Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Saruna ar Ingu Bērziņu par džeza izglītības nākotni


Santa Šillere

Mācēt pastāvēt par sevi, nebaidīties radīt, prast pareizi ieguldīt enerģiju un apvienoties vienā lielā, spēcīgā veselumā!

Publicitātes foto

AEC jeb Eiropas Mūzikas akadēmiju un konservatoriju asociācija ir nozīmīga platforma, ar kuras palīdzību ik gadu satiekas Eiropas mūzikas augstskolu pedagogi, lai analizētu un dalītos ar viedokļiem dažādos izglītības aspektos un jautājumos. Šī asociācija ir radīta ar vairākām platformām, taču šoreiz pievērsīmies mums būtiskajai — džeza izglītības šķautnei. Latvija jau ilgus gadus ir šīs asociācijas biedrs. Šī gada februārī kā Latvijas pārstāve uz konferenci devās vokālā pedagoģe Inga Bērziņa, šogad tā notika Tronheimā, Norvēģijā.

«Konference par to, kur un kā ejam džeza izglītībā. Pasaule mainās. Arī džeza pasaule», — Inga ieskicēja savus iespaidus sociālajos tīklos. Uzreiz bija skaidrs, ka piedzīvotais jādzird arī plašākai publikai. Aicināju Ingu uz sarunu.

Tātad ir pagājis jau teju mēnesis, kopš esi atgriezusies no AEC konferences Norvēģijā. Kādas sajūtas? Cik ilgs bija pats pasākums?

Pasākums bija divu dienu kopums, kas ir neliels apjoms. Parasti šādas konferences mēdz būt garākas, piemēram, salīdzinot ar IASJ («The International Association of Schools of Jazz»), kuras dalīborganizāciju sastāvā arī esam — šāds pasākums ir nedēļu ilgs, tieši tādā veidā, ka studenti vairāk un aktīvāk iesaistās, veido grupas, programmas, vairāk komunicē viens ar otru, kā arī tiek sniegtas meistarklases. Šajā gadījumā studenti bija kā komunicējošs elements, kas vienkārši viens ar otru satiekas diskusiju grupās, kurās pašā sākumā tikām visi sadalīti.

Sanāk, ka uz AEC asociācijas konferenci devies pirmo reizi?

Jā, šajā konferencē biju pirmo reizi. Patīkami, ka asociācija mainījusi noteikumus, ka konferencē var piedalīties ne tikai departamentu līderi, bet jebkurš no pedagogu sastāva. Šādos pasākumos notiek aktīva komunikācija, tā tiek pat īpaši stimulēta, dodot konkrētu laiku komnikācijas lietām rotācijas veidā — īpašas stundas dienā, kad ir iespēja runāt 15 minūtes ar kolēģi, ar kuru neesi pazīstams, pēc laika dodies komunicēt ar nākamo. Protams, ir vairāk un mazāk komunikabli cilvēki, tomēr tiek veidoti šie saucamie starpinstitūciju kontakti, mēs zinām, kurās skolās strādā kādi pedagogi, vēlāk ir iespēja kaut vai kādu no viņiem uzaicināt kā žūrijas locekli eksāmeniem Latvijā, pasniegt meistarklases, iespēja sastapt kādu lielisku pedagogu, ko ieteikt savam studentam Latvijā, plānojot ERASMUS studijas. Indriķis Veitners dara lielisku darbu, uzturot šo ciešo kontaktu gadu no gada.

Kāda bija šīgada diskusiju galvenā tēma? Uz ko tika likti galvenie akcenti?

Šogad konferences tēma bija listen jeb klausies. Pirmajā dienā četri lektori prezentēja savus pētījumus un izteicās par šo tēmu no dažādiem skatupunktiem. Interesanti bija izvērtēt praktizējoša mūziķa, džeza pedagoga un arī psihologa viedokļus. Džezā klausīšanās vienmēr bijusi aktuāla tēma, jo, būdama komunikatīva māksla, tā spēcīgi balstās uz prasmi dzirdēt, atbildēt un transformēt idejas. Džezā daudz kas balstās uz muzicēšanu ar ausīm, visiem ir spēcīga iekšējā dzirde. Te daudz kas ir par attiecībām vienam ar otru, toleranci, vai mēs dzirdam viens otru, vai esam spējīgi reaģēt uz to, ko dzirdam, kādas ir mūziķa ausis? Tu esi spiests dzirdēt, vai pārējie tevi dzird. Tā ir apziņa, ka tu esi šeit un tagad un tu radi šo mūziku konkrētā vidē, konkrētā brīdī, komunicējot ar konkrētiem cilvēkiem.

