Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Nevar uzcelt māju bez pamata un ķieģeļiem


Aleksandra Line

Akordeonists, pianists, flautists un tenorsaksofonists Juri Smirnov: Latvijas džeza vēsture, kas atbrauc paciemoties

Aleksandra Line

Kādā augusta vakarā mani uzmeklē Latvijā dzīvojošais bundzinieks Vlads Zelkins: «Aleksandra, Smirnovs lido uz Latviju, vai gribi atnākt paklausīties mūsu privāto džemu? Tur būs visi!» Atnāku. «Visi» lēnām dzer tēju Rīgas Doma kora skolā Aivara Krastiņa klasē. Vlads sēž pie bungām, saka: «Bobs brauc, sagaidām». Bobs izrādās esam Boriss Bannihs, kura kontrabass ieripo telpā pa priekšu viņam pašam. Bez Borisa sanāk arī Viktors Avdjukevičs, Mihails Šaveļevs, Raivo Stašāns, vēl daži. Bet tusiņš ir par godu reto reizi no Vācijas atlidojušajam Jurijam Smirnovam (Juri Smirnov), kuru mūsmājās daudzi vēl atcerās no Radio benda Padomju laikiem. Kādu laiciņu pakavējos džemā, sarunāju ar Juri tējas dzeršanu, daru to, kas dzīvē tik ļoti tīk — klausos stāstus.

— Es ar mūziku nodarbojos kopš bērnības, esmu mācījies akordeona spēli bērnu mūzikas skolā, džeza akordus pirmoreiz arī tur sadzirdēju. Kāds tos nospēlēja uz akordeona, un mani tas ir tik ļoti iespaidojis, ka momentā sāku «slimot» ar džezu. Tad es sāku spēlēt klavieres, un tur, protams, iedvesmojos no Raimonda Paula trio (klavieres, bungas un kontrabass), ko dzirdēju radio. Tad nopirku notis, mācījos, skatījos, kā tas viss tiek veidots, citus mūziķus gāju klausīties, jautāju viņiem, kā spēlēt džezu. Bija tāds pianists Aļiks Šilovs, man ļoti patika, kā viņš spēlē, bija arī Naums Periferkovičs, mūzikas koledžā savukārt mācījos ar Fogelu. Klausījos te dzīvojošo Vadimu Vjadro. Risinājās daudzas džema sesijas, un es centos tos apmeklēt, paklausīties.

Tad aizbraucu uz Lietuvu, tur piecus gadus dzīvoju, mācījos konservatorijā akordeona spēli, paralēli spēlēju džeza klavieres. Klausījos lietuviešu mūziķus, iepazinos ar Vladu Zelkinu, daudziem citiem. Tad atgriezos Latvijā, te strādāju restorānā un paralēli radio (Latvijas PSR televīzijas un radio estrādes orķestris, kas tagad pārtapis par Latvijas Radio bigbendu) 12 gadu garumā. Radio bendā sākumā paspēlēju nedaudz klavieres, tad saksofonu, tad flautu. Sēdēju blakus Raimondam Raubiško un daudz mācījos no viņa, pūtēju grupā bijām kopā ar Egīlu Straumi, Ivaru Birkānu. Lielisks mūziķis un aranžētājs Gunārs Rozenbergs turpat. Ar šo ansambli braucām uz Londonu, sagājām mazs ansamblītis no radio — Māris Briežkalns pie bungām, Viktors Avdjukevičs uz kontrabasa, Madars Kalniņš uz klavierēm, Gunārs Rozenbergs uz trompetes, Raimonds Raubiško uz soprānsaksofona, es uz tenorsaksofona. Tāda mums bija kompānija. Sēdējām, spēlējām katru dienu. Mainījāmies uz skatuves ar tādiem mūziķiem kā Džo Hendersons (Joe Henderson), pats Ronijs Skots (Ronnie Scott) savā klubā, Ārts Bleikijs (Art Blakey) atbrauca ar saviem «Jazz Messengers», ar viņiem arī uzspēlējām.

