Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Ivara Ozola draudzība ar mūziķiem un skaņu pulti


Aleksandra Line

Stiept kastes un spraust vadus vai ierakstīt guļamistabā ar pāris podziņām: mūsdienu skaņu ierakstu realitāte Latvijā

Mūzikas industrija sastāv no daudziem jo daudziem varoņiem, bet viens no tās darbiniekiem, no kura tieši atkarīgs tas, cik ērti un patīkami klausītājam būs baudīt ierakstu vai pasākumu, ir skaņu inženieris. Kādā janvāra vakarā noķēru uz sarunu vienu no Latvijā pieprasītākajiem šīs nozares pārstāvjiem, lai uzzinātu viņa aizkulišu stāstu.

Ivars Ozols. No kurienes tu nāc?

No Valmieras. Kā jau visi — aizgāju mācīties uz Rīgu, mācījos RPIVA un LU. Abas skolas nepabeidzu, abās bija tikai bakalaurs jāaizstāv. Sāku spēlēt mūziku un viss, nebija laika vairs skolai.

Un kā mūziķa būšana noveda tevi līdz skaņu inženierijai?

Es agrāk mūziku spēlēju Valmierā, «kotletes», balles ar Zinti Žvartu, Guntaru Mucenieku («Līvu» taustiņnieku), Ilvaru Manfeldu. Spēlēju, atnācu uz Rīgu un tuprināju darīt to pašu.

Un tagad vairs nē?

Es, starp citu, sāku pagājušā gada decembrī. Paņēmu basu rokās un domāju — jāsāk atkal. Pirksti sāp! Tāpēc, ka roka lauzta un īsti nekustās tā, kā bija, riktīgi pretīgi. Tizli — divreiz lēnāk. Paldies «superīgiem» ārstiem, kas prot salikt kaulus.

Kā tas viss aizgāja līdz studijai?

Es aizbraucu spēlēt ar grupu «Republic» popsu vienā brīdī. Mums bija ieraksts Maskavā, Mosfiļmā, viena dziesma, aizbraucu uz turieni un lēnām pavilkos. Bija kādi 20 gadi. Tā es sāku pašmācības ceļā lēnām kaut ko darīt.

Kā tev šķiet, vai izglītība šajā jomā vispār ir vajadzīga?

Protams, ja ir iespēja, tad jā, nav divreiz ritenis jāizdomā. Bet mūsdienās, kad netā ir pieejama jekāda informācija par jebko, tad pašmācība un mājmācība ir krietni kvalitatīvāka, un, ja tiešam grib, tad 90% var iemācīties, neejot nekur.

Tu pats toties joprojām pasniedz Mūzikas akadēmijā.

Jā, diemžēl joprojām pasniedzu. Es cerēju iet prom, bet apskatījos, ka līgums ir līdz 2019. gada vasarai, tāpēc prom pagaidām nevar. Samaksa ir seši eiro pirms nodokļu nomaksas. Sanāk piemaksāt par to, ka es mācu, nav variantu. Sākumā ir motivācija to darīt, tad vienā brīdī tā sāk pazust. Sāk besīt tā skola un mācīšana — tas patīk, bet viss ir izbesījis.

Ko tu viņiem māci?

Man ir daudzkanālu ieraksta tehnoloģijas, džezistiem ir skaņas pamati — principā es izstāstu par pamatlietām, kas vajadzīgas, lai saslēgtu tehniku un kaut ko ar to darītu. Agrāk bija arī kurss par māsteringu — nebiju īpaši priecīgs to pasniegt, jo, manuprāt, es nebiju ļoti kompetents, lai tādu mācītu. Es to daru piecus gadus. Viss, protams, saistīts ar skaņu. Par džezistiem runājot — tas nonievelējās, es agrāk ņēmu un vedu viņus uz skaņu tehnikas noliktavu, pieņemsim, uz «3S». Bet, lai to izdarītu, man kādam jāpasaka paldies, es nopērku kādiem trīs džekiem «Jack Daniels», un par maniem sešiem eiro tur pat tas nesanāk, tāpēc es tērēju savu laiku, vēl papildus piemaksāju un neredzu tam nekādu jēgu. Agrāk «Sound Division» bija tādas meistarklases, bet tur nāca cilvēki, kuriem tas interesēja, tas bija ļoti īsā laikā, ļoti daudz informācijas, cilvēkiem interesē, samaksā naudu, noklausās, visi priecīgi, viss ir forši. Manuprāt, vispār mūsdienu izglītības modelis ir krietni mainījies. Nekur nav tā, ka ir jāmācās tas, kas tev pilnīgi nepatīk — tu mācies to, ko tu reāli gribi, ko tu māki, un to, kas tev ir reāli vērtīgs.

