Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Sīpollobāmais albums


Toms Treibergs un Dāvis Eņģeļis

Kodolīgas pasāžas, virtuozi mūzikas tēli un hipnotiskas ritma idejas: mērķtiecīga Auziņa / Čudara / Arutjunjana ieraksta klausīšanās

EŅĢEĻA IEVADS. LABVĒLĪGĀ ALEBARDA

Reiz ar lielu interesi izlasīju muzikoloģes Vijas Mukšes grāmatu par Jāzepu Vītolu kā mūzikas kritiķi. Kad Vītols bija dzēlīgs, viņa nicīgās metaforas līdzinājās sārti nokaitētām alebardām (alebarda — seno vāciešu kaujas cirvis garā kātā — red.), ar kurām doties cīņā par mākslas ideāliem. Dažkārt Vītols bez žēlastības dūra vai, kā teiktu Juris Griņevičs, izsmērēja pret sienu kādu jaundarbu, bet, sastopoties ar to pašu mūziku atkārtoti, laika distance viņu darīja iecietīgāku un brīžiem pat labvēlīgi noskaņotu. Laiks mainīja arī Jāzepu Vītolu un viņa attieksmes pret mākslas darbiem.

Rakstot par mūziku, es neviļus kavējos pie domas, ka, iespējams, par attiecīgo ierakstu es laikā gaitā mainīšu uzskatus. Precīzāk, es to nevaru zināt, bet šī neziņa manai tā brīža refleksijai vai vērtējumam kaut ko noņem, it kā paredzot, ka tuvākā nākotnē es varētu iepriekš rakstīto noraidīt. Es vēlējos apskatīt šo tēmu, vienlaikus rakstot par Kārļa Auziņa, Matīsa Čudara un Ivara Arutjunjana albumu «Baltic» (2018).

Ideja ir vairākkārt klausīties šo albumu, katrreiz atrodoties citā vietā un salīdzināt domas, kas rodas, pārklājoties ar iepriekš izdomāto un pierakstīto. Trešajā klausīšanās reizē man pievienojas Toms Treibergs un viena cilvēka refleksija pārtop sarunā. Ja vispār ir vērts rakstīt par mūziku (vai dejot par arhitektūru), tad tādēļ, lai rastos saruna.

TREIBERGA IEVADS. TUMŠĀ MŪZIKAS TELPA

Nesen sarunā ar kādas smagās mūzikas apvienības bundzinieku spriedām par dažādiem ietekmes veidiem, kādus mūzika pārvalda attiecībā uz klausītājiem. Viena no interesantākajām domām bija par mūziku kā noteiktas telpas radītāju. Tā ir pirmkārt fizioloģiskā telpa vispirms mūsu uztveres sistēmā; noteiktu zonu, teritoriju, kurā mijiedarbojas ritms, melodija, temps, intonācijas. Un pēc tam, kad jau pievienojas garīgo sistēmu sastāvdaļas, rodas estētikas telpa. Ar konkrētu interjeru, tā pārmaiņām un papildinājumiem.

Kārļa Auziņa, Matīsa Čudara un Ivara Arutjunjana kopdarbs «Baltic» mani ieved visai tumšā telpā. Kā vēlāk atklāsies mūsu sarunā ar Dāvi, šī tumsa nav agresīvā un nomāktības tumsa, drīzāk — tā tumsa, kura liecina par kāda noslēpuma drīzu atklāšanu, vai, gluži pretēji, esošās realitātes aizsegšanu ar laikmetīgā džeza patinas miglainību, tādējādi gluži labi pazīstamo padarot par mistisko un majestātisko.

Dieter Düvelmeyer

EŅĢELIS. PIRMĀ KLAUSĪŠANĀS

Nolemju, ka visupirms klausīšos «Baltic», staigājot pa piesnigušām Rīgas ielām ceļā un atceļā starp mājām un Latvijas Radio. Skaņa plūst caur «Sony» MDR-XB450 austiņām.

Eju pa ielu, klausos un nerodas vārdi, kurus šai mūzikai piemeklēt. Man neder iepriekš lietotie jēdzieni un apzīmējumi, kurus prāts automātiski ģenerē bez šķietamas iedziļināšanās. Jādomā jauni.

