Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

«Keep an Eye Summer Jazz Workshop» latviešu saksofonista acīm


Artūrs Sebris

Artūra Sebra iespaidi par maršrutu Jelgava – Amsterdama – Jelgava – Amsterdama — Jelgava

Publicitātes foto

Ievads

Mēs dažkārt baidāmies no jaunām, nezināmām lietām. Noteikti arī es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ir vajadzīgs laiks, lai aprastu ar to. Šis raksts tapa tieši tāpēc, ka nezināmajā nokļuvu pavisam nesen, nedaudz pacīnījos pats ar sevi. Tā vieta bija Amsterdamas konservatorija, kur norisinājās «Keep an Eye Summer Jazz Workshop».

Maršruts Jelgava – Amsterdama – Jelgava – Amsterdama — Jelgava

Pats īsti nebiju plānojis piedalīties šajā nometnē, bet iepriekš biju dzirdējis atsauksmes par to. Nenoliedzami interesants ir stāsts, kā es tur nokļuvu. Jau ziemā Raitis Ašmanis man lūdza izpalīdzēt un doties ar Jelgavas novada un pilsētas jauniešu bigbendu uz konkursu Holandē. Atzīšos, ka sākumā nepavisam nebiju plānojis doties, bet Raitis ir meistarīgs pierunātājs. Tā nu biju iekļauts braucēju sarakstā, un ceļā devāmies jūnijā.

Konkursam bija divas kārtas, pēc pirmās ieguvām divus patīkamus pārsteigumus – esam tikuši finālā, un bundzinieks Reinis Ašmanis ieguvis balvu kā labākais solists 1. kārtā. Pēc fināla nospēlēšanas gaidījām rezultātus, un atkal patīkams pārsteigums – esam ieguvuši pirmo vietu savā grupā, bet rīkotājiem ir vēl viena specbalva, piedalīšanās iepriekšminētajā nometnē. Tam uzmanību īsti nepievērsu, bet pa ausu galam izdzirdu kaut ko līdzīgu savam vārdam, aptuveni – Eirtours Seibrs. Es paveru skatu uz pārējiem biedriem un pamanu, ka visi skatās uz mani un saka, lai eju. Pirmajā brīdī tas šķita kā joks, bet redzot, ka balvai pakaļ neviens neiet, tomēr saņēmos drosmi uziet uz skatuves. Un patiešām, tur bija rakstīts mans vārds!

Atgriezāmies mājās, tad sāku interesēties par to, kas tas īsti ir, kur man jābrauc, kas jādara. Atskārtu, ka līdz nometnei bija palicis ļoti maz laika, bet neviens man nebija devis nekādu ziņu. Līdz ar to atmetu tam visam ar roku.

Gandrīz divas nedēļas pirms sākuma saņēmu e—pastu, ka viņi mani Amsterdamā ļoti gaida utt. Parēķinot visas izmaksas, kas jāsedz pēdējā brīdī, sapratu, ka nevaru to atļauties. Rakstīju atpakaļ ziņu ar lūgumu pārcelt šo dalības iespēju uz nākamo gadu finansiālu apstākļu dēļ. Atkal klusums, nav atbildes…. Sāku jau plānot, kā pavadīt Jāņu brīvdienas, bet, kad bija palikusi tikai nedēļa līdz braucienam, saņēmu vēstuli, ka organizatori ir atraduši vietu, kur man visu nedēļu apmesties, kā arī gatavi segt pusi no aviobiļetes cenas. Tagad bija skaidrs, ka atpakaļceļa vairs nav, jāsāk krāmēt koferi.

Kurš virziens ir pareizais?

Lidojums iekrita «ideālā» laikā – 23. jūnijā plkst. 9.30. Tas aizritēja diezgan raiti, jo iepriekšēja nakts nebija gulēta, līdz ar to lidojums pagāja saldā miegā. Naktsmītnes bija sarunātas pie viena cita nometnes dalībnieka, kurš teju bija pabeidzis Amsterdamas konservatoriju, brazīļu saksofonista Luka Santanas (Lucas Santana). Viņš man bija atsūtījis informāciju, kā nokļūt no lidostas līdz viņa dzīvoklim. It kā viss vienkārši, bet laikam ne man. Iekāpju norādītajā autobusā, it kā jābrauc tikai trīs pieturas. Salonā tablo nedarbojas, sāku skaitīt pieturas, bet neredzu tādu nosaukumu, ātri veru vaļā «Google maps», tur ieraugu, ka jau kādu laiku braucu pretējā virzienā, līdz ar to nākamajā pieturā kāpju ārā. Pāreju ielas otrā pusē, lai brauktu atpakaļ, pēc 10 minūtēm brauc man vajadzīgais autobuss, pie sevis ceru, kaut tas nebūtu tas pats šoferis. Atveras durvis, viens sēž un smaida, saka, lai kāpj iekšā, pateiks, kurā pieturā man jākāpj ārā. Bet tās vēl nebija beigas šim «veiksmīgajam» autobusam. Pieturu pirms mana galapunkta, autobuss saplīst, šoferis visiem liek izkāpt, parādīja man virzienu. Tā arī devos ar savu koferi un saksofonu uz muguras ar kājām.

