Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Raimonds Raubiško — nepelnīti aizmirstā Latvijas džeza leģenda


Artūrs Sebris

No Rīgas deju vakariem līdz Ronija Skota klubam Londonā — Raimonda Raubiško dzīves un mūzikas nezināmie līkloči

Foto no Eduarda Raubiško personīgā arhīva

Šajā JAZZin numurā turpinām jau aizsākto ideju — iepazīstināt plašāku sabiedrību ar Latvijas džeza leģendām. Šoreiz aicinām iepazīties ar saksofonista Artūra Sebra izstrādāto referātu par Latvijas džeza leģendu, saksofonistu un komponistu Raimondu Raubiško (1939-2000). Materiāls tapis 2016. gadā, to publicēšanai sagatavojusi Anete Ašmane.

Raimonds Raubiško — vārds, kas vidējam latvietim iespējams neko neizteiks, bet džeza mūziķim gan. Personība, kas tik daudz veikusi Latvijas vārda spodrināšanā, bet tagad nedaudz piemirsta. Ar Raimonda daiļradi iepazinos vidusskolas laikā, kad mācījos pie Eduarda — Raimonda Raubiško dēla. Kopš pirmajām «Summertime» taktīm, ko izdzirdēju, sapratu — tas ir kas tāds, kas man ir jāpapēta vairāk. Pēc vairākiem gadiem tas ir noticis, tāpēc šajā darbā apskatīšu viņa dzīvi, daiļradi un mīlestību pret savu instrumentu un džeza mūziku.

Iegūt informāciju par Raimondu nebija viegli, tāpēc uzreiz devos pie Eduarda Raubiško, kas man spēja atbildēt uz daudziem jautājumiem un ieteikt labākos veidus, kur iegūt vairāk informācijas.

BĒRNĪBA UN MUZIKĀLĀ IZGLĪTĪBA

Raimonda Raubiško vecāki bija ar mūziku nesaistīti cilvēki. Mamma šuvēja, tēvs — pasta darbinieks, diezgan augsta ranga, pēc tautības polis. Raubiško, lai kā arī neizklausītos, ir poļu uzvārds. Raimonda tēvs dzīvoja Daugavpilī. Viņš tika pārcelts strādāt uz Rīgu, iepazinās ar Raimonda māti un ļoti ātri piedzima dēls [Raubiško E., intervija].

Septiņu gadu vecumā Raimonds sāka spēlēt klavieres, mācījās Rīgas 1. mūzikas pamatskolā. Taču klavieru spēlēšana mazajam Raimondam ir mocības, vecāki uzgriež modinātājpulksteni uz trim stundām un viņam šo laiku jātrenējas. Mūzikas skolu viņš tomēr pabeidz, taču viņa intereses bija citā virzienā, uz citu instrumentu. Kādu dienu Raimonds izdzirdēja, kā kaimiņš pa kluso spēlē kādu jocīgu instrumentu. Pielavījies pie loga, vēroja, ko tad īsti spēlē. Izrādījās, ka tas bija saksofons. Šis skats uzreiz Raimonda apziņā ļoti dziļi iesēdās. Tad viņš saprata, ka šis instruments viņam ir jāaplūko tuvāk. Kaimiņš spēlēja deju orķestrī ar nosaukumu «Baltie ceriņi», kurā bija trīs saksofoni, bungas un klavieres. Piecdesmitajos gados saksofons bija aizliegtais instruments, tas bija tā, kā mājās turēt «kalašņikovu». Pēc padomju izpratnes, šos instrumentus spēlēja tikai kapitālisti. Galu galā Raimonds tomēr pierunāja kaimiņu iedot pamēģināt instrumentu. Pēc pirmajām skaņām, ko varēja dabūt ārā no šī instrumenta, Raimonds saprata, ka ir jāmācās to spēlēt [«Dialogs ar mūziku»].

Vispārizglītojošas zināšanas jauneklis guva 49. un 2. vidusskolā. Saksofonu Raimonds Raubiško sāka spēlēt nosacīti vēlu. Viņš atceras: «Skolā bija pašdarbības ansamblītis — akordeons, klavieres, viens vēl dauzīja pa mazajām pionieru bundziņām. Kad ieminējos, ka man ir iespēja aizņemties saksofonu, visi bija sajūsmā. Izlūdzos no kaimiņa, aizgāju uz mēģinājumu un biju laimīgs, ka varu jau nopūst valsi.» [Lūsiņa I.]

Vispirms viņš iestājas augstskolā un mācās filoloģiju; precīzu ziņu nav, iespējams, tā bija latviešu filoloģija. Raimonds iestājas arī Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas klarnetes klasē. Tajā laikā tur mācās arī trompetists Zigurds Linde.