Tev šķiet, ka vajag turpināt ražot profesionāļus šajā jomā?

JVLMA ir tas uzstādījums, ka viņi ražo toņmeistarus, kas skaitās klasiskās mūzikas skaņu inženieris, producents. Līdz ar to tādiem cilvēkiem Latvijā 20 gadu šķērsgriezumā ir, manuprāt, maksimums četras vakances. Reālais darbs — ir jāstiepj kastes, jāsprauž vadi un jāapskaņo koncerti, kas ir popmūzika un tā tālāk. Protams, ka bezjēdzīgi.

Bet interese viņu vidū joprojām ir? Cik daudziem tā ir manāma?

Ja jau viņi iestājas, tad ir. Ir arī tādi, kas nenāk uz lekcijām — katrā gadījumā tie, kuriem ir interese, tiem visiem tagad jau ir darbs un viss ir forši.

Par vakancēm runājot — vai tu redzi būtisku atšķirību starp studijas ierakstu un dzīvo koncertu apskaņošanu?

Agrāk bija atšķirība; protams, arī šobrīd ir, bet nonievelējusies. Tiem cilvēkiem ir diezgan līdzīgas kvalifikācijas un pārklājas tik daudz lietas. Protams, ir nedaudz citādāk rakstīt studijā vai strādāt ar dzīvo koncertu, kur minūtes laikā var notikt jebkas, un tev jāpieņem lēmums, savukārt studijā vari sēdēt gadu un mēģināt kaut ko izdarīt. Bet objektīvi — vismaz zinot pāris ārzemju kolēģus, kuri agrāk strādāja tikai studijās, bet šobrīd strādā ar dzīviem koncertiem ļoti vienkārša iemesla dēļ — lai nopelnītu. Studijas ir kļuvušas daudz mazsvārīgākas, cilvēki ieraksta guļamistabās. Tāpēc bieži vien pat nav vajadzības — ir mazs softiņš ar pāris podziņām.

Ja tev pašam piedāvā par vienādu samaksu paņemt studijas ierakstu vai apskaņot dzīvo koncertu, ko izvēlēsies?

Es, protams, izvēlēšos koncertu. Soundcheck, pieņemsim, ir pulksten divos, tad koncerts ir, pieņemsim, astoņos, sanāk, ka jāpavada reāli piecas stundas. Studijā būtu jāpavada minimums desmit stundas, tad vēl viss jāuzliek un jānovācās, kopā ap 14 stundām — es viennozīmīgi izvēlētos koncertu. Jāstrādā ir mazāk.

Esi ilgu laiku bijis viens no visgrūtāk noķeramajiem cilvēkiem nozarē.

Tā līdz šim ir bijis, jo es pārāk daudz lietas uzņēmos. Laikam ejot, esmu nolēmis stingri mazāk darīt, tāpēc mēs arī šodien varējām satikties. Sakritis, ka šodien nav jāraksta nekas — bija viens vokālais ieraksts tikai. Kalendārs izskatās piecreiz tukšāks, nekā pirms tam.

Ko un pēc kādiem kritērijiem esi atfiltrējis?

Es laikam ar savu uzvedību esmu pazaudējis ļoti daudz klientu, kas vairs nenāk, iet pie maniem kolēģiem.

Kā notiek tava ierastā darba diena?

