Pārcelt starptautisku mūzikas instrumentu biznesu uz Rīgu

Bernds Šīle par cilvēcīgo biznesu un mūziķu kopienu, kurai jāturās kopā

Sākumā dzirdu par Berndu Šīli (Bernd Schille), koka pūšaminstrumentu remonta meistaru, no daudziem Latvijas džeza mūziķiem. Tad satieku viņu džeza klubā, kurā toreiz strādāju un uz kuru Bernds nāk tik bieži, ka ātri vien kļūst par īpašo viesi. Vienmēr pie bāra ar labu skatu uz skatuvi, viņš allaž šķita muzikāli iesaistīts notiekošajā, it īpaši brīžos, kad kāds spēlēja saksofonu vai kādu citu instrumentu, ko, iespējams, viņš ir labojis vai pat ražojis. Mēs tiekamies uz īsu kafijas pauzi. — «Kādam medijam tu raksti?» — jautā Bernds, un es atbildu: «Es neesmu žurnāliste, es tikai vēlos pastāstīt cilvēkiem tavu stāstu. Es vienkārši gribu izstāstīt viņiem, ar ko tu pats lepojies,» un viņš runā vairāk nekā stundu, līdz mums beidzas espresso un laiks.

No kurienes tad tu pats esi, un kas ir atvedis tevi uz Rīgu?

Es sāku nodarboties ar mūziku agri — dzīvoju Vācijas dienvidaustrumos, spēlēju klavieres, studēju klarneti un vēlāk arī saksofonu. Man ir klasiskā izglītība, un vēlāk pieņēmu lēmumu kļūt par profesionālu mūziķi. Tad lietas mainījās — studiju laikā mans sapnis bija būt aktīvam mūziķim, un vienīgā iespēja man ar klasisko izglītību bija darbs kādā klasiskajā orķestrī — simfoniskajā vai operas. Tajā laikā situācija diez ko neatšķirās no šī brīža — bija jāmēģina tur tikt, bet vakanču bija mazāk, nekā cilvēku, kuri gribēja tās dabūt, bija spēcīga konkurence. Parasti pēc diploma iegūšanas tu sāc mēģināt tikt pie šāda darba, bet ir kādi 100 cilvēki uz vienu vietu, tāpēc tu centies vairāku gadu garumā. Ja ap 30 gadu vecumu tev joprojām nesanāk, aicinājumi izmēģināt spēkus un piedalīties konkursā uz šīm vakancēs tevi vairs nesasniedz. Spiež arī laiks. Tad tev jādomā, ko darīt, un vienīgā iespēja ir pasniegt. Man vienmēr bija skaidrs, ka es nekļūšu par pedagogu. Es varu to darīt, reizēm rīkoju meistarklases, cilvēki pozitīvi uz tām reaģē, bet man nepatīk to darīt.

Tāpēc es nodomāju — man patiesi patīk mūzika, patīk instrumenti, interesē tehniskas lietas, tāpēc izdomāju mācīties veidot mūzikas instrumentus. Tā ir skola, kas jāapmeklē trīs gadu garumā, tajā apvienojas prakse un teorija. Pēc tam jānoliek eksāmens un vari strādāt uzņēmumā divus gadus. Tad vari vēl viena gada laikā iegūt maģistra grādu, un tikai tad strādāt pats. Kopumā tie gadi, pirms tev ir atļauja strādāt, sakrājas, un uz to brīdi tev nav īpašas pieredzes.