Vai varētu nedaudz vairāk pastāstīt tieši par pedagoģijas aspektiem, tendencēm, par ko tika runāts konferencē?

Daudz tiek runāts par idejām, kas notiek kopumā džeza pedagoģijā — kur un kāpēc tā virzās, kas mainās vai nemainās, par aktuāliem momentiem tieši tagad, jo pasaule neapšaubāmi nestāv uz vietas, notiek nemitīga kustība. Arī džezs ir tā sfēra, kura ļoti aktīvi mainās, man pat gribas domāt, ka aktīvāk kā klasiskās mūzikas pasaule. Ir tik daudz jaunu tendenču, kas notiek šobrīd. Ir, protams, lietas, kuras nemainās un nemainīsies, piemēram, tas, ka džeza vēsture ir tāda, kāda tā ir. Visā izglītības vidē notiek pārmaiņu procesi, arī džeza izglītība aktīvi rezonē un reaģē uz to, kas notiek pasaulē. Protams, ka dažādos reģionos tas nenotiek vienādi, tas sasaucas ar konkrētiem šī brīža lokāliem impulsiem.

Jāteic, ka šajā konferencē pamatīgi dominēja skandināvu ietekme. Protams, jāņem vērā, ka konference notika Norvēģijā un bagātīgi tika pārstāvētas kaimiņvalstu organizācijās. Mazāk bija jūtama dienvideiropas un austrumeiropas iesaistīšanās, bija pārstāvji no Itālijas, Šveices, Austrijas, Vācijas, Čehijas. Plaši pārstāvēta Holande un Dānija. Baltijas valstu pārstāvji šogad bijām divi — es no Latvijas un Tanels Rubens no Igaunijas. Mēs varējām daudz dzirdēt skandināvu piedāvāto skatījumu uz džeza izglītību.

Varbūt vari iezīmēt kādas būtiskas šķautnes tieši skandināvu piedāvātajā skatījumā?

Respekts, tolerance, dzīva un analizējoša interese, atbildība — tie ir tikai daži aspekti, kas bieži dominēja sarunās. Un šeit es domāju abpusēju pedagogu un studentu attieksmi. Tāpat, piemēram, aktuāla tendence, par kuru tika daudz runāts — iestājeksāmenu process. Uzņemot jaunos studentus mūzikas augstskolās, īpašu nozīmi piešķir mūziķa personības aspektam, konkrētās personības izvērtēšanai. Jūtami atšķiras paaudzes, jaunieši ienāk ar savu skatījumu uz mūzikas pasauli, dzīvi kā tādu. Daudzi pedagogi atzīmēja, ka viņi jūt, kā šī brīža informatīvā vide, tās pārpilnība ietekmē jaunu cilvēku kā personību, jo šajā informācijas laikā visa ir tik daudz, ka cilvēki bieži pazūd tajā, zaudējot fokusu uz lietām, kādas šķita aktuālas kaut vai pirms 10—20 gadiem, kad jaunie mūziķi vairāk bija gatavi džeza videi, jo bija vairāk koncentrējušies uz konkrētām lietām, lai attiecīgā līmenī spētu iestāties konkrētā augstskolā.

Šobrīd ir tā, ka cilvēki daudz ko klausās un zina, bet nefokusējās uz konkrētām lietām, līdz ar to viņi, iespējams, mazāk attīsta sevi konkrētā virzienā. Bieži bija dzirdamas diskusijas starp pedagogiem ar 15—20 gadu stāžu, kad, atceroties savu pieredzi, visi atzīmēja, cik ļoti interesējušies par fundamentālām lietām džezā, lai saprastu, kas ir džezs un kur viņi grasās iesaistīties, kādā virzienā doties. Šobrīd studentiem ir salīdzinoši miksētas zināšanas — kaut ko zina par džezu, kaut ko par roku, popmūziku, r&b, par mūziku kā tādu. Informatīvajā vidē pieejams ir tik daudz, ka caur to zūd fokuss un vīzija par to, ko īsti pats students vēlas no sevis. Rodas jautājumi, kas vispār ir džezs? Tas modificējas, miksējas, šodien džezs ir ļoti daudzveidīgs un mainīgs. Tātad arī jaunais mūziķis var būt ļoti interesants un dažāds, piedāvājot savu skatījumu. Ir jābūt spilgtai personībai, lai apzinātos, ko gribi šajā pasaulē piedāvāt no sevis.

