Jacob Collier «Djesse Vol.1»
Zibens divreiz nesper vienā vietā, bet gana tuvu
Laikam nesamelotu, ja teiktu, ka pēdējo divu gadu laikā būšu Džeikoba Koljēra (Jacob Collier) daiļradi demonstrējis un rekomendējis pāris desmitiem cilvēku. Un ne par velti — pārliecinoši uzskatu viņa daiļradi par vienu no kreatīvakajiem un inovatīvākajiem veikumiem mūsdienu mūzikas pasaulē pēdējo gadu laikā, kas visnotaļ brīvi, nepiespiesti, bet drošsirdīgi apvieno neskaitāmus mūzikas žanrus, apstulbinoši bagātīgu aranžiju un instrumentāciju, kam cauri vijas Džeikoba unikālā balss un kompetenta, mūsdienīga džeza improvizācijas valoda.
Par labu mākslinieka ievadu un uzmanības katalizatoru kalpo fakts, ka Džeikobs savu pirmo albumu In my room (2016) ierakstīja pilnībā paša spēkiem savas istabas apstākļos gluži kā vēsta albuma nosaukums. Tostarp neskaitāmas vokālās partijas, bagātīgu instrumentu klāstu un arīdzan visa šī materiāla apstrādi, izveidi un māsterēšanu. Par šo albumu un specifiski diviem skaņdarbiem viņš tika apbalvots ar divām prestižajām Grammy balvām — par skaņdarbu Flintstones un «Labākais instrumentālais aranžējums» par skaņdarbu You and I kategorijās «Labākais muzikālā pavadījuma instrumentālais aranžējums dziedātājam(-iem)» . Ne kurš katrs atpazīstams mūziķis savas karjeras laikā iegūst šādus apbalvojumus, vēl jo vairāk 22 gadu vecumā par savu pirmo albumu.
Džeikoba karjera aizsākās pieticīgā veidā Youtube platformā, kur viņš publicēja savus pirmos virtuozos aranžējumus, kas ātri vien guva panākumus un piesaistīja ļoti atzītu mūziķu, piemēram, Stīvija Vondera (Stevie Wonder), Hērbija Henkoka (Herbie Hancock) un daudzu citu uzmanību. Laikam ejot, Džeikoba daiļrade izpelnījās aizvien vairāk dažāda veida atzinību, gluži kā sniega bumba veļoties no kalna viņš piesaistīja vairāk uzmanības. Agri vai vēlu šādi talanti tiek «piesavināti» un šajā gadījumā tas bija Kvinsijs Džonss (Quincy Jones), kas 2014. gadā iesaistīja jauno mūziķi savā menedžmenta aģentūrā. No tā brīža Džeikobs sāka veidot savu soloprogrammu, ar kuru daudzu gadu garumā ir apceļojis pasauli. Tā bija izveidota, lai daudzpusīgi atklātu Koljēra daiļradi un šķietami neizsmeļamo muzikālo prasmju klāstu. Audio cilpas, krāšņs vizuālais noformējums, virtuozitāte, iespaidīgs instrumentu klāsts mijiedarībā ar tehnoloģiju izveidots ar domu, lai publikas priekšā demonstrētu iespaidīgo mūzikālo spēju spektru. Pat neesot mūzikas fanam, jebkuram būtu jāpaceļ savs žoklis no zemes vērojot, kā Džeikobs zibenīgi cilpo no instrumenta uz instrumentu, iespēlējot skaņu cilpas (looping), paralēli dziedot un strādājot ar publiku.
