Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Sākt no nulles ir bail, bet noderīgi


Evilena Protektore

No Gunāra Kalniņa līdz Bostonai — Jekaterina Šarigina stāsta par savu muzikālo ceļu, dzīves būvēšanu no nulles un atšķirībām starp Latviju un Lielbritāniju

Publicitātes foto

Vislielākais jautājums, kas rodas jaunajiem džeza mūziķiem, ir — doties prom no Latvijas, lai pilnībā varētu apgūt džezu, un, ja doties, tad uz kurieni? Mēs visi zinām, ka džeza dzimtene ir Amerika, bet vai tas nozīmē, ka ASV ir labākā vieta, kur to mācīties? Džezs jau sen izplatījies un aktīvi attīstās ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā, Āfrikā un visās citās pasaules malās, un tagad izvēle ir tik plaša, ka izšķirties kļūst vēl sarežģītāk. Katrai vietai ir savi plusi un mīnusi, un katram jāizvēlas pašam. Kāds grib vietu, kurā pulcējas ļoti daudz ārzemju studentu, kāds izvēlās to, kur nav neviena no viņa dzimtenes, kādam liekas, ka īsto džezu var apgūt tikai Amerikā. Katram sava motivācija.

Šoreiz manas sarunas biedre ir dziedātāja Jekaterina Šarigina. Dziedātāja, kuru es pazīstu jau 13 gadus. Kādu laiku diezgan regulāri satiku viņu dažādos koncertos, bet vienā brīdī viņa kaut kur pazuda. Vēlāk uzzināju, ka viņa izvēlējusies mācīties Londonā un Latviju apciemo tagad jau kā ārzemju māksliniece pāris reizes gadā, bet muzikāli tas jau ir pavisam cits cilvēks. Mūsu sarunā apspriedām dažādas lietas, tajā skaitā arī to, kā sanāk izdarīt šo izvēli — pamest visu un sākt no nulles, kā arī to, kā notiek dzīve tur, kaut kur ļoti tālu prom no mājām.

Sāksim no pirmsākumiem — kā tu atradi džezu? Es tevi atceros uzstājamies kopā ar Stībeli.

Tiešām? Varētu vēl būt Gunārs Kalniņš.

Par to es uzzināju vēlāk, bet pirmais gan bija Stībelis!

Es pati nenāku no mākslinieku ģimenes — bērnībā mani vairāk saistīja matemātika un teniss, mūzikā nokļuvu nejauši, tā sanāca. Kad pabeidzu skolu, liku iestājeksāmenus Stolholmas Ekonomikas augstskolā, un, kad es netiku un man vispār pazuda vēlme kaut ko dzīvē darīt, vecāki mani pierakstīja pirmajai programmai LU, kuru ieraudzīja. Tur bija garlaicīgi, un es paņēmu papildus kursus, viens no tiem bija koris. Tajā mums bija projekts ar Gunāru Kalniņu, un viņš mani uzaicināja dziedāt viņam bekvokālu. Ar to principā viss arī sākās — braukājām pa festivāliem, pulcējāmies ar mūziķiem, no kuriem kāds spēlēja džezu un uzaicināja uz džema sesiju. Aizgāju vienreiz, pēc tam vēlreiz, pēc tam sāku apmeklēt regulāri, un pēc tam sāku arī piedalīties džeza meistarklasēs Saulkrastos un Rīgā. Viss šis tusiņš man likās diez gan pievilcīgs, bet es joprojām biju tikai bekvokāliste, tāpēc nolēmu kaut ko sākt darīt pati. Es tikko biju dabūjusi bakalauru (starp citu, universitāti es nomainīju), un, tā kā man vajadzēja kaut kā pelnīt naudu, es savācu savu blici. Sākām spēlēt korporatīvajos pasākumos, pēc tam parādījās Stībelis, mūzikls, Eirovīzija un citi projekti, bet džezs palika kā hobijs — attīstījās un iedvesmoja. Vienu gadu es mācījos Doma skolā pie Ingas Bērziņas, un nolēmu, ka tomēr vajag ar to sākt nodarboties nopietnāk — aizbraucu mēģināt tikt Guildhall School of Music & Drama Londonā. Neskatoties uz to, ka nezināju notis, es tiku iekšā! Pirmie divi gadi nebija viegli — es nemācēju ne lasīt, ne rakstīt, bet man bija laba dzirde un kolektīva vadīšanas iemaņas. Tomēr, kad vajadzēja iemācīties tonnu ar materiāliem un vispār daudz izdarīt individuāli, man pusi dienas aizņema visu to tikai izlasīt. Es daudz pie tā strādāju.

