Puķu podi / «AISMA I»

Podiņi uz palodzes un to ēnas. Par «gesamtkunstwerk» «Aisma I»

1

Uz skatuves stāv komponists Platons Buravickis, tērpies dinozaura pidžamā. Pēc dažām minūtēm viņš atskaņos savu dziesmu ciklu bērniem, tāpēc es viņam turpat vaicāju, ko viņš saprot ar vārdiem «bērnu mūzika». Platons citstarp atceras bērnībā spēlētos klavierdarbus, kurus sarakstījuši Dmitrijs Šostakovičs un Ādolfs Skulte. Vēl viņš piebilst, ka līdz ar mūzikas skolu viņa bērnība bija beigusies.

Manas pirmās asociācijas, domājot par mūziku bērniem, ir pagājušajā gadsimtā veidotās Latvijas Radio raidlugas, Pētera Plakida fenomenālās dziesmas bērnu korim «Cantus» un Jēkaba Nīmaņa pienesums šim žanram. Tās ir labās asociācijas, un Latvijas mūzikas ainā, atskatoties uz pēdējiem pāris gadiem, tādas noteikti vēl atrodamas. Bet ir arī sliktās. Mūzika, kas radīta — šī vārda vissliktākajā nozīmē — uz sintezatora, mūzika, kas savā uzbūvē un saturā ir viendimensionāla un skan pēc kartona.

2

Mūziķis, komponists Edgars Cīrulis un pasakas teksta līdzautors Jānis Ločmelis darinājuši mūzikas ierakstu un bilingvālu grāmatu (teksts latviski un angliski), kam nosaukums «Aisma I». Manā necilajā pieredzē «Aisma I» ar savu muzikālo izteiksmi uzliek jaunu latiņu jēdzienam «bērnu mūzika» vai otrādāk — «mūzika bērniem». Mūzikas saturs — tēmas, to izstrādājumi, dinamiskās gradācijas un improvizācijas — te ir gauži nopietns. Skaņdarbu apjomi atšķiras kā mazs kaktusiņš un milzīga līdakaste, novietoti podiņos uz vienas palodzes. Cīruļa komponētā mūzika, gluži kā stāsts par Aismu, ir gaišu un tumšu mirkļu pilna.

Kā klausītājs es ļoti novērtēju tembru maiņas (Svena Vilsona ģitāra iekš skaņceliņa «Her room»), Edgara Cīruļa frīdžeziskos klasterus un Alises Golovackas neparedzamos flautas skrējienus («Imaginary Friend»), Artas Jēkabsones stāstošo balsi, melodiskākas klavierimprovizācijas («The First Floor», «The Witch»), arī ritma sekcijas pienesumu mūzikas bagātajā tēlainībā (pie kontrabasa Kenets Dāls Knudsens, pie perkusijām Federiko Nelsons Fioravanti, pie bungām Matiass Fišers—Mogensens).

Ja tā padomā, ko gan nozīmē vārdkopa «nopietna mūzika»? Runājot par Aismu, man kā klausītājam tā ir ļoti interesanta. Jāatzīst, man nav ne jausmas, kā Aismu uztver bērni. Bet varu iztēloties, ka būtu ļoti novērtējis šādu iemītnieku manā bērnības grāmatplauktā līdzās Tomam Sojeram, Haklberijam Finam un pīļkomiksu grēdai.

3

Man jāatzīstas, ka esmu kļuvis par Edgara Cīruļa fanu. Iemesli šādai pozīcijai ir vairāki: «Equanimity trio» spēlētā mūzika, Tallinas ielā noklausītā Cīruļa lekcija par klausīšanos un mūziķa sniegtās lieliskās kompozīcijas Jāņa Rubika ierakstam «Salaspils Live». Edgars Cīrulis ir apdāvināts muzikālo ideju atradējs. Viņš atrod klavierfaktūras un motīvus, kas paši par sevi ir interesanti, kas ļauj dažādi paraudzīties, saklausīt pavadījuma un solista lomu dinamiku.

Pirmoreiz pieredzu Cīruli kā lielākas formas veidotāju. Pietam šī lielākā forma ir atvērta, katrs to var uzbūvēt savādāk. Cīrulis aicina katram izvēlēties savu veidu, kā pieredzēt Aismu. Lai kuru ceļu es izvēlētos, jebkurā gadījumā darbības fonā paliek uzslieta Edgara iecerētā scenogrāfija, kas paredz, ka es kā klausītājs Aismu pieredzēšu kā ceļojumu, kurā kājas svārstās starp sapņiem un nomodu.

Pirmoreiz noklausos albumu un apskatu ilustrācijas. Tad pamīšus izlasu pa nodaļai un noklausos pa skaņceliņam. Izstāstītas un izspēlētas, deviņas šī stāsta nodaļas viena otrai — mūzika tekstam un teksts mūzikai — piebur klāt jaunas sajūtas un nokrāsas.

Trešajā skaņceliņā «Uz mežu» satikšanos ar taureni «Dūzi» mūzikā savērpj ģitāras un flautas improvizācijas. Iztēlojos, kā varētu skanēt taurenīša reps par spārnu krāsām un kurmja rakumu.

Edgara Cīruļa mūzika nav ilustratīva. Tā nemēģina ar mūzikas tēlu līnijām sazīmēt teksta varoņus, tā drīzāk iekrāso galvenās varones Aismas sajūtas gluži kā zilganie akvareļi uz grāmatas lapām. Tas ceļ mūzikas vērtību augšup. Konkrētas aprises šiem krāsu laukumiem piešķir Artas Jēkabsones dziedājumi. Ceturtajā nodaļā pie brokastu galda mutei liek savilkties vērmeļu tēja un dienas pelēcību priekšvēsta bezpersoniskās mikroviļņu brokastis; skolā birst asaras, jo klasesbiedri (tekstā «ļauninieki») mētā Aismas zīmējumu kā bumbiņu, bet māte šo epizodi noslēdz ar vārdiem: «Kāpēc tu nevari būt normāla meitene?» Tas viss satilpst klavieru spēlētajā mazajā sekundā un mainīgajā basa līnijā, kas, mainoties kā koka zari, maigi bungā pie vientuļa loga.

4

Šo gaišziliem akvareļiem izdaiļoto darbu šķiet pagalam nepiemēroti saukt par «multimediālu projektu», drīzāk tas ir «gesamtkunstwerk» — mākslu kopums, sakausēts vienā vēstījumā. Mani priecē, ka šāds darbs veltīts bērniem. Vienīgais, kas traucē, ir neziņa, kā angļu tekstā sastopamā domuzīme latviešu tekstā pārtapusi par defisi. Latviskajā tekstā dažubrīd gribas, lai pie valodas plūduma vairāk būtu piestrādājusi redaktore. Pašlaik nav manos spēkos uzrakstīt par «Aisma I», kā to varētu izdarīt Dace Bargā, reflektējot arī par bērna iespaidiem, sastopoties ar mākslas darbu. Varu atkal ļaut vaļu iztēlei un iztēloties sevi kā tēvu, kurš ar lielu prieku uzdāvina saviem bērniem Edgara Cīruļa un Jāņa Ločmeļa radīto «Aismu».