Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Vieta ir svarīga, bet cilvēki ir svarīgāki


Evilena Protektore

Kalni, diktatūra, ceļojumi, andergraunds un ceļš līdz džezam sarunā ar čīliešu perkusionistu Migelu Džiraldi

Elana Bazaly

Mēs šajā numurā ļoti daudz uzmanības pievēršam latviešu mūziķiem, kas savā dzimtenē vairs nedzīvo, bet tajā pašā laikā mums Rīgā jau desmit gadu dzīvo mūziķis, kurš reprezentē tieši pretējo situāciju — Migels Andress Hernandezs Džiraldi, perkusionists, kurš atbrauca no valsts, kas atrodas pašā pasaules galā (viņš pats tā ir teicis, un varbūt viņa dzimtene tiešām ir tik tālu no Latvijas, ka rodas tāda sajūta…), un, kaut gan viņam ir grūti pierast pie mūsu nedaudz aukstās mentalitātes, viņš vienmēr smaida, vienmēr ir laimīgs un ar savu pozitīvismu dalās gan koncertos, gan arī personīgajā dzīvē. Un šoreiz es tām pozitīvajām emocijam ticu, jo, kā secinu no viņa dzīvesstāsta, viņam ir izpratne par to, kas ir laime un, kā šo dzīvi jābauda.

Pastāsti man, lūdzu, kā tu sāki nodarboties ar mūziku?

Īstenībā esmu saistīts ar mūziku kopš bērnības. Mums kalnos bija bārs, kur mans tētis lika plates — viņš nebija dīdžejs, viņam vienkārši bija daudz vinila. Mēs dzīvojām diktatūras režīmā, ļoti daudz mūzikas bija aizliegts klausīties, mēs nevarējām dabūt ierakstus, bet mums bija daudz dažādas mūzikas no Meksikas, pārsvarā tas bija kaut kas politisks, par to, ka amerikāņi apzaga meksikāņus un atņema zemi, revolūcija un tā tālāk. Mana mamma arī dziedāja caurām dienām, neprofesionāli, bet tomēr.

Es izaugu vietā, kur bija ļoti daudz dabas, blakus upei, un, zini, mūsu daba ir krietni skaļāka par jūsējo. Manam tēvam ļoti patika putni, tas, kā viņi dziedāja no rītiem, kad «meklēja sievieti», kā viņi runāja ar saviem bērniem, un tētis ielika manī to pašu mīlestību pret putnu dziesmām. Un zini ko? Putni dzied vienkārši burvīgi — viņiem ir tonalitātes, skaņkārtas, ritmiskās formas, viss! Manam tēvam ir indiāņu asinis, un indiāņi tic, ka daba veido visas harmonijas, kas cilvēkam varētu būt nepieciešamas. Džezs, savukārt, pieder pilsētai.

Čīlē diktatūras laikā bija ļoti grūti atrast klasiskus instrumentus. Mums nebija piekļuves klavierēm, vijolēm, klasiskai mūzikai, džezam, nekam. Tagad viss ir mainījies, bet tolaik… Vienīgais veids, kā muzicēt, bija izmantot tautas instrumentus, tāpēc mans pirmais instruments bija flauta, ko man iedeva tētis, kad man bija 15 gadu. Kēna (quena) bija ražota no bambusa un jau salauzta, bet sāku mācīties to spēlēt. Sākumā process bija pilnīgi intuitīvs, es zināju mažora gammu, bet tas arī viss, es pat nezināju, kā tā flauta bija jātur. Mans brālis (un man viņi ir četri), vecāks un gudrāks par mani, parādīja, kā jārīkojās ar to, un es sāku mācīties spēlēt mana reģiona mūziku — mūziku no Andiem.

