Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Atkāpe no ierastā


Ilmārs Priede

Introspektīvs ceļojums saksofona skaņu iespēju pasaulē

Kārlis Auziņš, «Oneness And The Transcendent Truth»

Pat tiem, kas nav pazīstami ar Kārļa Auziņa spēles manieri un daiļradi, par indikatoru, ka šis albums ir atkāpe no tradicionālā un ierastā, kalpot var drošsirdīgais un epifāniskais albuma nosaukums. Pirmo reizi šo albumu izbaudīju, mērojot ceļu cauri Tallinas ņirbošajai rīta publiskā transporta trauksmei, no kuras mans prāts tika atsavināts, līdz ko pirmie skaņu viļņi sasniedza manas ausis. Parasti, klausoties jaunus mūsdienīgās improvizētās un džeza mūzikas pasaules centienus, mana džeza mūziķa operētājsistēma meklē pazīstamas skaņu un krāsu kombinācijas, kuras manā iztēlē ražo struktūras, pie kurām varu pieķerties analītiski, starp tām — kompozīcijas uzbūve, virspusēja harmonisku un ritmisku motīvu identificēšana, skaņu un to rašanās avotu atpazīšana u.tml. Šis albums savukārt visas manis ražotās klasifikācijas nobuldozē un atstāj mani Auziņa skaņu pasaules brīvajā varā, kurā manas pareģošanas un interpretācijas spējas pazemīgi atkāpjas, lai dotu ceļu «vienotībai» un «pārpausaulīgajām patiesībām». Tieši tāpēc tā vietā, lai mēģinātu apkraut šo mūziku ar rokturīšiem jeb taustāmiem konceptiem un idejām, es izvēlos katru no skaņdarbiem lielākoties aprakstīt abstraktos veidos, kas vairāk atgādina vizuālas un audiālas ainavas no epizodēm, kas norisinās gan mikroskopiskos, gan makroskopiskos mērogos, kā uz zemes, tā arī ārpus tās.

«Pirmssākumi»

Šis skaņdarbs man vēsta par laiku uz mūsu planētas, kurā pasaule tikko sāk atmosties pēc ilga un postoša, neizmērojami gara laika sprīža, kurā dzīvība bija iespējama tikai pašos šaurākajos planētas nostūros. Okeāna dziļumos, kur zemes tektoniskās plātnes satiekas ar tumšajām okeāna dzīlēm, tiek dota pirmā iespēja dzīvībai. Saksofona klapju ritmiskie sitieni atgādina burbuļus un karstas ūdens kolonnas, kuras rodas, zemes vulkāniskajiem izmešiem satiekoties ar ūdeni. Pietuvojoties, pievelkot mikroskopisko pasauli redzes lokam, atklājās maza, bet darbīga pasaule, kurā ķīmija un fizika pārtop par dzīvību — agrīnākās dzīvības formas, kuru uzdevums ir ne vairāk un ne mazāk kā izdzīvot un replicēt savu ģenētisko materiālu, saksofona ostinato basa motīva pavadījumā izdzīvo savas dzīves, neskaitāmu paaudžu garumā, gradāli attīstoties un adaptējoties naidīgajai videi. Melodiskais motīvs šķietami vēsta par vienu individuālu dzīvību, kura, nu jau ar spēju atšķirt gaismu no tumsas, navigē savu trajektoriju no maltītes līdz maltītei, ap konkurenci un medniekiem, lai izpildītu savu vienīgo un svarīgāko misiju. Skaņdarba izskaņā novērotājs un klausītājs attālinās no tuvplāna scenārija, un no malas tas viss vairs tik pēc burbuļiem un ūdens kolonnām izskatās.

«The Call»

Citur, neizmērojamu gaismas gadu attālumā, uz planētas, kur dzīvības pamatstrūktūra nav ogleklis un skābekļa klātbūtne atmosfērā ir aizstāta ar elektro-konduktīvu plazmu, uz augstas virsnes drošpilni stāv kāda mistiska radība. Pavēršoties pret vienalīdzīgu debesu jumi, kuru šajā naktī, kad mājas zvaigzne neizgaismo zemes virsmu, rotā žilbinošs spīdošu debesu ķermeņu mikslis, šī mistiskā būtne gluži kā organiski elektronisks vilks pauž savu prieku un izmisumu, laimi un likstas pret debesīm un pret savu cilti. Šis sauciens un kliedziens ir vienīgais veids, kā, neartikulējot starp ļauno un labo, vienā elpā var pateikt, ka eksistence ir tā visa vērta. Kliedzošajām augstājām frekvencēm seko zemākas pakalnes, kas atgādina derdzošas zibens šautras, kas šaujas cauri vadītspējīgajai enerģētiskai atmosfērai, kurās šī mistiskā būtne sakopo spēkus nākamajam saucienam. Ar pēdējo saucienu, pagriežot muguru pret spīguļojošo debesu auditoriju, šī stāsta varonis dodas pretim nezinājam, lai iegūtu drosmi nākamajiem zvaigžņotajiem koncertiem.

«Progress»

Pagājušajā gadsimitā, kad bezmatainie pērtiķi nu jau savu spēju nogalināt viens otru distancēti un ātri ir attīstījuši līdz mākslai, klausītājs tiek pietuvināts kara frontei, kuras tranšejā ducis pārbijušos karavīru sagaida nezināmo. Automātisko ieroču tarkšķis, helikoptera motoru troksnis un lielizmēra artilērijas lādiņu šāviņi ieskauj izrakto tranšeju no abām pusēm. Īsā brīdī haosa epicentrs nonāk virs karavīru galvām, pirms jebkas spēj izjaukt turpat vai pārmērīgo spriedzi, epizodei pārklājas tumšs priekškars.