Viņi līdzinās trim bākām, kas ik pa laikam cita citu izgaismo ar staru kūli, šajā gadījumā — ar skaņu kūli, bet nākamajā brīdī ir kā Māra Čaklā dzejolī: «viscauru nakti bāka | rokas pret debesīm sviež» — ja man šis albums būtu jāraksturo vienā teikumā, es teiktu, ka tas ir pasakāms vienā Māra Čaklā dzejolī. Kas tieši no albuma? Poētiskā kvadrātsakne — tēls vai tēlu kopa, kas sanāk, ja no visām kompozīcijām iztēlē izvelk vienu.

Ostinētā ritma līnija skaņdarbā «Baltic» raisa vizuālas asociācijas ar vairākām mebiusa lentēm, kas cita citā savijusies, ik pa brīdim atvijas un turpina vīties katra pati par sevi.

Nezinu, vai esmu spējīgs nolasīt tos kodus, kurus mūziķi ir iekodējuši skaņdarbā «Purvciema epifānija».

EŅĢELIS OTRĀ KLAUSĪŠANĀS

Virtuvē ar «Philips» mūzikas centru.
«Message». Fantastiska faktūras kontrastu ideja, kas liek domāt par pēckara avangarda laikmetīgās mūzikas aizmetņiem, konkrētāk — stratifikāciju (komponists Jānis Petraškevičs stratifikāciju definē kā mūzikas daudzdimensionalitāti, kas izpaužas faktūras slāņu attiecībās). «Damiana». Izklausās it kā skaņdarba beigās mūziķi iedotu atslēgas, pamatelementus, no kā ir uzbūvēts viss skaņdarbs. «Baltic». Kopš «Message» vismelodiskākais skaņdarbs, arī ar ostinato un virs tā nosacīti brīvi slīdošu melodiju. Matīsa Čudara ģitāras ritma partijā smalkas, dobjas līnijas. «Baltic» ir teju perfekti nostrādāts skaņdarbs. «Purvciema epifānija». Sajūta, ka tūlīt varētu notikt kaut kas pēc būtības neloģisks, neizskaidrojams, piemēram, uz krūzes uzdrukātā zemene varētu sakustēties. Viens no sarežģītāk uzbūvētajiem skaņdarbiem. «Starp citu». Čudars sāk savas frāzes ar nelielas pauzes nobīdi, ar uztakti. Auziņš sāk savas frāzes uz stiprā sitiena. Un tad viss izjūk aizvien izstieptākā palēninājumā un atkal sajūdzas kopā. «Donkey». Ja kaut ko šajā albumā var mēģināt paredzēt, tā ir uzbūve. «Message», «Baltic» un «Donkey» — kompozīcijas, kas ik pa trim celiņiem izceļas ar salīdzinoši lielāku stabilitāti tajos mūzikas parametros, kas pierakstīti notīs. Atkal ostinato, salīdzinoši vienkārša, punktēta ritma līnija. Kā lēns, bezgalīgs pirmsikts — šī pirmsikta sajūta rodas, jo aiz muguras jau ir seši skaņdarbi, un ir ieslēdzies spēles faktors. Šī ir viena no struktūrām, kas albumu tur kopā. Čudars un Auziņš veido kārtējo kontrapunktu.

TREŠĀ KLAUSĪŠANĀS

Albuma piektais celiņš saucas «Purvciema Epifānija». Man tā ir nezināma teritorija, nekad neesmu Purvciemā piedzīvojis neko nozīmīgāku par garāmslīdošiem ceļa iespaidiem aiz autobusa loga. Varbūt tā ir pilnīgi muļķīga doma, bet tomēr ir vērts pamēģināt — vienreiz noklausīties šo albumu Purvciemā.

Šai ekspedīcijai es paņemu «Toyota Auris» mašīnu. Ar Tomu Treibergu satiekamies centrā un braucam uz Purvciemu. Teju nezināmā virzienā, jo noteikta galamērķa nav. Šajā braucienā galvenais ir pats brauciens un mūzikas klausīšanās noteiktā ainavā. Arī vēlā piektdienas pēcpusdienā Purvciems ir teicama vieta, kur nesteidzīgi izbraukt ielu pa ielai, jo vismaz tovakar ceļi nav mašīnplūsmas pārslogoti.

Mēs vienojamies par brauciena kārtību — klausāmies pa divām dziesmām, tad piestājam un apspriežam dzirdēto. Tad dodamies tālāk. Kad izskan «Damiana», aiz muguras ir Čaka iela, kas pārtapusi Ieriķu ielā, kas savukārt pārtapusi Dzelzavas ielā. Pirmā apstāšanās notiek benzīntanka stāvvietā.

