Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Pastāvīgums kā dāņu kontrabasista atslēgas vārds


Aleksandra Line

Kenets Dāls Knudsens, kurš tic smagam darbam talanta vietā

Ņikita Kuzmins

Bija paredzēts, ka šī saruna notiks pa ceļam — mums bija burtiski jābūt ceļā no Tallinas, kur viņš prezentēja savu jaunāko albumu, uz Rīgu, kur viņš atskaņoja to Latvijas klausītājiem. Viņš atlidoja uz Rīgu ceturtdienas naktī, atstāja mantas viesnīcā, pusnaktī atnāca uz džema sesiju, lai atbalstītu vietējo džeza kultūru, nākamajā dienā pamodās sešos no rīta, uzspēlēja televīzijas ēterā, tad uzspēlēja radio ēterā, pēc tam sniedza meistarklasi par mūzikas industriju Latvijas Mūzikas akadēmijā, tad 5 stundas brauca pie stūres uz Igauniju, spēlējot ar saviem mūziķiem metriskās modulācijas poliritmu spēli, pec kā nospēlēja albuma prezentācijas koncertu, un tad atļāvās teikt, ka šodien ir nedaudz noguris. Tāpēc mēs sarunājamies Viļņā tieši pirms viņa trešā koncerta Baltijas valstīs. Fonā cilvēki stāv rindā, lai apmeklētu uz to brīdi jau izpārdoto koncertu klubā Jazz Cellar 11.

Šis vīrs iedvesmo. Pietiek vienreiz viņu ieraudzīt, lai saprastu, ka smags darbs viņam nav sveša lieta, bet pietiek dzirdēt, kā viņš spēlē, lai noticētu viņa mūzikai. Tūres, pasniegšana, komponēšana, aranžēšana, mācīšana, cilvēku apvienošana visādos sastāvos no akustiskiem trio līdz lieliem emigrantu orķestriem, liekot dāņu valdībai noticēt tam, ka viņa projekti ir tā vērti — es esmu priecīga šoreiz būt kopā ar džeza kontrabasistu Kenetu Dālu Knudsenu (Kenneth Dahl Knudsen) un viņa komandu, apceļojot Baltijas valstis.

Kā un kad tu izdomāji pievērsties mūzikai?

Mana mamma spēlēja klavieres mājās, kad biju maziņš, un iemācīja man dažas lietas. Skolas laikā sāku spēlēt bungas un saksofonu, un tad kādu dienu mūzikas klasē vajadzēja basistu. Tad es pēkšņi sapratu — tas ir tas, ko es darīšu visu atlikušo mūžu. Man nešķiet, ka ir tik svarīgi, kas tas ir par instrumentu — es varēju būt arī saksofonists. Bet lietas vienkārši sakārtojās tādā veidā, un tad tu iedzīvojies šajā lomā.

Kā spēlēšana solo rezonē tevī? Esmu dzirdējusi, kā tu spēlē solo.

Man tas patīk. Man ir instruments, kas skaisti skan. Bass un vibrējošās stīgas — ir tik dīvaini, kā ar to taisa mūziku. Man patīk, kā bass skan viens pats, bet tas ir izaicinājums. Spēlēt divas notis, spēlēt uz basa harmoniju un tad spēlēt arī melodiju ir grūti. Kad visi šie faktori saliekas kopā, tas veido kontrabasa spēlēšanu solo par sarežģītu, bet tas ir interesanti.

Kopš tu izvēlējies būt par mūziķi un veltīt tam visu savu dzīvi — vai tu kādreiz esi to nožēlojis?

Nē, bet man ir bijušas daudzas sliktas un bēdīgas dienas, kad viss, ko gribēju, bija kļūt par galdnieku. Zini, strādāt kādu reālu darbu. Jo bijušas arī dienas, kad esmu cīnījies pārāk daudz. Man nebija naudas, un man bija jāzvana saviem vecākiem, to viņiem lūdzot. Tas sāpēja. Reizēm es domāju — vai tad es tiešām esmu tik stulbs? Tas arī ir tas iemesls, kāpēc es, pirms dibināju ģimeni, tik ļoti fokusējos, lai spētu pelnīt ar mūziku. Man reāli negribējās cīnīties tik daudz arī brīdī, kad man būtu arī bērns, par ko rūpēties. Es nekad neesmu to nožēlojis, bet reizēm nolādēju visu mūzikas biznesu. Bet tu mācies no tā, pareizi? Kad tev iestājas grūti laiki, tu audz.

Kas ir tās lietas, ko esi sasniedzis, ar ko lepojies visvairāk?