Pēc skolas es kādus sešus gadus strādāju savā nelielajā uzņēmumā, kas laboja koka pūšamoinstrumentus, tad pārcēlos uz Šveici, Cīrihi, un biju darbinieks diezgan lielā kompānijā, kur vadīju koka pūšaminstrumentu remontdaļu. Nostrādāju tur 3 — 4 gadus, dibināju starptautiskus sakarus ar citām kompānijām, ražotājiem un saņēmu ielūgumu pārvākties uz Bostonu, ASV, uz flautu ražošanas uzņēmumu. Bija interesanti aizbraukt uz ASV un gūt pieredzi gandrīz trīs gadu garumā. No turienes es pārvācos uz Monreālu, Kanādu, jo tur bija vecs kungs, ļoti plaši slavens ar savām prasmēm saksofonu remontā, ko veica tikai augstas klases džeza mūziķu instrumentiem. Es nostrādāju tur dažus gadus un tad dabūju piedāvājumu no Yamaha kompānijas Tokijas dienvidos, aizbraucu darboties uz viņu galveno rūpnīcu, strādāt īpašu saksofonu un flautu ražošanā. Pēc kādiem pieciem gadiem es pārvācos uz Eiropas Yamaha, viņi nosūtīja mani uz Antverpeni Beļģijā, un es atbildēju par saksofonu un flautu ražošanas kvalitātes kontroli. Tad atgriezos pie sava biznesa, pārvācos uz Zviedriju, lai ražotu pats savus instrumentus, un tur iepazinos ar Latvijas mūziķiem — viņi atrada mani caur internetu, ieinteresējās. Ceļot no Stokholmas uz Rīgu bija ļoti lēti un vienkārši, un, kad braucu uz šejieni, daži latviešu mūziķi organizēja man meistarklases un tikšanās Latvijas Mūzikas akadēmijā. Un vienreiz man radās ideja — varbūt Rīga nav slikta vieta, lai uz šejieni pārvāktos, un tad, gandrīz pirms četriem gadiem, es to izdarīju.

Tas skan diezgan iespaidīgi. Un Rīga pēc Amerikas un Kanādas, un Zviedrijas, un Japānas… Daudz valstu, kas ir krietni vairāk attīstītas par mūsējo. Vai tu šobrīd nenožēlo savu izvēli?

Nē, bet tas ir jautājums, ko Latvijā dzirdu visbiežāk. Cilvēki, kas mani nepazīst, turpina jautāt — kāpēc Rīga pēc visa pārējā? Gan latvieši, gan cittautieši vienmēr jautā vienu un to pašu jautājumu. Protams, man bija jāiemācās, kā lietas strādā šeit. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka šī ir maza valsts un vienmēr tāda paliks. Tas nav negatīvi — man personīgi visa šī lieta Latvijā piešķir vairāk brīvības, nekā citās valstīs. Tu zini, te nekā nav. Neviens neatnāk un nepadara tev to vienkāršāku. Tev viss ir jāizdara pašam un smagi jāstrādā. Un man tas ir nedaudz vieglāk , nekā dažos citos darbos — es vienmēr esmu strādājis starptautiskā vidē, vismaz 50% no visa, ko es daru, ir starptautisks, atlikusī daļa ir Baltijas valstis. Un tad tu esi diez gan brīvs, lai darītu lietas. Vēl viens iemesls — un tas patiesībā ir pats svarīgākais iemesls visiem, kuri izvēlas pārvākties no savas valsts uz kādu citu — tev tai ir jāpatīk. Tev ir jāpatīk visām pozitīvām lietām un jāpieņem visas negatīvās. Ja tās nepieņemsi, tu visu laiku sūdzēsies. Jāierauga dažādas Latvijas daļas, lai saprastu šo valsti. Un, ja tu spēj saprast, tu spēj izdomāt, vai tur iederies.

Kopiena te ir maza, visiem ir līdzīgas problēmas, visi cenšas darīt lietas, tāpēc ir svarīgi sanākt kopā un cienīt vienam otru. Biznesam jābūt cilvēcīgam. Daži cilvēki, kuri, piemēram, lemj par valsts nākotni, nesaprot, cik svarīga ir izglītība. Tik mazai valstij ar diviem miljoniem cilvēku ir milzīga mākslas vēsture — tas nozīmē milzīgu atbidību. Mums ir daudz lielu vārdu, slavenu diriģentu, pianistu, dziedātāju, kurus atpazīst pasaulē. Es redzu, ka Rīgā notiek daudz interesantu lietu, bet tās neturās kopā. Cilvēki bieži saka, ka esmu pārāk kritisks, bet tas nav sliktā nozīmē. Es tikai vēlos palīdzēt.