Jaunākais albums Djesse šobrīd ir Džeikoba daiļrades kulminācija. Krāsainos flomāsterus un krītiņus ir papildinājušas košas akvareļu un eļļas krāsas, proti — par šī albuma instrumentālo pamatu kalpo Džūlza Baklija (Jules Buckley) vadītais simfoniskais orķestris Metropole Orkest, kas Koljēram ļauj viņa mūziku izkrāsot daudz sapņainākos un maģiskākos toņos, pavisam viegli iztēloties dažus no skaņdarbiem par fonu kādā Disneja animācijas filmā. Neskatoties uz kraso instrumentācijas maiņu, mūzika ir nepārprotami rakstīta Džeikoba rokrakstā. Skaņdarbu politonālās un poliritmiskās faktūras ir apdomīgi integrētas, veidojot krāšņu mozaīku, kur katra elementa klātbūtne paskaidro un atbalsta blakus esošās muzikālās struktūras. Par spīti tam, ka bieži vien klausītājs ir pakļauts ritmiskām un tonālām modulācijām, nekas no tā, kas tiek pasniegts, nešķiet būtiski uzspiests vai iekļauts mūzikā tikai tāpēc, lai skaņdarbu padarītu blīvāku vai grūtāk saprotamu. Katru reizi klausoties, klausītāja uzmanība var tikt vērsta uz jauniem pavedieniem, kas mudina ieklausīties un izšķetināt atsevišķus instrumentus un pavadošās balsis, pasāžas no bagātīgā un balansētā fona.
Home Is
Albuma pirmais skaņdarbs vairumu Džeikoba daiļrades pazinēju pārsteigtu nesagatavotu. Tā vietā, lai atklātu albumu ar skaļu blīkšķi, no pirmajām notīm top skaidrs, ka šis būs krass pavērsiens no ierastā — lielāko daļu šī skaņdarba sastāda a cappella izpildījums, kas klausītāju ieved mistiskā, nedaudz reliģiska rakstura skaņu pasaulē, kur viena pēc otras tiek attīstītas variācijas par pirmo piedāvāto tematisko materiālu, balsi pēc balss, katru reizi pievienojot jaunus kontrasta un harmoniskās spriedzes punktus, dažbrīd pat mikrotonālus, kas variējot vienmēr atgriežās mājās gluži kā noņemot svaru no pleciem vai šajā gadījumā — no ausīm. Skaņdarbs noslēdzās ar rībošiem timpāniem, kas nemanot pieved pie nākamās kompozīcijas.
Overture
Timpānu rīboņā Džeikobs rečitē In my world, a box of stars, are you listening, can you hear, iespējams atsaucoties uz bagātīgo mākslinieku kolektīvu, kas papildina šo albumu. Gluži kā nosaukums vēsta, šis skaņdarbs kalpo par nelielu šī albumu ievadu jeb caurgriezumu, iekļaujot sevī vairākus materiālus, kas parādās šajā albumā. Skaņdarba turpinājums demonstrē krāšņu instrumentāciju visā plašājā Metropole Orkest amplitūdā.
With the love in my Heart
Kā pirmais singls šis skaņdarbs manās ausīs neatspoguļoja, kāds būs kopējais albuma tonis. Būdams kā mūzikālais zoodārzs, šis bija tas, ko es un vairums cilvēku droši vien sagaidīja. Neskaitāmi tematiskie materiāli, zibenīgi viens otru nomainot, atklāj visu arsenālu, kas škietami ir pieejams starp resursiem, kurus Džeikobs šajā albuma izveidē ir apkopojis. Pārāk neiedziļinoties un neizšķetinot kompozīcijas saturu (jo tas aizņemtu 2–3 A4 lapas), šis skaņdarbs visticamāk arī ir visbūtiskākā atsauce uz līdzšinējo mūziķa rokrastu tikai dubultā espresso variantā. Lai labāk ilustrētu, cik masīvs mūzikālais materiāls ir integrēts šajā vienā skaņdarbā — kopējais audio celiņu skaits, kas izmantots tā izveidei, ir ap septiņiem simtiem!
Ocean wide, Canyon Deep
Kad visi lielgabali un bises ir izšautas, atkal seko daudz mierīgāks un laidenāks pavērsiens. Turpmākie seši skaņdarbi ir no Deivda Bovija (David Bowie) piemiņas koncerta. Diezgan uzskatāmi arī samazinās instrumentālā sarežģītība, kas, protams, nevar būt pielīdzināma iepriekšējam skaņdarbam, it īpaši dzīvas performances kontekstā. Kā jau vairums Džeikoba kompozīcju, arī šī ir par mīlestību un sentimentu maigā simfoniskā pavadījumā.