Hm… Vakar nospēlēju skaistu koncertu Rīgā. Es varētu runāt arī detalizētāk un nosaukt tev konkrētus koncertus… Bet tas, ar ko es lepojos visvairāk, ir mani kontakti — man ir draugi viscaur pasaulē. Tas man ir ļoti svarīgi. Es esmu lepns būt viens no jaunākiem pasniedzējiem konservatorijā, spēlēt mūziku un savest cilvēkus kopā. Mazas lietas. Ja kāds raud manu balāžu laikā, ja kāds uzsmaida manu priecīgo kompozīciju laikā — ar to es lepojos visvairāk. Visas pārējās lietas tikai tam seko. Ierakstīt albumus ir tikai daļa no radošas darbības.

35 valstis tavā kontā. Kurās no tām spēlējot tu juties visērtāk?

Man šķiet, Baltijas valstīs. Es sāku apceļot Baltiju vēlāk savā karjeras posmā, nekā dažas citas valstis, tāpēc tur man bija vienkāršāk veidot labu vidi. Cilvēki te izrāda tādu interesi, ko es neatrodu nekur citur. Kopējā atmosfēra ir ļoti jauka. Un man patīk arī Japāna.

Kad tavā dzīvē ir tik daudz darba un tik daudz koncertu ārpus valsts, kā tava ģimene pieņem šo dzīves stilu?

Tieši tagad mana draudzene palika viena ar mūsu meitu uz četrām dienām, un tas ir bijis smagi. Bet mēs esam vienojušies, ka es varu tūrēt piecas dienas mēnesī. Dānijā es varu darīt jebko tikmēr, kamēr es atgriežos mājās naktī un esmu viņām blakus. Man patīk šī ideja — tas nozīmē, ka es varu saplānot visu gadu uz priekšu. Tikai pieci koncerti mēnesī, un mans kalendārs ir strauji piepildīts.

Wow, tas gan pieprasa plānošanu. Kā tad izskatās tava labākā brīvdiena?

Laiks kopā ar ģimeni, protams. Iespējams, sports kopā ar draugiem. Futbols vai bokss. Bet pašlaik, un tas ir acīmredzams — ģimene kopā ar manu četrus mēnešus veco meitu.

Ņikita Kuzmins

Kur tu gribētu nokļūt, kad būsi, piemēram, 60 gadus vecs? Ko vēl gribētu izmainīt?

Es redzu sevi tieši tādu pat kā pašlaik. Ja runāju pavisam godīgi, esmu ļoti laimīgs, ka es jau dzīvoju dzīvi, ko es gribētu nodzīvot līdz mūža beigām. Es gribētu spēlēt koncertus, rakstīt mūziku un mācīt .

Vai tev kādreiz ir bijis bail no kaut kā? Un te es nerunāju par zirnekļiem.

Bet kāpēc? Man ir bail no zirnekļiem! (smejas) Ja godīgi, man bail zaudēt tvērienu?. Nespēt visu sabalansēt. Man ir bail no tā, ka cilvēki manī vilsies, it īpaši tie cilvēki, kuri strādā ar mani kopā vai ir man tuvi. Ir daudz lietu, kas notiek manā galvā, ir daudz lietu, par ko man ir jānes atbildība. Man ir bail, ka cilvēki varēs redzēt tām cauri. Man ir bail par to, ka cilvēki varētu saprast, ka es neesmu vislabākais basists vai komponists pasaulē. Bet man liekas — katru mākslinieku piemeklē šādas domas. Jo es varu redzēt sev cauri — es varu acumirklī pateikt, kad es spēlēju sūdīgi. Un manas lielākās bailes ir, ka kāds cits arī varēs to manīt. Es zinu, ka es spēju izdarīt tādas lietas uz basa, kas iespaidos cilvēkus, bet tas nenāk no emocijām, tas nāk no meistarības. Un tad tie ir sūdi, tā ir tikai vingrināšanās.

Tātad atbilde uz mūžīgo jautājumu par to, kas uzvar strīdā starp tehniku un emocijām?

Protams, emocijas. Basists Viktors Vūtens (Victor Wooten) ir kādreiz ļoti jauki teicis: «Visas šīs uzkrītošās lietas ir tikai glazūra uz tortes, bet jābūt arī tortei apakšā. Mūzikai ir jābūt īstai, un tad tu vari likt lietas pa virsu tai klāt»

Kas ir pats grūtākais pedagoģijā?

Man liekas, izaicinājums vienmēr ir ievirzīt cilvēkus uz pareizā ceļa. Rūpēties par viņiem. Es negribu ar spēku likt cilvēkiem darīt to, ko es daru, bet tas būtu tik vienkārši, jo es pats zinu, kā to paveikt. Bet mēs visi esam tik dažādi, tāpēc man ir jāpielāgojas katram studentam.

