Projekts «KlusiKlusi» — ārpus komforta zonas

Projekts «KlusiKlusi» — stāsts par to, kā trīs atšķirīgu mākslinieku kopā būšanas brīdis fiksēts skaņu platē

Šī gada oktobrī izdevniecības Jersika Records paspārnē klajā nāca Kaspara Kurdeko, Rūdolfa Macata un Kaspara Vizuļa kopdarbs — skaņu plate «KlusiKlusi». Iepriekš kopā spēlējuši dažādas stilistikas muzikālo kolektīvu sastāvos, mūziķi «KlusiKlusi» ietvaros ļāvās intuīcijai un apziņas brīvai plūsmai, radot improvizētās, eksperimentālās mūzikas ierakstu.

«KlusiKlusi» ierakstu klausos ar filozofisku interesi, zinot katru no mūziķiem citu projektu ietvaros. Manuprāt, «KlusiKlusi» fiksē trīs atšķirīgu mākslinieku kopā būšanas brīdi. To, kādā veidā mijiedarbojas viņu katra paša individuālā pieredze, vērtību sistēma, cilvēciskās un mākslinieciskās kvalitātes. Šķiet, improvizētā mūzika galvenokārt ir saistīta ar sevis apzināšanos, kas ir nemitīgi mainīgs process. «KlusiKlusi» albums ir abstrakts. No vienas puses abstraktums to padara par demokrātisku ierakstu, jo neviens nediktē priekšā, kas ir jādzird, un ikkatrs klausītājs dzirdētajam var piešķirt savu jēgu, no otras puses — abstraktums klausītājus atgrūž, jo tā vairs nav komforta zona ar paredzamu vēstījumu. Vai mēs paši apzināmies, kur sākas un kur beidzas mūsu komforta zona?

Savās pārdomās par «KlusiKlusi» albuma tapšanu un ideju dalās Kaspars Kurdeko, Rūdolfs Macats un Kaspars Vizulis, un arī Mareks Ameriks, izdevniecības Jersika Records mākslinieciskais direktors. Aizņemtības dēļ tikšanās nenotika, bet katrs uz jautājumiem atbildēja individuāli — rakstiski vai telefoniski, ļaujot man radīt vienu kopēju stāstu.

«KlusiKlusi» ieraksta tapšana un procesā iesaistītie cilvēki

«Esmu definējis, ka Jersika Records ir džeza, improvizētās un eksperimentālās mūzikas izdevniecība, un izdotajā mūzikā ir jābūt klātesošiem šiem aspektiem. Muzikāli galvenais princips ir piedāvāt klausītājiem tādas skaņu plates, kuras klausītājs vēlētos savā skaņuplašu kolekcijā. Lai muzikāli dod iespēju atklāt sev tuvas noskaņas, mūzikas atsauces, citātus. Lai mūzika ir aizraujoša, interesanta un īsta! Sasaiste ar Latviju arī ir pamata koncepcijā, tāpat kā izdotās mūzikas ierakstīšanas veids, izdalot atsevišķi analogo sēriju, kur ieraksti tiek veikti «dzīvajā» profesionālos magnētisko lenšu magnetofonos, līdzīgi kā to darīja tādas izdevniecības kā, piemēram, Blue Note, Impulse, Prestige, Verve, Stax. Šādus ierakstus veicam gan īpaši šim nolūkam izveidotā studijā LokoMotiv Room, kur ierakstījām arī «KlusiKlusi» plati,» saka Mareks Ameriks.

Viņš turpina: «Šīs plates ieraksta process sākās 2017. gada pirmajā pusē, kad uzrunāju Kasparu Kurdeko LokoMotiv Room studijā ierakstīt albumu analogi, uz lentas, kur viņš būtu līderis. Šādu pašu aicinājumu ap to pašu laiku izteicu Rūdolfam Macatam un nedaudz vēlāk arī Kasparam Vizulim. Redzēju, un joprojām redzu, katru no viņiem kā galveno mākslinieku ar savu plati Jersika Records katalogā. Drīz vien Kurdeko informēja par kopēju radošu sadarbību ar Rūdolfu. Piedāvāju abiem sagatavoties un savu pirmo piegājienu veikt publiski, atskaņojot savu mūziku 2017. gada oktobrī Jersika Records» atvēršanas svētkos «Jersikas ielas Vinila dienā». Šo aptuveni 30 minūtes garo uzstāšanos ierakstījām lentā, kas, manuprāt, arī pati par sevi ir publicējams ieraksts. Tikai jāsagaida īstais izdošanas brīdi. Vēlāk uzzināju, ka arī Kaspars Vizulis ir pievienojies šim projektam. Tālāk jau vienojāmies par ieraksta sesijas laiku un aicinājām skaņu režisoru Krišu Veismani uzņemties šī ieraksta vadību un līdzveidot skaņu, ko tagad dzirdam platē.