Pēc tam kļuva labāk?

Es neteikšu, ka tā ir mana mīļākā muzikālā procesa daļa, bet es redzu ieguvumus, kas nāk no tā, un nomierinājos. Tagad man pat patīk pasēdēt un pavadīt laiku ar tehniskajiem aspektiem.

Ar ko tu tagad nodarbojies? Ar džezu vai tomēr…?

Šobrīd man ir līgums ar vienu privāto angļu skolu. Tur es mācu, bet apmācības nav vienīgā mana darba daļa. Šī skola ir starptautiskā internātskola meitenēm, skolas personāls iedalās akadēmiskajā un organizatoriskajā, un kopā ar dziedāšanas privātstundām es nodarbojos arī ar administratīvo darbu. Savus koncertus rīkoju brīvlaikā, kas notiek ik pa piecām,sešām nedēļām. Vislielākā priekšrocība šādā darbā ir pilns komplekts. Visi astoņi gadi, ko pavadīju Londonā, viss, ko es pelnīju, tika izmantots sadzīves izdevumu apmaksai. Un, lai arī katru gadu viss it kā kļuva labāk, lielāka alga, vairāk koncertu, izdevumi arī auga — bija vairāk jābraukā turp un atpakaļ. Es sapratu, ka šajā spēlē nekad neuzvarēšu, jo ir gandrīz neiespējami savākt tādu summu, ko varētu iztērēt mācībām vai ierakstam. Tāpēc arī nolēmu — lai savāktu šādu naudu, kādu gadiņu būtu jāpastrādā vai nu uz kuģa, vai arī tādā skolā.

Vai, strādājot šādā darbā, paliek laiks savai mākslai?

Nu, vienmēr ir jācenšas. Es laicīgi sagatavojos, un man bija konkrēts mērķis — savākt naudu ierakstam un maģistrantūrai. Kompozīcijas bija sarakstītas, man bija tikai jādabon nauda un jāveic ieraksts. Viena lieta ir māksla, cita lieta — konkrēto ideju un projektu plānošana un realizācija. Arī tas, ka brīvdienās biju braukusi koncertēt uz Londonu, sanāca ļoti aizņemts novembris un decembris. Es nolēmu nedaudz apstāties, jo palika grūti ar šādu slodzi, ļoti nogurdinoši. Ziemā es iesniedzu dokumentus maģistrantūrai ASV, apmeklēju noklausīšanos, piedalījos konkursā Dienvidāfrikā, trūkst laika un mākslai gandrīz vispār nepalika laika. Es sapratu, ka daudz mazo gigu pieprasa ļoti daudz resursu, un ir pienācis laiks pāriet nākamajā līmenī — vairāk uzmanības pievērst marketingam, bīdīt jauno materiālu. Arī Anglijā situācija ir tāda — tevi neaicinās spēlēt, ja sociālajos medijos tev ir maz sekotāju, un, ja tu četras vai piecas reizes nedēļā spēlē koncertus, laiks marketingam neatliek. Jātaisa mazāk koncertu, bet tie jārīko nopietnāk.

Vai tev bija bail, kad nolēmi braukt prom?

Jā, viss bija jāsāk no nulles. Bet tas arī ir labi, jo tu vari sevi izveidot no jauna, saprast sevi, iepazīt sevi no jauna. Latvijā viss attīstījās vienā veidā — sākumā biju bekvokāliste, pēc tam man bija pašai savi popmūzikas projekti, bet man nebija ne jausmas, kā sevi pozicionēt kā džeza mākslinieci. Es varu simtprocentīgi galvot, ka Londonā man tas ir sanācis — šeit man, piemēram, diez gan labi aizgāja pedagoģiskais darbs. Un tas mani arī interesē un daudz ko man ir iemācījis, bet es negribu tālāk virzīties tajā virzienā. Man piedāvāja pagarināt līgumu uz vēl vienu gadu, bet es nolēmu pati mācīties maģistrantūrā. Man ir svarīga pastāvīga kustība.

Publicitātes foto

Ir stereotips — ar džezu labāk nodarboties Ņujorkā, Londonā vai Berlīnē. Piekrīti?

