Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Brīvs un nepieradināts «Endless Roar»


Edgars Cīrulis

«Rush Hush» — saruna par dabas un pilsētas klātbūtni cilvēka apziņā / īsa pamācība brīvajā mūzikā

«Jersika Records» kārtējo reizi atgādina par sevis pārstāvēto mākslinieku un projektu “nepieradinātību”. Balstoties tikai uz zināšanām par leibla katalogu, bieži vien nav iespējams paredzēt albuma saturu, tik vien kā varbūt pāris vienmēr klātesošus elementus. Tas atklājas arī apvienības “Endless Roar” skaņuplatē “Rush Hush”.

Improvizācija — mūzikā visnotaļ svarīgu pozīciju ieņem mirkļa iespaidi un impulsi. Katrs mūziķis brīvi apspēlē elementus un muzikālās idejas — komponējot materiālu “īstajā laikā”, reaģējot uz citu mūziķu dotiem impulsiem, izmantojot ļoti ekspresīvus izteiksmes līdzekļus.

Brīvība — mūzikai nav iespējams piešķirt striktu žanrisku vai stilistiku kategoriju. Tajā tiek iekļauti elementi un avoti no lielas daļas mūzikas pasaules: paplašinātās tehnikas no laikmetīgās mūzikas, džeza valoda un frāzējums, roka ritmi, ambientās un «drone» mūzikas tekstūras, un tamlīdzīgi. Tas viss parādās vai nu tiešā formā, vai arī apslēpti — kā iedvesmas avots, komentārs vai variācija.

Formāts — ieraksts veikts uz lentas un vēlāk iespiests platē. Garumu ierobežo plates formāts, ierakstu ierobežo lentu izmantojums (netiek izmantotas digitālā laikmeta sniegtās nebeidzamās rediģēšanas iespējas). Tas piešķir mūzikai svaigumu un īstuma piegaršu, tā nešķiet samākslota un pārmocīta. Kā mūziķi tobrīd šo mūziku ir sajutuši un izspēlējuši, tā arī mēs pēc tam to dzirdam. Nepastarpināti un bez mehāniskas iejaukšanās.

Ko mēs albumā dzirdam? «Rush Hush» izpilda trīs mūziķi — jau sevi pierādījuši speciālisti savā jomā. Džekins Pusons, albuma un koncepta idejas autors, spēlē bungas; Arvīds Kazlausks spēlē saksofonus; Staņislavs Judins spēlē kontrabasu. Taču tas nebūt nav viss. Jau albuma desmitajā sekundē mūsu ausis pārsteidz dzirdamā tekstūra. Ir vairāk saksofonu, nekā izpildītāju. Gan Kazlausks, gan Judins izmanto elektroniku — «looper» pedāļus, kas ļauj viņiem ierakstīt īsus muzikālus motīvus, kas atkārtojas pēc noteikta laika intervāla. Tas ļauj viņiem veidot sarežģītas un biezas tekstūras, kas nosedz plašu frekvenču spektru, slāņojot dažāda garuma un intensitātes muzikālās idejas.

Šī albuma garumā Judins un Kazlauskas mains lomām, vienam uzstādot spēles noteikumus un otram atsaucoties vai arī piebalsojot dotajai idejai. Pusons ir uzņēmies “laika turētāja” lomu — viņš spēlē lineārus, bet neparedzamus ritmus ar savdabīgu regularitāti, kas kalpo kā atsauces punkts mūsu ausīm, lai mēs nenozustu komplicētajās skaņu virtenēs.

Ko man klausīties, ja tur pat nav melodijas? Brīvās mūzikas priekšplānā iznirst pavisam citi parametri un uzmanības punkti. Šī žanra aizsācējiem (Ornetam Kolmenam, Donam Čerijam, Entonijam Brekstonam, Sesilam Teiloram) svarīga bija izteiksmes brīvība, domāšana ārpus iepriekšnostādītiem rāmjiem, kā arī mūzikas izpēte no cita skatpunkta. Atsakoties no ierastiem izteiksmes līdzekļiem (melodijas un harmonijas), ir jāatrod citi, kas ieņems to vietu nebeidzamajā saspringuma un atrisinājuma ciklā, kas mūzikā ir tikpat nesatricināms likums kā gravitācija. Lai arī šis nav izsmeļošs uzskaitījums, tas noteikti var kalpot par labu pamatu turpmākai izziņai.

Kontrasti — visa mūzika ir balstīta kontrastu iespaidā uz mūsu uzmanību. Formu iespējams nolasīt, ja kaut kas atkārtojas vai arī tiek pretstatīts citam. Sīkas nianses īpaši gaidām, ja iepriekš esam klausījušies straumi ar biezām tekstūrām un mulsinošām idejām, savukārt ausij kārojas kaut kas agresīvāks, kad esam pavadījuši ilgāku laiku, klausoties nemainīgu un statisku mūziku.

