Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Izgriezt ārā nelielu gabaliņu no sevis


Aleksandra Line

«Nevienam nenovēlu būt mūziķim, ja vien tā nav vienīgā lieta, ko viņš spēj darīt» — Darens Petits salīdzina Latviju un ASV

Foto no festivāla Saulkrasti Jazz arhīva

Darens Petits (Dr. Darren Pettit) ir Mūzikas teorijas un kompozīcijas asistējošs profesors Nebraskas—Omahas universitātē. Bakalaura grādu saksofona spēlē ieguvis Nebraskas universitātē Omahā 1995. gadā, maģistra grādu saksofona spēlē ieguvis Sinsinati koledžas Mūzikas konservatorijā, doktora grādu džeza mācībā / kompozīcijā — Nebraskas—Linkolnas universitātē, mācoties pie Ērika Ričardsa (Dr. Eric Richards). UNO (Nebraskas—Omahas universitātē) Petits vada džeza ansambli, koordinē mūzikas teoriju, pasniedz mūzikas pamatus, džeza aranžēšanu, orķestrāciju, mūzikas teorijas pedagoģiju un analīzi mūziķiem.

2003. gadā viņš līdzdibināja Omahas džeza meistarklasi un Metropoles jauniešu džeza orķestri. Savus oriģinālskaņdarbus Darens pirmatskaņojis «Daidogei» festivālā Šizūkā, Japānā, Pekinas Mūsdienu mūzikas akadēmijā, Šanhajas Mūzikas konservatorijā, Pensilvanijas Mūzikas izglītības asociācijas reģionālajā konferencē, Misūri—Sentluisas universitātē, Merseras universitātē Džordžijā un UNO. Apceļojis ASV, uzstājies kopā ar Džima Vidnera (Jim Widner) bigbendu, Omahas bigbendu, Lasvegasas «Lab Band» kopā ar Maiku Gurkvīlo (Mike Gurcuillo), Nebraskas džeza orķestri, Omahas simfonisko orķestri, Rendiju Brekeru (Randy Brecker), Daienu Šūru (Diane Shuur), Debiju Būnu (Debbie Boone), Delbertu Makklintonu (Delbert McClinton), Deividu Fosteru (David Foster), Maiklu Bublē (Michael Buble), Frenkiju Valli(Frankie Valli) un daudziem citiem. Petits ir «D’Addario» mākslinieks.

2019. gada februārī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentu bariņš ar Indriķi Veitneru priekšgalā devās uz Omahu, no kurienes atgriezās ar daudziem stāstiem par kultūras un mūzikas apmaiņu, kā arī mācīšanās un uzstāšanās pieredzi. Jūlijā UNO studenti kopā ar Pītu Medsenu (Pete Madsen, ko JAZZin.lv jau intervējusi Evilena Protektore) un Darenu Petitu ieradās Latvijā, lai spēlētu Saulkrastu džeza festivālā, tāpēc es nevarēju laist garām iespēju parunār ar Darenu par džeza izglītību, koncertēšanu, braucieniem, konkurenci, zīmolvedību un dzīvi.

Kā tu esi nonācis pie džeza, Daren? Kā aizsākās šis stāsts?

Džezs… Esmu klausījies džezu, kad vēl biju bērns, tāpēc, kad man bija 14—15 gadi, krāju visus Mailsa Deivisa, Džona Koltreina, Teloniusa Monka ierakstus, ko vien varēju dabūt. Es jutu, ka tie bija mani džeki.

Tas bērnam ir iespaidīgi!

Nu, es to nezināju. Bet es klausījos arī «Led Zeppelin», Džimiju Hendriksu, «Talking Heads». Daudz ko klausījos. Bet džezā kaut kas tāds īpašs bija. Es spēlēju saksofonu ansamblī, tāpēc brīdī, kad man attīstījās dzirde un spēlēšanas prasme, man aizvien vairāk gribējās spēlēt tādu mūziku. Viens no pirmajiem ierakstiem, kas man bija, bija Mailsa Deivisa «My Funny Valentine», un tajā bija kaut kas tāds — tas bija tik pārsteidzoši īsts un skaists, ka es nevarēju tikt no tās sajūtas vaļā, es gribēju tieši to vien darīt.

