Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Saruna ar «eLPee» mūzikas veikala īpašnieku Ivaru Ivanovski


Aleksandra Line

Sliktāk vairs nevar būt, tāpēc var būt tikai labāk: viena cilvēka pašmāju mūzikas bizness

Evilena Protektore

Viens no pavisam nedaudzajiem Rīgas mūzikas ierakstu veikaliem slēpjas Ģertrūdes ielā. Pastāvot vairākus gadus, daudzus no kuriem īpaši necīnās par klientu piesaisti, viss veikals ir viena cilvēka individuāls bizness. Kādā no janvāra vakariem uzreiz pēc veikala slēgšanas satiku tā īpašnieku Ivaru Ivanovski un aprunājos par veikala piedāvājumu, klientiem, tendencēm un viņa nespēju iedomāties sevi ārpus šī dzīves stāsta.

Vai tava interese par mūziku nāk no bērnības?

Jā un nē — mamma dziedāja sieviešu korī kultūras namā, bet pats neesmu nekad mācījies mūziku, un līdz 14 gadiem man nebija par to padziļinātas intereses. Klausījos to, ko visi klausās. Tad sāku atklāt ļoti plašu loku. Uzzināju, ka pastāv arī mūzika, kas nav šeit un tagad, radio hitu topā, ir vesela pasaule, par ko es vienkārši nezināju.

Tā interese arī noveda pie vēlmes atvērt mūzikas veikalu?

Es sāku strādāt tikai savu divdesmito gadu vidū, līdz tam biju students ar nemateriālistiski bohēmiskiem uzskatiem un absolūti nespēju iedomāties, ka būšu saistīts ar biznesu. Man bija mazliet bail no finansiālām lietām. Sākot pelnīt naudu, saņemot to un jūtot, ka tā nāk pie manis, bet no manis nāk aizņemties naudu cilvēki, kas pelna vairāk, bija jocīgi. Jāpiemin arī tas, ka man vienmēr patikusi statistika — tāds gēns. Kad vēl nebija interneta, uz lapiņām viss bija jāpieraksta un jāliek pa plauktiņiem — ļoti nozīmīga īpašība, savādāk nesanāktu. Tad kādā brīdī man šķita, ka tas vispār ir vienīgais darbs, ar ko es varu nodarboties — tad sāku strādāt kādā mūzikas veikalā par pārdevēju.

Pieci gadi pagāja pa mūzikas veikaliem — tad tika nodibināta «Upe» (aizgāju no «M.Dailes» uz «Upi»), daži gadi tur, jau pa vidu biju nodibinājis savu uzņēmumu, un man sāka veidoties pašam sava ideja par veikala izveidi. Es biju faktiski gatavs tam, kad paziņoja, ka veikals tiek slēgts. «eLPee» telpās bija veikals «Upe», tas tika slēgts, un es jau biju apskatījis vietas, kur atvērt veikalu. Bija lieka nauda, bija draugs investors un nevajadzēja meklēt telpas — atnācām veikala vietā. Iegādājāmies tos stendus, kas tur stāvēja, un sākām no nulles. Naudas bija 2000 disku, un gada beigās man bija 10000 diski. Vēl 2000. gadā bija ļoti laba pirktspēja, un veikalu bija vienkārši attīstīt — tad nākamā gada sākumā bija tie janvāra notikumi, visur īres maksa samazinājās. Tikai pateicoties tam, ka tā samazinājās un apgrozījums samazinājās, bija izdzīvošana, un mazliet uz augšu, mazliet uz leju visus šos atlikušos gadus.

Un vai nekad neesi to nožēlojis?

Nē. Es nožēloju tikai to, ka attīstība apstājās, jo man bija ideja par vēl viena veikala atveršanu un sevis atbrīvošanu — vismaz divi vai vairāk darbinieki, kas tur strādātu, un es varētu nodibināt mūzikas izdevniecību. Ja ne jaunus ierakstus izdot, tad vismaz pārizdot kaut ko ejošu. Tas neaizgāja diemžēl.

