Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Kāpēc tieši Ņujorka? Kā tad citādāk?


Evilena Protektore

Maksims Perepelica: jāuzticās dzīvei un jāiet līdz galam

Publicitātes foto

Šoreiz mans sarunas biedrs pārsteidza mani pašu, jo, godīgi sakot, neko par viņu neesmu dzirdējusi līdz brīdim, kad ieraudzīju koncerta afišu ar viņa vārdu. Sāku vaicāt — kas tad viņš tāds vispār ir? Izrādās, ka ārkārtīgi talantīgs kontrabasists, kurš Rīgā nekad nav spēlējis, ar mūsdienu džeza kopienu gandrīz nav kontaktējies, jo piedzimis Ventspilī un no turienes aizbrauca uz Lietuvu, pēc tam uz Holandi, un tad Ameriku. Interesanti, ka mēs tepat, galvaspilsētā, par viņu itin neko nezinām, toties viņa dzīves stāsts ir ārkārtīgi interesants! Vienkārši iedomājies, ka sēdi savā virtuvē, skaties uz bildi ar Brūklinas tiltu tajā, un domā — cik feini būtu dzīvot tur? Un izrādās, ka tavam dzīvesbiedram ir tāds pat sapnis, un jūs esat spējīgi to īstenot kopā! Romantiski, vai ne? Bet es jau stāsta sākumā nojautu, ka nemaz nebija viegli šo ieceri īstenot…

Ar Maksimu sanāca izbaudīt kafijas tasīti un ļoti interesantu sarunu, ar ko tagad dalos. Džezs, Ņujorka, cilvēki-leģendas, grūtības, vēlme padoties… To visu mēs redzam kino, bet šoreiz nē, to ir piedzīvojis viens no mums.

Man liekas, ka Rīgā tevi nepazīst daudzi, pastāsti par sevi!

Piedzimu Ventspilī, pabeidzu skolu turpat, vidusskolu, parasto, ne-mūzikas. Ar mūziku es nodarbojos privāti — katru sestdienu un svētdienu pulcējāmies mūzikas nodarbībās un mēģinājām, reizi pusgadā bija koncerts. Mana muzikālā izglītība sākās diez gan vēlu, kad man bija 16. Es sāku nedaudz spēlēt ģitāru, pēc tam pārgāju uz basu, un, kā es atceros, man tas patika! Gandrīz ar asarām acīs prasīju vecākiem — nopērciet, nopērciet! Viņi nopirka man instrumentu, atļāva apmeklēt nodarbības, un divu gadu laikā es tā iesaistījos, ka nolēmu nopietni nodarboties ar mūziku, stāties universitātē. Sāku mācīties teoriju, harmoniju, solfedžo, klavieres, paņēmu ātro kursu un viena gada laikā sagatavojos iestājeksāmeniem.

Gribēju braukt uz Rīgu, bet mans tētis tolaik strādāja Lietuvā, Klaipēdas ostā, kur bija džeza klubs Kurpiai, tur viņš satika vienu basistu, kurš, izradās, pasniedza Klaipēdas Universitātē. Tāpēc arī es aizbraucu tieši uz Klaipēdu iepazīties ar to basistu, paņemt izmēģinājuma stundu. Viņš man pajautāja — stāsies? Nu, es teicu — kāpēc gan ne. Pusgada laikā viņš mani gatavoja eksāmeniem, es tos noliku un iestājos džeza nodaļā. Tad arī sākās mana formālā muzikālā izglītība.

Pirmos divus gadus viegli nebija, visi man apkārt ar muzikālo izglītību, bet es bez tās, toties mans draugs, bundzinieks, kurš šobrīd spēlē ar Klaipēdas bigbendu, man teica: «Makss, vai tu gribi spēlēt džezu? Tad tev vajag kontrabasu.» Nu, un atkal es pie vecākiem — nopērciet, lūdzu… Nopirka, pusgada laikā iemācījos kaut ko uz tā spēlēt un pārgāju uz Viļņas akadēmiju. Viļņā es jau spēlēju divus instrumentus — kontrabasu un basģitāru. Pirmais gads bija vairāk kā iepazīšanās, bet otrajā jau sāku spēlēt ar labiem mūziķiem. Divu gadu laikā apguvu bakalaura programmu un nolēmu braukt uz Holandi, šoreiz gan tikai ar kontrabasu. Nolēmu, ka man vajag Eiropas džeza izglītību.