Foto no Eduarda Raubiško personīgā arhīva

Pēc Mediņiem seko studijas konservatorijā pie Eduarda Medņa. Kā atceras Raimonda kolēģis un laikabiedrs Juris Mutulis, Raimonds klarneti tikpat kā neesot spēlējis, tāpēc «tā lai paliek uz viņa sirdsapziņas». Dažreiz orķestra sastāvā vajadzēja klarnetes skaņu, bet tās vietā spītīgi izmantots soprānsaksofons, pat ja tas nevarēja sniegt partitūrā ierakstītās klarnetes zemā reģistra skaņas. Kādā brīdī klarnete atdota dēlam. Savukārt Valērijs Kopmans dokumentējis, ka Raimonds jaunībā iedvesmojies no klarnetista Benija Gudmena improvizācijā, tāpēc arī konservatorijā pabeidzis klarnetes klasi. Tā sākās mūzikas ceļš, un apmēram 2. kursa laikā filoloģijas studijām tika pielikts punkts.

Studējot konservatorijā, paralēli jau sācis spēlēt dažādos estrādes ansambļos. Paralēli klarnetei Raimonds sāka apgūt arī saksofona spēli, jo esot bijusi ļoti attīstīta ballīšu spēlēšana dažādās vietās. Līdz Latvijai nebija nonākusi «bītlomanija», ka ar trim ģitārām var nospēlēt ballīti, tāpēc vajadzēja orķestri. Līdz ar to dejas vienmēr spēlēja kāds dzīvais sastāvs ar pūtējiem (vismaz vienu, bet vēlams diviem vai trim), katru dienu kaut kur varēja spēlēt — studentu ballītēs, deju vakaros.

Dabūt saksofonu tajā laikā nav viegli, lai neteiktu vairāk. Raimonda radinieki no ASV atsūta viņam augstas kvalitātes instrumentu «Selmer». Tātad tajos laikos Raimondam Raubiško bija instruments kā nevienam. Vēlāk gan dīvainā kārtā tas tika nozagts.

Raimondu sajūsmināja arī Benija Gudmena klarnetes improvizācijas, patika Glena Millera orķestris. Viņš daudzkārt skatījās populāro filmu «Moonlight Serenade». 50. gadu vidū ar interesi radio klausījās estrādes sekstetu, kurā klarneti spoži spēlēja Gunārs Kušķis. Piedaloties deju vakaros, tika atskaņotas 30. gadu populārās svinga tēmas. Visiem ļoti patika Huana Tizola «Perdido». Pēc tam Raimonds tika uzaicināts uz Ivara Mazura tolaik ļoti populāro REMR (Elektromehāniskās rūpnīcas kultūras nama bigbends) kultūras nama orķestri. Tā bija īsta džeza skola. Ar entuziasmu tika spēlēti deju vakari rūpnīcās, kur atskaņoja džeza standartus. Svings bija pēdējais džeza stils, kuru vēl varēja izdejot, bet daudzi citi nāca uz klubu tikai tāpēc, lai paklausītos orķestri. [Kopmans V., «Raimonds Raubiško. Raimonda zvaigznes spīdēšana»]

RADOŠĀ DARBĪBA

Nedrīkst aizmirst, ka latviešu džezam ir daudz senāka vēsture, kā varētu šķist. 70. gadu panākumi meklējami jau 50. un 60. gados. 1957. gadā Mazajā ģildē Ģederts Ramans izveidoja bigbendu, kur satikās cilvēki, kuriem nepatika spēlēt tikai oficiāli atļauto mūziku. Tur bija krogu, klubu mūziķi un jaunie, kas sāka interesēties par džezu. Orķestra sastāvs bija liels, attieksme pret mūziku — nopietna, un tā bija vieta, kur Ramana paspārnē varēja spēlēt to, kas citkārt būtu pakļauts ideoloģiskam spiedienam.

Foto no Eduarda Raubiško personīgā arhīva

Interklubs

1959. gada rudenī sākas Raubiško sadarbība ar kontrabasistu Aivaru Zītaru. Abi satiekas Ārzemju jūrnieku klubā. Tā bija vieta, kur pa dienu bija tukšs un kluss, varēja vingrināties instrumenta spēlē un atpūtas brīžos uzspēlēt biljardu. Bija arī iespējas gatavot programmu kopā ar citiem mūziķiem, kas bija nolēmuši braukt uz Tallinas džeza festivālu. Tikt iekšā Ārzemju jūrnieku klubā, protams, nevarēja kurš katrs, bet arī ārzemju jūrnieki bija stipri pārsteigti par to, ka Rīgā var dzirdēt tādu mūziku, ko Raubiško klausījās un transkribēja no ārzemju ierakstiem. Pie Raimonda mājās viņi abi ar Zītaru apsprieda un klausījās mūziku — tā brīža ASV zvaigznes. Raubiško lielākā autoritāte tobrīd ir Džons Koltreins. 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā Raimonds Raubiško strauji progresē kā džeza mūziķis.
Pats mūziķis par šo laiku atveras: «Muzicēju arī Interklubā. Mani partneri bija lieliski puiši un muzikanti — Aivars Krūmiņš (trompete), Ermens Bāliņš (klavieres), Aivars Zītars (kontrabass)… un atkal skanēja Džordža Šīringa «Lullbay of Birdland», Erola Gārnera «Misty», Vinsenta Jumansa «Tea for Two»… Tolaik daudzi mūziķi interesējās par džezu. Tā bija modes lieta, un likās — arī atskaņot to nav grūti.» [Kopmans V., «Pa savu ceļu»]

Uzstāšanās Ārzemju jūrnieku klubā gan ilgst tikai pusotru gadu, jo izveidojas pastāvīgs konflikts ar vadību.