Cik jauka ideja! Bet kāda motivācija esošajā situācijā joprojām turpināt?

Neko citu neesmu darījis dzīvē, godīgi teikšu. Esmu tikai slinkojis, pēc slinkošanas ļoti daudz strādājis viens pats, vairākus gadus bez brīvdienām un atvaļinājumiem. Pamazām, kā darba slodze sāka samazināties, parādījās brīvais laiks, sāku ceļot. Uz Itāliju, piemēram, kas man intuitīvi ļoti tuva, man patīk tās virtuve, patīk Vidusjūras klimats, ļoti labi jūtos tajā.

Absolūti šajā pievienojos! Bet cik grūti ir uzturēt šādu mūzikas biznesu vienam pašam?

Veikals faktiski ir liela daļa no manas dzīves. Tas ir dabiski. Pluss ir tas, ka man nav jākalkulē, ko cits darbinieks domā. Es neizjūtu nekādu spiedienu no malas, man nav vadības. Paļaujos uz savu labo veselību, cenšos nemaitāt to, tāpēc tas ir dabiski.

Tu pats darbojies arī ar veikala sociālajiem tīkliem, mājaslapu, reklāmu?

Tas nav manās zvaigznēs, es to pilnīgi noteikti jūtu. Kvalitāte — jā, popularitāte — nē. Es nekad neesmu bijis populārs, man nekad nav bijis daudz draugu. Gadiem ilgi jācīnās, lai kādu saujiņu savāktu. Cits klients ienāk pēc manis daudzus gadus iekšā, tad momentā jūt konkurenci. Ja sākumā es ieguldīju daudz reklāmā, visādos portālos stāvēja baneri, tērēju tam naudu, tad 2000. gadu pirmās dekādes pašās beigās pamazām no tā atteicos un nekādu jēgu tajā nesaskatīju. Tas nav mans. Tā nav mana stihija, es tajā nejūtos labi.

Un kā tu piesaisti jaunus klientus, vai arī — kā noturi esošos?

Kaut kādā veidā paši atnāk. Tā ir mistika, to nevar zināt, kā tas notiek, jo es pats tam īpaši nesekoju. Man ir tikai piedāvājums, kas ir viens no lielākajiem Baltijā. Disku ziņā noteikti, skaņu plašu ziņā nav tik liels, bet ir kvalitatīvs. Filmu ziņā — pasaules kino klasika pie manis nopērkama diezgan lielā apjomā, varētu būts viens no kvalitatīvākajiem Eiropā, man ir kādas 2000 pasaules klasikas kino filmas. Tiem, kas saprot angliski. Tas man pašam hobijs bija, ar to nevar nopelnīt.

Un to joprojām kāds pērk?

Kā jebko citu. Man jau 2008. gadā nāca cilvēki un uzdeva jautājumu — vai kāds tos diskus pērk? Un tagad jau 11 gadi pagājuši. Man tos pašus jautājumus uzdod, es cenšos neatbildēt.

Evilena Protektore

Kas ir tavs klients?

Tas ir visticamāk kaut kāda mūzikas izpildītāja fans. Daudzi no viņiem ir kolekcionāri, tas ir iepriekšējās desmitgadēs izveidojies — liels segments cilvēku ir kolekcionāri. Viņi nejūt, ka mp3 vai straumēšana ir kolekcija. Vajag taustāmā veidā. Tas ir viens no lielākajiem segmentiem — tie ne tikai pērk, viņi arī pasūta diskus un plates. Vēl ir cilvēki, kas dāvina mūziku — nezina, kā to citādāk uzdāvināt, ja ne kompaktdiskā vai platē. Un speciālas vajadzības — nepieciešama fona mūzika ofisos, vieglais džezs, chillout, ko cilvēki klausās neklausoties. Citiem specifiski saloni, ārstiem kabineti un tamlīdzīgi, un pēc likuma tur jābūt licencētai mūzikai, maksājot tiesību aģentūrām.