Man liekas, ka «saldās» vietas nekur nav, dzīve tevi vienmēr aizvedīs tur, kur vajag. Bet, ja ir iespēja izvēlēties, tad… Varbūt Berlīne. Tur sociālie apstākļi labāki, ja skatāmies no mākslinieka puses. Londonā tev jādara daudz papildus darbi, lai vienkārši spētu apmaksāt rēķinus. Visi strādā kā pedagogi, spēlē korporatīvajos pasākumos. Šādā ziņā vieglāk dzīvot Francijā, tur ir šāda valsts programma — tu maksā nodokļus no saviem koncertiem, un, ja to skaits sasniedz 43 gadā, tad valsts sāk maksāt tev algu. Protams, tas nodoklis ir liels, gandrīz puse no honorāra, bet — jo lielāks honorārs, jo lielāka alga — var saņemt līdz pat trīs tūkstošiem eiro mēnesī. Programma ir izveidota tā, lai māksliniekam, kuram nav noslēgts līgums ar, piemēram, kādu orķestri, būtu sociālās garantijas tāpat kā parastam darbiniekam.

Ja izvēlāmies starp Londonu un Ņujorku, otrajā, manuprāt, džezs izskatās orgāniskāk. Es joprojām nevaru sadraudzēties ar angļu džezu, tas ir diez gan konservatīvs, bet tajā pašā laikā viņi ļoti nemīl tradīciju.

Ko, vai tiešām Londonā nespēlē diksilendu?

Nē! Angļu džezs ir ļoti intelektuāls, bet ne īpaši ekspresīvs. Amerikā, ja spēlē svingu, tad tas ir skaidrs visiem, bet Anglijā tam kaut ko piemiksē klāt un sanāk savdabīgs hibrīds — ne tur, ne šur. Tas jāklausās ļoti uzmanīgi, lai saprastu. Es līdz galam to izjust vēl nespēju.

Kur tu gribētu dzīvot un muzicēt?

Nezinu. Es tiko iestājos maģistrantūrā ASV, man liekas, šeit džeza izglītībai jābūt stiprākai, nekā Anglijā, bet joprojām ir jautājums par finansēm. Šobrīd es gatavoju blogu par to, kā izvēlējos skolu, kā notika noklausīšanās. Mans piegājiens šim jautājumam bija ļoti pārdomāts, lēni tuvojos mērķim, stāstīšu par to visu savā blogā. Pastāstīšu tev īsumā — es izvēlējos trīs skolas. Pirmā ir Ziemeļu Teksasas universitāte — ļoti stipra skola, man ļoti patika, kā dzied Dženifere Barnsa, viņa ir arī nodaļas vadītāja. Otrā ir Manhetenas Mūzikas skola Ņujorkā, un trešā Bostonā — New England Conservatory ar burvīgo Dominiku Īdi. Visās trijās skolās es tiku līdz iespējai dziedāt noklausīšanos, bet bija jālido trīs reizes, jo datumi nesakrita tā, lai varētu ērti iekļauties vienā braucienā. Galu galā nolēmu, ka ar Teksasas skolu visu sakārtosim caur Skype, jo līdz Dentonai ir dārgi un ne īpaši viegli tikt. Dženifere man ļoti patika kā personība, bet intervija ar viņu sanāca ne pārāk laba. Bija ļoti slikts savienojums, nevarēja labi sadzirdēt dažus muzikālos brīžus, es sāku nervozēt. Nevienam neiesaku taisīt interviju caur Skype… Līdz Bostonai no Londonas tikt ir ļoti viegli — tikai sešas ar pusi stundas, un galu galā atpakaļ mājās es biju jau nākamajā dienā. Manhetena… Man likās, ka viņu vokālā programma tomēr ir vājāka, nekā pārējās skolās, vokālie pedagogi mani neiedvesmoja, tāpēc nolēmu atcelt savu noklausīšanos. Kā viss atrisinājās, un ar kādām grūtībām sastapos — par to pastāstīšu savā blogā!

Tad sanāk, ka tuvākos divus gadus mēs tevi šeit satiksim vēl rētāk…

Tā sanāk, jā.

Rīgā atgriezties vairs nevēlies?

