Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Baltijas džeza vēsmas Minhenē


Jānis Rubiks

Atskats uz pirmo Baltijas valstīm veltīto džeza festivālu Vācijā

Argo Valsa uzstāšanās, Marcus Scrhöpfer Fotografie

Pagājušais gads bija ļoti nozīmīgs un kultūras notikumiem bagāts visām trim Baltijas valstīm. Lielās simtgades svinības, neskaitāmi koncerti un daudz dažādu kultūras pasākumu — tas viss bez mitas priecēja un piepildīja Baltijas iedzīvotāju ikdienu visa gada garumā. Taču lielais svētku vēriens neapstājās tikai pie valstu ģeogrāfiskajām robežām. Tas atbalsojās visapkārt pasaulei un it īpaši to cilvēku sirdīs, kam ar šo reģionu saistās siltas atmiņas. Pateicoties šādai lietu kārtībai, Vācijas kultūras metropolē Minhenē 2018. gadā piedzima jauns, lolots un tieši Baltijas valstīm veltīts džeza un radošās mūzikas festivāls — «Baltic Breeze».

Festivāla idejas autori un realizētāji ir jaunie un talantīgie vācu džeza mūziķi Kilians Sladeks un Florians Štīrštorfers. Kiliana saikne ar Baltiju aizsākās 2015. gadā, kad viņš nolēma gadu no savām «Erasmus» apmaiņas studijām pavadīt tieši Rīgā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Šajā laikā aizsākās daudz jaunu draudzību un sadarbību gan ar Latvijas, gan Lietuvas un Igaunijas džeza kopienas pārstāvjiem, kas dažus gadus vēlāk apvienojumā ar iedvesmas lidojumu un smagu, nesavtīgu darbu rezultējās šī tematiskā un oriģinālā festivālā piedzimšanā. Pārstāvēt Latijvas radošās mūzikas skatuvi šajā festivālā uzaicināti tikām mēs — «Equanimity Trio» šādā sastāvā: Jānis Rubiks (kontrabass), Edgars Cīrulis (klavieres), Jānis Jaunalksnis (sitaminstrumenti).

«Baltic Breeze» festivāls norisinājās no 8. līdz 10. decembrim un tā centrālais notikums bija gala koncerts Minhenes kultūras centrā «Gasteig». Šī centra moto — «Surrounded by culture» (tulk. — kultūras ieskauts) — precīzi atspoguļojas tā apkārtējā vidē un nerimstošajā kustībā: «Gasteig» ir vieta, kur vienkopus mājo Minhenes Filharmonijas orķestris, Mūzikas un Mākslas universitāte, pilsētas centrālā bibliotēka, vairākas koncertu un perfromanču zāles un daudzas citas kultūras dzīves neatņemamas sastāvdaļas. Baltijas festivālam bija atvēlēta «Black Box Theatre» zāle ar, manuprāt, ļoti piemērotu formātu radošās mūzikas koncertiem — kompakta telpa (klausītājs un mākslinieks atrodas pavisam tuvu viens otram) ar patīkamu, sausu akustiku un 250 sēdvietu ietilpību.

Mūsu reiss Minhenes lidostā ieradās 8. decembra rītā. Uzreiz jāpiebilst, ka mūs sagaidīja visnotaļ patīkama laikapstākļu maiņa — no dziļas ziemas bijām atlidojuši uz pavasari. Kamēr Rīgā bija divi grādi zem nulles un trakoja sniegputenis, Minhenē spīdēja viegla saulīte, gaisā virmoja +8 grādi un pūta pavasarīgs vējiņš. Šķiet, ka «Baltijas vēsma» bija apsteigusi pašu Baltiju.

Equanimity Trio, foto: Marcus Scrhöpfer Fotografie

Lidostā mūs laipni sagaidījā pats Kilians un jāatzīmē, ka viņš mums pakaļ bija ieradies ar sponsoru nodrošinātu, pavisam svaigu un stilīgu apvidus auto. Uzreiz bija noprotams, cik liels un nopietns darbs ieguldīts festivāla gatavošanā un atbalstītāju piesaistē (to sapratīs ikviens, kurš kaut reizi mēģinājis piesaistīt sponsorus kādam kultūras pasākumam, un nemaz nerunāsim par auto dīlera piesaisti!). Var droši teikt, ka, rīkojot festivālu pirmo reizi, puišiem šis aspekts bija izdevies ar uzviju, jo papildus vairākiem nozīmīgiem sponsoriem festivālu atbalstīja arī visu Baltijas valstu vēstniecības. Kā vēlāk atklāja Kilians, tad viņš un Florians pie organizēšanas darbiem strādājuši vairāk kā gadu pirms paša pasākuma.