Šī mūzika parasti sastāv no dažādām flautām, un taktsmēri ir diezgan vienkārši — trīs vai četras ceturtdaļas. Melodijas nedaudz līdzīgas japāņu melodijām, pārsvarā pentatoniskās. Tā es sāku spēlēt, bet kaimiņi meta akmeņus manā virzienā! Tā flauta, ko spēlēju, nav visvienkāršākais instruments, tā bija jāliek mutē konkrētā veidā, bija grūti pūst tajā iekšā, tāpēc skanēja briesmīgi! Manu brāli tas ļoti kaitināja, bet mammai bija vairāk pacietības, viņa bija brīnišķīga, maiga, viņa sūtīja mani spēlēt ielās, lai mājās būtu miers, bet ar smaidu, lai es nezaudētu vēlmi spēlēt. Bet mani kaimiņi… viņi nebija tik pacietīgi, tāpēc meta akmeņus manā virzienā! (smejas)

Manai tautai mūzika vienmēr bija ļoti svarīga, tautas mūzika palīdzēja mums gūt neatkarību, un tiklīdz es biju spējīgs nospēlēt kaut ko pieklājīgu, es sāku spēlēt kopā ar brāli un vēl vienu čali autobusos. Mēs spēlējām vairākas stundas katru dienu, cilvēki deva mums naudu par to, un mēs sākām attīstīties.

Andu mūzika ir ka ēdiena gatavošana — tev jāzina visas sastāvdaļas, lai pagatavotu ēdienu, tāpēc tev ir jāmāk spēlēt visi instrumenti un jāpārzina pamati. 17 gadu vecumā es sāku mācīties spēlēt čarango (neliels stīgu instuments no lautas dzimtas). Mēs izveidojām ansambli ar flautām, čarango un perkusijām, un vienā dziesmā man bija ātri jāpārslēdzās no čarangas uz perkusijām, un es nevarēju noturēt ritmu. Mans brālis bija ļoti nikns un teica, ka es nekad nekļūšu par perkusionistu. Un zini? Tas palicis manā prātā…

Vadims Kožins

Tāpēc tu sāki spēlēt tieši perkusijas?

Patiesībā mans brālis daudz man palīdzējis mūzikā, viņš arī bija pirmais no mūsu ģimenes, kurš ieguva formālu muzikālo izglītību — mācījās universitātē, dalījās ar savām zināšanām. Tā kā es izaugu ļoti nomācošā vidē ar visu to diktatūru, man bija nepārvarāma vēlme kaut ko izteikt ar mūziku. Mūsu tautas motīvi ir cieši saistīti ar hiphopu, jo tā ir mūzika nabadzīgiem cilvēkiem.Mēs arī tādi bijām, tāpēc mūsu Čīles tautas mūzika arī ir hiphops. Jebkurā gadījumā, tā es sāku pētīt mūziku un apkārtējo pasauli.

Es pārvācos uz Peru un sāku studēt antropoloģiju, bet tajā laikā tur notika daudz teroraktu un kopumā bija diez gan sarežģīta politiskā situācija, tāpēc ārzemju studentiem nebija atļauts strādāt. Es domāju — bāc, kā tad es izdzīvošu? Tāpēc sāku mācīties žonglēt, arī ar uguni. Satiku vienu čali, mēs sākām uzstāties duetā. Tajā pašā laika posmā es iemīlējos afro-peruāņu mūzikā. Viņiem ir ļoti skaisti ritmi un mentalitāte (it īpaši attiecībā pret nabadzīgiem cilvēkiem), sāku apmeklēt balles, kurās spēlēja dzīvo mūziku, tas ir pavisam cits piedzīvojums — vienkārša vieta, nekādas īpašas koncertzāles, tu redzi cilvēkus, dzirdi cilvēkus, jūti viņu enerģiju, tas nav tas pats, ka skatīties Youtube video.

Pēc tam pārvācos uz Brazīliju un sāku mācīties perkusijas. Tas bija jau tik sen, 1997. gadā… Es tur nodzīvoju četrus gadus. Tā ir vieta, kur var palikt uz visiem laikiem. Es nesen iedomājos, ka visu savu mūžu es traucēju saviem kaimiņiem! Iemīlējos brazīļu ritmos, bet ne sambā. Es to māku spēlēt, bet Brazīlijā ir tik daudz citu ritmu! Drīz vien es pievienojos dažādiem projektiem, sāku spēlēt andergraunda mūziku tāpēc, ka tajā ir īpašs vēstījums, saproti? Es agrāk biju ļoti iesaistīts politikā. Tas ir arī tas iemesls, kāpēc mūzika kļuva man tik tuva — tas bija mans veids, kā izteikt savas jūtas. Es vēl nemācēju tik labi izpausties caur melodijām un ritmiem, bet kaut kā es atradu sev piemērotāko veidu caur vārdiem.