Nav tādas. Apskatos kalendārā un redzu, kas jādara. Gribētos teikt, ka es ceļos astoņos un skrienu, bet tā nav. Atvaļinājums laikam bijis vienreiz mūžā. Brīvdienu nav. Jaungada dienā atkrita koncerts, par ko man paziņoja divas dienas iepriekš, kas ir traki, citus piedāvājumus biju jau atteicis, un tad varēju pavadīt laiku ar meitu. To plānoju darīt arī rīt un parīt.

Tad šis dzīvesstils tomēr reizēm saiet kopā arī ar ģimenes dzīvi?

Tā izjūk. Mana ģimenes dzīve izjuka, es šķiros tieši šī iemesla dēļ: pārāk daudz strādāju un darīju visādas muļķības. Tā ir realitāte. Otram cilvēkam jābūt tādam, kurš to tolerē un tevi atbalsta, bet jebkuram droši vien vienā brīdī piegriežas. Daudz vienkāršāk ir celties astoņos, iet uz darbu deviņos, nākt mājās sešos, bet es diemžēl tā nevarētu. Nesanāk.

Atgriežoties pie ierakstiem: ar kādām atšķirībām esi sastapies, rakstot tieši džezmeņus?

Ja ir labs mūziķis, tad atšķirības nav. Īpatnības — džezisti nekad nespēlē ar metronomu, džezistiem vajadzīgas kādas īpašas lietas, ko tu reizēm nevari iedomāties, kāpēc tādas vajadzīgas, un nesaproti, vai tas ir adekvāti vai neadekvāti — vai tā ir profesionalitāte vai nezināšana. Par džezu es diemžēl nezinu tik daudz, bet domāju, ka daudzi piekritīs man, ka, kādu avangardu klausoties, nevar saprast, kur ir māksla un kur ir «bezpreģels».

Vai pašu mūziķu attieksme ir atšķirīga? Runājot par koncertu vai to pašu dienu studijā.

Manuprāt, Latvijā tieši džezistu nav. Pārsvarā tāds mūziķis daudzus žanrus pārbauda. Manuprāt, mūziķim jāmāk viss spēlēt. Man ir paveicies, ka man ir tāds draugs Artis Orubs un vēl pāris labi paziņas, kuri atvelk ārzemniekus arī — ir nācies rakstīt, un interesanti skatīties, ka viņi ir citādāki, nekā latvieši. Vienkāršāki. Galvenais, lai ir labs cilvēks un labs mūziķis.

Ar džeza mūziķi ir citādi, bet ar ārzemju popmūziku — tur ir atstrādāta sistēma: grupa, kurai ir bijis pre-production, producents ir noklausījies un jau izdomājis, kā būs, studijā tiek vienkārši fiksēts tas muzikālais materiāls. Ja vajag, izslēdzot gaismu, iededzinot sveces, un tas viss notiek raiti un bez stresa. Mūsu gadījumā parasti atnāk uz studiju un spēlē septiņas reizes, un nekas nepatīk, un viss ir slikti. Iemesls, manuprāt, tam ir vienkārši profesionalitāte. Tie, kas brauc no ārzemēm, zina, ko grib, un zina, kā to var sasniegt. Kā var ēst makaronus ar nazi un dakšu, ko? Var. Tikai nesanāk. Es, starp citu, nezināju par šādu vietu (mēs tiekamies «Kinfield»), nekad neesmu te bijis. Nekur neesmu bijis, izņemot studiju. Es neesmu sēdējis un ēdis sēžot, nezinu, cik ilgi. Es mēģinu to izbaudīt, tikai nesanāk, jo parasti jāēd ar karoti, nevis ar nazi.

VERY COOL PEOPLE

Cik bieži sanāk ierakstīt ar pirmo reizi?

Tos sauc par teikiem. Zini kā, to var palasīt arī literatūrā, bet skatās pēc pirmajām trīs reizēm: tur vai nu ir, vai nav. Pēc tam sākas muļļāšanās. Varbūt kādreiz ir gadījies, bet procentuāli pirmie trīs ir tie īstie.

Jā, es atceros savu pieredzi, rakstot albumu pie tevis, kur gribētos dažus brīžus izdomāt citādāk, izslīpēt un pārrakstīt, tomēr viens no mūsu mūziķiem aizbrauca mājās, tāpēc to vairs nevarējām. Tad bija ar pirmo teiku, bet gribētos varbūt pie dažiem vairāk piestrādāt.