Valters Pelns

«The Message», «Damiana»

TT: Nu labi, tagad izliksimies, ka es vadu interviju.

DE: Brīnišķīgi. Sen neesmu bijis mainītās lomās.

TT: Neskaitot «Kultūras rondo».

DE: Nu jā.

TT: Tā pirmā lieta, kas man aizķēra uzmanību, ir tie ritma lauzumi. Un šajā gadījumā, protams, bungu partijā, kas varbūt pirmajā skaņdarbā ir daudz izteiktāk, otrajā mazāk. Kā tu redzi to metodi — ne tikai džeza vai laikmetīgā džeza kontekstā, bet arī matemātiskajā rokā —, kā tu viņu ieraugi šobrīd?

DE: Man šķiet, tu ļoti iederīgi piesauci matemātisko roku, jo biju uz trio koncertu Spīķeros, un tur Matīss Čudars pateica, piesakot skaņdarbu, ka tajā liela nozīme ir skaitļiem. Un ka viņiem vispār patīk skaitļi, ja kāds to varbūt ir pamanījis. Par «Message» viņš teica, ka Kārlis Auziņš to tēmu ir uzrakstījis, pārkodējot morzas signālos kādu vārdu vai vārdkopu. Tas arī veido ritmisko pamatu skaņdarbam. Es viņu pat mēģināju atšifrēt mājās, bet man nesanāca.

Tas, ko tu saki par ritma lauzumiem un nesimetriskumu, tas vienā līmenī veido albuma struktūru. Kontrasts starp salīdzinoši noturīgu un nenoturīgu vai stabilu un nestabilu mūzikas materiālu. Dažbrīd ir grūti izskaitīt līdzi taktsmēru — tas pat dažviet nav iespējams. Pirmais, ceturtais un septītais skaņdarbs balstās uz nosacīti stabilām ritma idejām. Un šajos trīs skaņdarbos parādās ansambļa metamorfozes, cik dažādi viņi kā ansamblis atrisina repetitīvo cilpu tehniku. Man šķiet, tas vien ir iemesls šo albumu klausīties vairākas reizes, izsekot niansēm ansambļa saspēlē. Pirmie divi gabali parāda atšķirīgas saspēles iespējas, kā viņi pilda ansambļa funkcijas, kurā brīdī bungas un ģitāra veido ritma pamatu, kas pāraug cilpā — tas uzreiz palika prātā no «Message» — ģitāras un saksofona kopējās frāzes pastāv citos laika noteikumos iepretim ritma slānim, tā ir atsevišķa faktūra ar saviem, brīvākiem noteikumiem. Es arī redzēju, kā viņi to dara koncertā — Matīss katru frāzi ierāda ar ļoti plašu žestu.

TT: Jā, tas ir viņa rokraksts, cik esmu viņu redzējis — viņš ir gan atskaņotājs, gan arī saspēles vadītājs.

DE: Viena lieta, kuru paguvu noformulēt — kad Čudars un Auziņš spēlē vienu līniju, tad vienā skaņdarbā pat ļoti izteikti tā tematiskā līnija ir ne apreibusi, bet miglaina, ar izplūdušām aprisēm. Vienlaikus šai līnijai piemīt mērķtiecība. Man šķiet, tā ir viena no teju netveramām kvalitātēm, kuru viņi šajā ierakstā ir panākuši.

TT: Jā, to tu ļoti precīzi pateici.

DE: Tēla divas šķautnes, kas vienlaicīgi parādās.