Beidzot biju nokļuvis pie sava jaunā istabas biedra. Noejam pagrabā, kur atrodas viņa guļamistaba, virtuve un viesistaba (jāpiebilst, ka tas viss bija vienā 4x 8 kvadrātmetru telpā). Tas man atsita jaukas atmiņas no vidusskolas laika, kad visi dzīvoja vienā barā, visiem drēbes smirdēja pēc eļļas, bija komunālā tualete un vannas istaba, un pamatēdiens bija kečups.

Publicitātes foto

Kas mēs tur bijām?

24. jūnijs bija pirmā nometnes diena, tā aizsākās ar kopēju sapulci, kur iepazīstināja ar nedēļas plānu un lieliskajiem skolotājiem. Dalībnieki bija atbraukuši no visas pasaules, apmēram piecdesmit cilvēku, kuri strādāja desmit pedagogu vadībā. Daudz labi zināmu vārdu – Džastins di Čočo (Justin DiCioccio), Diks Outs (Dick Oatts), Džons Railijs (John Riley), Jaspers Blūms (Jasper Blom), Džejs Andersons (Jay Anderson), Jese van Rūlers (Jesse van Ruller), Stīvens Zveininks (Steven Zwanink), Bens van Gelders (Ben van Gelder), Tineke Postma (Tineke Postma), Fēlikss Šlarmans (Felix Schlarmann). Domāju, ka katram vismaz pāris no vārdiem kaut ko izsaka.

Katras dienas plāns bija diezgan vienkārši, bet blīvi aizpildīts. Bigbenda vai improvizācijas nodarbība, pēc tam kopīga meistarklase, tad ansambļa mēģinājums, vēlāk meistarklases pa instrumentu grupām. Katra diena beidzās ar džemsesiju kādā no klubiem.

Pusdienlaikā, dodoties ārā no akadēmijas, ieraugu meiteni, kura iet man pa priekšu ar «Riga jazz stage» maisiņu. Nodomāju, ka neiešu klāt un neuzplīšos ar tekstu, ka esmu no Latvijas, bet pēkšņi viņa pagriežas un saka: «Čau, Artūr!». Tajā brīdī saprotu, ka tā ir Elza Ozoliņa, kura atbraukusi pārstāvēt Igaunijas Mūzikas un Teātra akadēmiju. Bija tikai patīkami sadzirdēt latviešu valodu, starp nodarbībām dalīties ar iespaidiem. Mēs gan ar Elzu nebijām vienā ansamblī, taču ansamblis atskaņoja viņas aranžiju latviešu tautas dziesmai «Pūt vējiņi», kas izsauca ovācijas. Tātad, latviešu tautas dziesmas ir izskanējušas arī tur!

Kur esmu nokļuvis?

Ņemot vērā, ka nokļuvu nometnē, pateicoties konkursam, tiku iekļauts arī bigbendā. Ne visiem dalībniekiem bija iespēja tur spēlēt, tāpēc jutos īpaši priecīgs. Vadītājs bija itāļu izcelsmes amerikānis Džastins di Čočo. Vienreizējs cilvēks un bigbenda līderis. Viņš spēj ārkārtīgi iedvesmot un izskaidrot bigbenda spēles specifiku. Uzzināju ļoti daudz jauna par katras instrumentu grupas uzdevumu orķestrī, artikulācijas, dinamikas, vibrato pielietojumu un citas lietas.

Bigbenda uzdevums bija divarpus dienu laikā sagatavot sešu kompozīciju koncertu. Džastins apzināti bija ielicis dažāda žanra skaņdarbus, lai vairāk jauna materiāla un stilistikas varētu aptvert šajā īsajā periodā.