«Korālis II»

Šis šajā albumā ir pirmais skaņdarbs, kurā parādās daudzbalsība, tādēļ, to klausoties, vairāk atslēdzos no analītiskās pasaules un ļāvos apbrīnam. Aizvien tālāk klauoties šo albumu, biju pārsteigts, cik plašs skaņu spektrs ir iespējams šī instrumenta ietvaros. (Protams, instruments pats sevi nespēlē, viss gods pašam meistaram). Ja līdz šim spēju aptuveni iztēloties, kā tiek ražotas skaņas, kuras dzirdu, tad trīsbalsība mani atstāja neziņā, pieļauju gan, ka saksofonistiem pašiem tas varētu būt vairāk saprotami, bet jebkuram uz brīdi būtu jāapstājās, lai ievilktu elpu apbrīnā. Skaņdarba nosaukums un tā saturs sader burvīgi. Tumšs, melanholisks dievkalpojums blāvi apgaismotā baznīcā, ēnaini stāvi pulcējās tās centrā, lai kopīgi atdotu savu biklo artavu kādam morāli apšaubāmam dievam.

«Celestial Space»

Var gadīties, ka skaņdarba nosaukums vedina uz domām par kosmosu un starpplanetāro telpu, bet arīdzan skaņu pasaule, kas atklājas šajā skaņdarbā, palīdz vizualizēt šāda tipa epizodes. Maza, cilvēces veidota zonde, kas mūsu Saules sistēmu atstāja jau 23. gadsimita pirmajā pusē, pārvietojas caur Piena ceļa relatīvi apdzīvotākajiem rajoniem. Saules buras un citas futūristiskas piedziņas tehnoloģijas ļauj šai zondei sasniegt ātrumu, kas ir pielīdzināms gaismas ātrumam. Zondei traucoties ar precīzu trajektoriju, tā nonāk enerģijas bagātu ķermeņu orbītās, kuru žilbinošie gaismas stari nonāk tās kabīnē. Motīvs ar mainīgo tembrālo pulsāciju atgādina informācijas translāciju, kas tiek ģenerēta zondes centrālajā sistēmā, kas ar kvantu pinumiem ir sasaistīta ar tās mātes planētu. Šķietami pēdējais pieturas punkts ir kādas attīstītas civilizācijas priekšnamā, kur iezogas sveša valoda, kas cenšas izprast iebraucēja izcelsmi un ierašanās mērķi.

«Radītājs. Rašanās. Radījums»

Šī skaņdarba nosaukums rosina mūzikā notiekošo ietērpt jau pazīstamos rašanās scenārijos, kas aprakstīti reliģiskos tekstos. Varētu likties, ka skaņdarbs apraksta laika sprīdi, kurā tiek radīts Visums, kas tiek pakāpeniski aizpildīts ar kompleksākiem fenomeniem, sākot no gaismas līdz cilvēkiem. Sākotnēji radītājs rada kontekstu visam, apgaismotā telpā iemājo matērija, gaiss, ūdens, zeme, planētas un zvaigznes. Tad, kad skatuve ir uzcelta, tad izrāde var sākties — no dubļiem un ūdens ceļas dzīvība, dzīvnieki un daba, no tās dzimst apziņa, kas apzinās sevi un citus, savu vietu uz skatuves. Vērtējot sevi un savas nepilnības, apzināmies, kas mūs sagaida, ja nesniedzam laika un darba upuri. Šķiet, ka skaņdarba beigās atgriežamies sākumā, lai sāktu ciklu no gala, jo starp skaņdarba nosaukumā paustajiem vārdiem ir cikliska sakarība.

«The Transcendent Truth»

Tiem, kas pasauli ir pieredzējuši neordināros veidos, top skaidrs, ka ārpus pierastajiem raksturlielumiem, kas stāsta par kārtību uz pasaules kā fiziskajos, tā arī sociālajos mērogos, ir arī kas netverams, ko pēc dziļas introspektīvas ceļošanas nezināmos klajumos ir grūti atnest atpakaļ ierastajā ikdienas rutīnā un ietērpt vārdos, kurus kā mantru izmantot sava kompasa kalibrēšanai vai pasniegt saviem dārgajiem kā padomu. «Pārpasaulīgās patiesības» ļoti iespējams ir labākais veids, kā ar vārdiem nosaukt šīs idejas. Tur, kur detalizētiem aprakstiem un instrukcijām nav vietas, tur var runāt māksla un mūzika. Šis skaņdarbs, manuprāt, ir portāls individuālai pārdomu sesijai, kurā katrs var izšķetināt savu domu kamoliņu pēc savas gribas.

«Reflection»

Pēc visiem ārpasaulīgajiem ceļojumiem šī albuma ietvaros man bija laiks pievērst uzmanību tam, kādas domas ielūdz sevi manā prātā. Bez kritikas vai nosodījuma īsos sprīžos atkāpjos no sevis paša, un šī skaņdarba ietvaros ļauju iegūtajai pieredzei nogulsnēties.

Pēdējās domas:

Uzskatu, ka šis albums viennozīmīgi ir unikāls eksemplārs, kam pielīdzināms mūsu zemē vai arī modernā mūzikas pasaulē ir ļoti maz kas. Mākslnieciskā vērtībā, pieļauju, ka katram klausītājam varētu būt ļoti subjektīva, bet pat ārpus tās šis albums ir ceļojums saksofona tehnisko iespēju pasaulē, kam vajadzētu uzrunāt jebkuru patiesu saksofona entuziastu. Sniegums ir patiesi personīgs un intīms, kas man lika sajusties citādāk, nekā jebkurš cits albums, kuru esmu pēdējā laikā klausījies.