Tu minēji, ka aktuāla tendence ir iestājeksāmenu procesa izmaiņas, kas vairāk fokusētas uz personības aspektiem. Kā tieši tas izpaužas?

Iestājeksāmenu koncepts kā tāds nemainās, taču fokuss nosveras vairāk uz intervijas tipa iestājeksāmenu, kur uzņemšanas komisija salīdzinoši ilgu laiku pavada, diskutējot ar jauno cilvēku. Teiksim, desmit minūtes studentam ļauj izteikties muzikāli, bet pēc tam 15 minūtes tiek pavadītas diskutējot, lai saprastu šo cilvēku kā personību, kāpēc viņš šeit ir ieradies, ko vēlas sasniegt, kādēļ izvēlējies tieši konkrēto mācību iestādi, kā topošais mūziķis sevi redz nākotnē. Tādas globālas lietas, kam varbūt ne visas skolas tik ļoti pievērš uzmanību. Tiek konstatētas šī cilvēka ambīcijas, mēķtiecība un balanss starp iespējām, šī brīža prasmēm un viņa ambīcijām. Iespējams, konkrētajā brīdī students nav tik prasmīgs, bet ar savu argumentēto izklāstu viņš spēs pārliecināt un ar laiku pievilkt klāt profesionālo līmeni.

Kurās valstīs šāds koncepts tiek piekopts?

Spēcīgs vēstījums nāca no Kopenhāgenas Ritma institūta pārstāvja Henriha Sveidahla, kurš stāstīja, ka arī pašas programmas tiek pielāgotas un mainītas līdz ar iestājeksāmenu konceptu. Protams, svarīgs ir balanss starp motivāciju un profesionālo varēšanu, lai students spētu veiksmīgi iekļauties procesos un studēt.

Tika skarts jautājums, kurš varbūt pie mums Latvijā ir mazāk aktuāls — etniskās problēmsituācijas saistībā ar bēgļu jautājumu, kā šie cilvēki tiek pieņemti un integrēti mācību vidē konkrētajās valstīs. Joprojām ir aktuāls arī rasu jautājums — konferencē bija studente no Minhenes, kura dalījās ar ne visai glaimojošu pieredzi un sajūtām, kādas joprojām nākas izjust rasu problēmas sakarā Eiropā.

Vēl svarīgs temats bija studenta un pedagoga attiecības, svarstarpējā tolerance. Par to, vai mēs spējam adekvāti reaģēt uz lietām, kas notiek šajā savienībā starp pedagogu un studentu, vai ir šī sajūta, ka tu vienmēr pareizi reaģē? Vai pedagogs dzird studentu? Īpaši ievēroju pedagogu savartpējo cieņu vienam pret otru arī mācību programmu jautājumos — katrs nāk ar savu pieredzi un uzskatiem un respektē to, jo lielā mērā tas ir atkarīgs no pedagoga uzskatiem un vīzijas par sasniedzamo rezultātu.

Publicitātes foto

Jāsaprot, ka pedagogi arī ir spilgtas personības. Joprojām visā pasaulē nākas satikt skolotāju, kas teiks «esmu vecāks, tātad zinu labāk»… Izskanēja viedoklis, ka bieži nesaskan vienā institūcijā un pat vienā katedrā strādājošu pedagogu programmas, kaut tie māca vienu priekšmetu vai instrumentu. Piemēram, ja esi pabeidzis Bērkliju vai Kopenhāgenu — tās ir divas ļoti atšķirīgas sistēmas, kur vienā, piemēram, Bērklijā, ir ļoti strukturēti vadīts mācību process, turpretim Kopenhāgenā radoši tiek piedāvāti koncepti, kur students brīvāk un individuālāk virzās uz priekšu. Tās ir ļoti dažādas pieejas, un arī šiem pedagogiem ir jāprot saprasties savā starpā, nenoliedzot otra pieeju. Prasme ieklausīties un argumentēt.

