Salvadors Sobrals — kā džezmenis nejauši iekarojis pop mūzikas skatuvi

Kad uzvarēju Eirovīzijā, saņēmu īsziņas no džeza mūziķiem, ka viņi lepojas ar mani, juta, ka es reprezentēju džeza kopienu — tas ir super sasniegums

Kaut gan mūsu žurnāls pārsvarā ir veltīts vietējo mūziķu dzīvei, es atļaušos šoreiz vienu izņemumu. Šī saruna ir ar vienu džeza mūziķi, kuru personīgi ļoti mīlu, nekad dzīvē necerēju ar viņu iepazīties dzīvajā, bet esmu tagad ļoti laimīga, ka sanāca pavadīt kādu laiku kopā, apspriežot visādus interesantus jautājumus. Šis mūziķis ir Salvadors Sobrals, džeza dziedātājs, kurš pērn uzvarēja Eirovīzijas dziesmu konkursā, pārstāvot Portugāli. Vispār manas attiecības ar to mākslinieku sākās nejauši, jo atzīšos, Eirovīzija man ir savdabīga neintelektuālās mūzikas zīme. Jā, pati esmu piedalījusies atlasēs, cērot pārstāvēt Latviju lielajā mūzikas tirgū, bet pati to konkursu skatos ar empātiskā kauna sajūtu, jo pārāk bieži sanāk brīnīties par jaundarbiem un par to, kā cilvēkiem vispār ienāca prātā kaut ko šādu publiski atskaņot…

Atzīšos, ka pati arī pērn konkursu neskatījos, un tikai vēlāk uzzināju, ka Portugāle uzvarēja ar dziesmu, pirmkārt, portugāļu valodā, otrkārt, bez šova, un treškārt — ar… džeza standartu. Un uzzināju es šo arī nejauši, kad pašai paveicās izpildīt to skaņdarbu vēl vienā populārās mūzikas TV šovā «Izklausies Redzēts». Tad arī sāku pētīt — kas Salvadors vispār tāds ir, kas tā ir par dziesmu, un tā tālāk. Izradās, ka viņš tiešām ir džeza mūziķis, ka skaņdarbs ir džeza valsis, un ka mākslinieks ar šo skaņdarbu ir veicis sava veida revolūciju, jo populārās mūzikas konkursā iegūt pirmo vietu ar DŽEZU (mēs visi taču zinām, ko cilvēce domā par šo mūzikas stilu, vai ne?) ir kaut kas neticams.
Un pēkšņi paiet kāds laiks, šovs ir cauri, Eirovīziju es vairs atkal neskatos, bet redzu, ka «Art Of Riga Jazz» koncertu sērijā klausītājiem piedāvāts… Salvadors Sobrals. Neticami, sapnis piepildās, es viņu dzirdēšu! Un vēl viens sapnis piepildās — sanāks ar viņu aprunāties!

Zini ko? Es tevi ieguglēju!

Un tas ir bīstami!

Tā gan ir! Un tagad man ir jautājumi! Piemēram, es izlasīju, ka tu piedalījies televīzijas šovā, kad tev bija 10 gadi!

Aaa, jā, pareizi, mana mamma lika piedalīties! Es īsti to laiku neatceros, atceros tikai, ka vienmēr biju tas puisis, kurš dziedāja skolā, tātad — ja notika kaut kas, kur bija iesaistīta dziedāšana, es biju skolnieks, kurš pārstāvēja skolu.

Tas ir labi, vai ne?

Jā, tas ir labi. Tas ir vienīgais ko es mācēju darīt, tāpēc es to darīju.

Tātad tu nekad neesi apmeklējis bērnu mūzikas skolu vai ko tādu?

Nē, nē, nē. Visu es iemācījos mājās. Mans tēvs ir īsts melomāns, zina visu par mūziku… Un mēs ar māsu dziedājām, es mēģināju iemācīties spēlēt ģitāru, bet tā arī neiemācījos… Mans veids, kā mācīties mūziku, bija caur klausīšanos. Un tas bija arī tas, ko darīja īstie džeza mūziķi pirms džezs nonāca akadēmiskā vidē, kas dažreiz ir diezgan bīstami. Pēc tam es studēju džezu, bet tas jau bija, kad dzīvoju Barselonā. Tas bija labi, bet daudz mūzikas jau biju iegaumējis pats.

Tātad tev tomēr ir muzikālā izglītība!