TT: Es savukārt gribēju piebilst par ritma lauzumu un šo izvēli klausītāju nostādīt tādā kā sasprindzinājumā, ja viņš patiešām ir nodevies šim skaņdarbam, ja viņš vēlas to dzirdēt. Man gribētos izmantot iespēju vilkt kaut kādas līdzības ar laikmetīgo mākslu, bet, iespējams, ne gluži tajā izpausmē, kā mēs to varam redzēt Latvijā, bet drīzāk agrākos posmos, teiksim, katrā laikmetā jaunas formas ir laikmetīgā māksla. Mēs varbūt varam nonākt pie 90. gadiem, kuros diezgan svarīga bija provokācija un ofensīva ne tikai pret apzinīgu un labticīgu skatītāju, bet arī pret garāmgājēju vai nejaušu viesi. Manuprāt, šis ritma lauzums arī ir tāda pozitīvā ofensīva, kuru, protams, var novest līdz galējībai. Un tad ir jautājums, cik daudz būs to adeptu, kuri tam izvēlēsies sekot, bet šajā gadījumā — vismaz šo divu pirmo dziesmu gadījumā — ir tā, ka, manuprāt, tā nav galējība, bet šī muzikālā struktūra pieprasa no klausītāja viņa līdzdalību. Un pat ne knipju sišanas līmenī, jo, kā jau tu minēji, to ir ļoti grūti izdarīt, jo nav, teiksim, konkrēta vieninieka, bet tā ir tā klātbūtnes pieprasīšana, kurā tu ne tikai ar dzirdi un seko līdzi kaut kādām estētiskām sajūtām, bet tīri fizioloģiski, darbinot savu uztveres aparātu, vari tajā doties iekšā.

DE: Jā, šis albums gandrīz vai piespiež, kā tu teici, tādā patīkamā ofensīvā vērst visu uzmanību uz to, kas skan. Jo es varu šo albumu klausīties un konstatēt — ir interesanti, forši, bet par mūziku tas neko nepasaka. Šajā gadījumā es tomēr gribu verbalizēt to, ko es tur dzirdu. Jā, man šķiet, kaut kādā mērā Matīsa teiktais koncertā to apstiprināja, ka šī mūzika ir sakodēta — ar tiem pašiem lauztajiem ritmiem —, bet katrā no skaņdarbiem ir arī atslēgas, kuras mēs varam atrast. Un viens no galvenajiem argumentiem, kāpēc man šis albums patīk, ir tā atslēgu meklēšana. To var arī nedarīt, bet tas ir tāds sīpollobāmais albums.

TT: Manuprāt, mums ir variants raksta virsrakstam. Sīpollobāmais albums. Mēs varam pabraukties.

DE: Jā.

«Ceļš», «Baltic»

DE: Tikko atcerējos, kas man sasaistīja pirmo, ceturto un septīto gabalu — ostinētais ritms, repetitīvais… paklājs. Pamats. Pirmais skaņdarbs ievada albumu, bet arī pats par sevi «Message» izskan kā ievads — tur ir sākums, tēma un noslēgums. Man negribas teikt ostinato, Tev ļoti labi sanāk piemeklēt vārdus, kas nav mūzikas teorijas apzīmogoti, bet tomēr lakoniski un skaidri pasaka, par ko ir runa. Teiksim, tas ir basa graunds. Pirmajā gabalā — «Message» — tas ir ļoti tehniski virtuozs, bet vārds ‘virtuozitāte’ šeit nozīmē kaut ko vairāk par tehnisku meistarību. Tā ir arī virtuoza vai meistarīga izpratne par kamermuzicēšanu. Un «Baltic» ir otrs skaņdarbs, kur ostinētā kustība vai graunds skaņdarbu virza uz priekšu. Un te viņi jau parāda citas idejas, ko viņi spēj ar to izdarīt. Viņi izvērš, attīsta tematismu. Tu sāki mūsu sarunu par ritma lauzumiem. Mēs varētu turpināt par ritmu, kas nemitīgi atkārtojas. Par lēzenām, hipnotiskām ritma idejām.

TT: Nu jā, šajā gadījumā es to karti vēl tik labi nevaru nolasīt. Jo, pirmkārt, instrumentācija ir savādāka nekā citos gadījumos, kuros es izbaudu šo ritmu vai motīvu atkārtošanos, kā tas, piemēram, notiek postrokā. Protams, tur var pieminēt «Godspeed You! Black Emperor», arī «Do Make Say Think», kas savā izpausmē jau varētu būt ļoti tuvu šim albumam. Jo droši vien šeit man ir grūtāk fiksēt to motīvu pārlikumus vairāku skaņdarbu ciklā, jo, kā tu minēji par kameransambli, šī instrumentācija ir tādos kā pasteļtoņos — maiga, bieza, tumīga, tas gan nenozīmē, ka tā būtu miegaina. Neskatoties uz šo tembrālo izteiksmi, tajā ir kaut kāds spīvums, nepareizības klātbūtne, nojausma par to, ka — labi, ja mēs šobrīd runājam par skaņdarbu «Baltic» — jā, tas tiek izveidots tādā ļoti siltā un nevis pūkainā, bet glāsmainā izteiksmē, bet tur var būt arī tumšs pamats vai kaut kāds nervs, kuram ar skalpeli atvērts viens gals, un tur sāk nākt tā substance, kas nebūt nav saistāma ar kaut ko maigu, mierīgu. Tas man liekas ļoti forši.