Kāpēc tieši saksofons?

ASV, kad mācies pamatskolā, 5.—6. klasē, sāc mācīties spēlēt kādu instrumentu. Tu vari paskatīties uz instrumentiem un izdomāt, kuru tu gribētu iemācīties spēlēt. Es vienkārši paskatījos uz saksofonu un padomāju, ka tas ir visstilīgākais. Tas arī ir viss — man bija 10 vai 11 gadi, un es vienkārši nodomāju, ka tas ir stilīgs. Amerikā ir džezbendi, tāpēc tu visticamāk skolas laikā esi kādā džezbendā, vai arī vari izvēlēties dziedāt kādā korī.

Kopš laika, kad izvēlējies, un līdz pat šim brīdim — ar ko visvairāk lepojies?

Vispār, ja mēs runājam ne tikai par mūziku, bet par dzīvi kopumā, es visvairāk lepojos ar saviem bērniem. Man ir 18 un 20 gadus veci bērni. Vecākais dēls šobrīd ir otrajā kursā, apgūstot mehānisko inženieriju, un jaunākais dēls ir tikko sācis studēt koledžā par mehānisko inženieru. Mans pensijas plāns. (smejas) Viņi abi spēlē saksofonu, manam jaunākam dēlam tas izdodas labāk un arī patīk labāk, bet viņš diez vai padarīs to par profesiju. Tā ir sarežgīta lieta, ar ko nodarboties, pareizi? Būt mūziķim ir… Es nenovēlētu to nevienam, ja vien tā nav vienīgā vieta, ko tu spēj darīt. Ja tu nespēj iedomāties sevi darām jebko, izņemot būt mūziķim, tad esi mūziķis. Ja tu spēj iedomāties sevi darām jebko citu, tad ej un dari jebko citu. Jo, zini, tu vari būt mūziķis un darīt kaut ko citu.

Bet vai tad tas neietekmēs tavu spēlēšanas kvalitāti, ja tu esi mūziķis, bet dari ko citu vienlaicīgi? Vai tas nav neizbēgami?

Protams. Ja tu vēlies dzīvot savu dzīvi un saņemt daudzas lietas, kas sniedz tev nepieciešamo komforta sajūtu, tad mūzika īsti nav tas, ar ko tev jānodarbojas. Bet, ja vēlies nodzīvot dzīvi, kurā būs daudz mākslas un pārpasaulīga skaistuma, iespējams tev jākļūst par mūziķi. Bet ir ceļš, kas skar nedaudz no abām pasaulēm — tu vari pasniegt un uzstāties, un komponēt, un tev var būt ģimene. Tev var būt arī dzīve. Tev var joprojām būt dzīve, un tu vari vienlaicīgi būt labs mūziķis, un godīgs mūziķis. Es nezinu nevienu citu vārdu tam, izņemot — skaistums. Būt mūziķim vienmēr nozīmē izvilkt ārā nelielu gabaliņu no sevis. Tu esi dzejniece, tu jau to zini. «Lūk, te ir neliela daļa no manis, nāc, paskaties, un tagad es to ņemšu atpakaļ».

Protams, katru reizi. Un, runājot par to balansu, tu pats esi gan pasniedzējs, gan mākslinieks. Kā tev izdodas saglabāt balansu?