Jā, es studēju džezu Barselonā, kad man bija 20 gadi.

Šis lēmums bija apzināts?

Jā! Sākumā dzīvoju Maljorkā, ir tāda sala Spānijā, spēlēju bāros un restorānos un apjautu, ka gribu labāk saprast mūziku, bet, lai to paveiktu, man jāmācās. Es domāju, vislabākais veids, kā mācīties mūziku, ir vispirms to klausīties, daudz klausīties, pēc tam spēlēt un tikai tad dziļāk mācīties, lai būtu sapratne par to, ko tu gribi darīt. Ja es gribu komponēt, tad man jāsaprot, kā mūzikas matemātika darbojas. Tāpēc, ka tur ir arī tā matemātika, ne tikai emocionālā sastāvdaļa. Tev jāsaprot, kas notiek, lai spētu pētīt tālāk. Un tāpēc es iestājos Barselonā.

Tu arī spēlē klavieres, pareizi?

Jā, bet tikai tāpēc, lai nedaudz sevi pavadītu, neesmu nekāds pianists. Es spēlēju tikai tāpēc, ka zinu harmonijas, un klavieres ir ļoti vizuāls instruments — tu redzi, kas notiek. Es gan spēlēju tikai balādes, jo, ja mēģinu spēlēt kādu grūvu un vienlaicīgi dziedāt… vienkārši nē! (smejas) Man nekad nav bijispietiekami daudz disciplīnas, lai iemācītos spēlēt klavieres. Dziedāšana kaut kā dabiski sanāca, tāpēc es nekad… Es divus gadus pamācījos klavieres un pametu to. Ļoti nožēloju. Bet mēs visi nožēlojām kaut ko, vai ne?

Tieši tā. Es arī uzzināju, ka pirms mūzikas tu studēji psiholoģiju. Pabeidzi studijas?

Nē, izstājos trešajā gadā, kad sāku spēlēt bāros. Cilvēki man zvanīja, piedāvāja gigus, bet man bija jābūt skolā jau septiņos no rīta, tāpēc sev teicu: «Ok, tagad man jāizvēlas.» Tajā brīdī es biju Erasmus programmā Spānijā, piezvanīju mammai un teicu: «Es domāju, ka pametīšu skolu un palikšu te, šajā salā un spēlēšu, jo tas ir kaut kas, ko es mīlu darīt, es mīlu mūziku.» Viņa teica: «Labi, bet es vairs nesūtīšu tev naudu, tev pašam kaut kā būs jātiek galā ar visu.» Tāpēc es aizņemos naudu no drauga un, kad sāku pelnīt ar mūziku, atdevu parādu atpakaļ. Man parādu nav.

Tas gan ir labi!

Tiešām…

Kāpēc tu izvēlējies psiholoģiju? Kāpēc ne mūzika no paša sākuma?

Man liekas, tas varētu būt tāpēc, ka mūzika ir vairāk kā sekas manai nepieciešamībai komunicēt ar cilvēkiem. Kopš bērnības man gribējās komunicēt ar cilvēkiem, gribēju visus pazīt, runāt ar visiem, iemācīties visas valodas, esmu pārņemts ar valodām un mūziku… Es tā arī līdz galam neesmu sapratis, vai mūzika ir sekas tai nepieciešamības vai arī iemesls, kas man liek gribēt komunicēt. Neesmu pārliecināts, kas ir pirmais — vista vai ola.

Tātad, pateicoties šai nepieciešmībai, man bija sajūta, ka gribu saprast cilvēka prātu, bet to var izdarīt arī caur mūziku. Tu vari iedziļināties cilvēku smadzenēs gan ar mūziku, gan psiholoģiju. Un psiholoģija ir ļoti interesanta zinātne, bet, kad tev ir 19 vai 20 gadi, tu neesi vēl pietiekami izaudzis, lai to studētu. Man vispār liekas, ka mums visiem jāsāk mācīties, kad esam 30 gadus veci. Ok, varbūt, sākot no 25 gadiem. Ja es studētu psiholoģiju tagad, es vairāk saprastu un iemācītos. Bet, kad tev ir 20, tev īsti negribas studēt. Manuprāt, skolai jāsākas nedaudz vēlāk, nekā tā sākas mūsdienās. Portugālē tev jāzina, ar ko tu nodarbosies visu savu mūžu jau 16 vai 17 gados, un tas ir vienkārši traki!