Turpmākais pirmās dienas plāns bija izveidots tā, lai mūsu trio sagaidītu patīkama aklimatizācija festivāla vidē. Vispirms — bagātīgas pusdienas «Gasteig» kompleksa restorānā (organizatori lieliski rūpējās arī par mūsu vēderu labsajūtu!). Pēc tām sekoja iespēja izmantot universitātes daļā esošās mēģinājumu telpas. Un, visbeidzot, vakars noslēdzās ar nelielu oficiālu pieņemšanu par godu festivāla atklāšanai. Tajā mēs beidzot satikāmies ar mūsu brāļu zemes pārstāvošajiem mūziķiem — ģitāristu un solomākslinieku Argo Valsu (Igaunija) un multiinstrumentālistu Sauļu Petreiki (Lietuva), kurš bija ieradies kopā ar savu etnodžeza grupu. Bija patīkami šo cilvēku vidū negaidīti satikt pazīstamus un jau citos koncertos vai festivālos iepazītos cilvēkus — netiešs atgādinājums par to, ka Baltijas mūziķu komūna ir vienots un kopīgi augošs organisms. Un, protams, prieks un pagodinājums bija arī tikšanās ar Minhenes latviešu kultūras biedrības «Namejs» prezidenti Lailu Dambekalnu.

Nākamā diena mums iesākās ar brīvu rītu cēlienu, kuru izmantojām, lai dotos nelielā pastaigā pa pilsētu. Lai arī no sniega Minhenē nebija ne miņas, gaisā virmoja tuvojošais Ziemassvētku bums un vecpilsētas ielas bija pārpildītas ar tūristu pūļiem un raibām karstvīna, mandeļu un visdažādāko suvenīru bodītēm.

Pēcpusdienā devāmies uz atpkaļ uz «Gasteig» kompleksu, lai veiktu skaņas mēģinājumu, neilgi pēc kura tad arī sekoja festivāla centrālais notikums — visu mākslinieku koncerts.

Pirms koncerta gaisā valdīja patīkama, elektrizēta atmosfērā, zāle bija pilnībā piepildīta ar labu mūziku alsktošiem klausītājiem un, gaismām satumstot, vakars varēja sākties. Koncertu vadīja un ar dalībniekiem iepazīstināja vietējās radiostacijas «Bayerische Rundfunk-Klassik» mūzikas raidījumu redaktors un džeza žurnālists Džīno Taners.

Kā pirmais uz skatuves kāpa igauņu solomākslinieks Argo Valss. Viņa uzstāšanās centrālie elementi bija elektriskā ģitāra, pamatīga efektu pedēļu un lūperu ķēde skatuves priekšā, trīs dažādi ģitāras pastiprinātāji un mūziku papildinošs LED gaismu šovs (māksliniekam līdzi bija arī savs gaismotājs). Viņa performanci caurstrāvoja elementi no visdažādākajām pasaulēm — elektroniskās mūzikas skaņas efekti, spēcīgi roka, postroka ritmi un līdz pārpasaulīgam skanējumam modificēti ģitāras tembri. Publika viņu uzņēma ar lielu patiku un ovācijām.

Pēc Argo bija pienākusi mūsu kārta kāpt uz skatuves. Sekojot nelielai tehniskajai pārbuvei un īsam moderatora pieteikumam, mums tika dota zaļā gaisma.

Ar lielu prieku un pamatīgu, iekšēji dusošu enerģijas lādiņu, kas tā vien prasījās pēc kārtīgas muzikālas izlādes, mūsu trio ieņēma skatuves dēļus. Bez liekiem ievadvārdiem, mēs burtiski ar lēcienu devāmies pirmajā skaņdarbā — Edgara Cīruļa enerģiskajā spēka dziesmā «Three’s a crowd». Varēja just, ka visos trio dalībniekos dega aizrautīga vēlme dot savu labāko un patiesāko muzikālo sniegumu šajā īpašajā Baltijas vakarā un kā secinājām — publika jau bija lieliski iesildīta un nežēloja savu atbalstu un sirsnīgos aplausus.

Mums atvēlēto koncerta daļu, kas sastāvēja no Edgara un manām oriģinālkompozīcījām, bijām izveidojuši ar iekšēju muzikālu dramaturģiju, lai klausītājiem tā būtu nemitīgi saistoša. Centāmies nodot gan aizrautīgas trio improvizācijas, gan mūsu tautai piemītošu melnaholisko noti un, jāsaka godīgi, jutām lielu saviļņojumu un pateicību no zāles teju pēc katra skaņdarba. Jāuzteic arī festivālā tehniskā puse — gaismas un skaņas nodrošinājums bija ļoti labā līmenī un lika mums uz skatuves justies ērti.

Pēc uzstāšanās nodevām skatuvi mūsu brāļiem lietuviešiem — Sauļum Petreikam un viņa etnodžeza/pasaules mūzikas grupai, kuras sastāvā bija ģitārists un solista brālis Donāts Petreikis, bundzinieks Augusts Barons, kontrabasists Mariušs Prašņevskis (Polija) un vijoles virtuozs Vitauts Mikeļūns.