Gribas akcentēt arī daudz apspriestu tēmu par to, ka studentam ir jāmācās akceptēt, pieņemt sevi kā personību, akceptēt savas idejas, akceptēt to, ka tu komponē un kādā veidā tu komponē, nevis dzīvot šaubās. Process virzās caur to, ka tavs pedagogs ir kā mentors ar skatu no malas, kurš tevi respektē, palīdz, ir ieinteresēts redzēt tevī labo, stimulē progresu un māca pašam sevi pieņemt. Šī ir aktuāla tēma arī mūsu studentiem — šaustīt sevi ar jautājumiem «vai to var kādam rādīt?», «vai esmu pietiekami labs?». Ir tik svarīgi akceptēt savu ideju, piedāvāt, dalīties, nebaidīties. Jo ilgāk students baidīsies, jo ilgāk viņš pats kavēs savas attīstības procesu.

Jā, taču, vai piekrīti apgalvojumam, ka students ir konkrētās vides, mācību iestādes spogulis? Iespējams, ka ārzemēs studenti ir atvērtāki un nebaidās vairāk eksperimentēt, jo arī vide viņiem apkārt ir ar atvērtāku skatījumu. Vai nav tā, ka šajā ziņā mēs Latvijā tomēr dzīvojam nedaudz atpakaļ?

Man liekas, ka katrai videi un katrai skolai ir sava specifika. Domāju, ka mēs, dzīvojot šajā konkrētajā vietā un vidē, esam sasaistītāki tāpēc, ka vēl nesenā vēsturiskā laikā esam izgājuši cauri tik dažādām grūtībām, ka mēs kā personas esam vairāk iedrošināmi, iespējams pat jūtamies noguruši dažādos aspektos, nemitīgā izdzīvošanas instinkta stāvoklī. Pagātnes nospiedumi ir jūtami, tie izzūd lēni. Citās valstīs dzīvojošie, iespējams, jūtas brīvāki, jo viņiem vienkārši dzīve ir vieglāka valstiskā līmenī — alga, nodrošinātība, ikdienišķās iespējas. Nedomāju, ka mēs esam nelaimīgi vai nolemti! Es vispār tā nedomāju. Jā, iespējams mēs brīžiem nespējam tik ātri atrast šo radošo lidojumu, tomēr uzskatu, ka tas viss ir komunikācijas jautājums un arī stāsts par personībām. Es nedomāju, ka pasaulē viss ir tik saulaini, bet mums — slikti un saspiesti, tā nudien nav. Arī padomju sistēmā cilvēki dzīvoja un izdzīvoja, bija ģeniāli mūziķi un mākslinieki, kas spēja radīt augsta līmeņa mākslu. Šis laiks izgaisis, mainās paaudzes, un es redzu jauniešus ar pilnīgi citu iekšējo sajūtu. Iespējams, ka mums, vidējai paaudzei, ir vēl joprojām jāmācās būt atvērtākiem, brīvākiem, atbalstošākiem, dabīgākiem. Šī ir lieliska iespēja piedzīvot tagadējo pasaules sajūtu un plūst ar to kopā.

Un, paturpinot vēl nedaudz par izglītības aspektu Latvijā, — kad džeza izglītība tika sākta atjaunotajā Latvijā, cilvēki ieguldīja lielu darbu, jo nebija garantijas, ka viss pēc ārzemju programmām pielāgotais aizies kā plānots, tika vēl un vēl rūpīgi pārdomāts, ņemot vērā arī attiecīgos apstākļus Latvijā pirms divdesmit gadiem. Es uzskatu, ka šī brīža Latvijas jaunā džeza paaudze ir spēcīga paaudze, un kaut kur jau viņa aizsākās tos divdesmit gadus atpakaļ, tātad nebija gluži tā, ka mēs darījām visu nepareizi. Mācījās tobrīd visi — gan paši pedagogi, gan studenti. Tāpēc uzskatu, ka viss tas lielais darbs, kas tika ieguldīts, ir jānovērtē. Mums nevajag teikt, ka viss ir lieliski, bet nevajag arī teikt, ka viss ir garām. Tie cilvēki, kuri dabūja pirmo džeza izglītības impulsu šeit un turpināja studijas arī ārzemēs, izrādās lieliski džeza mūziķi! Un, arī šobrīd skatoties, no sirds varu teikt, ka mūsu jaunā džeza mūziķu paaudze ir spilgta un spēcīga. Tik daudziem no viņiem jau šobrīd ir iespēja būt pedagogiem un izglītot nākamo paaudzi, kas tā arī notiek daudzās reģionu mūzikas vidusskolās.