«Armatūra»

Drīz vien pēc iestāšanās Mediņos Raubiško sāk spēlēt Ivara Mazura vadītajā Elektromehāniskās rūpnīcas kultūras nama bigbendā, ko tautā dēvēja par «Armatūru» [Eņģelis D.]. Tas bija no 1961. līdz 1966. gadam. [Medne I., «Saksofonistam Raimondam Raubiško — 75», LR3, 2014]

Tas ir pirmais būtiskais jaunā saksofonista karjeras atspēriena punkts, un tā ir arī pirmā stabilā darba vieta teju visiem tā laika džeza mūziķiem. Pēc pirmā kolektīva vadītāja, baltkrieva Raiskina, aizbraukšanas orķestra vadību pārņem Mazurs — džeza fans, viens no nedaudziem, kas tajā laikā nopietni interesējās par džezu. «Armatūras» saksofonu grupā spēlē Raimonds Raubiško, Linards Bārenis, Ivars Birkāns, Gunārs Kušķis, Alnis Zaķis; trompeti spēlē Aivars Krūmiņš — turpmāk visu mūžu tuvs Raubiško draugs.

Kā intervijā Raimonds Raubiško atklājis Ivaram Mazuram: «Savu apzināto džeza karjeru esmu sācis tieši tavā sastāvā. «Armatūra» bija džeza kalve, gandrīz visi, kas spēlējuši nopietni džezu, ir izgājuši šo kalvi.» [«Dialogs ar mūziku»]

Rīgas Estrādes orķestris

Piecdesmitajos, sešdesmitajos gados augstāko džeza mūzikas līmeni varēja dzirdēt un to izpildīt varēja Rīgas estrādes orķestris (REO) Egīla Švarca vadībā. Vitālija Dolgova aranžējumos skanēja džeza klasika, bet drīzumā džeza mūzika orķestrī sāka iet uz galu — pienāca estrādes dziesmu ēra. Šajā periodā, 1960. gadu vidū, arī Raubiško aizgāja uz REO, kuru tolaik vadīja Raimonds Pauls, kurš pats uzaicināja Raimondu uz šo kolektīvu. REO viņš ir spēlējis no 1968. līdz 1978. gadam.

Raimonds kādā intervijā stāstīja: «Nepārspējama bija REO soliste Aino Bāliņa, dziedot džeza klasiku. Tajā laikā orķestris kļuva par izteiktu estrādes kolektīvu. Var teikt, ka visus šos desmit gadus, izņemot uzstāšanos Prāgas festivālā, esmu pavadījis izklaidējošās estrādes klēpī. Darbs REO prasīja ārkārtīgi daudz laika. Bet, ja runājam atklāti, vainojama ir pastāvīga neapmierinātība un paaugstināts prasīgums pašam pret sevi. Tomēr nav ļaunuma bez labuma: kompleksi liek man daudz strādāt. Protams, jūtos laimīgs, ka esmu palicis džezā, un divkārt liels paldies, ka esmu arī kaut ko sasniedzis.» [Kompans V., «Pa savu ceļu»]

1970. gados REO koncertturnejas ietvaros piedalās Prāgas džeza festivālā Čehoslovākijā. Tur Raubiško gūst starptautisku atzinību. Festivāla noslēguma koncertā viņš ir vienīgais no Latvijas mūziķiem, kuru uzaicina spēlēt «Interdžezā» — simboliskā bigbendā, ko veido Austrumeiropas labākie mūziķi. Šo «Interdžeza» uzstāšanos Vaclava Zagradnika vadībā čehoslovāku firma «Supraphon» ir pat ieskaņojusi skaņuplatē. Visticamāk, ļoti retā skaņu platē. [Kopmans V., «Pa savu ceļu»]

Šajā pat laikā «Melodija» izdod albumu «REO džeza ritmi». Starp vadošajiem solistiem — tenorsaksofonists Raubiško. Mūziķa meistarība tiek pamanīta, un viņš saņem uzaicinājumu strādāt Latvijas televīzijas un radio orķestrī Aļņa Zaķa vadībā. Bigbenda vadošie solisti — Latvijas džeza zvaigznes.

Latvijas Radio Bigbends

Latvijas PSR Televīzijas un radio estrādes orķestris tika dibināts 1966. gadā. No 1968. līdz 1991. gada, to vadīja vijolnieks un aranžētājs Alnis Zaķis, kas arī uzaicināja Raimondu Raubiško šajā kolektīvā.

Uz Radio bigbendu tika aicināts viss labākais REO zieds. Radio bigbendā priekšā jau bija Gunārs Rozenbergs, tur arī abi ar Raubiško tuvāk iepazinās un veidoja ciešāku sadarbību.