Tu pieskaries diezgan trauslai tēmai par fona mūziku un vieglo džezu kā fona mūziku. Kas, tavuprāt, ir vieglais džezs? Ko cilvēki tādam nolūkam pērk?

Patiesībā to, kas neaicina tajā iedziļināties. Ne tikai džezā, bet arī citos žanros ir segments, kas ir viegls, atpūtina. Citreiz tā mūzika ir arī kvalitatīva, bet tā neveicina īpašu klausīšanos un baudīšanu. Domāju, ka arī kvalitatīva mūzika, kas jau ir kādu laiku noskanējusi līdz brīdim, kad tu to noklausījies, izbaudīji, tad tā kļuva ļoti, ļoti pazīstama, iekļūst meinstrīmā, tad kļūst par fona mūziku.

Un kāds ir tā džeza klausītājs?

Kādreiz viens no maniem klientiem bija liels džeza cienītājs — avangarda un frīdžeza. Mums bija laba komunikācija, visu laiku par to runājām, cilvēks tā fanoja, ka visu laiku stāstīja — gan vēsturiski, kā tas izveidojies, gan arī vispār par man tumšu bildi. Varbūt viņa mudināts es skatījos, kas tas ir. Meklēju tam visam saknes — tā kā man patīk statistika, ir vēlēšanās zināt spilgtākos albumus katrā žanrā, lai būtu gatavs ieteikt un piedāvāt.

Vai ir kāda interese par latviešu džezmeņu ierakstiem?

Pēdējā laikā — saistībā ar «Jersika Records» platēm. Viena plate aizgāja, otra neaizgāja — «Amorālā Psihoze» pārdevās, bet «KlusiKlusi» — nē. Bet tas arī, iespējams, nav īsti džezs — ar džezu saistīti cilvēki. Tā kā Rihards Lībietis un Kristīne Prauliņa bez Raimonda Paula.

Cik ļoti klientus vispār ietekmē tendences Latvijas vai ārzemju mūzikas tirgū?

Ietekmē tie koncerti, kas notiek Latvijā. Uzplaukst interese. Šogad, protams, pieauga «Queen» pārdošana. Bet kopumā kvalitātes mūsdienu popmūzikā un rokmūzikā mazāk. Es neteiktu, ka mans veikals seko aktualitātēm — tas atspoguļo pagājušo un atsijā mazāk vērtīgo. Jaunie diski, kas tikko iznāk, reti tiek otro reizi pasūtīti — tādu ir daudz. Cenšos saglabāt kvalitāti.

Vai bijuši kādi smieklīgi gadījumi ar klientiem, kas palikuši prātā pa visiem šiem gadiem?

Neatklāšu šī cilvēka vārdu, bet Latvijas kultūras sabiedrībā pazīstams dzejnieks, kurš pie manis nāca kā klients, mazs puika, ne ar ko īpaši neatšķirās no citiem, bet nesāja Maikla Džeksona cimdu — vari iedomāties, kā tas izskatās! Tāds mazs puika ar skrituļdēli un šito cimdu. Tad mazs puika izauga un kļuva par vienu no dzejniekiem.

Evilena Protektore

Vai tev pašam nav bail no konkurences? Ir arī citi veikali, kas izplata fiziskos ierakstus.

Bet viņi jau bijuši pirms manis. Nav konkurents lietoto plašu veikals Brīvības ielā, jo es pārdodu pārsvarā jaunas plates, izņemot latviešu mūziku, ko iepērku no viena lietas pazinēja, kurš nodarbojas ar plašu uzpirkšanu, tīrīšanu, ielikšanu smukā vāciņā un piedāvāšanu ne tikai man, bet arī daudziem citiem veikaliem. Lietoto plašu veikals ir mans sabiedrotais. Viens no bijušajiem mūzikas veikaliem ir vairāk suvenīru veikals tagad, un tas, kas ir Vecrīgā, nav īpaši nekāds konkurents — viņiem ir online katalogs, un, cik saprotu, mūsu piedāvājums stipri atšķiras. Ja cilvēks meklē kaut ko, nav tā, ka Latvijā nav izvēles — katrā vietā ir kaut kas savs. Vienā labāk popmūzikas jaunumus iegādāties, citā — kaut ko no klasikas.