Pirmajā mēģinājumā nebiju paspējis apskatīt visas partijas. Sākām ar Djūka Elingtona bigbenda kompozīciju «Perdido». Parasti ierasts, ka tad, kad notiek lasīšana no lapas, sāk spēlēt lēnākā tempā, bet šīs nebija tas gadījums. Viņš sāk skaitīt tempu un jutu, ka būs ko iesvīst. Spēlējām un sapratu, ka pirmajās divās lappusēs ir izrakstīts divu tenoru solo, ko tādā tempā es nevaru uzreiz nospēlēt. Tā es sapratu, ka visu laiku lažoju. Džastins man lūdza uz nākamo dienu apskatīt partijas. Ko es darīju vakarā? Paņēmu klasīti un mācījos partijas – šādi arī pagāja katrs mans vakars. Nodarbības, meistarklases, bigbenda mēģinājums, mācību klase, džema sesija.

Telpa nr. 540

Ar ansambļa vadītāju biju ļoti apmierināts. Tas bija izcilais nīderlandiešu alta saksofonists Bens van Gelders. Viņš četru dienu laikā centās mūs iepazīstināt ar pēc iespējas vairāk dažādas mūzikas, bija gan vairākas Veina Šortera kompozīcijas, gan nīderlandiešu pianista Mišas Mengelberga, gan pāris Bena kompozīcijas. Sākumā ļāva mums strādāt pašiem, pēc tam iesaistījās, sniedza dažādus ieteikumus, aranžējām visu uz vietas.

Manā ansamblī bija ļoti labi mūziķi no visas pasaules. Nīderlandiešu trombonists un pianists, ģitārists no ASV, basists no Irānas un bundzinieks no Grieķijas.

Uzstāšanās laiks koncertā bija ierobežots, katram ansamblim tikai 15 minūtes. Bija ļoti vērtīgi dzirdēt tik daudz jaunas mūzikas un spēlēt kopā ar cilvēkiem, kuru robežas tu pat nezini. Sagatavojām trīs skaņdarbu priekšnesumu, ko arī godam atskaņojām.

Nedaudz par skolu

Gribēju arī padalīties ar iespaidiem par pašu skolu. Piebildīšu, ka nemēģinu neko salīdzināt, bet sajūsma man bija milzīga. Pilnīgi jauna deviņstāvu ēka (iespējams, ka kļūdos) ar ļoti daudz mācību telpām, vairākām zālēm. Akadēmijas vidū «Blue note» zāle ar brīnišķīgu skaņu. Turpat blakus arī klasiskās mūzikas klases. Pagrabstāvā orķestru mēģinājuma telpas. Džeza klasēs visi instrumenti un aparatūra, lai atnāktu un uzreiz varētu spēlēt. Klasēm atslēgu nav, pieejamas personalizētas kartiņas, ar kuru palīdzību var atvērt durvis. Personāls gados jauns, visi lieliski runā angliski un gatavi palīdzēt. Pie kopētavas galda stāv publiski pieejams skočs, lai var salīmēt notis. It kā sīkums, bet patīkami. Šādas mazas detaļas padara uzturēšanos patīkamu, un, manuprāt, skolas vidē tas ir ļoti svarīgi.

Publicitātes foto

Tromboni

Tomēr ir lietas, kas kopējas visā Eiropā. Man par pārsteigumu arī citur Eiropā ir maz trombonistu, arī viņiem šī instrumenta mūziķi ir uz izķeršanu. Kā atzina viens no Amsterdamā dzīvojošajiem trombonistiem – arī viņš spēlē vairākos sastāvos, un darba ir daudz.

Bundzinieks no Grieķijas bija sajūsmā par bigbendu. Viņš teica, ka Grieķijā vispār neesot bigbendu sastāvu, jo nav tik daudz pūtēju, kur nu vēl trombonu. Mēs šajā ziņā varam būt ļoti lepni ar to, ka mums to ir tik daudz tik mazā platībā.

Atziņas

Vēlējos arī padalīties ar pāris atziņām, kas man iespiedās atmiņā no skolotāju teiktā.

«Profesionālis no amatiera atšķiras ar to, ka profesionālis nākamajā dienā vēl visu mēģinājumā izrunāto atcerēsies.» (Džastins di Čočo)

«Spēlē AR grupu, nevis grupā.» (Džons Railijs)

«Kas ir tavs bargākais skolotājs? Tikai TU pats sev!» (Diks Outs)

Nobeigums

Jāsaka, ka mūsu džeza mūziķi Latvijas vārdu ir godam nesuši. Man par pārsteigumu, katru reizi, kad man vaicāja, no kurienes esmu, nebija pretjautājuma «Kur tas ir?». Latviju zin’ un zin’ arī tās cilvēkus.