Par tēva aiziešanu no Radio bigbenda Eduards stāsta tā: «Formālais iemesls bija otrais infarkts, viņam piešķīra invaliditātes grupu. Formāli viņš nevarēja turpināt strādāt, ar tādu grupu viņu nedrīkst pieņemt darbā. Tad tika oficiāli atlaists un strādāja uz svešas grāmatiņas.»

Foto no Eduarda Raubiško personīgā arhīva

2R+2B

Lielu aktivitāti Raubiško sāka izrādīt, kad 1975. gadā savas durvis vēra ilgi gaidītais Rīgas džeza klubs. Parādījās pastāvīga vieta mēģinājumiem, koncertiem. Un tad, pēc gada, uz džeza kluba sienām parādījās lieliskā kvarteta «2R+2B» (Raimonds Raubiško — tenorsaksofons, Gunārs Rozenbergs — trompete, Boriss Bannihs — bass, Vladimirs Boldirevs — bungas) afišas. Ansamblim bija spēcīgā ritma sekcija, viņi spēlēja frīdžezu, Rozenberga kompozīcijas, kā viņi to paši sauca, kvarku-kvinku mūziku, kas balstīta uz kvartas un kvintas intervāliem. Kvartets pārsvarā uzstājās festivālos, taču nopietna darba šim džeza ansamblim nebija. Raubiško un Rozenbergs strādāja Latvijas Radio bigbendā — tur arī varēja veltīt laiku treniņiem un sarunām. Četru lielisko izpildītāju savienība atļāvās dibināt ansambli, un grūti latviešu džeza vēsture atrast viņiem līdzīgus. [Kopmans V., Raimonds Raubiško. Raimonda zvaigznes spīdēšana»]

Īstu sensāciju kvartets izraisīja Vissavienības festivālā «Tbilisi—78». Tas bija visas Padomju Savienības līmeņa panākums, ar ansambli Raubiško apbraukāja visu Padomju Savienību. Speciālisti mūziķiem pareģoja visrožaināko nākotni, bet sapņiem nebija lemts piepildīties — Vladimirs Boldirevs pārcēlās uz Maskavu, Boriss Bannihs cieta autokatastrofā, pēc tam vairs neesot bijis tas īstais basista ķēriens.

Šī sastāva nozīmīgumu raksturo fotoreportieris Grigorijs Levins: «Manā skatījumā tas bija viens no svarīgākajiem muzikālās dzīves notikumiem Latvijā — «2R+2B». Tas ne tikai bija labākais notikums Latvijas mūzikas sfērā, bet arī visas Savienības mērogā.» [«Dialogs ar mūziku»]

Trio — Raubiško, Galenieks, Briežkalns

Pēc «2R+2B» izjukšanas Raubiško domāja, ka vienīgi brīnums varētu glābt viņa turpmāko ansambļu darbību. Viņš stāsta: «Pagāja divi gadi un brīnums realizējās. Ivars Galenieks — mūziķis ar konservatorijas izglītību, es zināju viņu arī agrāk kā nesliktu basģitāristu, spēlējot estrādes ansambļos.» [Kopmans V., Raimonds Raubiško. Raimonda zvaigznes spīdēšana»]

Raimonds nezināja, ka šis džezā iemīlējies mūziķis brīvajā laikā fanātiski cenšas apgūt kontrabasa spēles noslēpumus. Viņi satikās Rīgas džeza klubā. Raubiško piedāvāja tēmu, un Ivars no lapas to spīdoši nospēlēja. Tad spēlēja abi kopā. Skanēja diezgan labi, un sāka mēģināt. Drīz vien uzaicināja džezā izmēģināt spēkus savu televīzijas un radio orķestra jauno kolēģi, bundzinieku Māri Briežkalnu. Viņš pievērsa sev uzmanību ar neatlaidību, centību, ar vēlēšanos nopietni strādāt. Māris aicinājumu pieņēma.

1981. gada pavasarī kopā ar Gunāru Rozenbergu un Ivaru Vīgneru (klavieres) viņi kvintetā uzstājās džeza festivālā Jaroslavļā, piedalījās pat skaņuplates ierakstā. Drīz vien arī pārpildītā Rīgas džeza klubā izskanēja trio «Raubiško—Galenieks—Briežkalns» debija. Viņus uzņēma ļoti silti, un tas bija turpmākajam darbam tik nepieciešamais stimuls.

Neparasti ražīgs bija nākamais gads. Uzstāšanās festivālos Krasnojarskā, Novosobirskā, Kuibiševā, Rīgas «Vasaras ritmos—82», Tallinā kopā ar padomju džeza līderiem — Vjačeslava Ganeļina trio.
Vissavienības kritiķu aptauja, ko mūsu republikā pirmo reizi veica laikraksts «Padomju jaunatne», apkopojot 1982. gada sniegumu, liecināja: Māris Briežkalns ir valsts labāko bundzinieku pieciniekā, Ivars Galenieks — otrais valsts kontrabasists, bet Raimonds Raubiško atklāj tenorsaksofonistu parādi. Trio kopumā tik atzīts par vienu no pieciem labākajiem valstī. Par tādu atzinību mūziķi pat nebija sapņojuši.

