Deviņi plus divi džezīgie pretendenti uz Zeltu

«Zelta Mikrofons» no mūzikas žurnālista skatpunkta — mēģinājumi, rezultāti un personīgais viedoklis

Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu, pēdējos gados dēvētu par «Zelta Mikrofonu», pasniegšana jau trešo gadu desmitu izraisa diskusijas gandrīz visās pašmāju mūzikas skatuves sfērās. Džezs nav izņēmums. Arī šā gada 12. februārī notikušās apbalvošanas džeza kategorijas nominantu saraksts raisīja pārdomas. Un pamatā pozitīvas.

Lai viss būtu precīzi, uzreiz jāatzīmē, ka džeza kategorijas nosaukums jau ne pirmo gadu ir nedaudz garāks. Ierasti tam tiek piekabināts klāt vārds «blūzs», jo citur gluži vienkārši nav kur ievietot «Latvian Blues Band» kārtējo izdoto albumu. Šoreiz nosaukums pagarinājies vēl vairāk — tam pievienots arī vārds «soul», kas noticis par godu Kristīnes Prauliņas solodebijas minialbumam. Pārējie deviņi iesniegtie tik tiešām ir džeza albumi. Tiesa, no dažādiem žanra galiem, sākot ar liegu bigbenda svingošanu un beidzot ar mūsdienīgu avangarda skanējumu.

Jāatzīst, ka visi vienpadsmit pērnā gada labākā džeza, blūza vai soul mūzikas albuma kategorijā iesniegtie ieraksti ir noklausīšanās vērti. Pat neskatoties uz to, ka «Latvian Blues Band» šoreiz piedāvā savu līdz šim vājāko ierakstu, kas gluži vienkārši tapis vēl 2017. gada Rīgas pilsētas svētku koncerta laikā un neizklausās diez ko kvalitatīvi, lai arī gala rezultāts māsterēts aiz okeāna. Un neskatoties uz to, ka Kristīne Prauliņa tik ļoti gribēja izdot savas četras oriģināldziesmas, ka nespēja sagaidīt pilnmetrāžas albumu, kā rezultātā rodas nepabeigtības sajūta iespējams tiešām gaumīgai konceptuālajai platei.

Abi kategorijas nosaukuma pagarinātāji gan palika aiz fināla piecnieka, kā rezultātā šo itin mierīgi tik tiešām varēja dēvēt vienkārši par gada labākā dzeža albuma kategoriju. Aiz fināla piecnieka palika arī Kristīnes, Raimonda Paula un Latvijas Radio bigbenda kopdarbs «Kontrasti», kas patiesībā bija diezgan liels pārsteigums kaut vai tādēļ, ka Raimonds Pauls nemēdz palikt aiz strīpas pat tajos gadījumos, kad nominēts deju mūzikas kategorijā. Iespējams, ka viegli šūpojoša estrādes žanra dziesmas ar Guntara Rača vārdiem nebija gluži tas, ko žūrija uzskatīja par fināla piecnieka cienīgu programmu džeza kategorijā.

Interesanti, ka Kristīne Prauliņa netika līdz gala nominantu sarakstam ar veseliem trim (!) ierakstiem, jo piedalījās arī «Snowman’s Express» albumā kopā ar Ralfu Eilandu un džezfanka brigādi «Very Cool People». Nevienā no trim gadījumiem tā noteikti nav pašas Kristīnes vaina. Ja «A Warmer October» visticamāk netika piecniekā savas niecīgās metrāžas dēļ un bigbenda «Kontrastu» gadījumā nenostrādāja vieglās estrādes mūzikas mantojuma atskaņas, tad «Sniegavīra ekspresis» visticamāk aiztrauca garām tieši savas tematikas dēļ. Ziemassvētku albumiem gada griezumā ir īss mūžs. Tiesa, ar lielu cerību kļūt par ilgdzīvotājiem, jo svētki taču atkārtojas vēl un vēlreiz. Īpaši gribas uzteikt lielisko albuma oriģināldziesmu «St. James», kas veltīta soul mūzikas krusttēvam Džeimsam Braunam un ko par labu atzina pat BBC Radio 6, nospēlējot latviešu radīto jaundarbu savā Ziemassvētku programmā. Skatoties šā gada «Zelta mikrofona» griezumā, šis albums pilnīgi iespējams būtu iekļuvis labāko bērniem domāto mūzikas ierakstu kategorijas fināla piecniekā.