Turpinot vēl nedaudz konferences iespaidus, ir tomēr ir diezgan skaidrs, ka šobrīd ir pārmaiņu laiks, uz ko attiecīgi reaģē arī izglītības iestādes un sabiedrība kopumā. Kā tu skaties, cik iespējami un vai vispār būtu vajadzīgs integrēt līdzīga tipa izmaiņas kā Norvēģijā, Dānijā arī pie mums, Latvijas Mūzikas akadēmijā? Sākot jau ar iestājeksāmenu jauno konceptu un programmām kopumā.

Jā, pārmaiņas ir jūtamas un acīmredzamas apmeklējot šīs konferences, tomēr redzu, ka atšķirības programmās nav tik lielas, arī mēs cenšamies iespēju robežās bagātināt programmas un pedagogu kontingentu. Braucot no šādām konferencēm mājās, vienmēr cenšos pierakstīt galvenās idejas, svaigus impulsus, piedāvāt šādu vai tādu ideju mājās. Piemēram, par iestājeksāmenu procesu — cik daudz ar konkrēto studentu tiek komunicēts iestājeksāmenu laikā? Vai arī — kādi ir kritēriji jautājumiem, kas tiks uzdoti jaunajam mūziķim — vai tie ir džeza vēstures jautājumi, vai tā tomēr ir interese par to, ko šis cilvēks ir sasniedzis līdz šim savā dzīvē, kurp virzās. Varbūt šis ir stāsts par dziļāku ieklausīšanos un ieskatīšanos jaunajā mūziķī?

Džeza pedagoģija jebkurā laikā un veidā vienmēr ir bijusi ļoti mainīga savā būtībā tāpēc, ka mainās paša mūzikas žanra — džeza — skanējums, izteiksmes līdzekļi, tendences. Arī džeza personības un pedagogi visā pasaulē ir radoši un pilnīgi dabiski mēģina ieviest novitātes un veikt pārmaiņas. Es ticu, ka arī Latvijas džeza pedagoģija pilnveidojas, īpaši lietās, kas saistītas ar ansambļu muzicēšanu, kur vairāk tiek stimulēta jaunrade, komunikācija, spontanitāte, uzdrīkstēšanās. Tas ir acīmredzami, ka arvien vairāk visā pasaulē tiek stimulētas tādas radošās izpausmes kā komponēšana, aranžēšana, kaut kā radīšana savā īpašajā veidā.

Cik, tavuprāt, svarīgi vispār ir pedagogiem doties uz šādām konferencēm?

Ļoti! Katram pedagogam vismaz reizi gadā būtu jābrauc ārpus valsts, lai vērotu notiekošo, apmainītos idejām, ieraudzītu lietas. Tai pat nav jābūt obligāti konferencei, tā var būt arī apmaiņas programma uz kādu konkrētu skolu, mēģinot izprast konkrētās specifikas, tiekoties ar pedagogiem, runājot un iedziļinoties specialitātes jautājumos. Ir svarīgi komunicēt ar saviem kolēģiem, amata brāļiem. Esmu ļoti pateicīga par iespēju piedalīties šādos pasākumos, lai arī nav viegli šajā lielajā darba apjomā, ko mēs katrs darām, izrauties un doties turp, piedalīties diskusijās, dalīties. Es novērtēju Indriķa Veitnera aktīvo dalību šādos notikumos, tas neapšaubāmi dod rezultātu. Indriķis arī iespēju robežās cenšas papildināt pedagogu sastāvu mūsu akadēmijā, un tas nemaz nav viegli. Ir gandrīz neiespējami piesaistīt jaunus pedagogus, piedāvājot tik ierobežotu atalgojumu.