DE: Jā, man šķiet, arī te parādās tematisma divējādība. Šis albums un muzikālie tēli ir tumsnēji, tajos nav ne kripatas pūkainuma, bet vienlaikus tie ir glāsmaini, un šis «Baltic» skaņdarbs, es to uzskatu par meistardarbu, un man, protams, uzreiz ir jāpasaka, kāpēc. Es to noklausījos otro reizi un sapratu, ka tā ir šī albuma vizītkarte, varbūt tāpēc viņi albumu tā arī nosaukuši, es nezinu. Vizītkarte tajā, ka tie tēli kaut kādā mērā skaņdarbā «Baltic» sasummējas. Tur parādās ritmiska nesteidzība, kaut kur ap šo vietu albums nomaina ātrumu. Salīdzinot, piemēram, ar «Message». Albums tiešām sākas ar enerģijas akumulāciju sākumā, un tad šī enerģija kļūst plūstošāka, vērojošāka, distancētāka.

TT: Šis būs uz baigi karstajām oglēm, bet man uzreiz rodas analoģija ar «Radiohead» albumu.

DE: «Moon Shaped Pool»?

TT: Gan «Moon Shaped Pool», gan arī kaut kādā ziņā «In Rainbows». Kas sākas ar ļoti aktīvu pieteikumu, un pēc tam tas gluži tāpat kā kosmiskie lidaparāti, kas atkabina no sevis aizvien vairāk daļu, virzās dziļāk izplatījumā. Tas ir interesants princips — ka tu uzsit uzjundījumu jau ar pirmajām sekundēm un pēc tam atstāj klausītāju — es nedomāju, ka tā ir vientulība —, bet rodas tāda kailuma sajūta, tu taču biji kopā ar šo mūziku, šīm sajūtām, un piepeši tev rāda kaut kādu pilnīgi citu virzienu. Šeit man atkal nedaudz jāatkārtojas. Es droši vien nevaru tik labi fiksēt to pārmaiņu šī albuma vidus posmā kaut vai tempa ziņā, jo mani tas vispār uztrauc — tādā zemteksta vai apslēpto domu ziņā.

DE: Neļauj atslābt nemieram.

Dieter Düvelmeyer

«Purvciema Epifānija», «Starp Citu»

TT: Pirms dažām dienām bija diezgan slikts garastāvoklis. Bija arī jāveic diezgan tāls ceļš kājām.

DE: Ziemeļvējā?

TT: Jā, ziemeļvējā. Un es domāju, kas man to varētu gandarīt, un uzliku «Pink Floyd» — «Ummagumma». Es to atcerējos arī nupat dzirdētā «Starp Citu» iespaidā. To varētu nosaukt par konstruēto nekārtību, kas ir pretēja mums pierastajiem harmonijas veidiem, kas var iejūsmināt un dot patīkamo izjūtu, kas ir gan estētiska, gan fiziska. Tas ir, manuprāt, interesants motīvs, kurā brīdī mūziķi nonāk pie šīs iešanas ziemeļvējā. Un vai tas ir kaut kāds pagurums no muzikālas parādes, kas ir populāra un auditorijai salda, vai arī tie ir kaut kādi radošie meklējumi, cik lielā mērā tu vari sevi pārbaudīt, kur ir tā iešana pret, skaitļu sajaukšana, sevis pārbaudīšana.

DE: Man šķiet, tas ir viens no svarīgākajiem albuma motīviem, ko tu teici par konstruēto nekārtību. Ik pa brīdim rodas sajūta, gan «Purvciema Epifānijā», gan «Starp citu» — es to neesmu pārbaudījis, bet pašlaik mēģinu piefiksēt ar ausi — liekas, ka muzikālais tēls ir ne tik daudz melodisks, bet drīzāk seriāls. Man patika, kā tu teici — viņi sajauc ciparus vietām. Un arī, redzot viņus uz skatuves, es pamanīju, cik viņi paši šādā mūzikas materiālā jūtas harmoniski. Šajās stūrainajās frāzēs ir arī kaut kāds mājīgums. Tas šķautņainais vientulīgums, ko tu pieminēji, kas durstās šajos skaņdarbos, kādā brīdī no tā durstīguma nevar aizbēgt. Klausoties tādus skaņdarbus kā «Starp citu», pie durstīguma var sākt pierast, ar viņu var sākt aprast.