Vārdi ir ļoti svarīgi katrā dziesmā. Ir ļoti daudz grupu, kas man patiktu, ja tur nebūtu to vārdu. Kā māksliniekam tev ir spēks un iespēja ar vārdiem dot cilvēkam garīgo ēdienu, dot cerību un spēku piecelties un turpināt dzīvot un izdzīvot brīžos, kad apkārt viss ir slikti.

Pēc tam es pārvācos uz Buenosairesu Argentīnā, kur strādāju vienā mākslinieku apvienībā ar mūziķiem. Pavādīju tur septiņus gadus, arī daudz spēlēju ar grupu. Ja salīdzinām, tad mūzikas tirgus šeit kopumā ir ļoti mazs, it īpaši tas, kas attiecas uz andergraunda mūziku.

Man pat liekas, ka šeit nav šādas mūzikas…

Iespējams. Es nezinu, vai tu vari to iedomāties, bet Latīņamerikā mūzikas ideoloģija ir ļoti līdzīga futbolam. Kad tu apmeklē savas komandas spēli, tev līdzi ir karogs, komandas T-krekls, dziesmas, ko dziedāt ar pārējiem faniem, lai atbalstītu savu favorītu… Mūzikā ir tieši tas pats. Septiņu gadu laikā mēs savācām diezgan pamatīgu sekotāju pūli, viņi apmeklēja katru mūsu koncertu, un, kad es atbraucu uz Latviju, es biju šokā par to, ka šeit tāda kultūra neeksistē. Vispār! Es biju pārsteigts. Man arī nebija, kur spēlēt, tāpēc sāku džemot džezu.

Vadims Kožins

Tātad džezs īsti nebija tava mūzika?

Ah… Tagad gan ir! Džezs ir mūzika, ko es klausos, izbaudu, un — kā tad citādāk? Bet, kad es tikko atbraucu uz Latviju, meklēju to andergraunda mūziku, es pat paņēmu līdzi savu albumu. Albumu, ko esmu ierakstījis Argentīnā, bet nebiju izdevis. Sapratu, ka tam te nav vietas. Jums tās andergraunda mūzikas gandrīz nav, tajā nav naudas… Latīņamērikā andergraunda mūzika aizrauj tūkstošus!

Varbūt ir vērts precizēt — ko tu saproti kā andergraunda mūzikas jēdzienu?

Andergraunda mūzika ir tas, ko nekad nevar dzirdēt medijos, bet visi par to tik un tā zina.

Skaidrs. Un kas notika tālāk?

Tad manā dzīvē parādījās mīlestība, es atbraucu uz Latviju un sāku visu no jauna. Manuprāt, Latvija kustas nedaudz lenāk, nekā esmu pieradis. Dažreiz joprojām nevaru to saprast, un es šeit esmu jau 10 gadus…

Atbraucot uz Latviju, es sāku muzicēt ar Denisu Paškeviču. Viņš mani satika ielas vidū, ieraudzīja, ka eju un nesu konku, un uzaicināja uz džema sesiju. Es angliski tolaik vispār nerunāju, iemācījos tikai šeit. Es iedomājos — kā tad es varēšu piedalīties? Ko es spēlēšu? Deniss mani sauca trīs reizes, un pēc otrās man jau bija kauns atteikt. Es atnācu uz Sound Division, ļoti kautrīgs un nedaudz sabijies, jo viņiem tur bija video kamera. Starp citu, video joprojām ir Youtube vietnē… Sanāk, ka Deniss bija tas cilvēks, kurš iepazīstināja mani ar šo pasauli. Sāku spēlēt ar viņu, viņš man deva visādus padomus. Un tad es sāku spēlēt arī ar citiem mūziķiem.

Ir vēl viens cilvēks, kurš daudz ko man ir iemācījis — Tiago Loei. Viņš man iemācīja sadzīvot un spēlēt ar citiem cilvēkiem. Tas arī ir stāsts, kā es sāku šeit spēlēt. Es pametu savu flautu. Pēc tam es satiku Artjomu Sarvi, viņš nav tikai mans kolēģis, bet arī draugs, un es bieži ar viņu spēlēju, bet arī ar citiem.