Tas ir neiespējami…

Jā. Tas bija aptuveni šādi — tagad tev jāizlēmj, ko tu studēsi. Es domāju — nu, man patīk cilvēki, pamēģināsim psiholoģiju. Un esmu pārliecināts, ka tas bija ļoti interesanti, bet es nevienu lekciju neklausījos ar pilnu uzmanību. Pirms kļuvu slavens caur Eirovīziju, apmeklēju skolu un man bija draugs — psiholoģijas skolotājs. Es klausījos dažādas lekcijas koledžā, vienkārši izvēlējos kādu priekšmetu, ienācu klasē, prasīju lektoram, vai drīkstu klausīties viņa kursu, un paliku, ja man patika. Tā es pavadīju gadu. Es mācījos kino, Portugāļu dzeju un tā tālāk. Un pēc tam, kad aizbraucu uz Eirovīziju, apmeklēt skolu kļuva neiespējami. Bet es joprojām mēģinu pats mācīties. Kad viss nedaudz nomierināsies, es gribu iestāties vēl vienā programmā. Gribu studēt, varbūt literatūru. Man patīk lasīt, un tas palīdzētu nedaudz atpūsties no mūzikas.

Vai tu vari nodefinēt to brīdi, kad nolēmi — jā, gribu tagad nodarboties tikai ar mūziku un viss pārējais nav svarīgs?

Jā, Maljorkā. Es aizgāju uz bāru, tur bija džema sesija. Paskatījos, domāju — labi, es dziedu, dziedāju Portugālē, varu arī šeit, šajā džemā. Uzkāpu uz skatuves, ģitārists prasīja — ko tu gribi dziedāt? Un, tā kā tas bija blūza džems, es teicu — Reju Čarlzu! Viņš uz mani tā nedaudz dīvaini paskatījās — šis puisis grib dziedāt Čārlzu? Nu labi… Es nodziedāju, un dziesmas beigās ģitārists man prasa — negribi ar mani uzstāties un pelnīt naudu? Domāju — es dziedu, man patīk to darīt, un es vēl varu par to saņemt naudu? Tas taču ir tik traki! Tas bija brīdis, kad sāku to darīt, un pēc gada sapratu, ka, ja gribu ar to nodarboties nopietni, man jāmācās mūzika, džezs, harmonija… Tāpēc devos uz Barselonu. Bet tas īstais brīdis bija tur, Maljorkā.

Kāpēc tieši Barselona?

Tāpēc, ka tuvu Maljorkai un man patika Spānija. Un Bareslonā ir ļoti laba džeza skola. Starp citu, tas skolas īpašnieks ir atvēris skolu arī Portugālē. Pēc Barselonas gribēju braukt uz Amsterdamu, pat piedalījos noklausīšanās un mani uzreiz uzņema, bet mans ārsts neatļāva pārvākties. Tas bija 2014. gads. Teica, ka tas ir pārāk tālu no mājām un, ja kaut kas notiks, neviens ārsts nezinās manu problēmu, tāpēc man labāk būtu atgriezties Portugālē. Es zināju pāris mūziķus tur un sāku strādāt pie pirmā albuma. Ja es paliktu Amsterdamā, tad pabeigtu mācības džeza vokāla programmā tikai tagad. Esmu pat priecīgs, ka neiestājos. Varbūt es spēlētu klavieres labāk, bet varbūt arī nē.

Kāpēc džezs?

Tas arī Maljorkas dēļ. Tas ģitārists, ar kuru spēlēju, man parādīja Četu Beikeru. Parādīja man But Not For Me, lai mēs to spēlētu restorānos, kur vācu dzērāji neko neklausās… Tas man pilnīgi uzspridzināja prātu, tā patiesība, sāpes Četa balsī, nemiers, agonija, melanholija… Kā viņš spēlēja trompeti it kā dziedot, vai arī dziedāja it kā spēlējot trompeti, nekad nevar zināt, kas ir svarīgāks viņam. Es iemīlējos Četā, biju pārņemts ar viņu, izlasīju viņa biogrāfiju (Deep In a Dream, milzīga grāmata!) divas reizes, otro reizi gaidot, ka viņš tomēr nenomirs, bet viņš, protams, abas reizes aizgāja… Esmu dziedājis kā viņš. Braucu uz Barselonu un tur arī dziedāju džemos kā viņš. Pēc Četa bija Mailzs, Ahmads Džamals, Bilija Holideja, es sāku klausīties visus! Bils Evanss, Kīts Džarets, Breds Meldo. Man vienmēr paticis klavieru trio. Un tad ir arī Deksters Gordons, Lesters Jangs, zini? Un es pamazām sāku iemīlēties džezā. Džezs joprojām ir tā mūzika, kuru klausos visvairāk, tā mūzika, svings, ir spējīgs pieskarties manai dvēselei. Tā nav mūzika, ko pats izpildu, bet kuru daudz klausos.