Lielu paldies vēlos pateikt Mārtiņam Saulespurēnam, kas šo ierakstu sesiju nodrošināja ar diezgan ekskluzīviem, Latvijā ražotiem, augstas kvalitātes priekš-pastiprinātāju mikrofoniem, kā arī dalījās savā pieredzē visa ieraksta procesa laikā. Tāpat arī Balvim Trinkunam, kas veica lentu sagatavošanu, griešanu un līmēšanu, un Uldim Lavrinovičam, kas kalibrēja Studer magnetofonu, kurā veicām šo analogo ieskaņojumu. Tas, kas varbūt nedaudz pietrūka, ir laiks — faktiski mūziku rakstījām nepilnas divas dienas. Ja būtu bijusi iespēja mūziķiem nodrošināt apstākļus, lai viņi ilgāk varētu atrasties studijā un uz šīs «frekvences», tad ierakstītās mūzikas būtu bijis vairāk nekā 14 vai 15 take jeb piegājieni, no kuriem atlasījām materiālu platei. No otras puses, laika ierobežojums un tā radītā spriedze varbūt pat ir nākusi par labu mūzikai, kas, citējot Mailsu Deivisu, notiek šeit un tagad,» spriež Mareks.

Pateicību papildina Kaspars Vizulis: «Gribu sacīt lielu paldies galvenokārt Marekam! Viņa entuziasms un ticība vīzijai ir iedvesmojoša! Krišs Veismanis bija mūsu ceturtais dalībnieks pie skaņu pults, strādājot ar balansu, tembriem un efektiem, improvizējot līdzi laikā un telpā, kamēr to visu piefiksēja magnetofons. Krišs ir patiešām meistarīgs skaņu vīrs ar atvērtu muzikālo gaumi, kas šim projektam bija ļoti svarīgi. Biju arī pagodināts, ka mākslinieks Atis Jākobsons varēja mūs notvert ar savas kameras objektīvu tik ļoti šim albumam atbilstošā veidā. Ata darbi rotā albuma vākus. Labi cilvēki ar labu enerģiju, tas veido labu komandu, un Jersika Records tāda ir!»

«Ieraksta process vienmēr ir dzīvs. No praktiskā skatupunkta izaicinoša bija strādāšana ar analogu ierakstu, kura garumu diktē lentas garums. No muzikālās puses — atrast organisku ansambļa skanējumu, kur esam vienā muzikālā telpā visu ieraksta laiku. Lielākais gandarījums vispirms ir par to, ka Mareks Ameriks ierosināja šādu ideju, kā arī par to, ka mēs ar Rūdolfu Macatu un Kasparu Vizuli noticējām, izveidojām un izkristalizējām šo skanējumu. Mareks bija nenogurdināms katalizators visiem procesiem, kas mūs no mūzikas ieraksta veikšanas veda līdz pašam galam — «KlusiKlusi» skaņu platei,» saka Kaspars Kurdeko!

Kopējā skanējuma un muzikālās valodas meklējumos

Stāsta Rūdolfs Macats: «Pirms ieraksta mēs ar Kurdeko vairākas reizes bijām spēlējuši duetā, daudz eksperimentējām un filozofējam par dzīvi. Vēlāk mums šķita, ka vajag vēl vienu cilvēku, un uzaicinājām Kaspars Vizuli. Man ar šiem abiem Kaspariem, šķiet, cilvēcīgi saskan, patīk viņu nosvērtība un iekšējais miera stāvoklis. Sākotnēji spēlējam daudz popsīgākā un džezīgākā veidā. Tad ierosināju, ka nevajag spēlēt melodijas — lai katrs instruments un katra skaņa ir kā jauna elpa, un lai pauzes dzied. Un tādā veidā mēs sākām pa īstam eksperimentēt kā askētiski mākslinieki. Man bija gandarījums par abiem Kaspariem, jo tik interesantus skanējumus no viņiem līdz šim nebiju dzirdējis — pazīstu viņus jau vairākus gadus, tādēļ arī zinu uz ko viņi ir spējīgi un kā viņi domā. Vēl jo vairāk tādēļ esmu priecīgs par šo albumu «KlusiKlusi» — šķiet, nekur citur viņi tā nespēlē. Gandarījums jau beigās arī par visu kopā un par to, ka kopā patiešām radījām īstu mākslu. Jā, šis albums noteikti ir konceptuāla mūzika. Manuprāt, šis koncepts strādā, jo man pašam bija interesanti, gan esot iekšā procesā, gan kā klausītājam no malas, katru reizi atklājot ko jaunu. Šis bija iedvesmojošs process!»