Es šobrīd daudz trenējos ātri lasīt. Tas, ko es vēl daru, ir pasniedzu, esmu koordinators mūzikas teorijā mūsu izglītības iestādē — man ir jāpārliecinās, ka gan manas lekcijas, gan arī visas citas mūzikas teorijas lekcijas tiek pasniegtas augstā kvalitātē. Tam visam pa virsu spēlēju ar Omahas simfonisko un Omahas «Playhouse» orķestriem, un daudziem citiem sastāviem vienkārši kā algots mākslinieks, bigbendi un tas viss. Ne tikai džezs — kad spēlēju ar Omahas simfonisko, daudz spēlējam rokmūziku, reizēm popkoncertus un džeza tradīciju. Reizēm spēlēju ar kādu vokālistu, tad ir hardbops un postbops. Reizēm spēlēju R’n’B. Ja tas ir kvalitatīvi, tas var būt jebkāds mūzikas žanrs. Ja tas nav kvalitatīvi, tas var būt jebkāds mūzikas žanrs. Šobrīd daudz nodarbojos ar projektu rakstīšanu. Un, protams, ļoti daudz spēlēju.

Atgriežoties pie treniņiem un spēlēšanas — viena no garākām pēdējā laika diskusijām, vismaz šeit, ir par to, ka tad, ja esi dzimis amerikānietis, vari labi spēlēt džezu, bet, ja nāc no citurienes, tas nav tavās saknēs, tāpēc nevari darīt to tikpat labi. Vai tu tam tici?

Līdz konkrētam brīdim. Es īsti neticu tam apgalvojumam, bet tajā ir daļa patiesības, un runa ir tikai par stilu. Stils ir kaut kas, ko tu vari apgūt, tikai klausoties. Tu nevari izlasīt grāmatu par stilu un iemācīties lasot. Tu daudz klausies džezu, un tikai tad sāc saprast, kā tam jāskan. Kad cilvēks aug, spēlējot bigbendos gadiem ilgi, līdz vispār nokļūst augstskolā — tad tas jau ir tavā DNS, tas vienmēr tur ir, bet Latvijas skolās tas nav iespējams. Šādi runājot, džezs ir dziļi iesakņojies mūsu kultūrā, vienmēr tur bijis, tāpēc tas ir pieejams jau no visai jauna vecuma. Bet pienāk brīdis, kad arī tam nav nozīmes. Tev ir bagāža, un tad tu sāc pie tās strādāt. Tu nekļūsti par lielisku džeza mūziķi bez smagas strādāšanas, vienalga, vai esi latvietis, japānis, ķīnietis, afrikānis vai jebkas cits. Bet agrīnā vecuma pieredze klausīties džezu tiešām ir ASV, tāpēc džeza mūziķu līmenis jau augstskolās būs daudz augstāks ASV, nekā daudz kur citur pasaulē.

Tas tiesa — mūsu valstī izvēlēties instrumentu un sākt to apgūt ir tavu vecāku vai tevis paša izvēle, bet tā ir izvēle. Džezbendi arī ir izvēle, un vispār džeza izglītība kā tāda ir te ienākusi tikai pirms desmitgadiem.

Man ir interesanti uzzināt, kā izskatīsies jūsu džeza izglītība pēc pieciem vai desmit gadiem. Man liekas, tā var mainīties uz labu. Un tā jau ir mainījusies — pirms desmit gadiem te bija daudz mazāk džeza, nekā tagad. Mūziķu līmenis kļuvis daudz augstāks. Un ir arī dažas skolas, kurās parādījās džeza ansambļi.

Sophie Ford

Vai šī ir tava pirmā viesošanās Latvijā?

Es jau esmu bijis te pirms desmit gadiem, arī Mūzikas akadēmijā. Ar to mani iepazīstināja kolēģi no Šauļiem, Lietuvā, jo Šauļi ir Omahas sadraudzības pilsēta. Tā mēs iepazinām rīdziniekus. Tad sākām braukt, tad dabūjām finansējumu un spējām veikt apmaiņu starp Rīgas un Omahas studentiem, pateicoties daudziem grantiem.

Kā tu vari raksturot latviešu studentus džeza izglītības ziņā, salīdzinot ar amerikāņiem?