Iestājos Roterdamā. Tur tolaik pasniedza diezgan atpazīstams kontrabasists Heins van de Heinss (Hein van de Geyn), kurš ir spēlējis ar Četu Beikeru. Vispār es gribēju mācīties Amsterdamā, bet iestājos Roterdamā un Groningenē, kaut gan otra universitāte atradās diez gan tālu no Amsterdamas. Viņiem ir ļoti laba programma un ciešas saiknes ar Ņujorku, reizi nedēļā kāds no turienes pedagogiem viesojās pie mums, visām specialitātēm. Bet viņi tomēr ir patālu no visiem pārējiem, tāpēc izvēlējos Roterdamu. Pilnībā pārgāju uz kontrabasu un sāku spēlēt ar vietējiem džekiem.

Vinnējām trīs konkursos (Leiden Jazz Award, Dordtse Sena Jazz Award, Zoetermeer Jazz Award), vienā no tiem kopā ar Bertu Moreno. Tas bija mūsu kopīgā darba sākums, mūsu grupas sākums. Mēs abi pabeidzām Roterdamas skolu, sākām dzīvot kopā un izradījās, ka mums abiem ir viens sapnis — aizbraukt uz Ņujorku. Mums pat pie virtuves sienas bija piekarināta slavenā bilde ar Bruklinas tiltu. Kopā skatījāmies uz to un domājām — iedomājies, mēs esam tur, spēlējam, staigājam pa ielām… Un smejāmies paši par to.

Mums Holande īstenībā ne īpaši patika, ļoti specifiska valsts, ne katram tā der, un vispār mēs esam vairāk virzīti uz amerikāņu džezu. Aizbraucām kā tūristi uz trīs nedēļām, paskatījāmies, es paņēmu vienu nodarbību ar Ronu Kārteru, manu džeza ikonu, un man tas bija…. Tas vispār man visu galvā pagrieza otrādi. Pati pilsēta… Trešās nedēļas beigās mēs ejam ar Bertu pa ielu, un viņa saka — vai tev neliekas, ka mēs te jau dzīvojam? Es padomāju un teicu — jā… Un tā mēs izvēlējāmies savu mērķi — viena gada laikā pārvākties dzīvot uz Ņujorku, un te nu mēs tagad esam. Tas bija mūsu kopīgais mērķis, un mēs viens otru tajā atbalstījām.

Publicitātes foto

Un kā jūs tikāt līdz Ņujorkai?

Berta iestājās koledžā, kas saucās City College, un es saņēmu mākslinieka vīzu, kas ir īpaša vīza mūziķiem, un kopš 2014. gada mēs dzīvojam tur.

Cik tad tev kopā ir to muzikālo izglītību?

Divi bakalaura grādi. Bet es negribēju stāties maģistrantūrā, jo tolaik, kad es tikai mācījos spēlēt kontrabasu pēc basģitāras, es vēl nevarēju to pavilkt. Arī tas, ka Holandē izglītība ir ļoti sistemātiska un es ar savām zināšanām vienkārši neiestātos maģistrantūrā. Vai arī iestātos, bet tomēr nolēmu vēlreiz iet cauri bakalaura programmai un pielīdzināt savas zināšanas savu kolēģu līmenim.

Kā tev patīk tur, Ņujorkā?

Superīgi! Ļoti sarežģīta pilsēta, visa kā daudz — mūzikas, ne-mūzikas, viss vienā kaudzē, tev jāatrod sevi. Jācirkulē. Angļu valodā ir labs vārds — hustle. Jāgriežas kā vāverei ritenī, visu laiku jāapmeklē koncerti, jāspēlē ar kādu, jādžemo, bet tas ir tāds dzīvesstils. It īpaši mūziķiem — īstais hustle — pulcēties visiem kopā.

Nenogurdina?

Ļoti nogurdina! Piemēram, džemi Smalls vai Fat Cat klubos, kur visi jaunieši iet, sākas vienos, divos naktī un iet līdz četriem, pieciem rītā.

Tik vēlu?!

Jā. Mājās esi piecos, sešos no rīta, pēc tam jāpamostas, kaut kas jādara, bet tev galva vienkārši sāp… Jāpagriež sava diena par 180 gradiem.

Sanāk tāda nepieciešamība — visur būt?

Nu, jā, ja tu gribi strādāt, jāpulcējas. Ir daudz variantu, mēs vēl meklējam to īsto. Aicinām dažādus mūziķus savā grupā, spēlējam fona mūziku restorānos, lai iepazītos ar cilvēkiem. Tā ir darba sastāvdaļa. Pēc tam, kad mēs spēlējam oriģinālmūziku, aicinām labus mūziķus.

Vai visa tā socializācija netraucē mākslinieciskajai pusei?