Pagaidām es to neredzu. Es gribu padzīvot ASV, Āzijā, pastrādāt dažādās valstīs. Bet mākslinieciskajā ziņā šeit ir diez gan ražīga zeme, šeit ir tas, ko es Londonā neatradu — muzikālā kopiena, daudz neaizņemtu nišu, vairāk pieejamu lietu un vispār dzīves līmenis. Bet kopējā ainavā man te pat nepietiek kaut kādas sociālās atbildības. Sabiedrības līmenī. Teiksim, es nevaru saprast, kā svaigi restaurētās vēsturiskās ēkas var būs apzīmētas ar grafiti? Kam no tā ir labāk? Kāpēc? Londonā ir rajoni, kur to ir atļauts darīt, īpaši tam paredzētas vietas, bez bojājumiem skaistām ēkam. Citātāk tas ir vandālisms. Tur ir skaista ielu māksla, šeit — pārsvarā kaut kāds stulbums… (Sakot šo, Jekaterina skatās ārā pa logu uz svaigi nokrāsotu sienu, uz kuras ar krāsas balonu kāds parakstījies).

Tas taču ir tags!

Kas tas ir?

Savdabīgs paraksts, sava veida «es te biju» apgalvojums. Tā ir subkultūra.

Bet tas ir vandālisms! Kāpēc jābojā skaistums? Vai arī nodokļi… Anglijā visi maksā nodokļus! Tur cilvēki dzīvo saskaņā ar likumiem.

Tiešām visi? Tur taču ir tik daudz cilvēku no visām pasaules malām…

Jā, bet neviens negrib sev problēmas.

Varbūt parunāsim par vokālista dzīvi mūziķu pasaulē? Es vienreiz ieraudzīju šādu frāzi: «Dziedātājs nav mūziķis, dziedātājs ir dziedātājs.» Izskatās, ka maģistra grāds mūzikā īsti situācijai nelīdz…

Labi, ka neteica — sieviete nav cilvēks…

Jā, jā, labākā stūre sievietei ir katliņa vāks!

Kādam pa galvu ar šo vāku!

Tieši tā! Tad kā tas ir — būt dziedātājai Londonā?

Nedomāju, ka situācija drastiski atšķiras no tās, kāda ir šeit. Džezs tomēr ir vairāk vīriešu loks. Tā vēsturiski sanācis, ka instrumentus parasti puiši grib spēlēt, bet meitenes vairāk grib dziedāt. Ir izņēmumi, protams. Ja skatāmies no instrumentālista puses, vokālista klātbūtne nosaka savdabīgus rāmjus tam, ko tu vari muzikāli izdarīt, un šādos rāmjos neviens īsti negrib iekļauties. Strādājot ar vokālistu, piemēram, būs liriskāka programma, vairāk uzsvars likts uz stāsta, uz vārdiem, man liekas, ka tas varbūt bīda instrumentālistus prom no priekšplāna. Tas ir mans personīgais viedoklis. Bet es vispār par to vairs neraizējos. Piemēram, mana stiprākā puse ir sarunas ar klientiem — es māku organizēt, vadīt sarunas, pasniegt sevi pareizāk un tāpēc saņemt to, ko gribu. Tas, savukārt, padara mani par sava veida bosu. Man pilnīgi vienalga, ko tajā brīdī par mani domā mūziķi, jo tieši mani uzaicināja un es esmu par to atbildīga. Katrs dara to, kas viņam labāk sanāk. Es, teiksim, neesmu tik stipra aranžēšanas darbos, tad es kādam šo deleģēju. Galu galā — kāda kuram starpība, galvenais, lai viss nostrādātu. Es vairs nedomāju, ka šī ir kaut kāda globālā netaisnība.

Tātad tevi neaizskar tas, ka mūziķis ir māksla, bet dziedātājs — tikai skaista kleita?

Skaista kleita un vārds uz afišas ar lielajiem burtiem! Un tā ir diez gan liela atbildība — būt atpazīstamam.

Un kā tev patika mācīties?