Tu zini, es tavā valstī esmu viesis: ja man nepatīk, varu doties tālāk. Ne viss ir sūdi, bet var strādāt pie tā, lai kļūst labāk visiem. Ikvienam ir sava loma, ko tajā spēlēt, nav tā, ka viens cilvēks var mainīt visu. Es esmu sapratis, ka cilvēkiem te ir mazāka vēlme domāt par ilgtermiņa rezultātu, viņiem vajadzīgi tūlītēji rezultāti. Bet tagad ir jāpieņem lēmums par to, kā lai izmaina lietas ilgstošā perspektīvā. Tu nevari izmanīt milzīgas lietas rīt, viss notiek soli pa solim. Tāds ir plāns arī manām biznesa aktivitātēm — man personīgi gribas to darīt, es zinu, kā to darīt, man ir daudz pieredzes dažādās valstīs, daudz prasmju. Vēl viena lieta ir arī lepoties ar to, ka dari kaut ko valstī, kurā neviens neko līdzīgu pirms tam nav darījis, ar cilvēkiem, kuri vēlas patērēt to, ko tu ražo. Mēģināt darīt kaut ko īpašu. Ja visiem šeit Latvijā būtu nedaudz plašāks redzesloks… Viens no maniem skolotājiem vienmēr teicis — ja tu dari kaut ko labu, ja tev ir labas prasmes, ja tev ir panākumi tajā, ja tu jūti, ka tas darbojas, tad runā par to. Protams, nelielies pārāk daudz, bet, ja tev sanāk, tev tas ir jāpasaka.

Mazs (runājot par valsti) nenozīmē negatīvs. Mazs nozīmē to, ka valstī pastāv lietas, kas neeksistē lielajās valstīs. Mazs ir savā ziņā ekskluzīvs. Protams, tu nevari nospraust mērķi izveidot te, piemēram, lielu rūpnīcu, tas ir stulbi, tas nekad nedarbosies. Bet tu vari veidot ļoti ekskluzīvas lietas, ko citi nevar panākt. Mums ir jāizveido savs stils, mums ir jāizveido kaut kas mazs, ekskluzīvs, unikāls. Kopiena te, runājot īpaši par džeza mūziķiem, ir neliela, bet darbojas. Daži cilvēki mācās ārpus valsts, atgriežas atpakaļ, dibina sakarus, atved te citus, rīko koncertus un tā tālāk. Tas virzās uz priekšu, bet zīmolam «Latvijas džezs» ir jāskan kā zīmolam arī ārpus šīs valsts.

Tātad tu labo instrumentus un arī tos ražo. Kas no tā visa sniedz tev pašam lielāku baudu?

Man šķiet, visiem, kas iet to virzienu, vairāk patīk veidot ko jaunu ar savu vārdu uz tā, kas citiem patīk. Tas sniedz labu sajūtu. Bet man liekas, tā būtu liela kļūda teikt, ka es tikai veidoju ko jaunu un nelaboju veco, kļūda divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tu mācies no katra instrumenta — katrs instruments ir citāds, katrs mūziķis, kurš to spēlē, ir citāds, un tu daudz ko iemācies. Jums abiem vienam otru ļoti vajag, un es no tā neatkāpšos. Man ir neliela problēma — man ir pārāk daudz darba. Bieži vien esmu stresains, un man ir jāatrod kāda sistēma, lai to atrisinātu. Visas trīs Baltijas valstis atrodas unikālā stāvoklī, jo es esmu teju vienīgais, kuram ir šajā nozarē starptautiska izglītība un prasmes. Protams, tagad cilvēki zina, ka es te esmu, un man ir daudz pieprasījumu no visām trim valstīm.

Tātad tavai komandai ir nepieciešami palīgi?

Protams, runa ir arī par to, bet nevienam nav pienācīgas izglītības, lai palīdzētu man ar instrumentiem. Tāpēc man būtu jāmāca tas cilvēks, kas aizņemtu kā minimums 3 — 4 gadus, un kurš var šo laiku izturēt, tai skaitā, arī finansināli? Un vēl viena lieta ir tā, ka man joprojām nepatīk mācīt. Bet es lēnām veidoju komandu, kura palīdz man ar administrāciju, laika menedžmentu, komunikāciju ar klientiem. Es strādāju vismaz 14 stundas katru dienu, un septiņu dienu darba nedēļai tas ilgtermiņā ir ļoti daudz. Nepieciešams laiks, enerģija un miers, lai to darītu. Tas ir tā pat, kā komponistam rakstot skaņdarbu — tas nav gatavs uzreiz, tas ir jāattīsta, jāstrādā pie tā.