Traucē, bet jāsameklē balanss. Traucē! Jo, ja tu līdz pieciem no rīta neesi mājās, cikos tu pamodīsies? 11? 12? Tu nefunkcionēsi pareizi uzreiz. Bet, ja tev ir kāds cits darbs bez mūzikas, tad viss — diena ir nogalināta. Ir jāmeklē citi varianti. Dažreiz mēs apmeklējam citas sesijas, kas sākas ātrāk un beidzas vienpadsmitos vakarā. Viens no grūtākajiem aspektiem ir ceļš, jo kaut kas varētu būt Manhetenā, kaut kas Brūklinā, un dažreiz ceļš aizņem stundu vai pat vairāk, lai nospēlētu tikai vienu dziesmu. Parasti ir tik daudz mūziķu, ka pat basistiem atliek tikai viens skaņdarbs.

Vai tas ir tā vērts?

Ne vienmēr. Dažreiz nožēlo, jo ne vienmēr sanāk labu mūziķu salikums. Parasti… Nav tā, ka cilvēki ir pārāk izlutināti, bet viņi tik daudz ko ir dzirdējuši, par tik daudz ko ir informēti, ka, ja neesi īpašs, neatšķiries ne ar ko no kopējās masas, tad viss — nospēlēji savu gabsi un ej prom, nāk nākamais. Tāpēc vienmēr jāmeklē sava odziņa.

Vislielākais pluss Ņujorkā ir tas, ka tev vajag atrast sevi mūzikā. Un to, kā tu pasniedz sevi cilvēkiem — tava spēlēšanas maniere vai tēla īpatnības, tas, ko cilvēki pamanīs un ieinteresēsies. Tā varētu būt tava mūzika, savstarpējās attiecības ar mūziķiem uz skatuves, ar klausītājiem, skandalozs ārējais izskats. Ļoti svarīgi ir komunicēt ar publiku, tas nostrādā visur, ne tikai Amerikā. Jāiekaro sava auditorija, sekotāji, jāpaplašina savs fanu klubs. Džezā tas ir ļoti svarīgi, jo džeza radio, teiksim, ir ļoti maz, un to klausās pārsvarā gardēži. Bet, kas ir forši Ņujorkā — cilvēki pārzina džezu, saprot to. Ja tu spēlē standartus, it īpaši ar vārdiem, viņi dziedās līdzi. Tas ir tik forši, jo uzreiz var redzēt, cik tā kultūra viņiem ir tuva. Skaties Holivudas filmu, it īpaši kādu vecāku, tur ir ļoti daudz džeza. Un caur filmām cilvēki uztver to, viņi visu laiku dzird labu mūziku, gan vokālo džezu, gan instrumentālo. Ņujorka joprojām elpo ar džezu. Šī pilsēta ir ļoti moderna mūzikas ziņā — ļoti daudz jaunu stilu, bet džemā daudz tradīcijas — Čarlijs Parkers, Džons Koltreins, jaunie to mācās, aug ar to. Ne visi var pēc tam atiet no tās mūzikas, bet vismaz visiem ir pamati. Ir arī labs diksijs. Viss, ko viņi dara, skan ļoti kvalitatīvi un profesionāli. Ir arī jaunieši, bet viņiem pat brīžiem saka — varbūt tev par agru spēlēt džemā? Bet saka to ļoti korekti.

Vai ir brīžiem tāda sirreāla sajūta, kad, teiksim, ienāc kafejnīcā, bet tur rindā stāv kāda leģenda un tu nezini, ko tālāk darīt — pienākt klāt un pateikt paldies par mākslu, vai likt viņu mierā, lai padzer kafiju?

Visu laiku. It īpaši pirmajā gadā. Es nespēju noticēt tam. Bet pēc kāda brīža sāc saprast, ka tajā nav nekas īsti īpašs, viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs, un tas ir forši. Man priekšā stāv Kriss Poters, es apzinos, cik liels mūziķis viņš ir, bet arī — cik parasts cilvēks. Un, kad tu to saproti, vairs nav svarīgi, tu vari pienākt un teikt — hei, man patīk tava mūzika! Un viņš visticamāk pateiks tev vienkārši paldies. Mēs, piemēram, ierakstījām saksofonistu Stīvu Vilsonu, viņš ir viens no vispieprasītākajiem sesijas mūziķiem Ņujorkā, bet tik vienkāršs kā cilvēks, mūsu komunikācijā nebija nekādu barjeru kā starp skolotāju un studentu, pieredzējušu un nepieredzējušu mūziķi. Mēs visi esam vienā laivā. Viņš kādreiz arī ir atbraucis uz Ņujorku, spēlējis tajos pašos klubos, izgājis cauri visam tam, kam mēs izgājām cauri. Un tas ir normāli.