Brīdī, kad es mācījos, uzņēma divus cilvēkus specialitātē. Bija vēl viena vokāliste, bet viņa aizgāja prom pēc pirmā kursa, un es paliku viena. Programma bija vairāk orientēta uz instrumentālistiem, tāpēc man bija diezgan grūti. Bija daudz dažādu piedzīvojumu, piemēram, veselus divus gadus cīnījos ar balss saišu traumu. Pabeidzot mācības, es tik ļoti noguru no mūzikas, ka atradu darbu pilnīgā klusumā — mākslas galerijā. Un zini? Tā bija viena no fundamentālākajām dzīves mācībām — ir normāli un pat patīkami būt normālam cilvēkam. Sākt darbu deviņos no rīta, beigt to piecos vakarā un, kad darba diena ir beigusies, tev pēkšņi parādās tik daudz dažādu iespēju — grāmatu lasīšana, hobiji visādi, darīt kaut ko sev, nevis tikai darbam. Kad esi mūziķis, nav robežu starp darbu un to, ko tu mīli, tu visu laiku par to domā. Tas bija kaut kas ļoti svarīgs, ko iegaumēju. Nav pastāvīga stresa, ka nedrīkst saaukstēties, jo brīvdienās jādzied. Es atklāju, ka varu pelnīt ne tikai ar mūziku, un nejūtu vilšanos par to. Es strādāju lielā mākslas centrā, man bija piekļuve galvenajām Londonas galerijām un muzejiem, es apmeklēju izstādes, skatījos mākslas filmas, klausījos orķestru koncertus — visu laiku biju mākslas vidū, es atklāju tik daudz jauna un interesanta! Man tas bija ļoti svarīgi — nekoncentrēties tikai uz mūziku.

Kā tu atradi savu ceļu atpakaļ mūzikā?

Caur pedagoģiju. Tā kā bērni nevar darīt sarežģītas lietas, mēs dziedājām vienkāršas dziesmas, man vajadzēja viņus kaut kā iesaistīt procesā, bija jāskatās uz mūziku ar viņu acīm. To izdarīt bija diez gan grūti, sarežģītās džeza teorijas zināšanas tam vispār nekā nelīdzēja, jo tur darbojas pavisam citi principi. Un tā, mēģinot ieinteresēt kādu citu ar mūziku, es ieinteresējos pati, un tagad vairs nemēģinu ierobežot sevi ar sarežģītu muzikālo materiālu.

Man nesen bija saruna ar vienu pedagogu no Amerikas, kurš dalījas ar to, ka tur viņi māca gan klasiku, gan džezu vienlaicīgi, lai mūziķi būtu vairāk konkurētspējīgi. Ko tu domā par tik plašu specializāciju?

Izglītībai jāpalašina tavas iespējas, nevis jāierobežo. Jebkura darbība balstās uz teoriju un praksi, tālāk tu pats izvēlies, kā savas zināšanas pielietosi.
Personīgi mani klasiskais vokāls nedaudz aizveda nepareizajā virzienā, bet es nezinu, vai būtu labāk bez tā. Tas noteikti ietekmēja manas dziedāšanas estētiku un muzikālo izvēli — ko es klausos. Es vairs neklausos lielas un skaļas balsis, ar lielāku baudu klausos skanējuma tīrumu, izpildījuma precizitāti, nianses un detaļas, savdabīgu perfekcionismu, meistarību. Cita lieta ir, kā tas sadzīvo ar vēlmi kaut ko gudrot un meklēt jaunas iespējas, nevis koncentrēties uz ideālu. Es domāju, ka džezu izvēlējos, lai būtu iespēja trenēt smadzenes un kaut ko radīt.

Vai tu bieži klausies džezu?

Šobrīd mazāk. Bet bieži vien iedvesmas avots vispār nav mūzika. Tāpēc, kad komponēju savu programmu, es neko neklausījos, lai attālinātos no visa svešā un atrastu sevi.

Vai tu bieži apmeklē džema sesijas?

Londonā kaut kā džemi nav tik populāri, it īpaši vokālistu vidū. Pāris reizes aizgāju, kad atbraucu toreiz 2009. gadā, bet tur ir pavisam cita atmosfēra, nekā Rīgā. Šeit cilvēki ir relaksētāki, tur lielāka konkurence. Arī Londonā nevar dzīvot bohēmiski, visi raizējas par to, vai paspēs uz pēdējo vilcienu, jo no paša rīta jau stundas jāpasniedz… Viss pēc saraksta.

Vai megapoles dzīvesstils ietekmē mūziķa personību?

Viennozīmīgi.

Destruktīvi?

Tas atkarīgs no tā, kāds tev ir mērķis.

Un kāds ir tavs mērķis?

Hm… Zini, es aizbraucu uz Londonu pēc viena, bet saņēmu kaut ko pavisam citu. No sākuma man bija panika, ka es kustos citā virzienā, bet pēc tam sapratu, ka dzīve ierādīs pareizo ceļu. Man bija svarīgi piedzīvot megapoles pieredzi, starptautisku vidi, atklāt savas slepenās spējas. Pēc šādas pieredzes parādās jaunās iespējas, un, kas ir vissvarīgākais, pilnīgi mainās izpratne par sevi un savu potenciālu.

Publicitātes foto