Studenti kā tādi ir vienādi. Un viņi ir vienādi visur. Esmu ceļojis uz daudzām valstīm, lai pasniegtu, no Lietuvas un Latvijas līdz Japānai un Ķīnai, un visur bērni domā par vienām un tām pašām lietām, un uztraucas par vienām un tām pašām lietām.

Kas bija īpašs tavā šīgada Latvijas pieredzē?

Vieta, kurai nav nekāda sakara ar mūziku. Mēs nolēmām aizstaigāt līdz tuvākajam veikalam kādas divas jūdzes prom no vietas, kurā dzīvojām Saulkrastos, pēc ūdens, siera, šokolādes, tādām lietām. Atpakaļceļā izdomājām iet pa taciņu caur mežu. Un kamēr gājām caur mežu, tur bija tie skaistie koki, pludmale, saulriets, un tas bija neiedomājami skaisti. Mēs vienkārši gribējām apstāties un ieelpot. Tas bija viens no īpašajiem mirkļiem. Tāds — hey, tā ir dzīve.

Starp visiem taviem pasniegšanas braucieniem — vai tu arī dodies tūrēs, lai spēlētu?

Kādreiz daudz spēlēju ārpus mājām, bet tagad vairs ne tik daudz. Tūrēšana ir nasta. Tagad manas garākās tūres aizņem ilgākais pāris nedēļas. Kādreiz tūrēju 220—250 dienas gadā. Mani bērni bijia jaunāki. Mana sieva bija ar to samierinājusies, es labi pelnīju, un tad, kad biju mājās, es tur biju visu laiku. Un tomēr tas nebija viegli. Viss, ko tu redzi tūrēs, ir viesnīcas. Daudziem cilvēkiem ir tā romantiska ideja par to, kas ir ceļojoši mūziķi, bet tā neatbilst patiesībai. Tas ir smags darbs, kam seko garlaicība, kam seko smags darbs. Ja tu vēlies pelnīt, tev ir jābūt tūrē vismaz sešas nedēļas. Un tad mājās četras. Iespējams.

Tu esi arī «D’Addario» mūziķis. Izskaidro, lūdzu, nepieredzējušiem mūziķiem, vai esi pats pieteicies, lai par tādu kļūtu, vai arī viņi tevi bija izvēlējušies?

Es izmantoju saksofonu mēlītes visu mūžu. Un, kad sāku izmantot «D’Addario» produkciju, pamanīju, ka daži no mūziķiem, ar kuriem biju spēlējis, kļuva par «D’Addario» zīmolnesējiem. Es vienkārši sāku viņiem zvanīt un jautāt, kā lai es arī par tādu kļūstu. Viņi pastāstīja man, kas jādara, es to izdarīju un par tādu kļuvu. Man bija jāsūta viņiem savu dzīvo uzstāšanos ieraksti un dažas citas lietas.

Vai tas atnesa tev vairāk auditorijas un atpazīstamības?

Nē. Tas ir tikai ieraksts manā rezumē. Zini, ko tas man dod? Tas ļauj man lētāk iegādāties mēlītes. Man ir 70% atlaide. Tas ir labākais dīls. Tas, ko viņi vēl dara — mums jūnijā ir džeza nometne Nebraskā un festivāls turpat februārī, tāpēc viņi sūta man mēlīšu kastes, ko es varu izsniegt studentiem. Viņi man sūta daudzas lietas, ko mēs varam testēt un apspriest, tāpēc viņi ir ļoti atbalstoši šajā ziņā. Reizēm varu palūgt viņiem biļetes uz kaut kādiem lielkoncertiem.

Runājot par nometni un festivālu — vai tev pašam ir grūti to menedžēt un organizēt, kamēr esi arī aktīvs mūziķis, komponists un pasniedzējs?