Bet tu pats sevi uzskati par džeza mūziķi, pareizi?

Jā, bet ne tradicionālajā izprātnē. Ne svinga ziņā, bet komunikācijas uz skatuves, sarunas ar mūziķiem uz skatuves, kreativitātes un spontanitātes ziņā — jā, tas ir džezs. Mēs visi esam džeza mūziķi, kuri dara ko citu, bet centrā paliek džezs kā galvenā sastāvdaļa.

Kā tad džeza mūziķis nonāca līdz Eirovīzijai?

Labs jautājums. Es piedalījos agrāk vienā televīzijas šovā, kaut kas līdzīgs The Voice, briesmīga pieredze. Man bija 18 gadi, es nezināju, kas esmu ne mākslinieciski ne personīgi, tāpēc šī pieredze bija diez gan traumatiska. Tas arī bija tas, kāpēc aizbraucu uz Maljorku, jo biju satriekts par visu to pasākumu. Pēc tam mana māsa piezvanīja un teica: «Mani uzaicina piedalīties vienā festivālā, kas ir pasākums, kur izvēlās kādu, kurš pārstāvēs valsti Eirovīzijā.» Portugālei ļoti neveicās Eirovīzijā, un viņi teica — varbūt pamēģinām pilnīgi citu koncepciju? Jo mēs sūtām uz Eirovīziju pilnīgu miskasti, mums jāmaina piegājiens. Viņi nolēma sasaukt vislabākus komponistus valstī, kas varēja vai nu paši nodziedāt savu dziesmu, vai arī izvēlēties kādu mākslinieku, kurš to darītu. Viņi uzaicināja manu māsu, jo viņa tolaik jau bija ļoti pazīstama komponiste Portugālē, un teica — mēs gribam, lai tu uzraksti dziesmu! Viņa teica — jā, skaidrs, katā neaizbrauks uz Eirovīziju, bet es tik un tā rakstīšu. Kad sarakstīja to, piezvanīja man un teica: «Skaties, man ir šāda iespēja, mēs noteikti nevinēsim, jo es uzrakstīju džeza standartu un Portugāle to neizvēlēsies, tāpēc vari neuztraukties. Bet tev būtu noderīgi piedalīties!» Man tolaik tikko bija iznācis albums, bet, tā kā Portugālē nebiju pazīstams, nevarēju dabūt sev koncertpiedāvājumus. Mani labāk zināja Spānijā… Tātad mana māsa teica — tu būsi ēterā svētdienas vakarā, cilvēki uzzinās par tevi un tavu albumu, nodziedāsi dziesmu, kura, starp citu, ir skaista un nekādā veidā nesabojās tavu džeza mūziķa imidžu. Atnāksi, nodziedāsi un iesi prom, bez stresa, tikai viens svētdienas vakars. Bet tas nebija tikai viens svētdienas vakars, izradās, ka bija daudz svētdienas vakaru…

Vai tavas attiecības ar citiem džeza mūziķiem izmainījās pēc Eirovīzijas?

Interesanti, ka tu jautā tieši to. Es vienmēr saku, ka gribu iepriecināt ne tikai džeza mūziķus, bet arī visus citus, saproti? Es neesmu ļoti pašpārliecināts, bet tādi kā es ir gandrīz visi džeza dziedātāji. Mūziķiem bieži vien nepatīk dziedātāji, jo mūziķi mēdz iegrimst muzikālajās struktūrās… Ir diez gan maz dziedātāju — mūziķu. Bet atceros, kad es uzvarēju, saņēmu pāris īsziņas, kur džeza mūziķi stāstīja, ka lepojas ar mani, viņi juta, ka es viņus kaut kādā veidā reprezentēju, to džeza mūziķu kopienu. Kad es to izlasīju, tas bija tāds super sasniegums. Es joprojām piedalos džema sesijās ar tiem mūziķiem, spēlēju standartus un nekad neviens mani par Eirovīziju nekritizē, jo dziesma taču ir skaista! Tas ir džeza standarts ar džeza harmonijām un skaistu melodiju. Tas ir džeza valsis, bet ar stīgam un ir vairāk kā bosanova, ar Toma Džobima piegaršu. Vienu reizi Eirovīzijā sāku raudāt — ko es te daru? Esmu ka prostitūta, pārdodu sevi… Bet mana māsa teica — mēs esam misijā, mēs dāvajam pasaulei labu mūziku, cilvēkiem, kuri pie tādas nav pieraduši. Tas bija diez gan iedomīgi no mūsu puses — domāt, ka mēs spējam kaut ko mainīt, bet vismaz mēs aizbraucām ar to, ar ko varam lepoties.