«Tas bija ļoti interesants meklējumu laiks, pavadot daudzas stundas kopā, mēģinot idejas un izveidojot unikālu skanējumu. Man pret Kasparu Vizuli un Rūdolfu Macatu jau sen ir bijusi muzikāla simpātija, gan viņu pašu daiļrades kā solo māksliniekiem, gan spēlējot viņu mūziku. Bija daudz vieglāk uzsākt, jo esam no līdzīga materiāla būvēti, mūs vieno līdzīgas mūzikas estētikas. Kaspars Vizulis ir ļoti liels skaņu detaļu eksperts, kur savukārt Rūdolfs, manuprāt, ir impulsīvs ar idejām un virzieniem. Procesa laikā bija ļoti viegli strādāt kopā, tas ļāva pamēģināt dažādas stilistiskas idejas, kuras beigu beigās pat nenonāca līdz realizācijai. Mēs meklējām ko tādu, ko paši nekad vēl nebijām dzirdējuši un spēlējuši vai jutuši,» savās sajūtās dalās Kaspars Kurdeko.

Kaspars Vizulis raksturo domubiedrus: «Rūdolfs ir patiesi radošs un intuitīvs mūziķis, un šis patiesums atklājas spēlējot. Ja viss notiek un ir kārtībā, tad viņš to atbalsta un mēs ejam šajā virzienā. Ja kādā brīdī kaut kas īsti nav, Rūdolfs nebaidās radošo procesu apstādināt, un tieši tāpēc vēlāk process var virzīties uz priekšu. No otras puses, Rūdolfs šīs korekcijas spēj izdarīt tādā veidā, ka tas nevienā brīdīt neaizskar — tas notiek caur mūziku un savstarpēju uzticību. Mēs sen esam pazīstami un dažādos sastāvos kopā esam spēlējuši visdažādāko mūziku. Tāpēc patiesībā «KlusiKlusi» albuma ieraksts mums bija tāda labu draugu tikšanās jaunā savienojumā. Kaspars ir ļoti gādīgs mūziķis. Viņš rūpēsies par to, lai tie, ar kuriem viņš spēlē kopā, jūtas komfortabli kā muzikāli, tā cilvēciski. Viņš pat ir gatavs kaut ko upurēt, lai nodrošinātu visiem labvēlīgu un patīkamu iekšējo mikroklimatu. Kaspars un Rūdolfs viens otru izbalansē tādā patīkamā veidā.»

«Man ļoti patīk Kaspara krāsainā spēle un darbs ar akustiku telpā, viņš tai vienmēr cenšas pielāgoties un atrast muzikālāko risinājumu. Pagājušajā ziemā Kaspars nospēlēja savu, manuprāt, pirmo solo koncertu — bungas, perkusijas, elektronika un dažādi paštaisīti instrumenti. Šī iegūtā pieredze un zināšanas par skaņu ļoti palīdzēja arī mūsu trio sesijās. Savukārt Rūdolfs papildus taustiņiem spēlē arī bungas, komponē, raksta dziesmas un dzied. Nebaidās no jauniem instrumentiem, skaņām un izaicinājumiem. Spēj veikli atrast radošu skaņu un muzicēt ar instrumentu, ar kuru viņam iepriekš ir bijusi minimāla vai gandrīz nekāda pieredze. Šī viņa īpašība bija ļoti svarīga gan mēģinājumu, gan ieraksta procesā. Ar savu darbību viņš iedvesmoja arī mūs iet krietni tālāk par ierasto,» atklāj Kaspars Vizulis, piebilstot, ka esot ieraksta procesā, līdzīgi kā koncertā, dabiski un nemanot tiek atmests viss liekais un izdarītas mirklim visatbilstošākās izvēles, kas arī raksturot šo triju cilvēku — «KlusiKlusi» — satikšanos.

