Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

«RAHU THE FOOL» dubultdebija


Anete Stuce

Starp savām un vectēvu jaunībām — transatlantisks ceļojums laika mašīnā

Publicitātes foto

Pērn novembrī savu debijas dubultalbumu klajā laida «nabagu blūza» apvienība (kā tā pati sevi dēvē) — «Rahu The Fool». Man vēl aizvien īsti nav skaidrs, ko tieši slēpj šis nosaukums, un ir tāds iespaids, ka grupas dalībnieki īpaši par to nerunā. Varētu jau pavaicāt, bet šī ir recenzija, ne intervija, kur atklājas tas, ko no albumā sniegtās informācijas saprot klausītājs, ne tas, ko ar to domājuši mūziķi.

Man priekšā stāv A5 formāta brūna retro stilā imitēta grāmatiņa, tās priekšpusē grupas nosaukums «Rahu The Fool», bet aizmugurē grupas bilde. Zem bildes teksts angļu valodā liek noprast, ka albuma iedvesma radusies no vectēvu stāstiem par mīlestību un karu, par jūrām un pļavām. Veru vāciņu vaļā, un tur aiz zolīdas kabatiņas ielikts fotoalbums, kurā sajaukušās divu paaudžu jaunības dienas — vectēvu un mūziķu. Turklāt vectēvu jaunības fotogrāfijas tehniskā ziņā šķiet modernākas par grupas bildēm, kuras, pateicoties Andrim Uškānam, uzņemtas ar pavisam pirmatnēju foto tehniku. Rodas sajūta, ka «Rahu The Fool» muļķo laiku — ko zin, varbūt tie bija viņi, no kuriem iedvesmojušies viņu vectēvi.

Mani tomēr tirda ziņkāre — kas ir «Rahu» (vismaz internetā)? «Google» tulkojums piedāvā variantu, ka igauniski tas ir «miers». Tas Muļķa Miers? Varbūt! Otrs skaidrojums atrodas vikipēdijā un ved pie astroloģiskām domām, atklājot, ka «Rahu» sanskritā nozīmē mēness Ziemeļu mezglu. Apskatot albuma noformējumu un aptuveni nojaušot, ko tūliņ klausīšos, vistuvāko saikni ar astroloģiju šajā saskatu vien to, ka abi diski pēc mirkļa griezīsies atskaņotājā kā planētas ap savu asi. Jā, sāk likties, ka nosaukuma nozīme varbūt arī nav tik būtiska — tas vienkārši labi izklausās — turklāt es nezinu, ko mūziķiem stāstījuši vectēvi.

Turpinu aplūkot albuma noformējumu — ne velti Montas Kurmes veidotais dizains novērtēts arī no Mūzikas ierakstu gada balvas «Zelta Mikrofons» puses. Manuprāt, dizaina odziņas ir divi dāmu kailfoto, kas atsedzas brīdī, kad no vāciņa laukā jāņem viens vai otrs disks — kaila flautiste un kaila mandolīniste, varbūt pat viena un tā pati modele, kas drosmīgi pozējusi pagājušajā gadsimtā, priecējot vectēvu jaunības acis.

Klausos.

Pirmais, ko gribas par šo dubultalbumu pateikt pēc tā noklausīšanas — ārkārtīgi silta un baudāma skaņa, kur droši vien jāuzslavē ieraksta inženiera Kaspara Bārbala darbs studijā «Lauska». Un, protams, to dzīvesprieku ierakstā ielikt nevarēja neviens cits kā paši mūziķi — Pēteris Narubins (vokāls, ģitāra, mandolīna, mutes ermoņikas un kazoo), Jāzeps Podnieks (vokāls, flauta, veļasdēlis, mutes ermoņikas, ukulele un pudele), Lauma Bērza (vokāls, vijole), Evita Bambāne (kontrabass) un Benijs Zeltkalis (soprāna saksofons un ukulele). Pieaicināti arī viesmūziķi — Svens Vilsons (ģitāra), Madars Apse (vokāls, ģitāra), Madara Broča (vokāls), Toms Valmiers (kontrabass).

Tas ir pārsteidzoši, ka tādu enerģiju, kāda rodas dzīvā koncertspēlē, ir iespējams iemūžināt arī ierakstā. Un, ieklausoties detaļās, īpaši pārsteidz ansambļa muzicēšanas vitalitāte un izdoma, kā katru no 29 dziesmām padarīt skanējumā dinamisku, štrihā daudzkrāsainu un raksturā unikālu, gan dodot vietu soloinstrumentu virtuozitātei, gan prasmīgi akcentējot pavadījumu.