«Flux» iesākās ar ļoti tiešu un nepastarpinātu roka attieksmi. Skaļas un agresīvas baritona cilpas nostāda fonu, uz kura Judins veido savu basa līniju. Tā ir stabila un piešķir “zemējumu” īsiem baritona saksofona un bungu izgriezumiem, kas kopā veido intensīvu ritma kolāžu. Kad Arvīds izslēdz cilpas, mēs esam jau atvesti uz visai enerģisku trio saspēli, šeit kontrasts ir starp dzirdamo instrumentu skaitu — baritonu orķestris tiek pretstatīts trio. Temps un attieksme tiek noturēti, bet pamazām lomas tiek nomainītas, šoreiz Judins veido cilpu slāņus un Arvīds atkāpjas, pildot ritmisku funkciju ar «tongue slap» tehniku un papildinot skaņainavu ar elpas trokšņiem. Pāri šai burbuļošajai skaņu videi Judins spēlē burdonus ar lociņu, pēta dažādas rezonanses un flažoletus. Tas ir patstāvīgi kontrastējošs materiāls — punktēts un ritmisks materiāls tiek pretstatīts viļņojošam un plūstošam. Tas viss notiek skaņdarba pirmajās astoņās minutēs. Aprakstīt visas detaļas ir ļoti sarežģīti, un, atklāti sakot, tas nav nepieciešams, jo izbojā lielu daļu brīvās mūzikas šarma — atklājumu. Te mīt ļoti daudz nianšu, kuras ir ļoti patīkami medīt, klausoties mūziku atkārtoti.

Ritms ir muzikālu notikumu izklājums cauri laikam. Tas var būt gan regulārs (strikta pulsa ietvaros; paredzams), gan neregulārs (gan strikta, gan brīva pulsa ietvaros; neparedzams). Tam ir liela nozīme mūzikā, jo cilvēka smadzenes vienmēr un visur meklē “paternus” jebšu rakstus. Ja visa ienākošā informācija ir sveša vai vienmēr mainīga, mūsu ausis nogurst un uzmanība zūd, jo nav atskaites punkta, savukārt, ja visa informācija ir pārāk paredzama, tad arī mēs kļūstam garlaikoti, jo smadzenes ir atrisinājušas «mīklu». Tām netiek sniegts atbilstošs pārbaudījums. Visas mūzikas pamatā ir nemitīga cīņa starp šiem parametriem, un tas, kurš atrod viselegantāko risinājumu, bieži vien noķer mūsu uzmanību. Šajā albumā bungas kalpo kā viens no risinājumiem, jo to skaņa un tonis ir paredzami un atstatums starp sitieniem bieži vien seko striktam pulsam.

Skaņdarba «Jabberwocky» sākumā mēs dzirdam dažādas sīkas skaņas un trokšņus — īsus, saraustītus soprānsaksofona motīvus, Staņislava «col legno» (ar lociņa koka daļu) spēlētu atsperīgu troksni, klaboņu, stabulei raksturīgus izsaucienus. Šie visi elementi ir viens no otra ritmiski neatkarīgi, nekas tos nevieno vienā pulsā, līdz apmēram pēc pusotras minūtes iestājas bungas, kas norāda uz neapšaubāmu pulsu. Manas ausis acumirklīgi pievērš uzmanību un salīdzina visu apkārt skanošo pret to. Lai arī pārējie mūziķi joprojām spēlē brīvi, mūsu ausis pieņem pulsu, un mēs varam novērot tekstūras attīstību laikā.

Lana Kazlauskienė

Tekstūra ir skaņas akustiskā kvalitāte, kuru grūti aprakstīt, neizmantojot vizuālus terminus. To var noteikt, novērojot skaņas summu, neizšķirot instrumentus. Mūzikas tekstūra var būt: plūstoša vai punktēta, bieza vai plāna, raupja vai gluda, asa vai mīksta, plaša vai šaura, krāšņa vai pieticīga. Tāpat kā cilvēku ēdiena asuma pacietības līmenis atšķiras, arī šeit robežas var būt neskaidras, jo katra klausītāja teksturālā izšķirtspēja ir atšķirīga.

Skaņdarbā «Biomes» ir izšķiramas vairākas tekstūras. No sākuma tā ir gaisīga un plūstoša. Bungu spēle ar slotiņām, kontrabasa dabiskās virsskaņas, saksofona klapīšu klikšķi un gaisa skaņas dara kopējo skaņavu maigu un aicinošu. Tā atgādina skaņas, kuras varētu sastapt dabā. Pulss ir brīvs, kas mūzikai piešķir nesteidzīguma sajūtu, skaņas salīst viena otrā. Tekstūra pamazām sabiezinās, līdz bungas ierāda vieglu pulsu. Saksofons un bass spēlē garākas melodiskas frāzes, viens ar otru sabalsojoties. Kopējā tekstūra kļūst krāšņāka un plašāka. Basam spēlējot cilvēka balss reģistrā, tas kļūst dziedošs. Mūsu ausij tā ir pazīstamāka un patīkamāka skaņa, kas pievērš uzmanību. Šī tekstūra saglabājas līdz bass sāk spēlēt «pizzicato» (bez lociņa, ar pirkstiem raustot stīgu). Mūzika kļūst aktīvāka un līdz ar to punktētāka. Mierpilnās virsskaņu cilpas izgaist, un tās pārņem daudz raupjāks baritona saksofona skaņu mākonis, kas piešķir mūzikai spiedienu.

