva Benefelde

Indriķis Veitners:
Ideja taisīt džeza nodaļu Mūzikas akadēmijā ienāca prātā Artim Sīmanim. Artis man piezvanīja un teica: «Nāc šurp!» Tas notika gadā, kad viņu ievēlēja par rektoru.

Viņu ievēlēja, es aizsūtīju viņam īsziņā apsveikumu ar ievēlēšanu, par cik es viņu ļoti sen pazīstu, mēs 1990. gados kopā spēlējām visādos bigbendos, viņš arī Radio bendā savulaik ir strādājis. Nu viss, pēc nedēļas viņš man zvana un saka, ka vajag satikties. Es atnācu, un viņš teica, ka jātaisa džeza nodaļa. Tad es uzrakstīju uz lapiņas visu, kam man liekas tajā bija jābūt, man jau bija Domenes (RDKS) paraugs, ņemot vērā, ka mums bija piecu gadu pieredze tajā, jau pat bija divi izlaidumi, vai nebija? Man tagad jūk tie gadi. Jebkurā gadījumā Domenei jau bija solīda pieredze. Tad ar to lapiņu ceļš bija pie Irēnas Baltābolas (Studiju virzienu vadītājas). Baltābolas kundze man paziņoja, ka viss ir pilnīgi garām, sāka risināt mistiskus algebras uzdevumus ar visiem kredītpunktiem, un kaut kā mēs kopā sabīdījām to. Tā tas gads arī pagāja, licencējot programmu un ar pārējo birokrātiju. Ko viņa uzreiz izdarīja, viņa mani ar to knapi dibināto nodaļu aizsūtīja uz AEC, kur es dabūju ļoti daudz kontaktu, jo tā ir Eiropas konservatoriju asociācija, kas katru gadu rīko tikšanos. Mēs katru gadu piedalāmies.

Inga Bērziņa:
Kas man liekas svarīgs pa tiem diesmit gadiem ir, ka ir iespējas braukt uz visādām konferencēm, arī ar studentiem. Bija tā lieliskā programma Dānijā, «Girl Power«, kur tikai meitenes piedalās, mēs toreiz aizbraucām un bijām sajusmā. Ļoti labas iespējas, kas nekad nebūtu bijušas, ja nebūtu akadēmijas. Jo Doma kora skolai ir pilnīgi cita specifika, augstākā izglitība ir cits līmenis.

IV: Pedagogu komandā īstenībā ir salīdzinoši maz izmaiņu, praktiski visi, kas strādājuši no sākuma, arī joprojām strādā. Bija vairākas veiksmīgas sadarbības ar ārzemniekiem, piemēram, ar komponistu Linasu Rimšu, bet pamatā komanda ir diezgan nemainīga. Tie ir Inga Bērziņa, Madars Kalniņš, Viktors Ritovs, Andrejs Jevsjukovs, Artis Orubs arī praktiski no paša sākuma bijis.

IB: Bet arī ir jāpiemin visi tie izcilie cilvēki, kas pie mums brauca strādāt no Amerikas, tie bija trīs — Anna Farnsvorta (Anne Farnsworth, vokāls un klavieres), Lins Sītons (Lynn Seaton, kontrabass) un Kriss Bītijs (Chris Beaty, saksofons).

IV: Esmu ārkārtīgi pateicīgs arī Tāvo Remmelam (Taavo Remmel), ka viņš joprojām ceļo no Igaunijas, jo mums nebija nevienas citas izvēles no basistiem. Tā arī bija problēma, kad Niks aizgāja. Man vienmēr bijis uzstadījums, pēc kāda principa esmu izvēlējies pasniedzējus, tas bija mans personīgais viedoklis, es izvēlējos, manuprāt, profesionālākos cilvēkus, ko zinu Latvijā. Tas, protams, varētu būt diezgan subjektīvi, bet tāpēc es par to atbildu. Tas varbūt arī ir iemēsls, kāpēc es reizēm ļoti uzmanīgi skatos uz kaut kādiem piedāvājumiem, jo es zinu, ka viena lieta ir profesionālisms, bet otrā lieta ir kaut kāda komanda un kaut kāds kopējs domāšanas veids, komandā jābūt kopējiem kopsaucējiem, vienotam viedoklim. Tā ir tāda mistika un maģija, ko grūti izveidot.

IB: Labākais bija tas, ka mums komandā bija Niks Gothams, tas mums radīja stabilāku, drošāku sajūtu, jo viņš bija cilvēks ar lielāku pieredzi. Man likās, ka, ja viņš ir iesaistīts, tad mēs tiksim galā kaut kādā veidā. Visiem tas bija ļoti liels brīdis, kad mēs apzinājamies, ka darām kaut ko labu, vēsturisku, ka beidzot ir tas brīdis, un mēs to laižam vaļā. Pozitīvs uzrāviens. Pēc tam jau visu kaut kādā veidā ir jāmaina, jāpielabo, jāuzlabo, situācijas mainās, studenti paliek citādāki. Pirmajā brīdī visi bija ļoti aktīvi, toreiz konkurss bija lielāks, visi sajuta to kā baigo iepēju, arī studenti — beidzot mēs varam mācīties to, ko mēs gribam!