Man liekas, ka uzvarēt Eirovīzijā ar džeza standartu — tas ir sasniegums!

Jā, tev taisnība! Un bija vēl viens sasniegums tieši šogad. Mēs uzstājāmies Eirovīzijā ar dzīvajiem instrumentiem! Atceries tos laikus, kad dziedātājus pavadīja īsts orķestris? No tā brīža, kad tas beidzās, mēs bijām pirmie! (Red.piez.: kopš 1999. gada Eirovīzijas priekšnesumos nebija atļauts izmantot akustiskus instrumentus.)

Kāds ir spēlējis Eirovīzijā dzīvajā?

Jā! Džulio (mūsu pianists) spēlēja! Šogad mēs aizbraucām uz Eirovīziju, lai uzstātos kopā ar Kaetano Veloso (Caetano Veloso), un es teicu, ka mēs piekrītam tikai tad, ja mums atļaus izmantot akustiskos instrumentus. Es negribu melot cilvēkiem. Viņi teica — mēs varam uzlikt uz skatuves klavieres, bet tām jābūt… Un es teicu — nē! Es nemelošu! Ja mēs spēlēsim, tad tikai pa īstam! Tas bija ļoti liels sasniegums. Es nezinu, vai cilvēki vispār pamanīja, bet mēs paši zinām, ka tas tā bija, un ļoti par to priecājamies.

Kāda tad ir tā dzīve džeza mūziķim Portugālē?

Nav viegla. Nav ļoti daudz vietu, kur spēlēt džezu, ir tikai viens klubs, uz kurieni mūziķi dodas džemot, saucas Hot Club. Tas ir vienīgais īstais džeza klubs Lisabonā, un tur pat is spēlējis Benijs Golsons. Ir grūti dzīvot kā džeza mūziķim. Gandrīz katrs nodarbojas ar pedagoģiju, viņiem tas jādara tāpēc, ka tikai no koncertiem izdzīvot ir diez gan grūti. Mēs esam ļoti-ļoti-ļoti laimīgi cilvēki, ka varam to atļauties.

Tu arī pasniedz?

Nē. Es nevarētu. Tas, ko daru, sanāk dabiski, es nekad neesmu studējis tehniku. Barselonā, kad mācījos džezu, mēģinājām ar profesori mācīties tehniku, bet viņa teica — nē, nē, nē, tu jau visu zini! Tāpēc palikām tikai pie repertuāra, un tas bija ļoti labi. Man ļoti labi sanāk atkārtot. Es redzu, ko cilvēki dara, un atkārtoju to, domāju, ka tas man ļoti palīdz. Esmu papagailis. Tāpat man ir ar valodām.

Cik daudz valodu tu zini?

Brīvi runāju portugāliski, angliski un spāniski. Un tad vēl zinu franču valodu, jo mana sieva ir no Francijas. Zinu katalāņu valodu, itāļu un tagad došos uz Zviedriju mācīties zviedru valodu. Dzīvošu Stokholmā un mācīšos.

Bet kāpēc?

Jo es noskatījos Ingmara Bergmana filmas un man patika! Un man patīk, kā viņi runā! Mūzikā viņi dara [saka kaut ko zviedriski], un man patīk! Tāpēc es sev nopirku aviobiļetes un intensīvo valodu kursu, februārī sākšu! Es atcēlu visus koncertus un veselu mēnesi būšu tur! Man patīk valodas, pēc mūzikas tā ir mana lielākā kaislība — apgūt dažādas valodas.

Teiksim, ja tev būtu jāizvēlas alternatīvu karjeru, kaut ko nesaistītu ar mūziku, kas tas būtu?