Es ar organizēšanu nenodarbojos daudz, to pārsvarā dara Pīts Medsens. Mēs dibinājām to nometni kopā pirms vairākiem gadiem. Šobrīd es vienkārši parādos, pasniedzu un spēlēju. Sākumā gan algoju mūziķus, pārliecinājos, ka bukleti bija pareizi nodrukāti, veidoju ziņu izsūtnes, izstrādāju mācību programmu, un tas ir vājprātīgs darbs, un tu nekad neatgūsti ieguldīto naudu. Tas ir kaut kas, ko tu dari, jo tev patīk to darīt, bet tur nav iesaistīta peļņa.

Tu neatgūsti atpakaļ arī nervus. (Darens smejas)
Vai tu kā mūziķis jūti Amerikā konkurenci?

Jā. Jauni un labāki mūziķi parādās katru dienu. Tas, cik nopietna ir konkurence, atkarīgs no tā, kur tu dzīvo. Ņujorkā tu vari vispār nepievērst tam uzmanību, tāpat nekur tālāk netiksi, ja vien neesi tiešām, tiešām izcils. Tu vienkārši turpināsi spēlēt tos pašus B un C līmeņa gigus, neatkarīgi ne no kā. Losandželosā tieši tāpat, man šķiet, bet tādas vietas kā Omaha var nostrādāt tev par labu. Konkurence neatņem tev tik daudz darba. Es izaugu, pazīstot ļoti daudz cilvēkus, viņi visi zina, ka es spēlēju saksofonu, tāpēc reizēm man uzzvana, man ir daudzi kontakti dažādās organizācijās, kuri zina, kā es spēlēju un ko es spēlēju, zina, ka es labi lasu un spēlēju daudzos dažādos stilos, kas, iespējams, ir vissvarīgākā lieta, kas jāizprot mūziķim. Ja tu spēlē tikai vienu mūzikas stilu, nebūs labi. Tas ir vājprāta darbs. Tev ir jāspēlē, tev ir jālasa no lapas, tev ir jāspēlē dažādos stilos, un, ja kaut kas no tā trūkst, tev, iespējams, vairs nekad nezvanīs ar piedāvājumu. Cilvēki būs pret tevi jauki, vienkārši vairs nekad nezvanīs.

Vai tev ir kāds padoms Eiropas džezmenim, kurš vēlētos uzsākt karjeru Amerikā?

Trenējies. Trenējies 24 stundas dienā. Pēc iespējas vairāk transkribē, klausies dažādus stilus, lai ausis pierod. Un trenējies atkal.

Un kāds ir tavs viedoklis par tradīcijas saplūšanu ar mūsdienīgākiem stiliem?

Tam nav nozīmes. Ja mūzika ir laba, tā ir laba. Skaistums, kas piesaista mani pie džeza tik ļoti, ir fakts, ka džezs var uzsūkt jebko, kas ir tam apkārt. Jebkas var iekļauties džeza mūzikā. Tam vienkārši jābūt labam. Djūks Elingtons vienreiz teica, ka pastāv divi mūzikas veidi: laba mūzika un cita mūzika. Ja tā ir laba, aiziet! Man šķiet, svarīgi ir tas, cik tā mūzika ir godīga. Vai tas ir tas, ko tu tiešām sadzirdi, vai arī mēģini kādu iespaidot un izskatīties forši. Ja tu centies izskatīties forši, tur nav mūzikas, tas ir feiks. No mūziķa skatupunkta tas nekad nav par to, lai skanētu labi vai izskatītos labi — tas ir par to, ka jāspēlē tik godīgi, cik tas ir iespējams. Kas, starp citu, skanēs labi. Bet, ja tu centies pārāk daudz, tas skanēs kā mēģinājums izrādīties. Ja tu gribi kļūt par mūziķi, vienkārši esi tu pats tik daudz, cik vien vari. Trenējies pēc iespējas vairāk. Un tad neaizmirsti — trenējies pēc iespējas vairāk. Tas ir viss, ko tu vari darīt.