Motīvs un tā attīstība — motīvs ir vismazākā muzikālā vienība, kurai piemīt tematiskā identitāte. Tā var būt trīs nošu grupa, vai šajā mūzikā — kāda abstraktāka skaņu kopa. Tā attīstību var novērot vairākos procesos: atkārtojums, variācijas, saspiešana, izstiepšana u.c. Visvieglāk to pamanīt, pievēršot uzmanību vienam no instrumentiem un sekojot līdzi, kā spēlētais materiāls mainās.

Skaņdarbā «Facades», sekojot līdzi Kazlauska spēlētājam materiālam no 00:53 līdz 01:17, var dzirdēt lineāru motīva attīstību. Viņš iesāk ar atkārtotu vienas nots motīvu, tūlīt pat pievieno divu nošu krītošu motīvu, tad pagarina nošu garumu un pārvieto nošu augstumus. Pēc neilga mirkļa viņš apgriež krītošo divu nošu motīvu otrādāk un izveido jaunu motīvu virknējumu — frāzi. Kad intensitāte aug, ritmiskais zīmējums kļūst biezāks, līdz pārvēršas par konstantu nošu straumi.

Forma — varētu teikt, ka, līdzīgi minimālismam, brīvā mūzika ir strikti procesuāla, tās pareizs lasījums ir horizontāls, gandrīz nekad vertikāls. Tai nav striktu mērķu, ko sasniegt. Nav ierastās tonālās harmoniju attiecības. Tās vērtība neslēpjas individuālu momentu konstrukcijā, bet kopējā plūdumā. Forma bieži vien ir intuitīva vai iepriekš pārrunāta, vai arī balstīta uz grafisku pierakstu. Tā joprojām ir abstrakta, un, ja arī ir iespējams nolasīt nosacītu ABA formu, tas noteikti nav mūzikas galvenais mērķis. Interesanti ir vērot, kā mūziķi veido pārejas, pie kura materiāla viņi atgriežas, uz kurām idejām viņi izvēlas reaģēt.

Skaņdarba «Flux» beigās Arvīds veido arvien intensīvākas un ritmiski aktīvākas frāzes, uz kurām atbildot, Staņislavs atkāpjas un izvēlas klusēt, kamēr Džekins seko līdzi saksofona ritmiskajiem zīmējumiem. Arvīds strauji maina reģistru no zema uz augstu, no punktētām frāzēm pāriet uz garām «vibrato» notīm. Momentā Judins pievienojas atpakaļ ar lociņu un iespēlē augsta reģistra, pulsējošas, tremolējošas skaņkopas. Viņa izvēle ir intuitīva, bet izcili iederīga, vienlaikus kalpojot kā pārēja no Arvīda idejas uz skaņdarba nobeigumu un kā pastāvīga formas sastāvdaļa.

«Rush Hush» ir interesants piemērs Latvijas brīvās mūzikas ainā, kur satiekas trīs mūziķi no atšķirīgiem kontekstiem un darba laukiem. Mūzika ir introspektīva un pēta cilvēka prātu — dabas un pilsētas ietekmi uz to. Manuprāt, brīvā mūzika ir līdzīga apziņas straumei, un tā ļoti labi ataino prāta haotiskumu. Albuma gaitā ir mirkļi, kad visu trīs mūziķu idejas un spēlētais materiāls saslēdzas izcili, bet ir arī mirkļi, kad kopējais vēstījums tik labi nenolasās. Tas ir brīvās mūzikas risks — ir iespējams radīt oriģinālu, nekad nedzirdētu mūziku, kas emocionāli un intelektuāli stimulē kā nekas cits, bet ir iespējams, ka tā atstāj mūs apjukušus un ilgstam pēc kaut kā saturīgāka. Visvairāk izbaudīju skaņdarbus «Flux» un «Biomes», jo uzskatu, ka garāks formāts vislabāk demonstrē un atbalsta trio klausīšanās prasmi, kā arī spēju veidot aizraujošas pārējas un ideju attīstību. Priecājos, ka Latvijā ir arvien vairāk brīvās mūzikas, jo tā vienmēr ir palīdzējusi stumt kopējo mūzikas latiņu uz priekšu, kā arī pārstāv ļoti godīgu un atvērtu attieksmi pret mūziku un mākslu.