Iemūžinātais Ziemassvētku blieziens
Tik labi sanāca, ka domā, ka jau kaut kur dzirdējis, jeb stāsts par vienīgo Ziemassvētku maucienu Latvijā
Apbrīnojami, cik daudz jaundarbi parādījušies latviešu džeza tirgū pēdējā pusgada laikā, ļoti labi to var redzēt «Zelta Mikrofona» pieteikto darbu sarakstā, bet šis gads īpaši pārsteidza ar kādu albumu, par kuru var runāt daudz un dikti, apspriežot par un pret, tematiku, stilistiku, piederību, vietu klausītāju dzīvēs un vēl daudz ko. Ziemassvētki — jā, tēma bīstama, jo pirmais, kas man personīgi nāk prātā, domājot par tiem mūzikas kontekstā, — jātaisa koncerts, jo tas notiek tikai vienu reizi gadā, cilvēkiem patīk, klausītāji būs. Tāda neliela tēmas ekspluatēšana, kur mākslas diezgan maz. Skumji, ka neesmu vienīgā, kura tā domā, jo tik tiešām — skan visur, sākot jau no novembra, uzreiz pēc 18. datuma kā pulkstens iesledzas Sinatras disks, Fitcdžeraldas un vēl simts citu izpildītāju izlases. Šogad skan kaut kas vēl — ne tikai Pauls, bet vēl kāds cits no vietējo mūziķu pulciņa — «Very Cool People» ar albumu «Snowman’s Express», lai arī cik šokējoši tas neizklausītos, jo šis kolektīvs taču spēlē… ballīti. To arī pats Elvijs Grafcovs kliedz mikrofonā gandrīz katrā koncertā. Bet, nu, fakts ir tāds, ka skan VCP un vēl viens fakts — viņi ir pirmie no džezmeņu pulciņa, kuri ko tādu ir paveikuši. Tieši par to, grūtībām, iedvesmu, mauciena nepieciešamību Ziemassvētkos un sliktākajiem tēmas ekspluatācijas piemēriem sanāca aprunāties ar grupas dalībnieku, līderi, ģitāristu un kompozīciju līdzautoru un aranžētāju Elviju Grafcovu.
Kā tev ienāca prātā ideja ierakstīt Ziemassvētku albumu? Viena lieta ir rīkot koncertu, pavisam cita — izdot albumu.
Tāpēc, ka bijām izstrādājuši oriģinālaranžijas tam visam pasākumam un bija doma to iemūžināt. Sākumā gribējām koncertierakstu taisīt, pēc tam tomēr ne-koncertierakstu. Tur ir kā izlase, līdzīgi «Fankoloģijas» principam — četri gadi, katru gadu jauna programma (mainās aptuveni 50% skaņdarbu). Katru gadu ir 20 dziesmas ar pilnīgi jaunām aranžijām, līdz ar to ir kādas 60 dziesmas, no kurām izvēlējāmies 12, plus vēl divas uzrakstījām jaunas, oriģinālkompozīcijas — es ar Ralfiņu komandā un Valters (Sprūdžs) ar Kristīni.
Bet tas repetuārs stipri atšķiras no tā, ko jūs parasti spēlējat!
Nu nē!
Nu tur taču ir visādi ska un regeji, jūs taču to nespēlējat parastajā dzīvē!
Aa, nu parastajā dzīvē nē, bet kāpēc ne? Ziemassvētku koncepts ir brīvāks, līdz ar to vari atļauties kaut kādas citas lietas. Ar katru dziesmu tā doma bija… padarīt pavisam savādāku, iemest citā ampluā bez stilu ierobežojumiem.Tu dari, ko tu gribi. Un ska — kāpēc ne? Mums iepriekšējā albumā klezmers bija, sākām tajā virzienā iet, kāpēc ne ska, jo mums pūtēju grupa atļauj arī to mūziku spēlēt. Un regejs — es pat nezinu, kāpēc tā dziesma aizgāja regejā, Ralfs vispār ir baigais regeja-māns, domāju, ka no tā tas vairāk. Bet parasti mēs ar Jēkabsonu (Māri) satiekamies un tad rakstām decembrim!
Jūs tikai divatā rakstāt?
Pārsvarā jā. Vai nu es, vai nu viņš, vai nu abi kopā. Šajā albumā īstenībā pat ir izņēmums, jo te Valters ir pievienojies. Viņi divatā ar Jēkabsonu rakstīja.
Tad kopumā albumā ir divi autorgabali un desmit…
Jā, tie.
Bet kā vispār ienāca prātā ideja taisīt Ziemassvētku koncertus?
Tāpēc, ka viss Ziemassvētku koncertu piedāvājums ir ļoti bēdīgs, ar emocijām pārpildīts — jāparaud un neviens īsti nav… mauciens, kad ir ballīte. Fanks un souls — gribās to pašu muzonu klausīties un spēlēt arī Ziemassvētkos. Arī pasaulē vienā brīdī ļoti maz bija to albumu, skaties — tagad Džons Ledžends arī izdeva (John Legend), tieši ar mums reizē. Viņš vienmēr kaut kā trāpa, ar «Fankoloģiju» vienlaicīgi izdeva albumu «Wake Up», kur arī ir vecie soul kaveri, tagad viņš tieši reizē ar mums izdod «A Legendary Christmas». Īstenībā es biju uz viņa koncertu Vācijā, kur viņš spēlēja «Superfly», ko mēs taisījām ar Aiju (Vītoliņu), un Marta (mana sieva) teica, ka mums labāk sanāk! Bet viņam bērns piedzima pie tās dziesmas!