Djesse
Skaņdarbs, kura vārdā nosaukts albums, ir muzikālā poēma par kādu maģisku un brīnumpilnu personāžu, kas, gluži kā pati dziesma, ir nedaudz neordināra. Dziesmas teksts ir dialogs starp diviem personāžiem, kuri viens otru iztaujā par degsmi dzīvot, radīt, būt brīvam. Ostinato ritma motīvs lielāko kompozīcijas daļu ierāmē orķestrālā pavadījumā, pakāpeniski audzējot dinamiku un faktūras biezumu.
Everlasting Motion
Atkal krasa atkāpe no kaut kā, ko varētu sagaidīt — āfrikāņu izcelsmes dziedātājs Hamids el Kasri papildina šī albuma muzikālos horizontus. Skaņdarba uzbūve ir sinerģija starp diviem kontrastējošiem žanriem — āfrikāņu ritmiem, dziedājumiem, melodijām un Džeikoba multižanriskajām starpspēlēm un vokālajiem papildinājumiem, kas kulminējas, abām pasaulēm saplūstot vienā, audzējot tempu un dinamiku.
Every Little Thing She Does is Magic
Turpinājumā seko The Police skaņdarba kaverversija ietērpta visnotaļ Disney-iskā apdarē. Ja tev ritmā nekustās līdzi galva vai kāda no ekstremitātēm, ir laiks pārbaudīt, vai tev vēl ir pulss.
Once You
«Oda Mīlestībai» būtu patiess apraksts un alternatīvs nosaukums šim garadarbam. Jebkurš var identifcēties ar patiesām jūtām, kuras mēs visi jūtam pret saviem tuvākajiem — ģimeni, draugiem, otrajām pusītēm. Pasaulē, kur katra otrā dziesma ir par mīlestību vai tās trūkumu, vairs nav tik viegli uzrakstīt kaut ko, kas ir patiess, bez sekluma, liekulības vai bezrecepšu zāļu alternatīva īstai mūzikai. Pavisam noteikti šo iztēlojos par soundtreku tuvākajiem Ziemassvētkiem, kurus pavadīšu kopā ar saviem mīļākajiem un visdārgākajiem. Lieki vairs piebilst kaut ko par mūziku kā tādu, jo ap šo brīdi, pie pirmspēdējā skaņdarba, uztveru augstāko kvalitāti izpildījuma un kompozīcijas dimensijās par pašsaprotamu.
All Night Long
Ar atvieglotu smīnu atspiedos dziļāk sava auto krēslā, kurā atrados, pirmo reizi klausoties šo albumu, jo kaut kā tomēr priecājos, ka viss noslēdzās ar foršu ballīti jeb fiestu gluži kā Jaunā gada svinības, kas seko pēc klusajiem Ziemassvētkiem. Ātrs pulss, kas liek dejot, grūvīgas un virtuozas pasāžas, maza atsauce uz Jackson 5 superhītu — gluži kā pēc Disneja multfilmas, kur visi turpina dzīvot laimīgi mūžu mūžos, šis albums izskan ar ballīti, kas turpinās, kad no tās attālinās kameras un mikrofoni.
Pēdējās domas:
Kā arī albuma nosaukums vēsta, šis ir pirmais sējums no albumu sērijas, kas tiks laisti klajā turpmākā gada laikā, no kuriem katrs solās būt krasi atšķirīgs, atspoguļojot dažādus periodus no Koljēra dzīves un mākslinieciskās attīstības periodiem. Klausoties šo albumu, radās iespaids, ka tas varbūt ir bijis nedaudz sasteigtāks un mazāk pārdomāts, bet nebūt ne mazāk radošs. Pieacinot apjomīgu viesmākslinieku klāstu, gribot negribot tiek nedaudz zaudēta Džeikoba daiļrades esence, par kuras de facto piemēru manās acīs aizvien kalpo viņa pirmais albums, bet šādiem, pasaules līmeņa, talantiem meklēt sadarbību ir pašsaprotama lieta. Ar lielu interesi un nepacietību gaidīšu turpmākos šī albuma sējumus.