Tad es aizbraucu uz Vāciju un turpināju tur nodarboties ar džezu. Tagad esmu docents džeza koledžā jau 28 gadu garumā, pasniedzu saksofona spēli, klavieres. Paralēli strādāju mūzikas skolās un, protams, uzstājos — daudzos džeza klubos un kāzās. Bet tur pamatā ir tādas kāzas, ka viņi lūdz vieglu džezu vai salona mūziku.

Sanāk, ka Radio orķestrī esat spēlējis dažādus instrumentus?

Pašā sākumā man teica — spēlē klavieres, tā kādu laiku spēlēju. Tad tur bija tāds saksofonists Janka [Jānis] Zirnis, kurš aizgāja tālāk par diriģentu strādāt, un bendam vajadzēja saksofonu, tāpēc man teica — tagad spēlē saksofonu.

Jā, šobrīd gandrīz visos koncertierakstos, ko var atrast, jūs spēlējat saksofonu.

Jā, to spēlēju visvairāk. Reizēm ar [Ivaru] Birkānu bija jāspēlē otrā flauta — skatoties, kas bija jāieraksta. Reizēm nācās spēlēt pat akordeonu. Bija tāds festivāls Jūrmalā, saucās «Jūrmala 85» vai 86, kad brauca visi solisti no Padomju savienības un mēs spēlējām ar viņiem. Bija tur viena dziesma, kad vajadzēja akordeonu spēlēt. Iedeva man akordeonu — nācās spēlēt.

Aleksandra Line

Jūs minējāt, ka radio bendā saksofonu mācījāties spēlēt pie Raubiško.

Jā, es nekad neesmu sācis ar klarneti kā īsts saksofonists. Es uzreiz sāku spēlēt saksofonu, patstāvīgi. Man Viļņā bija ļoti labs kolēģis, klarnetists un saksofonists Genka Afanasjevs. Es pie viņa mācījos. Es viņam rādīju, kā vajag džezu spēlet uz klavierēm, viņš man rādīja, kā jāpūš. Tā es viņam visu laiku jautāju, un Raubiško arī jautāju.

Cik bieži jūs tagad braucat uz Latviju? Vai bieži sanāk šādi ar vietējiem mūziķiem uzspēlēt?

Cenšos vienreiz gadā atbraukt, man te arī vecāki ir apglabāti. Un ar mūziķiem ik reizi sanākam kopā, protams. Es te daudzus mūziķus pazīstu, daži mani vēl atceras. Tiekamies Rīgas svētkos, «Mirāža» uzstājas, tur daži no maniem kolēģiem. Vakar Laimi Rācenāju redzēju krastmalā, uzvilka spāņu—meksikāņu tērpu un vispār nedziedāja.

Vai sekojat līdzi arī jaunajiem mūziķiem?

Pagājušogad, piemēram, sanācām kopā uzdžemot «Pashkevich Jazz club». Tur tik brīnišķīgi jauni puiši bija, neatceros uzvārdus, bet kā viņi spēlēja! Tas mani pārsteidza. Atnāca Džeisons Hanters, paspēlēja trompeti, uzspēlējām ar Paškeviču, viņš mani pieteica no skatuves: «Re, kur džeza leģenda, vēl dzīvs!» Uzspēlējām un tad aizgājām uz «Trompeti», arī tur uzspēlējām, jautri bija. Mūziķi, kuri aizklīduši prom, visu laiku brauc uz Latviju uzspēlēt, paskatīties.

Vai Radio orķestris vispār bieži uz ārzemēm brauca, kad jūs tur spēlējāt?