Šīs grupas uzstāšanos man bija iespēja noskatīties gandrīz pilnā garumā un tā pārsteidza mani absolūti nesagatavotu. Sauļus ir fenomenāls multiinstrumentālists, kurš dzied un spēlē visdažādākos metāla, koka, etniskos un vēl veselu lērumu neskaitāmu pūšamo instrumentu no visas pasaules. Patiešām nepaguvu saskaitīt, cik instrumentu atrodas viņa inventārā, jo katrā skaņdarbā tika izmantots vismaz viens vai vairāki jauni — trompete, duduks, āža rags, persiešu flauta, ēģiptiešu flauta — tie ir tikai daži, kurus atceros.

Grupas skanējums bija spēcīgs, tembrāli ļoti bagatīgs un ārkārtīgi aizraujošs. Viņu komponētā mūzika ietvēra sevī teju visas pasaules muzikālās tradīcījas — lietuviešu tautas dziesmas, balkānu dejas, kaukāzu tautām raksturīgo rīkles dziedāšanu, reibinošas, čigāniskas vijoles pasāžas un daudz ko citu.

Sauļus Petreikis ar grupu, Marcus Scrhöpfer Fotografie

Un, visbeidzot, vakaru noslēdza kāds īpašs notikums — šim festivālam par godu sarakstītas, pilnīgi svaiga kompozīcījas «The Baltic Suite» pirmatksaņojums, kuru izpildīja vietējais Minhenes kolektīvs «Jazzrausch Bigband» un viesis, tikko minētais solists — Sauļus Petreikis. Šīs kompozīcijas autors tika atlasīts konkursa kārtībā jau vairākus mēnešus pirms festivāla, un tas bija jaunais vācu džeza komponists Vinsents Eberle. Skaņdarbs bija veidots kā trīsdaļīga svīta, katrai daļai simboliski reprezentējot vienu no Baltijas valstīm. Daudzkrāsana, mūsdienīga un meistarīgi izpildīta izskanēja Baltijas svīta, noslēdzot pirmo «Baltic Breeze» festivālu. Pēc koncerta visi iesaistītie bija aicināti uz neoficiālo daļu, kurā valdīja pacilāta gaisotne, sirsnīgas sarunas un liels prieks par pirmo un veiksmīgo mūsu valstu trijotnei veltīto džeza festivālu.

Nākamajā dienā, kad bija pienācis laiks doties uz lidostu, pieķēru sevi domājam, cik brīnišķīgi un reizē grūti aptverami, ka dzimis šāds jauns kultūras tilts. Baltijas valstīm tas paver iespēju prezentēt savus māksliniekus aizvien augošai audtiorijai, stiprināt starpkultūru sakurus un gluži vienkārši atkal atgādina par to, ka mums ir iemesls būt lepniem par sevi un savu reģionu.

Lai šis festivāls ieraudzītu dienas gaismu, Kilians Sladeks un Florians Štīrštorfers patiešām paveica milzīgu, nesavtīgu, mīlestības pilnu, negulētām naktīm un e-pastu kalniem pārpildītu darbu, un viņi ir šī notikuma patiesie varoņi. Viņu entuziasms, kā izrādījās, ir neremdināms — pavadot mūs uz lidostu, Kilians atklāja, ka jau nākamajā dienā (!) viņam jādodas uz tikšanos, lai lemtu par nākamā gada festivāla norisi. Saku viņiem milzīgu un sirsnīgu paldies par šo skaisto, lielo darbu!

Noslēgumā es vēlos dalīties ar kādu patiesi jauku Kiliana citātu. Nesenā e-pastu sarakstē es viņam vaicāju, kas bija tas, kas patiešām mudināja īstenot visu šo grandiozo ideju. Un, lūk, viņa atbilde: «Es nolēmu rīkot šo festivālu, jo vēlējos dot kaut ko atpakaļ Baltijas valstīm un to kultūrām, it īpaši Latvijai, par lielisko uzņemšanu un laiku, ko es pavadīju savās apmaiņas studijās Rīgā. Patiešām novērtēju vietējo mūzikas kultūru un attieksmi pret mūziku, ar kādu es tur saskāros. Baltijas cilvēku laipnība un radošums ir pieredze, kuru vēlos nodot Minhenei un pat visai Vācijai. Un mani personīgi ļoti iedvesmoja Evilenas [Protektores] un Aleksandras [Lines] darbi — tas, kā jauni cilvēki var rīkot pasākumus, festivālus un nest pozitīvu pienesumu visai kultūras dzīvei. Arī Florianam bija līdzīgi iespaidi pēc Baltijas valstu apmeklējuma, un tapēc mēs nolēmām kopīgi radīt ko jaunu un tik īpašu kā festivālu «Baltic Breeze».