Es ļoti ātri sapratu, ka latvieši nemāk spēlēt kopā ar perkusijām. Viņi tās uztver kā ornamentu, domā, ka perkusijas nav tik svarīgs instruments. To var skaidri redzēt koncertos — mikrofoni nav kvalitatīvi, tos nemāk pareizi uzstādīt… Kaut kā es pārlecu uz latīņu mūziku, jo tos ritmus labi pārzinu, tas ir mūsu sirds ritms. Tieši tāpat kā Līgo jums. Es sāku arvien vairāk pielietot zināšanas, kuras līdz šim nekad nebiju izmantojis.

Agrāk neklausījos mūziku ar angļu tekstiem, tam bija politiski iemesli — tā kā es nāku no valsts, kur bija diktatūra, viss angliskais bija slikts, ja tu klausījies to mūziku, tas nozīmēja, ka tu atbalsti Ameriku. Bet tā dēļ esmu daudz ko palaidis garām, daudz skaistu lietu. Piemēram, kad es atbraucu uz Latviju, es atklāju brīnišķīgu Ziemassvētku mūziku! Vai arī, kad es pirmo reizi nospēlēju Autumn Leaves, tas bija kaut kas īpašs, man likās, ka tā melodija ir tik skaista! Cilvēki nesaprata, ka es nāku no valsts, kas atrodas pasaules pašā galā, es tās dziesmas nezinu tik pat labi, kā citi. Šeit visiem tik ļoti patīk Ņujorka, visi par to daudz ko zina, bet es par to nezinu pilnīgi neko! Visi runāja par Koltreinu un Deivisu tā, it kā būtu paši ar viņiem pazīstami, un es to nevarēju saprast. Bet es mācos, pētu pasauli. Mans muzikālais ceļš ir tikai sācies.

Ko tu domā par klausītājiem? Cik ļoti viņi atšķiras no tiem, pie kuriem esi pieradis?

Lieta ir tāda, ka Latvijā mūzika nav domāta dejām. Es nerunāju par šlāgeri un disko mūziku. Cilvēki nepiedalās mūzikā tā, kā to dara cilvēki Latīņamerikā. Neseko līdzi. Viņi atnāks uz tavu koncertu vienu reizi un viss. Viņi saka — parādi man ko jaunu, tad es atnākšu. Tev jāpārsteidz visu laiku, lai viņi atgrieztos. Latīņamerikā, ja cilvēkiem patīk tava mūzika, viņi nāks uz taviem koncertiem desmit reizes pēc kārtas, dziedās tev līdzi, dejos kopā ar tevi. Šeit cilvēki ir introverti, mierīgāki. Bet es redzu, ka viņiem mūzika tiešām patīk, jo viņi smaida un aplaudē. Viņi izsaka savu patiku citā veidā. Agrāk man tas pietrūka, bet tagad, šķiet, esmu pieradis. Mūzika ir garīgais ēdiens, un cilvēki ir izsalkuši.

Es pamanīju, ka tev koncertos līdzi vienmēr ir vesels čemodāns ar visādiem brīnumiem — kas tas ir?

Tas ir viss, ko taisu pats! Mans dzīvoklis ir pilns ar dažādām mantiņām — korķi, pudeles, burciņas, rieksti… Ja man būtu vairāk laika, es varētu tik daudz ko izdarīt… Es gribu vairāk uzmanības pievērst skaņai, mums apkārt ir tik daudz standartizētu skaņu, bet man gribas ko jaunu. Mēs vienkārši esam pārāk pieraduši pie skaņām, mēs tās neizmantojam, bet tās var iedot to, ko klausītājs nedzirdēs no citiem mūziķiem, kaut ko unikālu. Tas piešķir mūzikai īpašu emociju.

Vadima Kožins

Tu teici, ka tavs brālis paredzēja, ka tu nekad nespēlēsi perkusijas. Vai sanāca pierādīt, ka viņam nebija taisnība?

