Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Pusgada laikā iznāk veseli divi izdevumi par Eiropas džeza vēsturi


Evilena Protektore

Saruna ar Indriķi Veitneru par to, kā Eiropa uztver latviešu džezu, tā vēsturi un izmaiņām — jauna lasāmviela

Evilena Protektore

Atceros, ka aprīlī JAZZAHEAD! gadatirgū man klāt pienāca kāds vīrietis, un ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi piedāvāja saņemt dāvanā grāmatu par Eiropas džeza vēsturi. Izrādās, ka tas bija viens no tās līdzautoriem, kas grāmatu uzdāvinājis ar nosacījumu — obligāti iedot to izlasīt kādai zinošai personai un uzrakstīt par to recenziju. Grāmatu, protams, dāvanā pieņemu, turpat gadatirgū sāku lasīt un sapratu, ka tomēr pati novērtēt to nevarēšu. Arī tas fakts, ka par Latviju sarakstīta tikai viena rindkopa, lika aizdomāties. Sākumā sajūtas bija visai nepatīkamas — kā tad tā, ko tu, varenais pētniek, savu darbu tik nekvalitatīvi izdarīji, pieminēji tikai divus māksliniekus no valsts, un tas ir viss? Bet pēc tam sapratu, ka tās var būt vienkārši sēkas tam, ka mēs paši maz ko darām, lai pasauli informētu par to, ka mums te kaut kas ir bijis, ir, un noteikti būs.

Atgriežoties Rīgā, uzreiz devos pie mūsu viena vienīgā «džeza doktora» Indriķa Veitnera, un izrādās, ka lasāmviela, ko atvedu no Vācijas, nav vienīgais šī gada izdevums par Eiropas džezu, taču šoreiz autori nav trīs (kā slovāku gadījumā), bet tik pat daudz, cik grāmatā iekļautās valstis. Sarunā ar Indriķi mēģināju noskaidrot, kura ir tā īstā grāmata, ko ir vērts lasīt, lai uzzinātu ko vairāk par džezu mūsu kontinentā, kā arī par to, kāpēc tā paša kontinenta ietvaros par mums diezgan maz zināms.

Tātad šodien mēs runājam par divām grāmatām, vienu no kurām mēs ieguvām aprīlī notikušajā džeza gadatirgū JAZZAHEAD! ar nosaukumu Jazz in Europe: New Music in the Old Continent, bet otrai Tu pats esi rakstījis sadaļu par Latvijas džezu — The History of European Jazz (redaktors — Frančesko Martinelli).

Jā. Frančesko Martinelli ir itāļu džeza vēsturnieks, ļoti pazīstams muzikologs. Viņš ir grāmatas galvenais redaktors, kurš šo projektu būtībā realizēja, bet otrs grāmatas redaktors ir Alins Šiptons (Alyn Shipton), ļoti pazīstams džeza vēsturnieks, autors vairākām džeza vēstures grāmatām, piemēram, ļoti apjomīgajai The New History of Jazz.
Tomēr šo projektu pamatā vadīja Frančesko Martinelli, izdevējs ir organizācija ar nosaukumu Europe Jazz Network, sadarbībā ar kompāniju Equinox Publishing.

Jā, un otro grāmatu sarakstījis Igors Vasserbergs, Pēters Motička un Antonins Matcners, rakstnieki no Slovākijas. Salīdzinot tīri pēc izmēra, Martinelli eksemplārs ir informatīvāks. Ko tu vari pateikt par abām grāmatām?