Kopā ar visu orķestri braucām uz Grieķiju — tas bija mans pats pirmais ārzemju brauciens. Tad divreiz bijām Maskavā, katru reizi divas nedēļas dzīvojām viesnīcā «Rossija», turpat bija arī koncertzāle. Vienreiz Pauls svinēja 50 gadu jubileju, otro reizi turpat saņēma godalgu «Padomju savienības nopelniem bagātais mākslinieks». Tas bija, šķiet, 1987. gads. Tad bijām Zviedrijā, kaut kādā mazā pilsētā, kopā ar daudziem mūziķiem no operas, Harijs Bašs spēlēja klavieres, Olga Pīrāgs dziedāja, es spēlēju saksofonu. Kopumā tajos laikos bija grūti izbraukt, bet šo to redzējām.

Kā jums tagad patīk strādāt džeza izglītībā, atskatoties uz veco laiku atmiņām Latvijā?

Es zinu, ka te izglītības ziņā viss tiek orientēts uz Ameriku — tās visas grāmatas, mācību līdzekļi, viss no turienes. Tagad, protams, ļoti liela palīdzība skolēniem un studentiem ir tas, ka ir «Youtube», internets, var iegūt jebkādu informāciju, visi real book’i, visas harmonijas, melodijas, viss no turienes. Agrāk real book’us esam staipījuši rokās, tagad puse no visa ir man kabatā, otra puse — planšetē. Lūk, pianists Miša Šaveļevs joprojām nezina, kā to visu tehniku izmantot, lai arī labi spēlē. Nu, protams, viņam ir pāri par 70 gadiem. Mēs kopš bērnības ar viņu kopā visu klausījāmies, meklējām, kā spēlēt. Bija tāds Uldis Stabulnieks, ļoti labs pianists, viņam visi jautāja, kā labāk.

Vai Vācijā sanāk uzspēlēt ar kādiem labiem mūziķiem?

Man tur ir trīs ansambļi. Viens zem mana vārda, tur pamatā spēlējam manas kompozīcijas, tur labi mūziķi. Bundzinieks, vibrafonists ar augstāko izglītibu, bet kontrabasists ir vienkārši ļoti liels kontrabasa fans, bet viņš strādā par galveno ārstu slimnīcā. Un viņš taisa mums menedžmentu, kas ir ļoti svarīgi. Sēž savā galvenā ārsta kabinetā un taisa mums menedžmentu. Uzstājamies džeza festivālā, ir tāda sena un ļoti skaista pilsēta Regensburga, uz turieni vispār no visas pasaules sabrauc.

Kā izskatījās džemi, kad jūs dzīvojāt Latvijā?

Visi nāca, kam gribējās klausīties. Daudzi jaunieši nāca, kuri tikai klausījās. Daudzi tādi nāca, kas saprata, bet vēl vairāk tādi, kuri nesaprata, kas tā par mūziku. Džezs taču ir sarežģīta mūzika, nav domāta plašai publikai. Tā ir mūzika snobiem, ja tā var teikt. Ir vieglāks džezs, un ir sarežģītāks. Piemēram, ja ienāk parastajā publikā un nospēlē Čarlija Parkera «Donna Lee», viņi teiks, ka tas ir jukuša cilvēka murgs. Un tas ir normāli. Bet mūziķi un sagatavotie klausītāji atpazīs. Tā taču ir vesela vēsture, zinātne. Ne velti pasniedz džeza vēsturi, harmoniju, ritmiku, klausīšanās audzināšanu — tas viss taču ir ļoti svarīgs. Laikam te ir tāpat.

Pie mums jau ir ļoti jauna džeza izglītība, tai ir tikai desmit gadu.

Tas, ko es te esmu dzirdējis, ir brīnišķīgi. Bet tas viss ļoti izklausās pēc Amerikas. Pie mums Padomju laikā te bija «Allegro» kafejnīca — pastāvīgi notika džemi, un tas viss notika komsomola komitejas paspārnē (Visu Savienības Ļeņinistu komunistiskā jaunatnes savienība), un daži komitejas darbinieki teica: «Nu, ko jūs spēlējat visu laiku vienu un to pašu, uzspēlējiet taču kaut ko interesantāku, kaut ko savu.» Bet kā tad var savu, kā var uzcelt māju bez pamata un bez ķieģeļiem? Uzreiz ar jumtu sākt, lai viss turpat nobruktu?