Ja tu varētu, ko tu mainītu Dānijas džeza nozarē?

Man gribētos padarīt to mazāk šiku, vairāk tautai tuvāku. Daļu no ikdienas dzīves — pasākumus, ko var viegli apmeklēt. Dānijā klausīties džezu ir ļoti šiki un ļoti dārgi. Bet augstās klases lieta nestrādā. Džezs nav par vīnu, smalkiem galdiem un ēdināšanu. Tas ir par aliņu, dejošanu, kliegšanu un… dzīvi.

Tu sniedzi meistarklasi Latvijā pirms dažām dienām. Daudzi ir stāstījuši tev par to, kāda ir Latvijas džeza industrija — ko tu mainītu pie mums, ja būtu šāda iespēja?

Latvijas džezam piemīt tā lieta — man liekas, tas ir raupjš, neapstrādāts un jauks. Es izdarītu kaut ko paša biznesa labā. Neizskatās, ka jums ļoti pietrūktu auditorijas — izskatās, ka te publikas ir gana daudz. Es nāktu klajā ar jauniem biznesa modeļiem, un es labprāt iemācītu studentus, kā pelnīt ar mūziku, jo šobrīd liekas, ka viņiem par to nav ne mazākās nojausmas, vismaz tiem, ar kuriem esmu runājis.

Atpakaļ pie filozofijas: ko nozīmē būt laimīgam?

Es domāju, nozīme ir tam, ko tu dari. Atrast jēgu. Drošība, lai nu ko tā nozīmē — naudu vai ģimeni, piemēram. Un tad, ja tev ir šīs divas lietas, tu vari izdarīt jebko pasaulē. Ja tu jūties drošs, un ja tu jūti, ka tajā, ko tu dari, ir jēga. Es uzaugu mājās, kuras bija ļoti drošas, tāpēc es tagad varu darīt stulbas lietas. Vienmēr bija kāds, kurš mani noķers. Tagad mana mamma ir mirusi, bet man ir draudzene un meita, kas stāv klāt.

Es jūtos laimīgs, jo varu darīt to, ko vēlos. Es jūtos laimīgs, jo esmu kāpis pāri pirmajām robežām, kas katram uzrodas, tiklīdz viņi mēģina darīt kaut ko šādu. Kad viņi seko sapņiem, sākums šķiet gandrīz neiespējams. Bet man patiesi liekas — ja tu esi neatlaidīgs tajā, ko dari, tas notiks. Un tas tikai kļūst aizvien labāks, sasniedzams aizvien vieglāk.

Piemēram, pirmā diska ieraksts bija murgs. Man nebija naudas, es paņēmu aizdevumu bankā, es slikti spēlēju basu… Bet zini, tas ir tikai pakāpiens. Tev ir jāspēlē, tev ir aizdevums, tāpēc tev ir jānopelna daudz naudas, tāpēc tev atkal jāspēlē. Tad nākamais disks jau būs daudz vienkāršāks. Un tagad pienācis laiks manam ceturtajam albumam, un es jūtu, ka augu. Pastāvīgums un neatlaidība ir noteikti mani atslēgas vārdi. Man arī patīk padarīt lietas acīmredzamas. Man liekas, ir stulbi, kā cilvēki runā par mūzikas biznesu, džeza mūziķiem — it kā tas ir kaut kas maģisks, kaut kas, ko tu nevari izskaidrot. Es vienmēr cenšos iemācīt saviem studentiem, ka tu patiesībā vari izskaidrot visu, tajā nav maģijas.

Es neticu talantam. Iespējams, ir kaut kas, ko sauc par talantu, bet, ja es sāku tam ticēt, tad — vai nu es nostādu sevi pozīcijā, kurā esmu labāks par visiem citiem, vai arī sliktāks. Ticēšana talantam nevienam nedara labu. Jauki, ja tas pastāv, bet tu nevari to visu laiku izmantot — tu nevari būt parāks vai sliktāks par visiem citiem, tu vienkārši esi tu pats. Jo vairāk piepūles tu ieliec tajā, ko dari, jo labāks tu kļūsti. Un man patiesi patīk šis domāšanas veids. Tas ir tik vienkāršs. Tas ir tāpat kā piekopt diētu — es darīju to simtiem reižu. Tas arī mani kaitina — ir simts dažādu diētu, pie kurām tu vari pieturēties, bet jo mazāk tu ēd, jo mazāk tu pieņemies svarā, un jo vairāk tu vingro, jo vairāk tu nomet. Es cenšos piemērot šīs domas arī savai mūzikai. Un ceru, ka tas strādā.

Ņikita Kuzmins