Ārpus džeza kategorijas TOP 5 palika arī jaunās dziedātājas Artas Jēkabsones kopā ar ārzemju kolēģiem 2017. gadā Montrē tapušais debijas albums «Light». Tik tiešām viegls, gaisīgs ieraksts, kam Latvijas žūrijas skatījumā iespējams pietrūka savas odziņas. Visticamāk, ka Artai viss vēl priekšā arī dzimtenē un par viņu noteikti vēl dzirdēsim nākotnē, jo viņa tomēr ir un paliek mūsējā, lai arī darbojas ārpus Latvijas.

Visbeidzot ārpus piecnieka palika arī pašmāju džeza, blūza un nedaudz arī indie roka apvienība «The Coco’nuts» ar savu otro pilnmetrāžas albumu «No Other Way Out». Interesanti, ka galvenās vokālistes Marijas Bročas balss brīžiem diezgan izteikti atgādina jau daudz pieminētās Kristīnes Prauliņas vokālu. Iespējams, latviešiem gluži vienkārši patīk šāds džeza vokāla tembrs. Kopumā šis albums ir spēcīgs darbs, taču drīzāk iezīmē nākotnes gaidas un potenciālu. Līdz galam nepārliecina skaņas kopējā kvalitāte un tāds kā koncentrēšanās zudums. Pēcgaršā paliek sajūta, ka «The Coco’nuts» var skanēt labāk, jaudīgāk un fokusētāk, tajā pašā laikā saglabājot savu jau gana izkopto laiskuma piegaršu.

Par izdaudzināto fināla piecnieku. Neliels pārsteigums vismaz šā raksta autoram bija «Xylem Trio» un Nato Metonidzes albuma iekļūšana tajā. Kā jau liecina nosaukums «Round Giya Kancheli», tas veltīts leģendārā gruzīnu komponista daiļradei. Jāatgādina, ka 2010. gadā Riharda Zaļupes, Oskara Petrauska un Raimonda Petrauska trio jau radīja veltījuma albumu Kančeli un tas pat ieguva šo pašu gada balvu.

Tiesa, instrumentālās, filmu vai teātra mūzikas albuma kategorijā, kur tam patiesībā iederētos būt arī šoreiz. Problēma tikai tāda, ka minētās vietā izveidota nedaudz citas ievirzes kategorija — instrumentālās vai starpžanru mūzikas albuma. Taču, ņemot vērā Kančeli ausīmdzirdamo noslieci uz gruzīnu tautas mūzikas pusi un Gruzijas dīvas Nato Metonidzes gana autentisko dziedājumu, plate iederētos arī šajā jaunajā kategorijā. Iekļūšana džeza piecniekā gan liecina, ka gluži garām aizšauts nav.

Vispār visas šīs replikas nenozīmē akmentiņu mešanu žūrijas lauciņā. Pats jau gadus divdesmit esmu gada balvu žūrijas sastāvā un zinu, cik patiesībā sarežģīts un pamatīgu iedziļināšanos prasošs ir šis darbs, sākot jau ar balvai iesniegto ierakstu sadalīšanu pa kategorijām un to nosaukumu pielāgošanu konkrētā gada ierakstu birumam, kas neizbēgami nozīmē arī vairāku stilu apvienošanu pretendentu trūkuma dēļ.

Pārsteigums bija arī starpdisciplinārā albuma «17» iekļūšana fināla piecniekā. Nekādi nenoniecinot šā trilingvālā dzejas un džeza sadraudzības projekta «Klausies. Слушай. Listen» idejiskās kvalitātes, šis tomēr nešķiet līdz galam mākslinieciski nostrādāts albums, lai arī tam viennozīmīgi piemīt sava odziņa. Un paliela daļa oriģinalitātes vismaz Latvijas mērogā jau nu noteikti. Atsevišķi Aleksandras Lines sarakstītā un arī ierunātā dzeja uzrunā, kā jau patiešām baudāmai mūsdienu dzejai pienākas. Arī Toma Rudzinska, Toma Mikāla un Arta Oruba iespēlētajam pavadījumam it kā nav, kur piesieties. Tomēr nepamet sajūta, ka abas galvenās komponentes vajadzētu salīmēt kopā kaut kā nedaudz citādāk. Šim noteikti būs turpinājums, un to būs interesanti sagaidīt.

