Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Divas atšķirīgas «Rīgas Ritmu» pasaules


Evilena Protektore

«Ne-recenzija» vai mūzikas filozofija, ko iespaidojis lielākais galvaspilsētas festivāls

Evilena Protektore

Šovasar Rīgas festivālu programma pārsteidza ar iespaidīgiem vārdiem. Ik mēnesi varējam dzirdēt kaut ko interesantu, kaut ko džezīgu, katrai gaumei bija, ko izvēlēties, un cenu politika arī ļāva visiem sabiedrības slāņiem izbaudīt kādu koncertu. Festivāls «Rīgas Ritmi», kas joprojām ir vislielākais mūsu galvaspilsētā, arī piedāvāja krāsainu programmu, aicinot māksliniekus no dažādām valstīm, tai skaitā no Ķīnas. Diemžēl man pašai paveicās apmeklēt tikai vienu koncertu, bet tas bija priekšnesums, kurā tiešām ļoti gribēju nokļūt un kurš galu galā atstāja ļoti spēcīgu iespaidu un lika aizdomāties par dažādām lietām, saistītām ar to, kā klausītājs redz mākslinieku un viņa kā mūziķa un kā tēla vērtību.

Kā jau ierasts, festivāls notiek vairākas dienās pēc kārtas, es apmeklēju ceturto. Koncerts, uz kuru aizgāju, notika Kongresu namā, kas, manuprāt, jau ir cilvēku prātos cieši saistīts tieši ar šo festivālu, jo «Rīgas Ritmi» tradīcijas piekopj — turpina rīkot koncertus šajā koncertzālē jau gadiem ilgi. Nav īpaši svarīgi, kāpēc tā ir, varbūt tāpēc, ka Rīgas centrā citu alternatīvu vienkārši nav (Raimonds Pauls kaut kad ir teicis, ka Kongresu nams sen ir jārenovē), vai arī varbūt tāpēc, ka organizatori arī jūt kaut kādu saikni ar to vietu, parādās kaut kāda nostalģija. Bet tā jau atkal filozofija no manas puses, atpakaļ pie koncerta!

Pirmā daļa — Paloma Pradala

Evilena Protektore

Iepriekš neko nezināju par pirmo koncerta dalībnieci Palomu Pradalu, tikai pēc vārda secināju, ka droši vien, viņa nāk no Spānijas. Ļoti nepacietīgi gaidīju tieši otro daļu, kurā bija jāuzstājas māksliniekam, kurš kļuva slavens pēc dalības grupā «Dirty Loops», un šis laiks kolektīvā gan bija sasniegumiem pilns. Pēc koncerta secināju, ka pirmā daļa tomēr atstāja pozitīvāku iespaidu. Varbūt, iemesls tam bija fakts, ka es jau biju iedomājusies, kā skanēs tā otrā daļa, jo «Dirty Loops» daiļrade savulaik atklāja man veselu pasauli, saistītu ar pieeju populāro dziesmu aranžēšanai un iespējai to darīt tā, lai neskanētu pēc «Jazz for Lovers» izlases, bet būtu vienlaicīgi izaicinoši mūziķim un aizraujoši klausītājam. Nedaudz papētot Jonas darbību internetā, secināju, ka tradīcijas, kas uzsāktas ar jau diemžēl neeksistējošu grupu, nav mirušas, un tieši tas man lika domāt par kaut kādu konkrētu skanējumu, ko varēs sagaidīt koncertā. Iespējams, šo kļūdu (kas varētu arī nebūt kļūda) pieļāvu ne tikai es, un man gribas cerēt, ka savā bēdā neesmu vienīgā, bet vispār cenšos apmeklēt kultūras pasākumus ar atvertu prātu, nelikt māksliniekus konkrētos rāmjos un ļaut viņiem dāvināt man savu mākslu savā veidā, un sev pašai ļaut baudīt to mākslu bez jebkādiem liekiem nosacījumiem. Tomēr ne par šo ir runa, bet drīzāk par to, ka pirmā koncerta daļa kļuva par pilnīgu pārsteigumu. Ielūkojoties savās piezīmēs, ieraudzīju frāzi «lepna spāniete ar karstām asinīm un raudošu sirdi», un aizgāju meklēt internetā informāciju par mākslinieci, kas tas par brīnumu vispār bija, kas aizkustināja manu sirdi ar savu kaislību, un izradās, ka māksliniece īsti nav spāniete. Precīzāk — ir tikai daļēji spāniete, kas dzimusi Francijā un vispār skaitās Francijas vadošā māksliniece, izpildot flamenko stila mūziku un dziedot spāniski.