Ieraksta «Senās Ēģiptes gleznas» nosaukums un līdz ar to arī koncepcija pēc Sabirdžana Kurmajeva rakstītā radusies kurioza dēļ — gatavojot studijas materiālu, Raubiško vienu no skaņdarbiem nodēvējis par «Kiopa piramīdu» pēc Heopsa fonētiskas līdzības ar basista uzvārdu Radio un TV vieglās mūzikas orķestrī. Skaņu režisors Aleksandrs Grīva ieteicis nosaukumā palikt pie Heopsa un, arī pārējos skaņdarbus sasaistot ar Senās Ēģiptes tematiku, veidot ieraksta formu attiecīgajā koncepcijā. Savukārt krievu džeza pianists Žeņa Gimers atsauc atmiņā Raimonda uzstāšanos 1980. gados Novosbirskas džeza simpozijā: «Uz skatuves uznāk garš cilvēks, pēc skata basketbolists. Tenorsaksofons viņš rokās izskatās pēc izmēros mazāka altsaksofona. Raubiško piesaista uzmanību ar ne ļoti garām, bet izcilām, virtuozām improvizācijām, klausītājus ievedot vai novedot hipnotiskā stāvoklī.» [Eņģelis D.]

Ļoti negaidīts notikums mūziķa dzīvē notiek 1984. gadā — tiek pieņemts lēmums pie Latvijas filharmonijas dibināt Raimonda Raubiško džeza trio. [Kopmans V., Raimonds Raubiško. Raimonda zvaigznes spīdēšana»]

«Jazztet»

Eduards Raubiško stāsta: «Cik es viņu atceros, viņš vienmēr taisījis savus ansambļus. Viņš negribēja būt viens un staigāt pa visādiem džemiem, kaut kur aiziet nozīmēties džemā un pēc tam iet mājās. Viņam vienmēr vajadzēja savu sastāvu. Cik es viņu atceros, viņš visu mūžu taisījis jaunus sastāvus ar jauniem mūziķiem.»

Džezteta mēģinājumi notika Džeza kluba telpās, kurā bija gan skatuve, gan mēģinājuma telpas. Šī sastāva mēģinājumi notika 29. telpā, tāpēc Raimonds arī uzrakstīja džeza tēmu, kuru nosauca «29. istabas blūzs».

Nosaukums «Jazztet» izdomāt viltīgi, lai varētu sastāvu variēt. Tajā spēlējuši visi mūsu labākie džezmeņi: Bannihs, Boldarevs, Rozenbergs, Briežkalns, Galenieks, Madars Kalniņš, Viktors Avdjukēvičs, Raimonds Kalniņš. Arī jaunie — Viktors Ritovs, Andris Grunte — un pa visam jaunie — Ilona Kudiņa, Jevgēņijs Jaņins, Artūrs Kutepovs un Andrejs Jevsjukovs.

ĀRZEMJU BRAUCIENI

Raimonds Raubiško daudz koncertē citzemju festivālos — vispirms Padomju Savienībā (Tallina, Pēterburga, Tbilisi, Maskava, Elektrēni, Novosibirska), vēlāk arī Eiropā un ASV. Džeza mūziķus tolaik sagaida pilnās zālēs un pat stadionos. Krievijā Raubiško labi pazina un joprojām atceras un ciena. Māris Briežkalns atceras, ka, braucot uz lidostu Novobirskā, autobusa šoferis esot sācis raudāt, sakot, ka viesi paši nemaz neapzinoties, kādu emocionālo lādiņu atstājuši šajā pilsētā. Laikā, kad paveras iespēja aizbraukt uz Eiropu, mūziķi spēlē arī ar Egīlu Straumi.

Foto no Eduarda Raubiško personīgā arhīva

Londona

1989. gada braucienu uz Ronija Skota klubu Londonā kopā ar Viktoru Avdjukēviču, Māri Briežkalnu, Madaru Kalniņu, Jūliju Smirnovu un Gunāru Rozenbergu Raimonds Raubiško uzskata par vienu no savas karjeras virsotnēm. No sociālistiskā bloka valstīm «Jazztet» bija pirmie, kas muzicēja slavenajā džeza klubā. Tur tika pavadītas divas vislabākajā nozīmē smagas nedēļas, spēlējot koncertu iesildošo daļu. Bija iespēja dzīvē redzēt un dzirdēt Džo Hendersonu, Ārtu Bleikiju un viņa «The Jazz Messengers». Raimonds Raubiško atceras: «Tas ir jebkuram cilvēkam, īpaši mūziķim, liels gandarījums sastapt savus elkus. Man bija tas gods satikt Ārtu Bleikiju un «Džeza Mesindžerus» un iepazīties ar viņiem. Viņu paraksti, arī paša Ārta Bleikija autogrāfs mani ir ļoti tuvi sirdij.» [«Dialogs ar mūziku»]

Braucienu atceras arī Madars Kalniņš: «Tas bija interesants stāsts, kā mēs tur tikām. Divus gadus iepriekš bijām «Pori Jazz» festivālā. Tur iepazināmies ar kādu pianistu, kura mērķis bija iekļūt Ronija Skota klubā uzspēlēt. Viņš teica, ka sarunās mums spēles Ronijskotā un uzaicinās mūs uz Angliju. Dabīgi, kurš tad klausījās, ko tad viņš tur runā… Kādas muļķības, kāda Anglija?! Bet, kā izrādījās, divus gadus vēlāk pēkšņi sākās rosība — jā, tiešām! Aiziet! Tā viņš atsūtīja notis, kas tur jāspēlē. Mēs bijām sadalījuši — bija jāspēlē divi seti katru vakaru. Divas nedēļas.»