Albumā ir dažas «Rahu The Fool» pašu komponēti vokāli un instrumentāli skaņdarbi, taču pārsvarā saturu veido jaunu skanējumu iemantojušas 20. gadsimta pirmās puses kompozīcijas — lielākoties folkmūzika un blūzs.

Publicitātes foto

Pirmais no ripuļiem ar nosaukumu «Rahu» manā skatījumā mums latviešiem ir ļoti vērtīgs ieguvums. Brāļu Laivinieku dziesmas un ziņģes tagad atdzīvinātas blūzīgā un ļoti baudāmā un svaigā skaņas kvalitātē. Mūziķi prot dziedāt arī a capella — tas dzirdams «Jūrnieku dziesmā». Skaņdarbi «Sāremā», «Taiga» un «Stepe» savukārt ienes patīkamu atslodzi no tekstuālās pasaules, ļaujot ieklausīties citu tautu mūzikas vēsmās un mūziķu brīvajā saspēles garā. Savukārt uzdrīkstēšanās no jauna ieskaņot Imanta Kalniņa komponēto dziesmu «Četri Balti Krekli» Rolanda Kalniņa 1967. filmai «Elpojiet dziļi», manuprāt, ir ļoti drosmīgs solis, jo Paula Butkēviča vokāla un armijas ansambļa «Zvaigznīte» tā laika kopskaņu ir visnotaļ grūti izdzēst no mūsu dzirdes atmiņas. Taču neviens neliedz mūziķiem to nospēlēt pa savam vesterna stilā, ja jau tā viņiem ir mīļa dziesma, par ko liecina kaut vai izjusti dziedātie vārdi.

Savukārt par otro ripuli ar nosaukumu «The Fool» man ir mazāks emocionāls saviļņojums. Tam īstenībā nav nekāda sakara ar mūziķu sniegumu — tas ir tikpat labs un skaniski baudāms. Vienkārši tas latviešu kultūras vērtējums pirmajā ripulī to svara bumbu ir padarījis tik jaudīgu, ka otrs ripulis pēc pirmā noklausīšanās lidinās bezpersoniski gaisā. Manā skatījumā agrīnie blūza ieraksti un Misispi ietekas reģiona skaņdarbi ir atsevišķs kultūras mantojums, ko varbūt vispatiesāk lielākoties lemts pārmantot tiem, kuri uzauguši tajā pusē. Tomēr nav jau aizliegts muzicēt — spēlēt un svešā mēlē dziedāt to, kas patīk, atklājot skaņdarbus, no kuriem iemantota tā blūza izjūta, kas tik jūtama mūziķu spēles manierē jau «Rahu» diskā. Kā īpašs saldais ēdiens otrajā diskā ir Madaras Bročas vokāls, kas īpaši atklājas Freda Nīla sievišķīgajā dziesmas «Little Bit of Rain» (1965) versijā un suģestējošajā «Trouble So Hard», kas, pateicoties Alana Lomaksa 1902. gadā veiktajam lauka ierakstam, Vera Hall izpildījumā plašākas auditorijas uzmanībā nonāca 90. gados, kad Mobijs to iesamplēja savā mūzikā. «The Fool» diskā šī ir viena no divām a capella dziesmām. Otra ir īru jūrnieku dziesma «Haul on the Bowline», kas ar skanīgām vīru balsīm patīkami atsvaidzina blūza un regtaima īpatsvaru.

Vienvārdsakot, nav iespējams izteikties par visu — aiz rakstītajiem vārdiem ir palikusi neizteikta sajūsma par atsevišķām solo partijām, kuras tāpat labāk ir klausīties, nevis par tām lasīt. «Rahu The Fool» ir ieguldījuši ļoti smalku darbu savā dubultajā debijā, atklājot, ka vectēvi katram no viņiem ir vairāk nekā divi, un lielākā daļa no muzikālajiem vectēviem ir dzīvojuši otrpus okeāna, spēlējuši ģitāru ar vai bez metāla rezonatora dēļa, ar vai bez veļasdēļa… «Rahu The Fool» nosaukums vēl aizvien man nav saprotams, bet daudzveidība un muzikalitāte gan.