Bet redz, kā sanāk — arī tev bija ieraksts Latvijā. Ok, ieraksts, viens aizskries tur, cits tur, un beigās tiek izjaukta iekšējā sajūta. Es zinu, kā ir, ja es paņemu koncertu un ātri vēl vienu haltūriņu. Beigās sanāk, ka gan koncerts nav labs, gan haltūriņa. Tā visbiežāk sanāk latviešu ierakstiem: atnāk grupa, un pēc brīža kāds ir aizgājis pie sievas, kāds ir aizgājis kaut ko citu izdarīt, pazūd vispār viss «vaibs». Tāpēc ārzemju džeki atbrauc uz šejieni un speciāli koncentrējas uz to, kas ir jādara.

Mūsu gadījumā viss vispār bija bēdīgi: viens aizgulējās par četrām stundām, otram bija veselības problēmas…

Tā nav tikai tev, tas notiek ļoti bieži! Kāds nav, kādam mēģis. Līdz ar to viss ieraksta process ir nonivelējies.

Cik ilgi mūziķi parasti gaida ieraksta rezultātus?

Parasti ir tā: ārzemnieki paņem uzreiz pēc ieraksta, tad paši miksē kaut kur citur. Foršāk ir miksēt pēc kāda brīža, lai nav uzreiz, lai ir galvā svaigs redzējums, jo, ja tu to dari uzreiz, tas tajā pašā klišejā iet.

Vai tev patīk miksēt pašam?

Jā, bet man objektīvi patīk akustiskāka mūzika, un tās mērķis ir, lai skan pēc iespējas patiesāk. Man tiešām nepatīk lietot daudz «autotune». Klausoties vecos ierakstus, šķiet, ka aranžējumi bija tik pareizi, ka skaņu inženierim bija tikai jāpiefiksē. Mūsdienās, protams, tā nav. Man patīk noaranžēta mūzika, kad ieraksta, un tā uzreiz jau skan riktīgi kruti, un tev tikai 5% jāpieliek, lai ir vēl labāk.

Kāds varētu būt pateicīgākais instruments studijas ierakstam?

Man visi patīk. Cowbells! (smejas) Visi instrumenti labi. Vairāk problēmu ir ar kontrabasu, jo tas rezonē gan telpā, gan pats instruments. Ļoti grūti, manuprāt, ir dabūt labu kontrabasa skaņu, tādu, kas patīk gan pašam, gan mūziķim.

Kādas ir kaitinošākās lietas ieraksta procesā?

Kad pēc astoņu stundu ieraksta vēl nav paēsts. Bieži ir tā, ka visi mūziķi ir paēduši, bet skaņu inženieris vēl nav ticis ēst, un tajā brīdī, kad viņš iedomājas to izdarīt, mūziķi saka — kā, mēs taču jau paēdām.

Vai ar tevi notikuši kādi interesanti atgādījumi ieraksta procesā?

Protams, pāris reizes esmu aizmidzis ierakstā. Pamodos tikai tad, kad mūziķi bija ienākuši režijā un jau modināja mani. Tā bijis daudzas reizes, jo agrāk, lai taupītu līdzekļus, rakstīja, arī naktī. Miljons visādu citu sviestu, ko es nevaru atcerēties — kola uz pults uzlieta, faili pazaudēti. Bija kaut kāds starptautisks orķestris ar 40 cilvēkiem, un pilnīgi visi saindējās. Tad «Sound Division» visas tualetes visu laiku bija pilnas, un arī koncerts viņiem nākamajā dienā bija tāds, ka lielāko daļu diriģents bija nevis uz skatuves vai pie savas nošu pults, bet tualetē.

Šausmas! Un kā tavā dzīvē parādījās un notika darbs ar filmām?