Kā atzīst Raimonda dēls Eduards: «To viņš uzskatīja par savas dzīves augstāko sasniegumu.»

ASV

Otrs zīmīgais koncertbrauciens ir uzstāšanās Laionela Hemptona festivālā ASV 1991. gadā, kas bija kā atbildes vizīte, jo Rīgā bija viesojies Grovers Vašingtons. Tika organizētas uzstāšanās krodziņos un universitātēs, bija sabraukuši vietējie latvieši. Savā ziņā neparasts brauciens, dodoties pie amerikāņiem spēlēt viņu pašu mūziku. Varētu teikt, šis brauciens ir viens no piemēriem Raimonda Raubiško autoritātei un viņa kā mūziķa pasaules līmenim. Šajā festivālā spēlēja arī Rejs Brauns, Pakito de Rivera un pats Laionels Hamptons, kurš «mētāja kociņus pa gaisu», kā atceras Madars Kalniņš.

Kanāda

1990. gadu sākumā Aivars Zītars, kurš aizbrauca dzīvot uz Kanādu, uzaicināja Raubiško uz Toronto, kur paredzēti kārtējie ārzemju latviešu dziesmu svētki. Zītaram uzticēts rīkot džeza vakaru Latviešu centrā. Tika pieaicināti trīs kanādieši, un vakars (kas fiksēts VHS lentē) izvēršas veiksmīgs un labi apmeklēts. Sabraukušie latvieši ir lielā sajūsmā par Raubiško spēli. Viņš, protams, ir centrālā figūra. [Eņģelis D.]

Pats Raimonds Raubiško atzīst: «Piedalīšanās starptautiskos festivālos tomēr katram mūziķim ļoti daudz ko nozīmē, jo visu to, ko var redzēt tādā festivālā — tas ir neatsverami, to nevar iegūt klausoties ne plates, ne lentas, tas ir jāredz un jāvārās tajā sulā.» [«Dialogs ar mūziku»]

IETEKMES UN STILA IZPRATNE

Raimonda Raubiško muzikālās simpātijas mainījās, tās virzījās no tradicionālā džeza, bigbendu mūzikas uz moderno bīpbopa valodu — šajā ziņā zīmīgs daiļrades posms ir Raubiško un Gunāra Rozenberga saspēle.
Mēģinot noskaidrot Raubiško autoritātes mūzikā, biežāk dzirdamie vārdi ir Džons Koltreins un Deksters Gordons. Jūtamu ietekmi uz Raubiško rokraksta veidošanu atstājis izcilais saksofonists Sonnijs Rollins. Visjūtamākā pārvērtība ar Raubiško notika pēc iepazīšanās ar Orneta Kolmena mūziku. [Kopmans V., «Pa savu ceļu»] «Kad pirmo reizi biju dzirdējis Kolmenu, es apjuku. Viņa mūzika mani kaitināja. Bet jo vairāk klausījos, jo labāk sapratu: tieši šāda mūzika raisīs apvērsumu džezā. Tā arī notika. Ar ko savaldzināja frīdžezs? Atcerēsimies bīpbopu. Stingra forma: tēma—improvizācija—tēma. Ritms un harmonija tiek turēta kā spīlēs. Arī improvizācijām jābūt izturētām stilā. Es nenoliedzu bīpbopu, hardbopu, kūlu, es to visu atskaņoju. Bet viss taču attīstās. Frīdžezs prasa nevainojamu izpildījumu un tajā pašā laikā pakļauj ar savu atbrīvotību, pašizteikšanās brīvību, vienmēr negaidītiem gājieniem un kulminācijām. Frīdžezs ļauj interesanti strādāt ar latviešu folkloru,» atceras Raimonds. [Kopmans V., «Pa savu ceļu»]

1950. gados talantīgais tenorsaksofonists piesaista uzmanību ar savu kvintetu un spēlē Bena Vebstera un Kolmena Hokinsa manierē. Interese par frīdžezu un frīdžeza pionieri Ornetu Kolmenu rezultējas platē «Senās Ēģiptes gleznas», kur Raubiško kompozīcijas izpilda autors kopā ar Māri Briežkalnu un Ivaru Galenieku. Te jāpiebilst, ka Raimonds bija viens no nedaudzajiem, kas džezu visos tā modernajos attīstības virzienos spēlēja ar pareizu izpratni par stilu. Viņš laicīgi saprata — jāspēlē ar pareizu tehniku un toni; frāzes var atšķirties, bet ļoti minimāli. Raubiško slīpēja, kopa, tīrīja katru stilu, kurā bija iedziļinājies.