Aleksandea Line

Nu, bija, protams, mūziķi, kuri uzreiz centās kaut ko savu darīt. Es, piemēram, necienu frīdžezu tik ļoti — tur ir pārāk daudz brīvības. Viss, protams, ir ļoti relatīvs. Lietuvā viss ar Čekasinu sākās — es ar Čekasinu vienā dzīvoklī esmu dzīvojis un atceros, kā tas viss notika. Nu, tas, ka Čekasins spēlēja savas pārgudrās džeza lietas — viņš taču ļoti labi pārzina tradīciju, lai to visu spēlētu, un bija lielisks pianists — tas taču man acu priekšā risinājās. Pēc tam es mācījos pie Gaņeļina, kurš jau sen dīvo Izraēlā — viņš arī mīlēja frīdžezu, bet ļoti pareizi spēlēja tradīciju. Es uzskatu, ka sākumā jābūt pamatam, un tālāk — kā aizies, tā aizies. Te bija tāds saksofonists un mans labs draugs Boriss Gammers. Es atceros, ka sākām, kad bijām 16 gadus veci — viņu visu laiku vilka kaut kur uz citu pusi. Es viņam visu laiku teicu — spēlē taču pareizi. Nu, katrs spēlē, kā viņam tīk, protams.

Man liekas, pie mums daudzi jaunie mūziķi uzskata, ka esam pārāk ieciklējušies uz tradīciju. Neapšauba to, ka tradīcija jāpārzin, bet daudziem te šķiet, ka pārāk daudz uz to likts uzsvars. Un latvietis nekad nespēlēs tā, kā amerikānis 1930. gados.

Nekā tamlīdzīga, tas nav pareizi. Latvieši tā spēlē, ka amerikāņiem nav ko darīt! Es apbrīnoju vietējos jaunos mūziķus. Katrs attīstās savā virzienā, un tas ir pareizi, tas ir normāli. Normāli, ka klasikā sākumā visi spēlē Bahu un Mocartu. Un kā gan citādāk. Ja nezini, kas ir divi reiz divi, tad to, kas ir trīs reiz seši, jau nekad neuzzināsi.

Es neaizraujos ar frīdžezu. Dzirdu, ka tur ir harmonija, bet no kurienes tas viss nāk — varbūt tur ir likumsakarības, kas nopietni jāstudē. Tomēr viedokļiem nav jābūt visiem vienādiem, jebkuram žanram ir tiesības uz dzīvi. Man pašam patīk tradīcija, esmu melodiķis, visu laiku smeļos iedvesmu no Koltreina, Dekstera Gordona, Orneta Kolmena.

Kas ir tas pamats, ko jūs mācāt saviem studentiem?

Ja runājam par saksofonistiem, tad jāskatās, lai viņi pārvaldītu instrumentu, varētu veidot skaņu. Kad viss notiek normāli, var mācīties džeza valodu. Bībops, frāzes, ko mūziķi desmitiem gadu bija pārveidojuši par standartiem. Pēc tam mums jāizvēlas tādas lietas, lai tās būtu vairākos virzienos — svings, latino, balādes, saksofonistu dueti.

Un latviešu džezam es gribētu novēlēt tālāku attīstību. Es novēroju, kā te džezs attīstās, un man liekas, ka tas notiek ļoti labā virzienā. Te ir labi pasniedzēji, speciālisti, mūziķi. Labi, ka te cilvēkiem ir interese, jaunieši vēlas darīt lietas, patīkami klausīties, kad viņi tiešām gūst panākumus. Gribu novēlēt Latvijai labu džezu, un mūziķiem — nebaidīties no individualitātes, lai katrs attīstās tur, kur viņam patīk, bet neaizmirst arī par tradīciju.

Fotogrāfijas uzņemtas veco draugu tikšanās brīdī neformālajā džema sesijā RDKS. Pilnu foto galeriju var apskatīties JAZZin Facebook lapā.