Kad es paņēmu mašīnu, iedomājos, ka doma braukt uz Purvciemu klausīties «Purvciema epifāniju» kaut kādā mērā ir ilustratīvs gājiens. Sāku šaubīties. Bet tomēr gribējās pamēģināt. Tagad, kad braucām pa satumsušā Purvciema daudzdzīvokļu māju alejām, man ļoti patika šī audiovizuālā sajūta.

TT: Es domāju, ka mūsu saruna noteikti būtu citādāka, ja mēs to risinātu radio studijā vai mājās. Arī šajā albumā ir skaņdarbs ar nosaukumu «Ceļš». Un tad jau ir vērtīgi paņemt ceļu sev līdzi arī sākotnēji nesimpātiskos maršrutos. Tas, ko tu teici par durstīgumu, kurš kaut kādā ziņā var tapt apbrobēts, un tu to vari uzņemt: man kaut kur iekšā sēž opaps rūtainās čībās, kurš purpina par to, ka es Matīsa prasmes ģitārmūzikā atklāju «Spāres» koncertā. Es nezinu, kas tagad notiek ar «Spāri». Viņu parādīšanās bija tāds liels gaismas stars. Un opaps, protams, uztraucas par to. Čudara devums tādā cik necik populārās mūzikas žanrā vai indie, vai ārtroka žanrā — viņš it kā iedeva vienu akcentu un tad devās tālāk. Tā kā man šī ārtroka un indie aina ir daudz tuvāka, un es tajā plūstu kā eļļa ūdenī, tad man ir tāds sadrūvējums — labi, ir jau forši, pamēģini arī citādos motīvos darboties, un varbūt tas izklausīsies savādi, bet es kā opaps gaidu viņu mājās.

Es nezinu, no kurienes tas ir nācis, bet dažreiz ir tāda vēlme, lai kumodē visas atvilktnes būtu vienlīdz piepildītas. Lai viena nebūtu pārpildīta, bet lai citā nerāpotu tarakāni. Kad es redzu talantīgus mūziķus, kuri vienu atvilktni sāk piepildīt, un tad — ai, ir viens cits projekts, tūlīt dzirdēsiet — bet paga, paga, a kā tad paliks ar to iesākto atvilktni?… Un tevi atstāj pusceļā. Bet tās, protams, ir nianses. Tāpat jau notiek pietiekami daudz jaunu mūziķu parādīšanās. Man liekas, šis žanrs, par kuru mēs šajā reizē runājam, kuru varētu saistīt ar frīdžezu vai laikmetīgo džezu, vai pat avangardu, to tāpat kā cigāru ir jāmācās kūpināt gadiem, lai tā nav tikai izrādīšanās, bet lai tu to patiešām prastu darīt. Nianses, kas paģēr lielāku laika periodu. Laikam tā ir ar džezu, ka nianšu ziņā tā ir ļoti daudzslāņaina un ne uzreiz saprotama mūzika. Iespējams, tikai to nemitīgi gan atjauninot, gan rokoties saknēs, var jau runāt par kaut kādu izpratni. Vislabākais piemērs bez Ivara Mazura, lai viņam vieglas smiltis, ir Visvaldis Dreiska, audiofils džeza un pasaules mūzikas kontekstā. Runājot ar viņu, šis iespaids paliek tāds, ka džezs jau nav tikai bungu vālīte pa šķīvi svinga ritmā, tas ir vēl vesels universs.

DE: Man laimējās dzirdēt Matīsa saspēli ar soprānu Lea Tromenšlāgeri. Viņi spēlēja vis kaut ko, Matīss uz ģitāras pavadīja dziesmas vai ārijas, kas oriģinālā rakstītas ar klavierpartiju, bet tur bija arī Matīsa dziesmas un «Radiohead». Viņi pludināja stilus ar vieglumu, it kā to darītu katru dienu, tik dabiski un nepiespiesti. Tā kumode ir kā sakņu sistēma, tajā šis albums lieliski iederas ar Matīsa frīdžeza performancēm un arī ar Kārļa Auziņa soloperformancēm, kuras es šodien pirms došanās braucienā nejauši atklāju.