Ja pievēršam uzmanību individuālām iezīmē, viņa spēles frāzējums, agresīvais stils ļauj dēvēt viņu par boperi. Sarunās ar jaunajiem mūziķiem meistars mēdza teikt — jāspēlē bībops. Un pats arī, iedziļinoties kā avangardā, tā modālajā džezā, palika uzticīgs hārdbopa tradīcijām un mūzikas valodai.
Kad Raimonds atgriezās no ASV koncertbrauciena, atveda Abersolda kasetes un mapi ar notīm, ko uzskatīja par lielāko dārgumu, jo tāda nevienam nebija, atceras saksofonista dēls. Vieni no iemīļotākajiem skaņdarbiem, kas tika atskaņoti uz riņķi, bija «Donna Lee» un «Confirmation», bet tas jau dzīves beigu periodā.

RAUBIŠKO — IEDVESMOTĀJS UN PEDAGOGS

Raimonds bija ļoti draudzīgs pret jaunajiem censoņiem, jo, kad tika atvērts džeza klubs, viņš bija ļoti priecīgs par visiem, kas vēlējās uzspēlēt. Principā bija vienīgais, kas veidoja nākamo paaudzi. Eduards Raubiško atceras, ka pēc Radio bigbenda darba gaitu beigām viņš vienmēr meklējis vietas, kur rīkot džeza improvizācijas vakarus.

Nepārvērtējama nozīme ir Raubiško pedagoga darbam. Tas visu mūziķa mūžu izpaudies kā praktisks darbs ar jaunajiem mūziķiem, vadot mēģinājumu procesu. Vienā no Raubiško dibinātajiem sastāviem «Flute Fever» kopā ar meistaru spēlēja flautiste Ilona Kudiņa, bundzinieks Tālis Gžibovskis un basists Zigmunds Žukovskis. «Es atceros, ka noklausījos sarunu — bija tāds sastāvs — Gžibovskis pie bungām, Žukovskis uz basa, Kudiņa, Kutepovs, tādi cilvēki, kas vēl tad nebija tik ļoti saistīti ar džezu… Viņš teica, ka jānospēlē tēma un tad spēlējiet, ko gribiet! Viņš ļāva, lai izpaužas!» atceras Eduards.

Raubiško bija iedrošinošs pret jaunajiem džeza mūziķiem, kas vēl kautrējās kāpt uz skatuves, bet klubā «Hamlets», Raimonda aicināti, varbūt sadūšojās un uzkāpa pirmo reizi. Pēc tam Raimonds mudināja uz nākamo reizi kaut ko konkrētu iemācīties un satiekoties vaicāja, vai ir apgūts kas jauns (tas tad arī uz vietas bija jānodemonstrē). Tie, kas ar viņu kopā spēlējuši, atceras Raimondu savdabīgo, izkopto, sarkastisko, tomēr labsirdīgo humora izjūtu.

Atceras Madars Kalniņš: «Braucienos vairāk sanāca būt kopā. Viņš bija tāds pats, kā visi pārējie — gadu starpību nevarēja just. Un man liekas, tas ir bijis raksturīgi džeza mūziķiem, ka ar gadiem viņi nepaliek veci, ar tādu cilvēku bija vienkārši runāt, ļoti daudz visādus jokus un dakšas…»

Kaut arī tehniski neko daudz nespēlēja, Raimonds bija pietiekoši kompetents džeza pianismā, harmonijas principos un pavadījuma spēlē, lai varētu jaunajiem kolēģiem ierādīt stilistiski pareizas spēles nianses. [Eņģelis D.] Madars Kalniņš stāsta par savu pirmo džeza nodarbību pie Raimonda: «Viņš man parādīja, ka kreisajai rokai nevajag spēlēt basu, jo basu spēlē bass! Tas man bija tīri tā teorētiski parādīts, tālākais jau bija manā ziņā. Viņš vienkārši iedeva kaseti, teica — paklausies, un šitā tev jāspēlē. Un tā kasete bija ne vairāk, ne mazāk kā «Art Blakey and Jazz Messengers». Kā ansambļa vadītājs viņš bija ļoti prasīgs, ļoti noteikts un mēs daudz laika pavadījām spēlējot, tieši trenējoties. Nevis vienkārši gājām uz haltūrām spēlēt, bet daudz laika pavadījām mēģinājumos. Mēs tur ar metronomu spēlējām — nedrīkstēja steigties, nedrīkstēja atpalikt — un diezgan pasvīdām, tieši tajā, kas attiecas uz ritmu. Lai nesasteigtu, trenējām visādas sinkopes, lai būtu pareizā laikā, Nu, tā, gāja grūti, vispār brīžiem… Bet forši, jo bija rezultāts pēc tam!»