Kādas ir šī brīža tendences pūšaminstrumentu ražošanā?

Pirmkārt, man tam patiesi nav laika, otrkārt, tā nav mana galvenā instrumentu līnija. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuriem patīk tas, ko mēs darām ar Riga Winds, un mēs esam ieplānojuši darīt ko līdzīgu ar trompetēm, tromboniem. Viņi palūdza man palīdzēt ar dizainu un ražošanu, bet es joprojām par to domāju — tas aizņem pārāk daudz laika. Ja es izdomāju, ka es to daru, man tik tiešām gribas izdarīt to labi. Tam ir jābūt ekskluzīvam un ļoti labi pārdomātam produktam.

Visas lietas, ko es daru, nāk no manas dzīves pieredzes, bet bez pēdējiem trīs gadiem Latvijā un cilvēkiem, kurus es te esmu saticis, tas nebūtu iespējams. Esmu dzīvojis lielās pilsētās un lielās valstīs, un, es atvainojos, bet man šeit patīk vislabāk. Vienmēr ir sajūta, ka man ir jāatvainojas par to, ka es te dzīvoju. Bet tā nav taisnība! Šī ir brīva valsts un es esmu brīvs cilvēks, varu doties jebkur, neviens nevar mani apturēt! Es varu darīt, ko vien vēlos. Bet — es atvainojos, man te patīk! Man ir draugi, kuri dara tās pašas lietas, ko es, bet, piemēram, Ņujorkā. Viņiem ir milzīgas problēmas: lai izīrētu telpu darbam, kaut maziņu, tev ir jāmaksā 6 — 7 tūkstoši dolāru mēnesī, un šajā darbā to ir gandrīz neiespējami nopelnīt, kas nozīmē to, ka tu nemitīgi cīnies. Tieši tāpat, kā cīnās vairāki cilvēki Rīgā. Protams, tu vari lepni teikt: «Es dzīvoju Ņujorkā!» Bet es lepni saku: «Es dzīvoju Rīgā!» Man tā nav tik liela atšķirība.

Tātad tu runā par reāliem klientiem, ar kuriem strādā. Kas viņi ir?

80% manu klientu (gan jauni instrumenti, gan labošana — es laboju saksofonus, flautas, klarnetes un obojas) ir profesionāli mūziķi. Baltijas valstis, Dienvideiropa — Grieķija, Spānija, Portugāle, no Beļģijas līdz ASV. Tu vari apkalpot profesionālos mūziķus tikai tad, ja tava kvalitāte ir laba. Tev nav daudz jāskaidro profesionālam mūziķim. Protams, es palīdzu arī amatieriem un studentiem, tas ir ļoti svarīgi, tā ir nākama paaudze.

Runājot par profesionāliem mūziķiem — vai tu apmeklē viņu koncertus?

Tik bieži, cik vien iespējams. Es pazīstu tik daudzus, ka varētu doties uz koncertu ik vakaru, kas nav iespējams, bet apmeklēju tos bieži. Tas ir svarīgi ne tikai tāpēc, ka mūziķis ir mans klients un es gribu būt draudzīgs un pateikt, ka te nu es esmu, vai lai apspriestu biznesu — man ir svarīgāk redzēt mūziķi, ko viņš spēlē, kā viņš to spēlē, jo tad es uzzinu nedaudz vairāk par to, ko es varu izdarīt ar viņa instrumentu. Tam ir sakars ar jūtām, tev tam nepieciešama pieredze. It īpaši tad, ja tas ir jauns klients, ja man ir iespēja doties uz viņa koncertu, pirms es laboju viņa instrumentu, es to daru. Viens piemērs: ir viens mūziķis, kuram interesē Riga Winds alta saksofons. Šis džeks uzauga Latvijā, Daugavpilī, studēja džeza saksofonu, tad pārvācās uz Londonu. Šobrīd viņš studē Londonā, ir ļoti aktīvs, sazinājās ar mani un teica, ka viņš brauc uz Latviju un viņam patiesi interesē iemēģināt manu jauno saksofonu. Viņš uzaicināja mani uz savu koncertu «Trompetē», es atnācu paklausīties un ieraudzīju, kas tieši viņam vajadzīgs, lai sagatavotos un dotu viņam tieši to. Tā ir mana darba stratēģija. Man gribas, lai cilvēki dodas ārā no Latvijas un stāsta visiem — lūk, tas ir kruti, viņš velta laiku tam, lai padomātu, ko man vajag, viņu interesē tas, kā es spēlēju, nevis tikai pārdot man saksofonu. Ir jābūt arī godīgam un reizēm jāpasaka cilvēkam, ka viņam nevajag jaunu saksofonu, viņam vajag ko citu.