Skatoties uz abām grāmatam, pirmkārt, ir skaidrs, ka beidzot ledus ir izkustējies. Šis ir ļoti nozīmīgs ieguldījums zināšanās par Eiropas džeza attīstību un vēsturi, vispār džeza vēsturi ārpus ASV. Burtiski vēl gadu atpakaļ nebija nevienas grāmatas. Abas grāmatas ir arī taustāms rezultāts Eiropas džeza vēstures izpētes projektiem, kuros pētniecības darbs notika jau vairākus gadus. It īpaši Martinelli grāmata, kas bija liels starptautisks projekts, kurš ritēja trīs gadu garumā. Vismaz mani viņš uzrunāja trīs gadus atpakaļ ar piedāvājumu rakstīt par Latviju. Šīs grāmatas rāda ļoti nopietnu pētniecisko interesi par Eiropas džeza vēsturi un džeza vēsturi vispār ārpus ASV pasaulē. Beidzot process ir rezultējies taustāmos izdevumos, un tas ir ļoti brīnišķīgi. Tas ir arī apliecinājums tam, ka Eiropas džezs ļoti nopietnā veidā sāk apzināties savu identitāti, kas ir atšķirīga no Amerikas. Tas tiek nopietni pētīts, pierādot, ka džezs ir attīstījies un turpina attīstās arī ārpus Amerikas, ka Amerika nav vienīgā džeza attīstības noteicēja, un ka džezs ir daudz interesantāks arī kā pašu kultūras fenomens, kā Eiropas mūzikas kultūras dzīva sastāvdaļa, nevis tikai ASV kopija. Šīs abas grāmatas tam ir apliecinājums.

Ja runājam par grāmatu veidošanas principiem — slovāku rakstīja trīs autori, kuri sadalīja savā starpā reģionus, un par mūsu reģionu rakstījis Antonīns Matcners.

Turklāt tas nav par mūsu reģionu, tas ir par Padomju Savienību. Tāpēc ir vērts pieminēt, ka Martinelli grāmatā Baltijas valstis ir izdalītas atsevišķā nodaļā The Baltic States, kas ir ļoti nozīmīgs fakts. Abām grāmatām ir pilnīgi atšķirīgi veidošanas principi. Martinelli izdevumā par katru valsti rakstīja autors, kas pats bija no tās, un galvenais uzdevums bija nevis rakstīt akadēmisku, pētniecisku tekstu, bet gan dot pietiekami populāru un saprotamu pārskatu par džeza attīstību attiecīgajā valstī. Līdz ar to grāmata ir sarakstīta pietiekami populārzinātniskā valodā, lai aptvertu pēc iespējas plašāku lasītāju loku. Šādi, manuprāt, ļoti veiksmīgi tiek atrisināta arī galvenā Eiropas džeza problēma — daudzās, atšķirīgās valstis. Jo nav jau tādas valsts «Eiropa», ir katras konkrētās valsts džeza vēsture, sava attīstība ar īpatnībām, mūziķu vārdiem utt. Tas attiecas arī uz pārējo pasauli. Tādēļ nav iespējams uzrakstīt vienu vienotu džeza vēsturi ārpus Amerikas, jo tādas vienkārši nav. Var runāt par kaut kādiem principiem, par pārejošām modes tendencēm, sociāli politiskajām situācijām, kas to visu iespaidojušas. Skaidrs, ka, piemēram, Otrais pasaules karš ārkārtīgi spēcīgi iespaidoja Eiropas džeza attīstību un tamlīdzīgi. Katrā valstī ir savas īpatnības, un tieši tāpēc man šķiet ļoti pareizi, ka par katru valsti rakstīja tās pārstāvis, kurš sniedza savu viedokli un aprakstīja savas valsts džeza attīstību.

Evilena Protektore

Spriežot tīri pēc izmēra, otrā grāmata ir detalizētāka.

Viennozīmīgi.

Bet runājot par informācijas kvalitāti?

Nu, tas ir diez gan nekorekts jautājums man, jo es esmu viens no autoriem!

Skaidrs, bet tu taču esi lasījis abas grāmatas, un, nerunājot par Latviju, ko tu vari teikt?

Galvenokārt, atšķirība ir struktūrā — pašas grāmatas uzbūvē un konceptā. Martinelli grāmatā katras nodaļas beigās ir diskogrāfijas saraksts, grāmatu un literatūras saraksts, kas ir ārkārtīgi nozīmīgi un vērtīgi. Atsauces ir pirmais, kas atšķir zinātnisku izdevumu no populārzinātniska.

Slovāku grāmatā nav? Vispār?