Publicitātes foto

Kāpēc tieši Ņujorka?

Kā tad citādāk? Es vienmēr saku — ja gribi iemācīties angļu valodu, esi tur, kur ir cilvēki, kuriem šī valoda ir dzimtā. Džezs ir kulturāla parādība, kas piedzima tieši Amerikā, izauga Ņujorkā, un tāpēc es alternatīvu variantu arī neredzu — es dzirdu un jūtu, kā viņi spēlē, un man gribas to pašu. Es nodzīvoju piecus gadus Lietuvā, tikpat daudz Holandē un sapratu, ka visur citur ir tikai kopija, spogulis. It kā viss pareizi, bet, ja kopija nav balstīta tradīcijā un tas ir džezs, tad tas ir autentisks tikai Amerikā. Ja tā ir kāda cita laikmetīgās mūzikas forma, teiksim, flamenko džezs vai kāds cits mikss, tad tas ir interesanti jebkur. Ja Latvijā kāds aranžē tautas mūziku džeza stilā, tad tas ir autentiski tikai Latvijā un sanāk interesanti, bet ja pamatā ir džezs…

Vai tad tev neliekas, ka džezs jau kļuvis par universālu mūziku un dzīvo arī ārpus Amerikas?

Noteikti. Stila, kulturālās parādības ziņā tas ir tas pats, kas klasiskā mūzika, tā ir pieejama visiem. Visur pasaulē ir džeza akadēmijas, klubi, festivāli, visi grib spēlēt. Man liekas, ka džezs ir līdzīgs klasiskai mūzikai — daudz gadu jāmācās, lai spēlētu to labā līmenī. Šādā ziņā džezs ir pasaules mantojums, viens no svarīgākajiem 20. gadsimta notikumiem kultūras nozarē. Un dažādas kultūras un valodas vienojas tajā.

Ko es domāju, sakot «amerikāņu džezs» — akcenti un spēles maniere. Ir noteikts frāzējums un svings, noteiktas tehniskās detaļas, kas nāk tieši no Amerikas, no tās kultūras. Latvijā, un tas nav pārmetums, nav šādas afroamerikāņu ietekmes mūzikā, jo tieši verdzības laikmeta dēļ viņiem izdevās izveidot pareizu augsni džezam. Mums Eiropā nekas šāds nav eksistējis, mums ir klasiskā mūzika, tās harmonijas un melodijas. Tur vairāk ritms un parastas melodijas, bet ritmiskāka deja, tāpēc arī pop mūzika nāk no turienes — r’n’b, rokenrols, viss no turienes ietekmēja pārējo pasauli. Šodien, kad viss ir tik samiksējies kopā, lielas starpības vairs nav. Bet man vislielākais iemesls bija tieši tā kulturālā parādība — kāpēc tur, kāpēc viņi tā spēlē.

Vai tev pietrūkst māju?

Es jau 14 gadus nedzīvoju mājās, vienmēr vai nu Lietuvā, vai Holandē, tagad Amerikā, tātad — drīzāk nē. Es ilgojos pēc vecākiem, vecmāmiņas, draugiem, bet cenšos skatīties uz priekšu un izmantot šādus brīžus, kā šī tūre, lai ciemotos mājās, satiktu visus. Šodien koncertā bija mani klasesbiedri, kurus neesmu redzējis jau 14 gadu. Es negribētu atgriezties un dzīvot atkal šeit, bet es gribētu atjaunot darbu ar vietējiem mūziķiem, izveidot sakarus. Es sapratu, ka no vietējiem mūziķiem pastāvīgi Amerikā nedzīvo nemaz tik daudz cilvēku. Pērn es biju uzaicināts piedalīties Dziesmu un deju svētkos Baltimorā, viņi tur tos atzīmē kopš 1950. gadiem. Tos rīko Amerikāņu latviešu asociācija, viņi saglabā latviešu valodu, sarunājas tajā savā starpā, rīko visādus kultūras pasākumus. Tur viesojās Daumants Kalniņš ar savu grupu, bet viņa basists Toms Poišs nevarēja piedalīties braucienā, tāpēc Daumants uzaicināja mani spēlēt ar viņu kopā. Man sanāca nospēlēt veselus divus koncertus.