Tātad tu reizēm atsakies palīdzēt cilvēkiem?

Protams, es neatsaku palīdzību, bet saku, ko domāju. Pirmām kārtām, es pats šādi labāk jūtos, jo, ja tu neesi līdz galam godīgs, vēlāk tā sajūta vairs nav laba. Reizēm ir labāk pateikt cilvēkiem, ka tu zini, ka viņiem nevajag jaunu instrumentu. Šādā veidā mēs patiksim cilvēkiem labāk, viņi mums vairāk uzticēsies. Mums visiem gadās šāda pieredze dzīvē, vai ne? Tu atnāc uz veikalu, kāds pienāk pie tevis, runā gudrus vārdus, pārliecina tevi to nopirkt. Tad tu pārnāc mājās un nožēlo, ko esi nopircis. Bet ja kāds tev pasaka: «Aleksandra, tev to lietu nevajag, tev sanāk labi bez tās,» un izskaidro tev kāpēc, tad tu dodies mājās laimīga un saki tikai labus vārdus par to cilvēku. Viņš dāvāja tev godīgu, patiesu sajūtu.

Tātad tu profesionāli ieklausies. Kā tev šķiet, vai kāds bez muzikālās izglītības varētu darīt tavu darbu? Kā tev palīdz profesionālā mūzikas izglītība?

Patiesībā tā ir nepieciešama, bet ir arī cilvēki, kuri neprot spēlēt instrumentu, bet prot tik pat labi darīt šo darbu. Tiesa gan, viņu nav daudz. Man šķiet, viss darbojas šādi. Reizēm ir tikai viens īpašs talants, ar ko cilvēks ir dzimis. Mūziķi jūt, ja tu saproti, ko es ar to domāju. Viņi galvenokārt runā par mūziku, jo tas ir viss, par ko viņi dzīvē runā. Tu satiec mūziķi, iedzer ar viņu kafiju, runā par mūziku, ierakstiem, un viņš grib justies saprasts. Ja viņš šādi nejūtas, viņš negrib runāt tālāk, tas kļūst garlaicīgi. Un tu vari saprast viņu tikai tad, ja tev pašam ir mūzikālā izglītība vismaz līdz kādam noteiktam līmenim un ļoti liela interese par to. Un tad cilvēks redz, ka viņam nav jāsaka daudz, jo es jau daudz saprotu. Mūziķi un mākslinieki ir ļoti jūtīgi. Ļoti dziļi. Lai rādītu savu mākslu, tev ir vairāk vai mazāk jāatdod sevi visu šajā pašā brīdī. Bet tu esi ļoti trausls. Ja esi uz skatuves un dari jebko, cilvēki tevi vēro, ikviens redz katru tavu kļūdu, viņi uzmanīgi vēro katru vājību, kas tev tajā vakarā uzpeld. Un viņu reakcija var tevi stipri ievainot, tas vienmēr tā ir. Ja tu reaģē nepareizi un stulbi, tu vari viegli aizvainot mākslinieku. Tu nevari aizvainot baņķieri tikpat vienkārši, jo tie ir tikai cipari. Tu vari saprast to pilnībā tikai tad, ja esi stāvējis uz skatuves.

Kas tev patīk vairāk — kad tavs instruments skan tīri, vai kad klāt ir dažādi efekti?