Cik lielu lomu spēlē pašu studentu aktivitāte? Vai Latvijā studenti ir pietiekami aktīvi un darīt griboši?

Es uzskatu, ka studentiem ir jābūt aktīviem. Jābrauc pašiem ārpus valsts robežām paplašināt redzesloku, vairot kontaktus. Ļoti daudzas lietas lielā mērā ir tieši par studentu aktivitāti. Kāpēc bieži vien neizmanto ERASMUS iespējas, ko sniedz akadēmija? Ne vienmēr iemesls ir tas, ka neizdodas iekļūt vēlamajā skolā. Ir jābūt aktīviem, ar interesi, jāpiesakās kaut katru gadu un jāizmanto katra iespēja mainīt vidi, redzēt, kā lietas notiek citviet. Aizbraucot kaut vai pie kaimiņiem uz Igauniju vai Lietuvu, jau skats paveras plašāk.

Galvenais ir komunicēt! Mūsu džeza sabiedrība nav nemaz tik liela, šie paši cilvēki satiekas meistarklasēs, dažādos projektos. Mums ir jābūt atvērtākiem vienam pret otru. Nevajadzētu būvēt nekādas paaudžu barjeras starp mūziķiem, piemēram, kuri atgriežas no ārzemju studijām atpakaļ Latvijā — jābūt visiem kopā. Es personīgi labprāt muzicēju ar jaunajiem mūziķiem tāpēc, ka tā ir lieliska iespēja nonākt personīgā kontaktā ar šiem mūziķiem, redzēt izmaiņas, mēs visi taču darām vienu lietu! Un, ka nav šī izdomātā nodalījuma «pedagogu sabiedrība» un «studentu sabiedrība», jo patiesībā mēs visi esam viens!

Tavuprāt, vai Latvijā esam kā viens?

Es gribu ticēt, ka esam viens kopums un pozitīvi noskaņoti viens pret otru. Lielā mērā katram vienkārši jādara savs darbs — gan pedagogam, gan studentam. Nevajag gaidīt neiespējamo, bet gan pieņemt un novērtēt sniegto informāciju vai vienkāršu cilvēcisku atbalstu un izpratni. Tas ir skaidrs, ka no katras personības var kaut ko mācīties.

Manuprāt, loti svarīga ir Latvijas džeza mūziķu kopā būšana. Uzskatu, ka būtu laiks veidot džeza mūziķu asociāciju. Es ticu, ka jaunās paaudzes mūziķiem ir vairāk enerģijas nekā, teiksim, vidējās paaudzes, kuri ir lielā noslogotībā ar pedagoģisko darbu un ģimenēm. Jaunajiem ir vairāk laika un uzrāviena, ko ieguldīt tādās lietās. Uzturiet savu sabiedrību, dalieties ar pieredzi, meklējiet kontaktus starp asociācijām ārzemēs. Nesaprotu, kāpēc Latvijā joprojām nav džeza komūnas? Vai visi gaida īsto līderi, kurš to uzņemsies? Tad, lūdzu, savā starpā vienojaties un atrodiet šādus cilvēkus, kuri jums šķiet harizmātiskāki, kuri spēj to uzņemties. Jau divdesmitgadus par šo tiek runāts un kā nav, tā nav. Labi, ka ir tādi «Wise Music Society» — es no sirds novērtēju šo jauno cilvēku darbu, kas ir iekšā šajos procesos un grib, lai situācija un kvalitāte uzlabotos. Tāpat mani sajūsmināja Toma Rudzinska fenomens, kurš aktivizēja džemu dzīvi Rīgā. Lieliski, ka Deniss Paškevičs savā intensīvajā mākslinieka dzīvē atrod laiku aktivitātēm «Hamletā», daloties ar jauno paaudzi, iedvesmojot un atbalstot. Es gribētu redzēt jauno paaudzi aktīvāku. Jūs esiet lieliski jaunieši, radoši, talantīgi — neesam katrs pats par sevi, bet nākam kopā, domājam, darām! Es novēlu visiem jaunajiem, pirmkārt, jau mācēt pastāvēt par sevi, prezentēt, ko esat izdarījuši, nebaidīties radīt, prast pareizi ieguldīt enerģiju un apvienoties vienā lielā, spēcīgā veselumā!