Kopējais dziedātājas tēls man likās diezgan pretrunīgs — it kā kleita skaista, tāda, ko nav kauns uzvilkt, uzstājoties uz lielās skatuves, un izskatās lepni, tāda spāņu skaistule, nedaudz nevižīga, ar tādu nedaudz cietsirdīgu sejas izteiksmi, galva pacelta uz augšu, it kā nebaidās ne no kā, un pēkšņi uz pleca pagāniskā stilā izpildīts tetovējums — putns, varbūt ērglis, diezgan agresīvs zīmējums, un rodas dīvaina sajūta, ka šādam cilvēkam jādzied kaut kas cits, nevis spāņu tradicionālās, gandrīz folkloriskās skaņas pie diezgan pieticīga, bet ļoti virtuoza ģitāras pavadījuma.

Evilena Protektore

Lielāka programmas daļa bija diezgan liriska, kaut arī tas nenozīmēja, ka mūzika bija klusa un mierīgi tekoša, tieši otrādi, tā bija liriska kaisle, ciešanas, emociju jūra, vietām pat skarba, dažas kompozīcijas bija aktīvākas, dažās Paloma pārsteidza ar kahona spēles iemaņām — dziesmas vidū māksliniece pēkšņi aizgāja citā skatuves stūrī, apsēdās kahonam virsū un sāka spēlēt diezgan sarežģītus ritmiskus zīmējumus. Kopumā programma bija ļoti aizkustinoša, bet citādāk arī nevarēja būt, jo duets izpilda tik sirdi plosošas melodijas, kas bija spējīgas pieskarties pat mūsu ziemeļeiropeiskajām dvēselēm.

Patīkami pārsteidza arī ģitārists, kurš ļoti kautrīgi pamāja ar roku, kad dziedātāja viņu pieteica, bet tā pati roka lidoja ar tādu ātrumu un precizitāti… Kā arī fakts, ka, spēlējot flamenko, mūziķis nebaidījās izmantot mūsdienīgus skaņas apstrādes līdzekļus — pedāļus un efektus. Šo, protams, bieži var dzirdēt mūsdienu mūzikā vai etnodžezā, bet tur skaidrs, ka tas ir eksperiments — un šajā gadījumā viņam izdevās saglabāt spāņu mūzikas autentiskumu, būtību un ar efektiem ļoti gaumīgi to izdaiļot. Nebija sajūtas, ka tas bija eksperiments, tas skanēja ļoti organiski.

Vienā brīdī koncerta laikā es iedomājos, ka tas varētu būt projekts, savā ziņā radniecisks Aijas Vītoliņas «Tango Sin Quinto», kas Latvijā principā ir spāņu mūzikas «seja», ja tā var teikt, un viņa to, manuprāt, dara diezgan autentiski. Tomēr zināmās atšķirības ir atrodamas, un galvenokārt tas izpaužas faktā, ka Palomai balsī ir tas asarīgais krekšķis, gandrīz rēciens, kas mūsu ausīm dažreiz var skanēt «nepareizi», forsēti, kā mūsu koriskajā kultūrā vienkārši nav. Šāds rēciens mums pasaka, ka cilvēks ir pārdzīvojis sāpes un ir uz robežas, ka tūlīt viņam beigsies dzīves spēks, jo bēda ir tik liela un sirds ir tik salauzta. Mūsu balsis skan «tīri» un dzidri, jo kultūra tomēr stipri ietekmē priekšstatus par mūziku, tās uztveri un iespaidus. Bet, klausoties Palomu, man vispār nebija sajūtas, ka kaut kas nelīmējās kopā viņas vokālā, viss skanēja pārliecinoši un īsti.