Kaut kāda bibliogrāfija ir, bet tā ir ļoti minimāla. Nav diskogrāfiju, kas ir Martinelli grāmatā pēc katras valsts sadaļas, kā jau minēju. Un, teiksim tā, ja šeit (Martinelli) uzstādījums bija pilnīgi skaidrs — dot konkrētu, padziļinātu pārskatu par katru valsti, tad šīs grāmatas (slovāku) tapšanas mērķis, atklāti sakot, man līdz galam nav skaidrs. Tā ir ļoti liela ambīcija, uzņemties trijiem vienas valsts autoriem uzrakstīt vesela kontinenta džeza vēsturi… Turklāt, balstoties uz diezgan ierobežotiem un tikai viņiem pieejamiem resursiem. Neiedziļinoties visas Eiropas valstu pārskatos šajā grāmatā, bet izlasot tikai šķirkli par Padomju Savienību, redzam, ka Latvija tur ir pieminēta tikai vienā lappusē.

Jā, tur bija viena rindkopa.

Turklāt šajā rindkopā pieminēti tikai divi vārdi — ļoti nozīmīgais Latvijas džeza pārstāvis, saksofonists Vadims Vjadro un Raimonds Pauls. Ja spriežam pēc šīs grāmatas, Pauls un Vjadro ir vienīgie Latvijas džezmeņi!

Bet Vjadro arī ir aizbraucis prom 1970. gadu sākumā.

Tieši tā! Protams, kaut kādā mērā tas diemžēl rāda to informācijas resursu, kāds ir pieejams par mūsu džeza vēsturi ārpus Latvijas. Acīmredzot tas bija vienīgais, ko viņi varēja atrast par Latvijas džezu. Tieši tāpat par igauņiem. Faktiski Latvijas džeza vēsture 1960–70. gados nav tik daudz personību, cik orķestru vēsture — tas bija Rīgas estrādes orķestris (REO) un Latvijas Radio bigbends, kas noteica galveno virzību. Šie nosaukumi vispār nefigurē slovāku grāmatā. Rezultātā rodas pilnīgi ačgārns priekštats par Latvijas džezu. Šo grāmatu var uzskatīt par trīs autoru privāto viedokli. Viņi ir uzrakstījuši ļoti diskutablu tekstu, grāmatu, kas ir viņu versija, bet ir absolūti nepilnīga no faktoloģiskā un arī vēsturiskā aspekta.

Tas pats par Igauniju un Lietuvu?

Jā, nu, tur nekas daudz vairāk nav rakstīts. Lietuvieši gan bija pieminēti atsevišķi, bet arī kā apakšnodaļa Padomju Savienībai veltītajā sadaļā. Lielā mērā šo grāmatu var uzskatīt par atspoguļojumu ārzemnieku priekštatiem par Latvijas džezu un tā attīstību.

Tas, koo starptautiskā akadēmiskā pasaule zina par Latvijas džezu?

Apmēram, jā. Cik daudz viņi ir informēti. Secinājums, protams, ir bēdīgs — vispār nav informēti.

Kāpēc, tavuprāt, tas tā ir?

Tāpēc, ka to neviens nav darījis. To neviens nav pētījis, nav arī notikusi plašāka popularizācija. Turklāt Padomju Savienības laikā viss gāja zem vienas PSRS birkas, un ļoti daudziem cilvēkiem no malas vispār nebija pat nojausmas par to, ka eksistē atšķirības starp reģioniem, stilistikām, ka ir kaut kādas republikas, utt. Domāju, ka šis jautājums joprojām ir aktuāls. Joprojām ir cilvēki, kas Baltijas valstis uztver kā bijušās PSRS daļu un nezina mūsu vēsturi.

Bet tā vairāk tāda politiska tēma.

Jā, bet rezultāts ir šāds! Būtībā šī ir stereotipu grāmata. Mana versija ir, ka slovāku autori vienkārši gribējuši būt pirmie, kas saraksta šādu grāmatu, šķietami aptverot visu Eiropu.

Tad viņiem izdevās.

Bet rezultāts ir nekvalitatīvs.