Jā… Es atceros, ka to bija diezgan sāpīgi dzirdēt… Bet es zinu, ka sāku spēlēt perkusijas tāpēc, ka to ritms ir tuvu mūsu sirds pulsam, mūsu saknēm, mūsu īstajai būtībai. Un vēl flautas, ragi un perkusijas — šie instrumenti pastāv gandrīz visās kultūrās. Un mans brālis… Nu jā, bija sāpīgi, bet tas mani neapturēja, un viņš man ir daudz palīdzējis ar mūziku. Es taču esmu te! Man ir grupa Facebook vietnē, kur es rādu saviem studentiem jaunus ritmus, un es pievienoju tai savu brāli, lai viņš redzētu, ka es visu laiku attīstos. Kad mēs ar Artjomu ierakstījām dziesmu, viņš (brālis) pat atsūtīja naudu, lai atbalstītu mani. Viņš lepojas ar mani.

Tev taču nav formālās mūzikas izglītības, vai ne?

Tieši tā.

Kā tu domā, vai tomēr ir svarīgi mācīties mūziku šādā veidā? Formāli?

Es daudzas reizes esmu domājis par to, kāpēc neesmu aizgājis mācīties kādā skolā, bet patiesībā manā dzīvē tādu iespēju arī nebija. Es apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir augstākā muzikālā izglītība, bet cienu arī tos, kuriem tās nav. Ka Džako Pastoriuss, piemēram. Latīņamerikāņiem mūziķa būšana ir vairāk kaut kas garīgs. Vissvarīgākais mūziķim ir atrast sevi, un, ja formālā izglītība viņam palīdzēs to izdarīt, tad labi. Bet, manuprāt, dažreiz šāda izglītība koncentrējās vairāk uz ideālo tehniku un mazāk uz emocionālo pusi, dažreiz izglītotie mūziķi ir aukstāki, un — kur tad ir jēga mūzikai, ja tā nav spējīga pieskarties dvēselei? Un ir arī lietas, ko tu vienkārši nevari iemācīties formāli, kā, piemēram, hiphopa pamati, freestyle (Red.piez.: improvizācija ar vārdiem, melodeklamācija) pamati. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums.

Es arī neticu tam, ka esmu talantīgs cilvēks — esmu tikai students, kurš ļoti daudz un cītīgi mācās. Es spēlēju katru dienu. Ļoti daudz, pēc iespējas vairāk klausos mūziku. Un cenšos atkārtot to mūziku, kas man patīk.

Kur šobrīd ir tavas mājas?

Te. Bet… Esmu ļoti latīnisks džeks, man trūkst kalnu. To ir ļoti grūti izskaidrot cilvēkam, kurš nekad nav dzīvojis līdzīgā vietā… Latvija ir līdzenāka. Tas nav slikti, bet esmu izaudzis vietā, kur tu redzi kalnus katru dienu. Arī paviršīga draudzība. Tu atnāc uz bāru un runā ar cilvēkiem, uz pludmali, tu runā, pieturā, rindā… Šeit tev pašam sev jāsmaida. Cilvēku savstarpējās attiecības nav pārāk pozitīvas. Jā, šāda draudzība nenozīmē, ka jūs tiešām esat draugi, bet tas ietekmē kopējo garastāvokli — nav tik vientuļi.

Tu atbrauci uz Latviju pa tiešo no Argentīnas, vai nebija sajūta, ka no okeāna pēkšņi iekriti peļķē?

Esmu bijis Eiropā pirms tam, divas reizes. Vienu reizi uzstājos Norvēģijā, vienreiz Skotijā, bet tas bija festivālos un man apkārt bija latīņi, sanāk, ka ar vietējiem neesmu pavadījis laiku vispār. Kad atbraucu, viss bija pavisam svešs. Šeit tik ļoti viss atšķiras no Buenosairesas…

Nu jā, nevar īsti salīdzināt Rīgu un Buenosairesu.

Nē, nevar, es to apzinos, bet smadzenes tik un tā mēģina, tā ir mana dzīves pieredze un šeit es mēģināju atrast kaut ko tādu, pie kā esmu jau pieradis, bet šeit viss ir tik atšķirīgs… Prāts tev melo. Vieta ir svarīga, bet cilvēki ir svarīgāki. Man ir draudzene, man ir dēls, tas ir labi, esmu laimīgs. Man patiesi ir gods spēlēt ar visiem tiem talantīgajiem latviešu mūziķiem, un tagad jau — maniem draugiem. Pēc šiem desmit gadiem es sevi saucu par Čiletonu — latvieša un čīlieša kokteili.

Kristaps Kitners