Man tas bija pareizais spiediens — Makss, tev jāveido sakari ar saviem mūziķiem, un man tādu ir daudz šeit un Lietuvā. Lai savējie būtu. Es sapratu, ka jāveido sakari ar mājām, tas ir interesanti visiem, man ir sava pieredze, večiem sava, kopā muzicēt ir veselīgi dvēselei. Veidojas sajūta, ka mēs esam tuvi, ka mēs saprotam viens otru. Tāpēc, ka ir pavisam atšķirīgas kultūras, kaut kādi žesti vai vārdi var tikt uztverti citādāk. Amerikā tā gadās — kaut ko kādam pateiksi, viņi to uztvers pa savam, un galu galā sakars pazūdīs. Un, kad spēlē ar savējiem, ir kaut kāda kopīga valoda, mēs saprotam viens otra domāšanas veidu. Kad mūzikā un it īpaši džezā ir uzticība un kontakts, skan labāk. Ja tā nav, mūzika nevienu neskars, bet tai jāstimulē emocijas iekšā, sirdī.

Tu teici, ka jums ar Bertu bija kopīgs sapnis — dzīvot Ņujorkā. Sapnis piepildījās, kas tālāk?

Tālāk — tālāk! Jāatrod sava odziņa, kā tu varētu būt interesants citiem cilvēkiem, lai tevi būtu aizraujoši klausīties. Vislabākais piemērs džezā ir skaņa. Ja tu klausies kādu ierakstu un pēc skaņas esi spējīgs atpazīt mākslinieku, tas ir visaugstākais līmenis. Mēs tikko ierakstījām Bertas albumu, nākamais posms mūsu pašu mūzikā. Vienmēr ir plāns — paplašināt savas zināšanas, iemaņas. Mans personīgais plāns — veidot sakarus ne tikai Amerikā. Skatīties uz visu plašāk, mēģināt tikt spēlēt festivālos, jo tomēr gribas spēlēt tādai publikai, kura klausās. Un — lai būtu dažādi formāti, ne tikai klubi.

Par ko tu tagad sapņo?

Ja runājam par romantisko sapni un idealizējam, tad es gribu sasniegt tādu līmeni, kas man ļautu spēlēt ar vislabākajiem mūziķiem vislabākajos klubos. Kļūt atpazīstams. Tas ir tāds iekšējais sapnis un griba, jo, protams, mums visiem patīk uzmanība. Es to redzu vairāk ka tādu abstraktu sapni, es redzu ceļu, zinu, kā sasniegt mērķi, bet mani interesē arī pats process. Būtu labi to mērķi sasniegt, bet pa ceļam arī var notikt daudz interesantu lietu. Pirmo pusgadu Amerikā man gribējās atgriezties mājās. Bija bail un nebija skaidrs, kas notiek. Bet, ja es atgrieztos, man šādas pieredzes nebūtu. Es zināju, ka, ja apstāšos, tad interesantas situācijas nenotiks. Teiksim, es nejauši uzspēlēju ar Valēriju Ponomarjovu, viņš ir leģenda, unikāls cilvēks. Es par viņu zināju no mācību grāmatām par džeza vēsturi, trompetists no Padomju Savienības, kuru paņēma darbā pats Arts Bleikijs. Es stāvu ar to onkuli, un viņš man saka: «Maksim, kā tev klājas? A kā GPS tālrunī darbojas?» Un viņš tā skatās uz to GPS — tak ko, mēs tagad te? Un priekš manis tas ir… Onkulis ir tik pilns enerģijas un entuziasma, ka es biju spējīgs pieskarties Artam Bleikijam caur to onkuli. Viņš spēlējis tajos pašos klubos, kur Lī Morgans, viņam pat ir afiša no tā pēdējā koncerta (Red.piez.:kur Morganu nošāva sieva). Un šāda pieredze — to var gūt tikai Ņujorkā.Tikai šeit, tikai Ņujorkā. Viņš man saka — zini, es te 40 gadus jau dzīvoju, a viss kā pirmo reizi, it kā tikko atbraucis. Man tādi gadījumi, tādas tikšanās arī ir sapnis, dot sev iespēju to piedzīvot. Sapnis dzīvot tādos apstākļos, kur viss ir iespējams.

Padalies ar gudrību — kas ir svarīgs jaunam džezistam?

Vissvarīgākais ir ticēt sev un savai sirdij. Tā varētu būt ne tikai mūzika, bet arī iekšējā griba, intuīcija. Grūtības būs, kāds mēģinās tevi apturēt, un tas ir normāli. Galvenais ir neapstāties un ticēt, ka tev sanāks. Es pats Ņujorkā tik daudz reižu esmu domājis — pārāk daudz mūziķu, tik smagi iet, varbūt tomēr nevajag? Bet, ja jau es bez savas nopietnās sagatavošanas bērnībā esmu ticis tik tālu, jāuzticas dzīvei un jāiet līdz galam.

Publicitātes foto