Foto no Eduarda Raubiško personīgā arhīva

Raubiško vairākkārt uzsvēris nepieciešamību spēlēt daudz: «Ja gribi kaut ko normālu nospēlēt, jāvingrinās piecas stundas dienā, un, ja kāda iemesla dēļ to nevar, tad vispār tāda ideja jāmet pie malas.» [Eņģelis D.] «Publika pat nenojauš, cik daudz jāstrādā, lai saglabātu labu formu. Katru dienu mēģinu piecas vai sešas stundas. Galveno uzmanību veltu izpildījuma tehnikai. Tomēr ar lielisku tehnikas pārvaldīšanu vien ir par maz. Jāsasniedz pilnīgs automātisms. It kā jāsaplūst ar instrumentu. Tehnika — mana valoda, improvizācija — manas domas, mana pasaules uztvere, mans intelekts.» [Kopmans V., «Pa savu ceļu»]

Tāpat Raubiško bija ļoti svarīgs mūzikas patiesums. Ja viņš pats bija izteikts hārdbopa, bīpbopa un frīdžeza piekritējs, tad reizēm bija jūtama noraidoša attieksme pret, piemēram, fanku, soulu un citiem tā laika populārajiem stiliem, atceras Madars Kalniņš. Raubiško viedoklis bija diezgan skarbs: «Diemžēl 60. gados sākās popmūzikas invāzija, attieksme pret mūziku apgriezās ar kājām gaisā. Šovbiznesā uzvarēja vienkāršots primitīvisms, profesionāļus atstūma malā tie, kas, pat nemācēdami noštimmēt ģitāras, dragāja divus akordiņus. Tas Latvijā vismaz uz divdesmit gadiem nobremzēja nopietnu mūziku, pie kuras pieskaitu arī džezu. Komercializējās arī REO, kas sākumā spēlēja Gēršvinu, Elingtonu, bet vēlāk pārvērtās par tipisku Raimonda Paula dziesmiņu orķestri.» [Lūsiņa I.] Tomēr M. Kalniņš atzīst, ka «noraidošā attieksme bija drīzāk pret izpildīšanas manieri, jo, kā mēs zinām, jebkuru mūziku var nospēlēt ar izdomu, var nospēlēt interesanti un var nospēlēt vienkārši diletantiski.»

Raimondam vienmēr ir bijis svarīgs džeza izglītības jautājums. Saksofonists nevarēja samierināties, ka Latvijā 90. gados sistemātiski nemācīja džezu, tāpēc 1999. gada augustā Staicelē tika īstenota sen lolota ideja — pirmais profesionālais saksofonu konkurss Latvijā «Spožā nots». Konkursa motīvs — aktivizēt Latvijā saksofonistu dzīvi gan klasikā, gan džezā. Konkursa ideju īstenoja tā laika Staiceles domes priekšsēdētājs Jānis Bakmanis un pats Raimonds.

Foto no Eduarda Raubiško personīgā arhīva

PUSPUDA SĀLS

2000. gada 27. septembrī, īsi pirms uzstāšanās, Raimonds aiziet mūžībā. 2002. gadā ar Eduarda Raubiško palīdzību tika izdots viņa piemiņas albums «Puspuda sāls», kurā iekļauta Džordža Gēršvina, Bena Hārpera, Raimonda Raubiško, Raimonda Paula, kā arī daudzu citu komponistu mūzika. Iekļautos skaņdarbus ir iespēlējuši Raubiško, Rozenbergs, Briežkalns, Kalniņš u.c. džeza mūziķi. Eduards par piemiņas albuma tapšanu stāsta: «Es atceros, kā veidoju to disku. Es mēģināju tur ielikt no katra stila, cik es tajā laikā sapratu… 2002. gads, 15 gadi atpakaļ! Centos ielikt no visiem stiliem, ko viņš ir darījis, pa kādam skaņdarbam. Man pietrūka viena tāda riktīga bopa skaņdarba. Bija visādi free, ar bigbendu, ar Rozenberga mūziku, «Chealsie Bridge» balādīte un pietrūka viens ātrs bīpbopa gabals. Tad es biju izmisumā, nebija neviena laba ieraksta — ne «Donna Lee», ne «Confirmation», kas viņam tik ļoti patika, es nevarēju atrast nevienu normālu ierakstu. Beigās atradu šo, bija diezgan sliktā kvalitātē. Tā atšķīrās no pārējā visa diska.»

CODA

Raimonds Raubiško ir viena no ietekmīgākajām personībām Latvijas džeza vēsturē. Ne tikai klausoties ierakstus, bet arī apzinoties viņa ieguldījumu Latvijas džeza mūzikā, tās attīstībā un jaunu talantu atraisīšanā. Raimonds bija un būs Latvijas džeza ikona, cilvēks par kuru ir pārāk maz pieejamās informācijas, un to vajadzētu labot. Veicot šo darbu un iedziļinoties Raimonda dzīvē un tās uztverē, pats esmu pārdomājis vairākas lietas par savu dzīvi… Ar šiem rakstiem nevajadzētu apstāties, jo ir jādodas uz priekšu, jāmeklē tie cilvēki, kuriem ir ko stāstīt, kuri atceras…