Visbeidzot par manis paša TOP 3, kas, kā noprotams, iekļuvis arī gada balvas fināla piecniekā un viens no tā dalībniekiem beigu beigās arī uzvarējis. Pērn pamatīgi iepriecināja projekta «Jazzatomy» disks «Colors of Summer», kurā saklausāmas vairākas izteiktas mūsdienu džeza iezīmes — plašums skanējumā, ne mazāk plaša instrumentācija, mākslinieciska nesteidzība un muzikālais plūdums, kas ievelk savā pasaulē. Šis būtībā ir muzikāli smalks vokālistes Evilenas Protektores un pianista Artjoma Sarvi oriģinālkopdarbs, kurā pārdomāti iesaistīti vēl 11 mākslinieki. Šāda veida džezs šobrīd ir modē arī uz lielās pasaules skatuves, tādēļ vien prieks, ka spējam sekot tendencēm uzreiz, nevis ar piecu gadu nobīdi. Tiesa, pavisam precīzam modīgajam «firmas» skanējumam atliktu vēl pieaicināt talkā afrikāņu, ne dienvidamerikāņu perkusionistu un reperi.

Priecē arī izteikti avangardiskā brīvās domas lidojuma projekta «KlusiKlusi» atrašanās finiša piecniekā. «KlusiKlusi», kā zināms, ir jau otrais izdevums izdevniecības «Jersika Records» analogā ieraksta sērijā, kas seko Toma Rudzinska kvarteta dzīvā ieraksta studijas albumam «Locomotion!». «KlusiKlusi» arī ir džezmeņu — Kaspara Kurdeko, Rūdolfa Macata un Kaspara Vizuļa — dzīvā ierakstā tapis albums, taču tradicionālu džeza formu šoreiz ir krietni mazāk, lai neteiktu, ka nav vispār. Ir izaugusi jauna, jaudīga Latvijas džezmeņu paaudze, ko spilgti pārstāv jau minētie un vēl citi mūziķi. Un ir tikai loģiski, ka katrs meklē savu atšķirīgo rokrakstu, metas eksperimentos un steidz pārsteigt klausītājus un varbūt arī pats sevi. Sitaminstrumentu pārzinātājs Kurdeko, taustiņu meistars Macats un ģitāru/elektronikas sintēzes ķīmiķis Vizulis šajā platē piedāvā skaņu ceļojumu savā mūziķu apziņā, kas atstāta brīvā vaļā un lēnām, bet droši dodas uz priekšu. Šo ierakstu gan izbaudīs tie, kam gribēsies iedziļināties un izbaudīt, jo mūsdienu fast food komunikācijas laikmetā, protams, ir viegli arī paskriet garām un ķert nākamo un aiznākamo ātro baudījumu.

Galu galā — uzvarētāji. Pelnīti. Saksofonista Kārļa Auziņa, ģitārista Matīsa Čudara un bundzinieka Ivara Arutjunjana kopalbums «Baltic» nu jau kārtējo reizi apliecina, ka ir izaugusi jauna un spēcīga latviešu džeza paaudze. Šo trīs džezmeņu apvienību raksturo cieša savstarpējā grūva izjūta, kas uzskatāmi dzirdama jau ar pirmajām «Baltic» taktīm. Deviņskaņdarbu albumu ievadošais Kārļa vēstījums «The Message» patiesi iegrūvo, taču attīstoties piedāvā ne gluži fankmūzikas ballīti. Viņš un Matīss katrs dodas brīvā muzikālajā peldējumā, kas turpina stabili balstīties uz patiesībā nebūt ne tik vienkāršās ritma struktūras. Ievadskaņdarbs lieliski raksturo visu albumu. Arī atlikušajās vairāk kā 40 minūtēs garlaicīgi nav ne mirkli, turklāt, netipiski daudziem citiem džeza un arī nedžeza ierakstiem, disks «Baltic» savus krāšņākos mirkļus atklāj ne uzreiz un uzņem muzikālos apgriezienus nesteidzīgi. Interesanti, ka arī šo ierakstu ierakstījis un miksējis skaņu inženieris un producents Gatis Zaķis, kurš ir jau gandrīz neatņemama visu labāko jauno pašmāju ierakstu sastāvdaļa. Ne ko pielikt, ne atņemt. Šādi izklausās 2018. gada džezs tajā nozarē strauji augošajā reģionā, ko sauc par Baltiju. Precīzāk — tās atturīgi, tomēr grūvīgi pukstošajā sirdī Latvijā.

Rezumējums — Latvijas džeza vide strauji attīstās gan kvalitātē, gan kvantitātē, gan dažādībā. Ļoti gribētos no šīs attīstības sagaidīt arī unikāla Latvijas mūsdienu džeza iezīmes, kura pirmās aprises jau ir vērojamas augstāk minētajos albumos.

Piebilde – rakstā izmantoti fragmenti no paša autora recenzijām interneta portālā DELFI.