Evilena Protektore

Bet runājot par Martinelli grāmatu, sanāk, ka šī ir laba enciklopēdija?

Kā tāda tā tika iecerēta jau pašā sākumā. Pirmā visaptverošā Eiropas džeza attīstības panorāma. Arī šeit ir visādi zemūdens akmeņi, jo patlaban norit divi paralēli projekti. Varētu pat teikt, ka Eiropas džeza izpēte jau pirms laba laika kļuva par tādu kā modes lietu. Par to gadiem ilgi visi runāja, kamēr beidzot izdevās tikt līdz kādiem projektiem, respektīvi, naudai. Jo šādas grāmatas — enciklopēdijas un pētījuma radīšana — bez šaubām ir ļoti dārga kaut vai tikai organizatorisku iemeslu dēļ.

Martinelli projekta jēga un būtība bija izveidot visaptverošu skatu par Eiropas džezu. Paralēli patlaban notiek cits projekts, ko veido Oxford Publishing — ļoti liela un slavena izdevniecība Amerikā. Plānota ir četru sējumu milzīga monogrāfija par Eiropas džezu, kur katrs sējums ir veltīts vienam laika posmam džeza attīstībā Eiropā. Patlaban pēdējā izstrādes stadijā ir pirmais sējums, kurš aptvers laika periodu līdz 1940. gadiem. Šim sējumam es arī esmu uzrakstījis rakstu — šķirkli par Latviju. Turpmākajos sējumos plānots aptvert laiku līdz pat 2000. gadam. Oxford Publishing ir viena no pazīstamākajām akadēmiskajām izdevniecībām, un šāda līmeņa izdevums — tas ir nopietni. Es domāju, ka pirmā grāmata būs pat biezāka, nekā Martinelli grāmata.

Jāteic, abi šie projekti atklāj arī zināmu aizkulišu stāstu par akadēmiskās vides aso konkurenci, jo abi šie projekti ir saistīti ar liela finansējuma piesaisti, iespējams, arī savstarpēji konkurējot. Tajā pašā laikā pētnieku, kas ir autori abās grāmatās, nemaz tik daudz nav.

Martinelli grāmatas izdevējs ir Europe Jazz Network. Domāju, ka rezultāts sanācis diez gan iespaidīgs, skaists un atbilstošs. Arī korekts no faktoloģiskā aspekta, jo bija prasība pēc ļoti izvērstas diskogrāfijas un bibliogrāfijas. Vairākas valstis, kurām tiešām ir ļoti apjomīga džeza vēsture, kā, piemēram, Lielbritānija, ir sadalītas pat divās sadaļās, un tām ir dažādi autori. Tas, protams, rāda arī džeza izpētes līmeni dažādās valstīs…

Nu jā, protams, nevar salīdzināt deviņas lapaspuses ar vienu rindkopu.

Es domāju, ka tas paceļ augstākā līmenī vispārējo izpratni par džeza attīstību ārpus Amerikas. Tā arī ir galvenā nozīme šai grāmatai. Un arī tas, ka jebkurš interesents tagad var atrast korektu infromāciju par konkrētas Eiropas valsts džeza attīstību. Kas man likās interesanti, ka izdevēji ir izgājuši ārpus Eiropas pierastajā izpratnē, jo ir arī sadaļa «Eiropa/Āzija», kurā ir pārstāvēta Turcija, Azerbaidžāna un Armēnija. Interesanti, ka nav Gruzijas. Acīmredzot viņi nav varējuši atrast autoru, kas varētu uzrakstīt. Katrā ziņā žēl, ka nav Gruzijai veltīts šķirklis, jo tai ir brīnišķīga un ļoti interesanta džeza attīstības vēsture.