Kvalitāte, kuru es neuztvēru šajā diskā, bet saklausīju koncertā, kas arī spilgti pierādījās tajās solo improvizācijās, ka viņš ļoti meistarīgi maina saksofona skanējumu, lai tas izklausītos pēc duduka vai signalizējošas tējkannas, vai pilnīgi cita organisma, kas nekādā veidā neatgādina saksofonu. Un viņš ļoti meistarīgi tos padara par kodolīgiem un interesantiem mūzikas tēliem. Atceros, kad klausījos radio «Klasika» atsauksmi par šo koncertu, Rolands Kronlaks teica, ka Kārlis Auziņš, spēlējot arī virtuozas pasāžas, saglabā muzikālo pamatdomu, ar ko viņš to visu uzsāka. Es viņam pilnībā piekrītu. Tas ir tāds atturīgi inteliģents spēles stils, pat ne stils, bet viņa individuālā stila pazīme. Viņš ļoti ekonomiski darbojas ar mūzikas materiālu, tā ir būtiska daļa no kompozīcijas tehnikas, ka tu nesaliec skaņdarbā piecas idejas, bet ieliec vienu, divas un ar tām kaut ko izdari, lai tā būtu muzikāla kompozīcija. Man šķiet, Kārlis Auziņš ar šo prasmi ir lielos apmēros apdāvināts. To var dzirdēt arī šajā diskā.

TT: To var dzirdēt. Un es gribētu arī teikt uzslavas māsterējumam. Protams, mēs varam runāt tikai par digitālu ierīču piedāvāto skaņu, bet es uzskatu, ka šis apstrādes māsters ir ļoti augstā līmenī. Tas laikam tika darīts pašu spēkiem?

DE: Tur ir Gatis Zaķis.

TT: Tad jau arī tur ir firmas zīme.

DE: Es uzreiz sajutu telpiskumu, kāds šim ierakstam ir piešķirts. Var just, ka tie punkti, no kuriem nāk skaņa, ir ļoti pārdomāti izvietoti, radot to skaņas telpu, kuru mēs uztveram ar ausīm.

TT: Šeit es varu piebilst nelielu līdzību par «The Strokes» leģendāro albumu «Is This It». Viņi ierakstīja visus instrumentus vienlaicīgi vienā telpā Ņujorkas dzīvoklī, kas 2000. gadu sākumam bija diezgan revolucionāri, kad lielās ierakstu kompānijas vai līda no ādas ārā, lai panāktu tādu tehniski perfektu kopskaņu, ko varētu piedāvāt publikai un pēc tam ar to pelnīt atbilstošus līdzekļus. «The Strokes» izdomāja, ka viņi ierakstīs visus instrumentus simultāni, un tāds iespaids ir arī šajā gadījumā, kā jau tu teici, ka izvietojumu var ļoti labi dzirdēt. Pat ja man nav zināms konkrētais ieraksta princips, svarīgākais ir tas, kā mēs to uzņemam. Un vēl, par analoģijām runājot, es iedomājos par Džonu Zornu, amerikāņu saksofonistu un komponistu, un vienu no manā klausītāja pieredzē labāko bundzinieku Džoiju Baronu; es viņa pieejā daudz ko saklausīju no Džona Zorna. Man vispār mūzikā ļoti patīk, ka instrumenti viens otru koriģē, un tad no šīs koriģēšanas atstājas nostāk. Tā kā atkāpjas. Ir kaut kāds dramatiskāks moments, tad ir atkāpe, un dramatisms jau nāk no cita instrumenta.

DE: Iedod impulsu un ļauj tam turpināties.

TT: Jā. Un tā viens otru kaut kādā ziņā to intensitāti nodod viens otra rokās. Pirmkārt, viens nav karotājs, otrkārt, tas rada to — ja mēs pirms tam runājām par to, kā motīvi atkārtojas, tad šeit varbūt var runāt pat nevis par atkārtošanos, bet par sajūtas nodošanu, kas ir citam no cita.

«Donkey», «All Blue», «Latgale»

DE: «Baltic» ir galā. «Donkey» atkal bija repititīvais pamats, ritma graunds, no visiem visvienkāršākais, primitīvākais. Toties virs tā bija visai sarežģīta tēma un brīva ģitāras un saksofona improvizācija. «All Blue» uztvēru kā albuma kluso kulmināciju, kas noapaļo visus tēlus, kas albumā parādās. Tā bija kā reprīze. Vismaz sajūtu līmenī iziet cauri iepriekš dzirdētajam.