Es mācītu valodas. Varbūt tulkotu visu ko, jo pedagoģija ir sarežģīta lieta. Manuprāt, tas ir tāpāt kā jebkurā citā mākslinieciskajā darbā — tev jābūt talantīgam. Un man šādu pedagoģijas talantu nav. Ir daudz pedagogu un ir daudz džeza mūziķu, kuri pasniedz. Bet būt brīnišķīgam mūziķim nemaz nenozīmē būt labam pedagogam. Ir daudz labu mūziķu, kuri ir slikti skolotāji, un tas nav labi studentiem, kuri grib kaut kur tikt, bet nevar tāpēc, ka viņiem slikts pedagogs. Un man neliekas, ka es būtu labs pedagogs. Tāpēc varbūt es labāk ceļošu apkārt pasaulei, mācīšos valodas un tulkošu. Man liekas, ka daudzi tulki dzivo visur kur un viņiem tikai jāpārsūta caur datoru savi darbi un viss. Varbūt es arī tā varētu. Ceļot, mācīties valodas un tulkot, jā. No spāņu uz portugāļu drīzāk, jo tās divas valodas man ir visstiprākas. Varbūt, ja kādreiz pazaudēšu savu balsi, darīšu tieši to. Nekad nevar zināt, kas būs. Esmu gatavs visam.

Nu labi. Tātad Čets Beikeirs vairs nav pieejams, Kaetano Veloso jau mēģināts, ar kuriem citiem mūziķiem tu gribētu kopā muzicēt?

Ar Ahmadu Džamalu, ja viņš vēl būtu dzīvs. Viņš spēlē klavieres jokojot, smejoties. Man patīk mūziķi, kuri muzicējot jokojas ar publiku, visu laiku atkārtojot vienu noti — ting-ting-ting-ting-ting, jokojoties. Ir viena spāņu dziedātāja, kuru es apbrīnoju. Manuprāt, es viņu apbrīnoju visvairāk no mūsdienu māksliniekiem, tā ir Silvija Pereza Krūza (Silvia Perez Cruz). Nu, un, ja man sanāktu uzspelēt ar Bredu Meldovu es vienkārši zaudētu samaņu. Bet es vienmēr sapņoju… Es dažreiz sarunājos ar cilvēkiem, kurus apbrīnoju… dušā. Hipotētiski sarunājos, protams. Tas ir sieklīgi, jo man bija neskaitāmas sarunas ar Kaetano, es nekad nedomāju, ka satikšu viņu, tāpēc sarunājos dušā, man viss bija saplānots! Es viņu satiktu, teiktu: «Hey, Kaetano, kā tev iet?» Bet realitātē viss sanāca pavisam citādāk.

Man arī bijis daudz «sarunu» ar Bredu Meldo, mēs spēlētu standartus un viņš uzjautātu — kuru gribi tagad nodziedāt? Un es teiktu You’ve changed!, jo tā ir dziesma, kuru labi pārzinu un, spēlējot ar Bredu, nedrīkst kļūdīties!

Kā tev liekas, kurš no džeza standartiem ir TAS džeza standarts?

Ja man būtu jāizvēlās vienu? Nolādēts… Man liekas, tas būtu I Fall In Love Too Easily. Bet arī ir Darn That Dream, protams, un vienmēr Body and Soul — šī dziesma nekad nenovecos.

Pārsvarā liriskie skaņdarbi?

Jā, tiešām! Bet man patīk arī Čārlijs Pārkers un viss pārējais, zini? Tās melodijas ir tik trakas! Bet — jā, ja es varētu, es dziedātu tikai balādes.

Tu pats komponē?

Jā, pārsvarā rakstu tekstus. Tāpēc, ka neesmu pietiekami labi izglītots man neliekas, ka manas harmonijas ir pārāk dziļas, izteiksmīgas. Tās ir nedaudz paviršas. Tāpēc man patīk lūgt, lai cilvēki sūta man mūziku, kurai es pēc tam uzrakstu vārdus. Vai arī otrādi — es sūtu tekstu un lūdzu uzrakstīt tiem mūziku. Nākamajā albumā būs pieci skaņdarbi ar maniem tekstiem. Pārsvarā rakstu portugāliski, bet dažreiz arī spāniski un angliski. Šoreiz albumā būs tikai viena dziesma angļu valodā, viena franču valodā, piecas portugāļu un piecas spāņu.