Un tad ir daļa, kas saucas «Tēmas», kura ir veltīta ļoti specifiskiem un konkrētiem Eiropas džeza aspektiem, kā, piemēram, Rainera Lotsa, leģendārā pētnieka un kolekcionāra, sadaļa par agrīnajiem afrikāņu melnādainajiem mūziķiem Eiropā. Ir atsevišķa sadaļa par Jazz Manouche un Džango Reinhardtu, kas principā varētu būt Francijas sadaļā, bet šeit ir izdalīts atsevišķi. Atsevišķa sadaļa ir par ebreju mūziku, par avangarda mūzikas attīstību, kas arī tiešām ir pilnīgi atsevišķa tēma, un tad vēl ir atsevišķi aplūkotas filmas un festivāli. Šis ir absolūti unikāls materiāls.

Ņemot vērā grāmatas cenu un tirāžu, parastais Latvijas iedzīvotājs pagaidām nevarēs iepazīties ar šīs grāmatas saturu?

Pagaidām nē, bet, manuprāt, izdevumam būtu jābūt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Mūzikas akadēmijas bibliotēkā šis izdevums būs, esam jau pasūtījuši.

Tu esi pazīstams ar daļu no autoriem, vai viņiem var ticēt?

Jā, es pazīstu autorus no Igaunijas un Lietuvas (Rūta Skudiene un Tiits Lauks). Tītam, starp citu, arī doktora disertācijas tēma bija par agrīno Igaunijas džezu. Ar dažiem citiem autoriem esmu sastapies dažādās konferencēs, piemēram, ar Janu Brueru no Zviedrijas, kurš ir ļoti jauks kungs gados, brīnišķīgs džeza vēstures pasniedzējs, pētnieks, viesojies arī Rīgā. Es zinu Kirilu Moškovu no Krievijas kā autoru, viņam grāmatā ir nodaļa par Krieviju. Esmu sastapies ar Pedro Krovinho, kurš ir Portugāles džeza vēstures pētnieks, protams, pazīstu Frančesko Martinelli. Armens Manukjans no Armēnijas, protams, ir zināms vārds, tas laikam ir viss.

Ar pētniekiem no Slovākijas esi pazīstams?

Nē, pirmo reizi sastopu šos vārdus.

Evilena Protektore

Nu tad vēl viens nekorekts jautājums — 60 eiro, ir vai nav vērts (par slovāku grāmatu)? Ja neskatāmies uz to, kā uz zinātnisku publikāciju.

Teiksim tā… Zināmu priekšstatu, protams, šī grāmata dod. Es neesmu spējīgs atbildēt par to, cik adekvāti atspoguļojutas citas valstis, bet varu apgalvot, ka par Latviju autori nedod objektīvu viedokli. Patiesībā grāmata nedod nekādu priekštatu par Latvijas džeza attīstību, jo tur ir tikai viena rindkopa, kurā ir pieminēti tikai daži džeza mūziķi, bet nav pieminēti mūsu paši nozīmīgākie vārdi — Raimonds Raubiško, Gunārs Rozenbergs, REO u.c. Man šķiet, daudz pareizāka ir Martinelli pieeja, kad par katru valsti raksta tās pārstāvis, kurš ir kompetents savā tēmā un var uzņemties atbildību par pausto informāciju.

Kas mani tiešām pārsteidza slovāku grāmatas gadījumā — nu jā, tā ir faktiski tāda uzdrošināšanās un ambīcija, jo es nekādā gadījumā neuzņemtos tagad rakstīt par džeza attīstību, piemēram, Portugālē, jo es neko par to nezinu. Man būtu ārkārtīgi sarežģīti tagad meklēt kaut kādus materiālus un mēģināt iebraukt pilnīgi citas valsts attīstībā, neesot nekādā saistībā ar to. Bet tieši to šie trīs kungi ir izdarījuši. Tas ir diezgan pārsteidzoši.

200 eiro (Martinelli) — ir vērts?

Domāju, ka jā.

Parastajam cilvēkam vai džezmenim?

Tā, protams, ir pietiekami specifiska tēma, taču, ja kādu tiešām interesē Eiropas džezs, es domāju, ka ir gan vērts. Tas pagaidām ir vienīgais visu Eiropas valstu džeza attīstības apkopojums ar pietiekami dziļu, korektu un visaptverošu skatu. Šī grāmata patiešām aptver visu Eiropu.