Publicitātes foto

IV: Problēma ir, ka daļa no mums joprojām strādā Domenē, un akadēmija ir Doma kora skolas turpinājums, vismaz sākotnēji tā bija. Tas bija loģiski, tā bija iepriekšējā pieredze, mēs būvējām otro stāvu, kas bija ļoti grūti, jo Domeni mēs taisījām pašpietiekamu, ar domu, ka nekad nekas nebūs, ka Doma kora skola ir maksimālais, ko var iedot. Vēl viena lieta, ko neviens nespēj paredzēt — kā mūzika mainās. Paaudze pilnīgi cita, mainījušies apstākļi, mainījusies informācijas plūsma, mainījusies ir vide. Tās lietas, kas bija toreiz aktuālās, mums tagad ir pilnīgi cita veida problēmas. Tirgus mainās. Tā ir vēl viena problēma, ka akadēmija kā akadēmiska institūcija ir diezgan smagnēja šajā ziņā, kaut ko ātri un drastiski mainīt ir ļoti sarežģīti. Ja Doma skolā mēs varējām to darīt vairāk vai mazāk iekšēji, nesaspringstot par kaut kādam lietām, tad šeit mēs esam maziņa daļa no lielas institūcijas ar tradīcijām, nosacījumiem, to es ļoti sajūtu. Esmu mainījis ļoti daudz šajos gados, reizēm ir ļoti interesanti skatīties uz to visu un saprast, kā lietas notiek, kas no kā ir atkarīgs.

Mēs esam pamatīgu pārmaiņu procesā, kas notiek vairākos līmeņos. Viens ir katedras iekšējās lietas — jūtami notiek paadžu maiņa, kas ir loģiski un kam ir jānotiek, tāpēc ir nepieciešama arī jauna pieeja lietām un jaunas asinis. Otra pavisam nopietna lieta — mēs esam nonākuši tajā vietā, kad ir jāmainās akadēmijas džeza nodaļas koncepcijai, ko mēs redzam kā gala rezultātu, ko mēs tieši mācām. Žanri arvien vairāk izplūst, jaucas viens ar otru kopā, un studentu intereses ir ļoti daudzpusīgas un dažādas. Mūsu uzdevums ir sniegt atbilstošu piedāvājumu, vienlaicīgi napazaudējot pamatidentitāti. Tas ir ļoti interesants posms, bet arī ļoti grūts un atbildīgs, tāpēc es tagad ļoti daudz komunicēju ar studentiem, veicam visādas sadarbības, sarunas, darba grupas un tā tālāk, mēģinām to veidot kopā, jo es uzskatu, ka studenti ir tieši tie, kas var pateikt, ko viņi tieši vēlas, un tam jābūt savstarpēji sabalansētam.

IB: Man vispār ir ļoti svarīgi, lai studenti, kad viņi beidz, ir jūtuši, ka visus četrus gadus viņi darīja kaut ko, kas viņiem patika, lai nebūtu tā, ka ceturtajā kursā tu jau vispār neko vairs negribi. Ar maniem studentiem nekad tā nav bijis. Labi, viņi tur ir noguruši no dzīves, no mācībām, bet tā, ka viņi teiktu, ka pilnīgi bezjēdzīgi, ka pilnīgi nedabūja to, ko gribēja, nekad nav bijis. Protams, katram ir savs ceļš, bet, man liekas, ir svarīgi uzturēt veselīgu, pozitīvu komunikāciju.

IV: Vienmēr tas uzstādījums bijis viens un tas pats — kad pabeigsi akadēmiju, būsi pilnīgi profesionāls muziķis, kurš ir pilnībā sagatavots darbam Latvijas mūzikas vidē. Otrs uzdevums ir turpināt veidot un kopt Latvijas džeza kopienu. Tāpēc es arī visu laiku uzsveru to Latvijas džezu, neviens cits mūsu vietā to nevar izdarīt. Un ar to mēs arī atšķiramies no jebkuras citas valsts.

Bija baigi daudz absolūti brīnišķīgu notikumu, ko piedzīvojām šo desmit gadu laikā. Mēs esam ļoti aktīvi iesaistīti dažādos projektos gan akadēmijas iekšienē, gan ārpus tās, gan starptautiski. Pirmajā vietā man ir divi — «deciBels» un Birštonas projekts ar Čekasinu, tās ir superīgas atmiņas, tas bija vienkārši kaut kas izcils. Pēc tam varētu būt 2017. gada maģistru eksāmeni. Arī brauciens uz ASV šajā pavasarī. Tas ir tas, ko es emocionāli atceros. Bet bija daudz visa kā, visādi braucieni. Bet kas ir svarīgi — mums ir simtsprocentīgs rezultāts. Visi 50, vai cik tur bija, absolventi, visi simtsprocentīgi mūzikā. Manuprāt, nevienai citai katedrai nav šāda rezultāta.