Otra koncerta daļa — Jona Nilsons

Evilena Protektore

«JAZZin Muzikālo piezīmju» raidījumā, kur tika aicināti festivālu organizatori, viens no viesiem bija tieši «Rīgas Ritmu» tēvs Māris Briežkalns, un es atceros vienu frāzi, ko viņš teica sakarā ar vietējo mākslinieku esamību (vai arī prombūtni) festivālā — viņš teica, ka viņam nav vēlmes aicināt kolektīvus, kur mūziķi spēlē pēc notīm. Protams, raidījuma gaitā viņš paskaidroja sīkāk, ko tieši bija domājis ar šo frāzi — kolektīvs, kurš savācies uz kādu laiku nospēlēt kaut kādu mūziku, izmēģinot to pāris reizes un apzinoties, ka programma tiks spēlēta pāris reizes, un šī programma arī tiks vairākas reizes spēlēta tajā pašā pilsētā, kur notiek festivāls (kas nozīmē, ka priekšnesums nebūs festivālam unikāls) un autoram nav īpaši svarīgi, kurš mūziķis ar viņu kopā to spēlēs, tāpēc notis, jo nav jēgas mācīties no galvas, jo jebkurā brīdī mūziķis vai aiziet prom, jo kolektīvs nav pastāvīgs. Tā arī rodas sajūta, ka mūziķi spēlē kompozīcijas, kuras viņiem tiek aizdotas uz kādu laiku, ka tur nav nekādas emocionālās saiknes, un secinājums — attieksme pret mūziku ir tāda, kāda ir un izskatās tas tā, kā izskatās, jo kolektīvs nav strādājis pie materiāla kopā, nav to mūziku kopā izdzīvojis. Es nevaru teikt, ka pilnīgi piekrītu šādai pozīcijai. Kaut kādu iemeslu dēļ mēs taču piedosim bigbendam vai orķestrim notis uz skatuves, kāpēc nepiedot to pašu mazākam sastāvam? Man personīgi neliekas, ka nošu klātbūtne automātiski nozīmē materiāla nezināšanu, vai ka kaut kāda konkrēta mūziķa dalība koncertā nav tik svarīga, lai viņš iemācītos programmu no galvas. Man liekas, ka — jā, ir vizuāli skaistāk, ja nošu nav, bet, ja mūziķi ir spējīgi komunicēt viens ar otru un ar skatītāju, ja mūziķi neslēpjas aiz nošu pultīm vai nestāv jautājuma zīmes pozā, ja skatītājs ir spējīgs skaidri redzēt mūziķi un viņa sejas izteiksmi, kamēr viņš spēlē, tad viss ir kārtībā, lai ir notis. Tikai lai notis stāv uz skaistas nošu pults, tādas, kas atstāj zolīdu iespaidu, ar stabilu konstrukciju, tīru, nevis lieto saliekamu metāla gabalu par 15 eiro. Ja tu izmanto notis, dari to skaisti.

Evilena Protektore

Bet atgriezīsimies pie Māra (Briežkalna) apgalvojuma, ka viņš negribētu savā festivālā redzēt māksliniekus, kas spēlē pēc notīm. Gribās pievērst uzmanību faktam, ka Nilsona mūziķi… spēlēja pēc notīm… (tiesa, tikai viens, bet es to pamanīju un piefiksēju, jo «sāpes») Ne visi gan, un ne papīra formātā, bet planšetdatorā, bet tomēr. Palika nedaudz nepatīkama sajūta, ka Nilsons drīkst, bet vietējie nedrīkst. Kāpēc prasības «mūsejiem» ir citas? It īpaši ieskaitot, ka «mūsējie» pārsvarā spēlē «Eglē» (Atpūtas Parks Egle), kur viņus uzmanīgi klausās tikai neliels cilvēku skaits, bet pārējie dzer alu un visādi izbauda savu vakaru dzīvas mūzikas pavadījumā, kas tieši tajā vakarā pēkšņi ir džeza festivāla ietvaros. Tas gan nenozīmē, ka mūziķi spēlēs slikti vai bez emocijām, tieši otradi, džeza mūziķis nevar slikti spēlēt savu mūziku, viņš to ir sakomponējis, turpina komponēt pasākuma laikā (improvizēt), viņš ticis pie iespējas spēlēt festivālā, viņš centīsies neatkarīgi ne no kā, neatkarīgi no tiem apstākļiem, kuros viņš to dara, lai tikai tiktu cauri alus kausu šķindoņai un kaisles pilnām sarunām no cilvēku pūļa, un aiznestu savu mākslu līdz klausītāju ausīm. Tas vispār nekā nav saistīts ar nošu esamību uz skatuves, bet — jā, tās ir vietējo mūziķu sāpes, jo kaut kā aizdomīgi reti mūsu māksliniekus var manīt uz mūsu valsts lielās skatuves, un, jā, šis temats nav tikai saistīts ar festivālu, bet gan ar kopējo situāciju valstī — kā skatītājs un kultūras pasākuma organizators redz vietējo džeza mākslinieku un mūziku kopumā. Skaidrs, ka tas viss ir bizness, izdevīgāk ir pārdot ārzemju māksliniekus, jo eksistē stereotips, ka «tur taču māk spēlēt». Bet pārdot var visu, galvenais to pareizi pasniegt.