Ļoti dabīgi — ja klientam vajag uztaisīt skaņu filmām, taisīju skaņu filmām. Agrāk, manuprāt, filmām ļoti specifiski taisīja skaņu, ar pirkstiņiem, ar citām metodēm replicēja to, kas skan. Mūsdienās diemžēl tā gandrīz nenotiek — visu to dara skaņu inženieris, kurš saliek semplus. Filmās ir daudz celiņu, daudz automatizācijas un daudz efektu. Man patīk tas, ka filmās var darīt jebko: ja ir bilde, tad tai ir viena nozīme, bet, ja ir bilde ar skaņu, tad tā sajūta var būt pilnīgi cita. Tev ir iespēja to mainīt. Ja rāda kapus, tad ir grūti likt klāt priecīgu mūziku, bet var darīt to, un tad tas kadrs kardināli izmainās.

Vai tu kaut kādā veidā šķiro mūziķus, kuri tevi atrod, piesakās? Vai ir sanācis kādam atteikt?

Tā ir lieta, ko es mēģinu iemācīties: pateikt nē. Man tas, cerams, sāk sanākt. Ir dažreiz klienti, kas ir problemātiski — tu jau telefona sarunā jūti, ka jums nav nekā kopīga, būs grūti sastrādāties. Tu sajūti to klientu, pasaki viņam nē, iedod alternatīvu. Pēc tam tas, kam tu esi iedevis, uzzvana tev un saka — kāds idiots, ko tu man esi iedevis. Otrā ir, protams, finansiālā puse — ja tu redzi, ka tā mūzika ir nenormāli forša, es agrāk daudz ko esmu darījis arī vispār par velti. Naktīs strādājot. Laikam ejot, to dara mazāk, bet arī — ja ir kaut kas labs, nav nekas pret to darīt idejas vārdā kā labdarību. Pilnīgi vienalga, ja ir jēga un motivācija.

Un, ja tu redzi, ka esi ļoti noslogots, bet pie tevis nāk un lūdz sadarboties — vai ir kāds maģiskais vārds, kas jāpasaka, lai tu uzreiz piekristu?

Nē, nebūs. Es reizēm piekrītu pastrādāt arī divos naktī līdz četriem no rīta, ja ļoti vajag, bet saprotu, ka vairs nespēju to fiziski izdarīt, līdz ar to cieš viss pārējais. Ģimene, darba kvalitāte.

Vai tu kaut ko klausies arī ārpus darba?

Mašīnā skan vai nu Latvijas Radio 3, vai arī BBC. Es šodien tieši gāju ar lielajām austiņām, izdzirdēju jocīgu «Kings of Leon» dziesmu — tur bija jocīgi ģitāra kreisajā pusē — tas radīja manī interesi, tāpēc es uzliku lielās austiņas un gāju ar tām. Tad man likās, ka uz mani točno visi skatās, jo tās ausis ir diezgan milzīgas. Es agrāk mēģināju klausīties katru mēnesi chart’us – pop-rock Anglijas, Amerikas, Vācijas. Diemžēl jau pāris gadus es to nevaru noklausīties, tā mūzika ļoti nepatīk. Bet es starp citu Jaunajā gadā nodomāju, ka jāsāk atkal klausīties. Meitas kompānijā bija daudz jaunieši, un viņi parādīja visu, ko viņi klausās — tā mūzika, manuprāt, ir pretīga, tur bija pārsvarā divi vārdi, «lasagna» un «bitch», divi akordi, bet skatījumi «Youtube» ir miljards. Var nopūsties, bet jābūt lietas kursā.

Vai ir gadījies arī tā, ka tu kaut ko dzirdi, ļoti patīk muzikālais materiāls, bet nepatīk ieraksts?

Godīgi sakot, man liekas, ka dziesma un mūzika ir svarīgāka par to, kā tas ir ierakstīts. Es pirms pāris nedēļām gāju pa Vecrīgu, bija izdzerti divi ali, un dzirdēju vienu ielu muzikantu, man ļoti patika. Pienācu klāt, teicu — čau, es tevi par velti ierakstīšu. Es agrāk domāju tehniskāk un tur bija svarīgāka skaņa, bet tagad paanalizēju — bez variantiem, mūzika un izpildījums ir svarīgāki. Tehniski var fiksēt to lentē, diskā, uz vaska krītiņa, vienalga.