Kāpēc lai Latvijas džeza mūziķis vispār izdotu savu ierakstu fiziski, atnāktu pie tevis un atnestu to uz realizāciju?

Ne jau man tas ir tik ļoti vajadzīgs. Tas nepieciešams pašam mūziķim. Šobrīd tā nav tik prestiža lieta, kāda bija kādreiz, it sevišķi džezā. Albums ir koncepcija. Ja mūziķis jūt, ka viņam nevajag, tad nevajag. Ja vajag, tad vislabāk realizēt ir kompaktdisku. Pieļauju, ka Eiropā ir daudz labu džeza veikalu, kas var kaut ko piedāvāt. Koncerttūrēs tikai lielākie vārdi var nopelnīt, viņi arī savāc tos stadionus. Jaunie mūziķi, kas nepelna ar koncertiem, ar diskiem vispār neko nenopelnīs — tā ir tikai atribūtika. Cilvēki paklausās dzīvajā un pietiek.

Un sāpīgākais laikā, kad visi strīmo un lejuplādē — kāpēc lai kāds atnāk uz tavu veikalu un nopērk to fizisko?

Tagad ir tiešām iespējams visu par velti klausīties. Nopirkt var, lai uzdāvinātu. Nopirkt var fans. Mūziķis spēj kaut kādu savu fanu loku izveidot…

Vai tu kaut ko klausies savā brīvaja laikā?

Es neklausos neko. Nespēju klausīties absolūti neko. Es klausos darbā desmit stundas dienā. Bieži vien dienu uzsāku ar kaut ko, kas mani mazlietiņ paceļ — diez vai tā būs melanholiska mūzika. Neesmu no tiem, kas ļoti labi guļ, tāpēc vajag iekšēji kaut ko tādu. Bieži vien klausos, lai kaut ko atsauktu atmiņā — noteikti neklausos neko no tā, ko klausījos 90. gados, kad bija ļoti smagi kaut ko atrast. Viss bija viens un tas pats, tas, ko tu vari atļauties nopirkt. Man vistuvāk ir dažāda veida roka klasika, hard roks, blūzroks, psihodēliskais, folkroks, singer-songwriter žanrs, dziesma kā vēstījums. Tie mākslinieki, kas savā laikā bija zvaigznes. Klausos tikai to, kas ir fiziskajā nesējā. Neesmu baigais koncertu apmeklētājs, iepazīstu mūziku tā, kā es to iepazinu, kad biju mazs — no albumiem.

Vai sanāk reizēm to mūziku salīdzināt, apmeklējot arī dzīvās uzstašanās?

To, kas ir svaigs, jā. Šad tad aizeju uz kādu koncertu — ja tas ir pavisam svaigs gaidāms albums vai kāda prezentācija. Ja nebiju uz prezentāciju, varbūt kāds koncerts pēc tam. No ārzemju mūziķiem esmu dzirdējis tikai dažas no tām leģendām — Niks Keivs, Igijs Pops, tādus. Dažkārt aizeju cieņas izrādīšanas dēļ, kaut arī man nav tik tuva mūzika.

Kādu tu redzi nākotni tam, ko dari?

Vienmēr liekas, ka sliktāk vairs nevar būt. Tāpēc var būt labāk. Tagad ir viszemākais punkts, tālāk var būt tikai labāk. Es kaut kā neticu tam, ka pilnīgi neviens nepērk, ir jāslēdz ciet un jāsludina bankrots. Kaut kādā veidā tas pastāvēs.