Un atkal es sāku filozofēt, bet laikam gribas atgriezties pie koncerta. Var rasties priekšstats, ka es biju neapmierināta ar mākslinieka sniegumu un nenovērtēju viņa talantu, bet tā nebūs patiesība. Tā kā šo mākslinieku dzīvajā dzirdēju pirmo reizi, man bija ārkārtīgi interesanti, kā tieši tas skanēs, kad šo mūziku izpilda dzīvajā. Klausoties ierakstus, var secināt, ka viņš parasti izmanto ļoti bagātu instrumentāciju, ir gan akustiskās bungas, gan elektroniskās, kaut kādi sempli, sintezatori, bass, protams, pūšaminstrumenti… bet klātienē uz skatuves ir tikai četri cilvēki. Dabiski man kļuva interesanti, kā viņi spēlēs to visu un kā tas skanēs dzīvē. Tātad, koncertā var redzēt bungas, basu, klavieres, elektriskās klavieres, pašam Nilsonam arī vairāki sintezatori. Skanēja tas, jāatzīst, burvīgi. Visi kolektīva dalībnieki brīnišķīgi pārvalda savus instrumentus, pats dziedātājs ir ļoti talantīgs un spējīgs, dzied ļoti skaisti un intelektuāli, spēlē arī meistarīgi. Ja godīgi, viņa vokālo tehniku varētu nosaukt par kaut kādu varbūt pat standartu, pie kura katram šī stila māksliniekam jātiecas, gan tehniski, gan saturiski, tur bija viss, gan liriskums, gan spēks, gan ārkārtīgi ātras frāzes, kas pārsteidz ar savu spēku un precizitāti… Un ja aizver acis, tad zemapziņa pēkšņi parāda nevienu citu kā Maiklu Džeksonu. Atver acis, bet tur Džeksona reinkarnācija vēl «Mēness gaitu» izpilda (Moonwalking). Tas taču ir burvīgi!

Evilena Protektore

Bet ja nopietni, no Maikla Džeksona daiļrades tur ne tikai vokāls, bet vispār kopīgs mūzikas skanējums. Izņemot pāris kompozīcijas no «Dirty Loops» grupas repertuāra (būtu dīvaini tās neizpildīt koncertā, jo mākslinieks kļuvis pasaules slavens tieši pateicoties šīs grupas darbībai), koncertā skanēja dziesmas no dziedātāja solo programmas, un es skaidri saklausīju atskaņas no tieši 80to gadu mūzikas, ko rakstījis un producējis Kvinsijs Džonss, kurš daudz strādājis tai skaitā ar Maiklu (šādas sadarbības rezultātā piedzima 3 albumi — «Off the Wall», «Thriller», un «Bad», kuri pēc tam kļūva par vispopulārākiem no Džeksona repertuāra, un, starp citu, «Trilleris» šobrīd joprojām ir otrajā vietā REAA — Recording Industry Association of America topā, kur albums ir apdzinis gan Pink Floyd, gan Adeli un pat «Eagles» ar viņu «Hotel California» albumu). Pārsteidzos, bet īsti nē, kad uzzināju, ka tieši Kvinsijs Džonss ir jauna Nilsona producents, un tas man izskaidroja, kāpēc šī mūzika skan tik silti, varbūt tāpēc, ka ieslēdzās kaut kāda nostaļģija pret to gadu mūziku. Skan tas viss ļoti iespaidīgi, es to varētu nosaukt par moderno pop mūziku, kuru nav garlaicīgi klausīties, ja esi mūziķis (džeza), un kas arī nav pārāk uzmacoša parastajam klausītājam, kuram negribās pārslogot savas smadzenes, mēģinot saprast, kas tur notiek, bet kam gribās vienkārši izbaudīt makslu, kvalitatīvu izpildījumu ar interesantu saturu. Tā ir pozitīva un aktīva enerģija, interesantas aranžijas, it kā paņēma saldo krējumu un cukuru no 80iem, uzlaboja tos, integrējot tajos interesantus akordus, rifus, akcentus un mūsdienu instrumentu skaņas.