Instrumentālais vai vokālais? Kāda ir tava attieksme pret vārdiem?

Man ļoti patīk, kad dzied, izņemot klasisko mūziku. Ja dzied klasiskajā mūzikā, es izslēdzu vai neklausos, nezinu, kāpēc, bet man nelīmējas kopā. Man klasiskā mūzika viennozīmīgi patīk instrumentāla, savukārt citos žanros patīk vokāls.

Un runājot par pašiem mūziķiem: ja mēs atstājam malā eksportam gatavus profesionāļus, bet paņemam jebkādu garāžas grupu, kura nesen sāka, ietrenējās un tagad domā, ka var. Kurā brīdī tu piekrīti, ka tagad viņi ir gatavi arī ierakstīt?

Es domāju, ka ir diezgan daudz vēsturisku piemēru, kad tie cilvēki galīgi nebija gatavi iet rakstīt, viņi ir neprofesionāli, bet viņu dziesmas klausās visi. Viens no piemēriem ir grupa «Nirvana». Protams, ja nevar tikt dziesmai līdz beigām, tad nav jēgas iet uz studiju, bet, ja ir pietiekams darbs un finansējums, arī tādu dziesmu var uztaisīt par superklausāmu. Bija viens džeks, kuram bija studija otrajā stāvā, un, ja grupa viņam nepatika un nemācēja nospēlēt, viņš vienkārši viņus izmeta pa trepēm ārā. Viņam bija psiholoģiskās problēmas. Tas atkarīgs tikai no cilvēka, kas strādā. Ja skaņu inženierim klāt ir producents, vispār jātur mute — es bieži vien no smiekliem pie pults raustos, kamēr tā meitene vai puisis mēģina dziedāt. Bet vienkārši jāsmaida un jāiet uz priekšu.

Ceru, ka mūsu gadījums nebija viens no tiem!

Artim ir vispār savādāks skatījums, un tas ir forši, jo tas atsvaidzina. Es arī bieži vien nesaprotu, vai tas ir joks, vai tiešām māksla, bet okei — es labāk turu muti. Es kvalitatīvi ierakstu signālu un izdaru to, kas man ir jādara. Tāpēc industrijā arī vēsturiski bija skaņu inženieris, producents, līdz ar to viens ir atbildīgs par tehnisko kvalitāti, otrs ir atbildīgs par visu. Tad nav ne kašķu, nekā, katrs dara savu lietu. Mūsdienās tu pats sevi raksti, pats sevi producē, kas, droši vien, arī ir ok. Katrā gadījumā es pats sev māju nebūvētu, es izvēlētos meistaru.

Sapratu, ka tu neesi fans skaņas apstrādei.

Protams, izmantoju arī vienu — kad sākās «ProTools» un Tālis Timrots, kas ir gadus desmit vecāks par mani, viņš to nemācēja. Bet es viņam tikai šo konkrēto lietu veicu, piemēram. Nevaru teikt, ka man tas nepatīk, bet bieži vien es tam neredzu jēgu, tas liekas banāli. Īstenībā tā sanāk melošana. Bet mūsdienās visi melo, arī mūzika. Tas nekas, ka tu nevari nodziedāt — ja tev ir nauda, tu vari jebko.

Foto no I. Ozola personīgā arhīva

Ivara Ozola Jaunā gada apņemšanās?

Es neko neapņemos. Nav. Es vakar klausījos podkāstu ar vienu superīgu skaņu inženieri, producentu, bītmeikeru, viņam ir trīs «Grammy», viss ir forši. Viņam uzdeva šo pašu jautājumu. Forši ir apņemties, kad tu arī kaut ko reāli izdari. Galvā man ir miljon apņemšanos, bet realizējas 1% no tām. Es ceru, ka pēc desmit gadiem būšu atradis kaut ko, kas manī rāda mieru. Šī profesija ir riktīgi superīga, man tāpatīk, bet ir tik daudz sadzīvisku lietu, kas jārisina, ka gribas kaut ko nedaudz pamainīt. Varbūt kļūstu vecāks, bet gribas arī nedaudz stabilitātes.