Tam nav tik lielas nozīmes. Tas ir mans bizness. Man ir jāaizmirst par personīgām patikām. Es bieži apmeklēju klasiskos un džeza koncertus, un daudzi no profesionāliem mūziķiem man nepatīk, bet tā ir tikai mana personīgā gaume. Tad mēs runājam par cieņu. Reizēm mūziķis pienāk pie manis pēc koncerta un jautā: «Bernd, kā tev patika?» Un, ja tas bija profesionāli, es varu atbildēt — tas bija jauki, tas nav mans stils, bet tu esi izdarījis to profesionāli.

Tad kāda mūzika patīk tev pašam? Kādus ierakstus vai koncertus tu klausies brīvajā laikā?

Esmu pilnībā atvērts. Tam ir sakars ar manu noskaņojumu — tā var būt klasika, var būt diez gan stulbas, populāras dziesmas, ko klausāmies jau 40 gadus, piemēram, Frenka Sinatras My Way vai jebkas cits zināms. Vienkārši ir jābūt pareizajam laikam konkrētajai dziesmai. Ir labi būt atvērtam visam.

Vai instrumentu ražošana un labošana stipri atšķiras mūzikas žanru ziņā? Piemēram, darboties ar džeza vai smagā metāla mūziķu instrumentiem?

Man nešķiet, ka ir liela atšķirība. Esmu kontaktējies ar daudziem un dažādiem mūziķiem, un man šķiet, ka ir ļoti svarīgi runāt par mūziku. Es arī nepieturos pie saviem instrumentiem tik ļoti — klausos daudz klaviermūzikas, vijolniekus, popmūziķus, elektroniskos mūziķus.

Vai tu īpaši piedomā par reklāmu, vai arī palīdz tikai atsauksmes no mutes mutē?

Manā gadījumā parasti klienti ir profesionāli mūziķi, kurus tik ļoti neinteresē reklāma, jo viņi tai netic. Man vislabāk strādā sociālie mediji, jo cilvēki seko līdzi. Man ir daudz labu klientu, kuri sekoja līdzi manai darbībai aptuveni divus gadus un tikai tagad sāka ar mani sazināties. Visi mani starptautiskie klienti nāk no Facebook. Instruments ir ļoti svarīgs profesionāliem mūziķiem, un pamēģini tikai iedomāties cilvēku no Losandželosas kaut kur tik tālu prom, kurš liek savu instrumentu kastītē un nosūta to pa pastu uz Latviju! Ir ļoti stipri jāuzticas, lai ko tādu darītu. Mēs nekad neesam tikušies personīgi, tikai Facebook.

Ja tev būtu jāizvēlas tikai viens likums, pie kā tu pieturies visas dzīves garumā, kas tas būtu?

Tas ir svarīgs jautājums. Man un manam biznesam vislabākais ir būt godīgam un patiesam. Būt patiesam nozīmē arī teikt, ko tu domā, paturot prātā, ka ne visiem tas patīk. Patiesums un vēlme sadarboties ar cilvēkiem, būt kopā, palīdzēt viens otram dzīvē un biznesā. Reizem palīdzēt finansiāli, ja vari, protams. Runājot par studentiem, bērniem, mēs zinām, kāda ir finansiālā situācija Baltijas valstīs — ne vienmēr ir vienkārši. Jaunas ģimenes, 2 — 3 bērni, un vecāki saka — labi, tu vari doties uz mūzikas skolu, bet tas finansiāli nav tik viegli jaunajām ģimenēm šeit. Reizēm kaut kas notiek ar instrumentu un nauda ir noteicošais. Reizēm es esmu gatavs to darīt par puscenu, tā ir mana sapratne par to, kā strādā kopiena.

Es dzīvoju te gandrīz četrus gadus, un tas nav ļoti daudz. Riga Winds ir vārds, ko es izveidoju par godu tam, kas ir Rīga. Un cilvēki sāk atpazīt šo vārdu. Es sāku dot atpakaļ to, ko šī pilsēta ir devusi man. Esmu patiesi lepns te būt. Dažās citās valstīs ir vairāk drošības ar sociālām un finansiālām lietām, bet te ir kustība un dzīve. Mums ir jācīnās katru dienu no rīta līdz vakaram, bet esmu lepns teikt, ka mēs varam veidot Riga Winds Latvijā.