Ļoti aktīvi tiek izmantoti pleibeki (iepriekš ierakstīts materiāls), tai skaitā vokālie, un vienā brīdī man likās, ka pa daudz, jo tie bija izmantoti tik plaši, ka paradījās jautājums, vai vispār vajadzēja dziedāt īstajām cilvēkam, jo it kā viss jau nodziedāts… Arī sakarā ar instrumentālajiem pleibekiem man parādījās šaubas — sāksim ar to, ka pirmā kompozīcija noskanēja bez mūziķiem uz skatuves. Koncerta sākumā uz skatuves uzkāpis tehniskais darbinieks, nospiedis podziņu uz kaut kāda atskaņotāja un aizgājis prom, kāmēr uz skatuves skanēja kaut kas. Klausītājam atlicis tikai klausīties ierakstus un baudīt instrumentiem pilnu skatuvi bez cilvēkiem, kuri tos instrumentus spēlētu. Tas kļuva par pirmo zvaniņu tam, ka koncerts skanēs (vai izskatīsies) ne gluži tā, kā es biju iedomājusies. Galu galā, pleibeki tika izmantoti visam koncertam cauri, izņemot kompozīcijas, kur pats Nilsons spēlējis klavieres (akustiskās), kas, protams, skanēja ļoti jauki. Personīgi man nav nekādu iebildumu pret pleibeku izmantošanu, mēs taču, visi esam modernie cilvēki un ignorēt tehnoloģiskās inovācijas mūzikā būtu diezgan vecmodīgi; es saprotu ideju, ka semplers (ierakstīto fragmentu atskaņotājs) ir lielisks rīks, lai īstenotu kaut kādu specifisku ideju, ko var izmantot kā savdabīgu efektu, kas palīdz sasniegt konkrētu skanējumu, kuru vienkārši nav iespējams sasniegt ar akustisku instrumentu palīdzību, bet man liekas, ka jābūt, nezinu, kaut kādam procentam, cik daudz no iepriekš ierakstīta materiāla būtu pieklājīgi izmantot dzīvo koncertu laikā. Mēs, aktīvi koncertējošie mūziķi, vērtējam to, kā izpildītājs uzstājas dzīvajā, jo tā ir interesantāk. Mēs esam spējīgi novērtēt elektronisko efektu izmantošanu koncertā un rezultātu, kas tiek sasniegts ar to palīdzību, bet džezmeņu vidū spēlēt pie fonogrammas neskaitās ļoti aizraujoši, jo šādā variantā tāvas mākslinieciskās spējas tiek ierobežotas ar daudzām lietām (ritms un temps, aranžija, enerģija, dinamika, garums, saraksts varētu būt diezgan garš… ). Kā arī samazinās kontakts starp mūziķiem uz skatuves, jo viss ir zināms un, ja godīgi, mūziķi īpaši nav nepieciešami, ja tā ir ļoti pilna fonogramma, tad ar atskaņotāju nevar saskatīties…. Atkal filozofija, zinu, bet Nilsona koncertā pleibeku bija ļoti daudz, un ja ir tā, tad kāda jēga ir šādam priekšnesumam? Mēs tajā brīdī bijām dzīvas mūzikas festivāla apstākļos, nevis diskotēkā, kur lai padejotu un atslabinātos, cilvēkam vajag nedaudz (vai daudz…) iedzert un palaist dziesmu tieši tādā skanējumā, kā tā tika atskaņota pa radio tūkstots reizes. Jo tieši šādi tu to dziesmu zini, un tieši pie šādas mūzikas tev gribās dejot. Bet nē, mēs esam festivālā, koncertzālē, mīkstajos krēslos, atnācām izbaudīt mākslu, bet kur tad māksla, ja viss skan tieši tāpat, kā ierakstā? Tas, protams, ir gaumes jautājums, bet spēja nospēlēt vienādi 100 reizes pēc kārtas nav tā māksla, ko gribās izbaudīt festivālā, kura moto ir «Improvizācija, Džezs, Pasaule». Kaut gan es esmu pilnīgi parliecināta, ka lielākā daļa tomēr ļoti izbaudīja šo priekšnesumu, man pašai patika, vienkārši lika aizdomāties par to, ka katrai lietai ir sava vieta. Un jā, pēc visas manas filozofijas secinājums ir, ka pirmā koncerta daļa, kuru nospēlēja divi cilvēki bez jebkādas elektronikas (un bez notīm…) mani aizkustināja vairāk, jo bija dabiskāka, patiesāka, nesintētiska. Kaut gan «zinātniski» runājot, viss bija pareizi — pirmā koncerta daļa liriskā un akustiskā, otrā — elektroniska un enerģiska. Tomēr gandarījums bija mazāks.

Secinājumā gribās piebilst, ka galu galā nav svarīgi tas, kā tieši mūzika tika izpildīta — ar daudz efektiem vai pilnīgi akustiski, liriski vai enerģiski, saprotamā valodā vai nē, ir svarīgi, vai pats mākslinieks tic tam, ko viņš dara, vai vienkārši atstrādā, jo klausītāju apmānīt nevar, varbūt viņš neapzināsies, ka skan sausa atspēlēšana, bet zemapziņa piereģistrēs nepatīkamu pēcgaršu. Šoreiz viss bija no sirds, un par to paldies.

Pilnu foto galeriju var apskatīties JAZZin Facebook lapā.