Abstrakcija pret konkrētību

«Klausītājs ir gudrs! Viņš nav jāpārliecina par to, ka mūzika ir laba. Klausītāji ir zinātkāri jauniem muzikāliem pavērsieniem un tos arī vienmēr meklē. Es raksturotu mūsu radīto mūziku kā milzīga formāta alu zīmējumu, kura patieso skaistuma kopumu var saskatīt tikai tad, ja skatās uz to kilometra attālumā, taču vienmēr jau var panākt arī tuvāk. Neuzmācīga, plūstoša sinerģija starp elektroniku un akustiskiem instrumentiem — dabas hierarhija,» saka Kaspars Kurdeko.

«Jā, albums ir abstrakts, un tā ir apzināta izvēle, tā ir kā neuzmācīga glezna telpā. Man liekas, ka šis abstraktums ir pietiekoši caurspīdīgs un minimālistisks, līdz ar to nav grūti klausīties, jo kopējā skaņa nav uzmācīga, bet drīzāk ieved transā un liek klausītājam aizdomāties par sevi. Spēlēt šādā veidā, protams, arī ir meditācija. Šis ir atmosfērisks albums, kas nav ne salds, ne naivs, un nav arī agresīvs, liekas, ka tas ir kaut kur pa vidu. Tas dod cilvēkiem vajadzīgo līdzsvaru,» albumu raksturo Rūdolfs Macats.

Rūdolfs turpina, stāstot par koncepciju un tehniku: «Mēs nedomājam par notīm, bet konceptuāli. Mums joprojām ir mūzika ar noteikumiem, tikai mēs tos radām paši. Tikai šādā veidā var radīt jaunus stilus. Es par «KlusiKlusi» teiktu, ka šis ir minimālisms ar pauzēm, kur mēs akceptējam dažādu skaņu frekvenču nokrāsas un dodam laiku tām izskanēt, pirms piesātinām ar jaunām skaņām. Un otra kompozīcijas tehnika ir permutācija. Tas nozīmē, ka mēs izvēlamies, teiksim, katrs trīs vai divas krāsas, un tad pilinām, dažādos laikos un garumos un dažādās dinamikās. Kopumā koncepts jau nav nekas jauns — līdzīgas tehnikas izmanto tādi komponisti kā Mortons Feldmans (Morton Feldman) un Džons Keidžs (John Cage), kas ir Ņujorkas komponisti un avangarda un minimālisma mūzikas pionieri. Es arī uzskatu, ka tā ir laikmetīga mūzika, kas dzīvo ilgāk. Tā ir kā daba, neuzmācīga un savā harmonijā, un nepretendē uz neko, un nav pompoza. Šī mūzika noteikti ir domāta cilvēkiem, kas ir filozofiski noskaņoti vai grib tādi kļūt. Pie šīs mūzikas nevarēs trakulīgi dejot vai dziedāt līdzi lipīgiem meldiņiem.»

«Albums ieraudzīja dienasgaismu krietnu laiciņu pēc ieraksta tapšanas, tāpēc jau pirmajā klausīšanās reizē veselīgi distancējos no tā brīža emocijām un subjektīvajām izjūtām. Un arī šobrīd, pāris mēnešus pēc izdošanas, spēju iepriekš spēlēto saklausīt ar svaigu ausi. Esmu dzirdējis, ka ar atmiņu esot tā — katru reizi, kad atgriežamies pie kāda konkrēta stāsta, ko turam tikai savā prātā, mēs to nedaudz izmainām, it sevišķi, ja pagājis krietns brīdis kopš iepriekšējās atcerēšanās. Tāpēc negribētu ieteikt klausītājam, ko par to albumu domāt un kā to klausīties. Lai kā man gribētos palīdzēt, dodot kādas konkrētas asociācijas, varbūt tieši pretējā situācijā kāds atklās «KlusiKlusi» mūziku,» spriež Kaspars Vizulis.

«Uzskatu, ka šis ieraksts ir ļoti drosmīgs un patiess. Ļoti novērtēju, ka mūziķi ļāvās šim izaicinājumam. Šī ir pilnīgi improvizēta mūzika. Izvēloties šādu pieeju ierakstam, kas savā ziņā ir atrašanās ārpus savas komforta zonas, mūziķis atklāj, kādā līmenī konkrētajā brīdī viņš ir muzikāli, tehniski un mentāli. Šo autentiskumu un neatkārtojamo enerģiju varam dzirdēt ierakstā. Kā klausītājs to novērtēju un zinu, ka dzīvē būs brīži, kad vēlēšos dzirdēt tieši šādu mūziku, kad vēlēšos doties šādā muzikālā ceļojumā,» saka Mareks Ameriks.