TT: Un «Latgale» tādā gadījumā ir koda.

DE: Jā. Un tagad saliekot kopā, sākot ar «Message» un beidzot ar «Latgali», albums «Baltic» vēl vairāk izskatās pēc miniatūra «In Rainbows».

TT: Runājot par «All Blue», ja mēs pielīdzinātu šo albumu dienasgrāmatai, kas ir rakstīta kādā noteiktā laika posmā, kas nepārsniegtu gadu, lai tas neaizietu pārāk netveramā salīdzinājumā, tad, man šķiet, «All Blue» varētu būt ja ne gluži visa piedzīvotā gada pārskats, tad drīzāk atsauce uz vienu ļoti būtisku punktu, kas iepriekšējā albuma gaitā ir parādījies. Es domāju, to pat nevar kaut kādā ziņā formāli fiksēt, vismaz pagaidām. Iespējams, tas drīzāk ir mūziķu attieksmes rezultāts. Ja var iztēloties kaut kādu albuma mugurkaulu, tad «All Blue» uzsit ar metāla āmuriņu pa vienu skriemeli.

DE: Un liek ietrīsēties visam pārējam organismam.

TT: Jā. Un šī ietrīsēšanās varbūt nedod kaut kādu atbildi, skaidrojumu vai kopsavilkumu. Mēs sarunu sākām par ritma lauzumiem, šeit varbūt ir tāds intonācijas, toņa lauzums. Tāds šķērseniskums.

DE: Tāda kā spēja virziena maiņa.

TT: Jā, jā.

DE: Tajā brīdī, manuprāt, albumā ir gana daudz pateikts, lai šāds pagrieziens būtu nepieciešams. Mazliet apstāties un izdarīt manevru.

TT: Dramaturģiski.

DE: Ar muzikālu žestu kopsavelkot dramaturģiju.

TT: Tas ir diezgan interesants, manuprāt, galīgi ne ikdienišķs paņēmiens, ar kaut kādu noteiktu enerģiju vai jaudu radīt mūziku, kas ir enerģiska, bet kura klausītājam šo enerģiju nedāvā.

DE: Jā, pēc tās pašam ir jāpasniedzas.

TT: Vai nu jāpasniedzas vai arī, nu jā, jo viss jau ir ļoti lietišķi. Es atceros, mamma stāstīja, ka viņa savā skolas laikā, kas tātad ir 60. gadu beigas, 70. gadu sākums, cik nu varēja dzirdēt no klasesbiedru slepeni sagādātām, vairākkārt pārrakstītām lentēm, klausījās «The Animals», protams, hitu «House of The Rising Sun». Un pēc neilga laika viņa ieraudzīja kādā pa kluso atgādātā ārzemju žurnālā viņu foto — žaketītēs, kaklasaitēs. Viņa domāja — ak dievs, kas par nūģiem, kā tas var būt, ka viņi spēlē tādu mūziku, viņiem taču bija jābūt pilnīgi citādiem, bet te kaut kādi grāmatveži sastājušies. Te varbūt ir līdzīgi, ka paņēmiens ir ļoti lietišķs, pārvaldot ļoti konkrētu aroda prasmju arsenālu, bezmaz kaut kāds fusion, pateicoties saksofonam. Varbūt tas ir stereotips, bet visi šie plūsmainie instrumenti man saistās ar fusion. Bet pēcsajūta nav ļoti pacilājoša. No otras puses, lai pateiktu, ka tas velk uz kaut kādu depresiju, es teiktu, ka tā ir pastaiga, kurā tu vari piedalīties, bet tā notiek ļoti ierobežotā laukumā. Un to ierobežotību tu saproti tikai pēc tam. Kamēr tu tur tā ej līdzi, liekas, ka apkārt ir baigie plašumi. Beigu beigās — nē, tepat blakus jau vien tur atradies.

DE: Es pirmo reizi izmantoju mašīnu tikai kā līdzekli, lai mērķtiecīgi klausīties mūziku. Liekas, tas ir visnotaļ izdevies eksperiments.

TT: Skaņas sistēma šim «Toyota» modelim ir ļoti labā stāvoklī, tiešām. Es biju pārsteigts.