Waaaa, cik mīļi!
Kaut kas mums ar to Džonu Ledžendu ir. Un «The Roots», un DeAndželo tas pats! Viņam vispār ir tā pati dziesma, ko ar tevi spēlējām («Hit It And Quit It»), aptuveni ap to pašu laiku «Youtube» parādījās video, kur viņš to izpilda ar «The Roots», un otrajā pantiņā DeAndželo izlido ārā, bet «The Roots» turpina.
Nu labi, jūs piedāvājat lielu bliezienu. Tad pastāsti par darbu pie tā visa koncepta. Dod man insight!
Insight! Tajā laikā mēs ļoti daudz kopā spēlējām, un Ralfs saka — uztaisām Ziemīšu koncertu? Es saku — es negribu neko tādu… Viņš saka — taisam citādāku! Es paskatījos — nekur citur savādāka nav — Ķīpsalā orķestris ar Dināru, Dailes namā Daumants ar bigbendu. Tajā brīdī mēs vēl ar Kristīni baigi daudz laidām, mēs padomājām un nolēmām — jā, var taisīt. Tad atkal bija baigā atlase. Pirmajā gadā bija ļoti vienkārši, paņēmām visādas soul klasikas — «Merry Christmas, Baby», «This Christmas», vēl visādas, ļoti vienkārši. Mēs skatījāmies, lai stilistika būtu fanks, souls, ska, regejs, kaut kas muzikāli radniecisks. Tie gabali izvēlēti tādi, kur ir foršas melodijas. Mēs mēģinājām arī latviešu kompozīcijas ņemt, bet citreiz tās melodijas ir tik… Grūti tās pārtaisīt. Konceptuāli muzons ir savādāks, kad akadēmiski izglītots mūziķis mēģina uzrakstīt pop dziesmu… varbūt viņš labi var uzrakstīt simfoniju, bet mazliet vairāk laiks jāiegulda citai mūzikai, lai tu viņu rakstītu. Es pieļauju, ka pats varētu diezgan «sliktu» simfoniju uzrakstīt! (smejas)
Savukārt visus tos džeza standartus ir viegli pārtaisīt — fanks, souls, viss tur blakus. Dažu džezmeņu tritonu aizvietošanas jāizmet ārā, kas fankā un soulā izklausās jocīgi, jāpārharmonizē, lai izklausās atbilstoši stilam. Mēģinājām, lai bīti, ritmi ir savādāki, nekā oriģinālā, mēģinājām nekādā gadījumā nespēlēt svingā, lai nebūtu ka ierastais Maikls Bublē, iet no tā pēc iespējas tālāk. Pietiek arī Latvijā koncertu, kur ir Ziemassvētku svings. Jo mēs arī nekad nespēlējam straight ahead džezu.
Otrajā gadā bija grūtāk — jāmeklē jaunas dziesmas. Un tad ar katru gadu arvien grūtāk un grūtāk atlasīt. Pirmajā gadā mēs noriskējam paši sev, īrējām zāli, skaņu… un bija bail, jo tajā laikā tas mums bija liels risks. Bet sanāca OK, otrajā gadā bijam apņēmības pilni un izdomājām taisīt koncertus Rigā, Liepājā un Valmierā. Varbūt tas nebija vēl otrajam gadam… Tad pagājušogad nolēmām taisīt tikai vienu, jo sanāca mums tās dienas diezgan limitētas, Ralfs bija «Kabarē» aizņemts, līdz ar to varējām ņemt kāu pirmdienu, baigi stilīgi nebija. Nu tad pagājušogad uztaisījām tikai Dailes namā, bet mums ātri izpirka biļetes, tāpēc uztaisījām vēl vienu koncertu tajā pašā dienā. Tad šogad mēs uzreiz taisījām divus koncertus vienā dienā un viss bija izpirkts. Nākamgad, es domāju, ka taisīsim apjomīgāku to pasākumu.
Kurš no visiem skaņdarbiem bija vissarežģītākais?
Visgrūtākais… Aiziet prom no oriģināla un pārtaisīt to soulā un fankā laikam bija skaņdarbā «War Is Over». Pārveidot, lai tas būtu pareizā stilā, bet tajā pašā laikā paliek tā pati dziesma.
Un kurš ir visveiksmīgākais?
Es nezinu, man ir baigi grūti spriest. Mēs ļoti baidījāmies sākumā tos oriģināldarbus laist ārā, lai nebūtu stulbi, Ziemassvētku dziesmas sarakstīja… Bet man patīk abas, gan «St. James», gan «Call Me This Christmas». Bet tas varbūt arī cilvēku iespaidu dēļ, jo baigi labās atsauksmes par tiem gabaliem.
Tev pašam nebija nedaudz bail, jo Ziemassvētku tēmu ļoti bieži izmanto popularitātes gūšanai?
Bailes ir no tā, ka tu Ziemassvētkos uztaisi sūdu, kā, piemēram, «Cool & The Gang» albums «Kool For The Holidays» — manuprāt ir slikts Ziemassvētku albums. Noformējums nenormāli slikts, aranžijas sliktas, viss tā, pa ātro bļam-bļam-bļam, Ziemassvētki, pārdodam! Tādu produktu negribas. Vai Džeimsam Braunam arī smieklīgs albums, kur viņš spēlē tieši savas dziesmas, tikai visur kliedzot «Merry Christmas» vai «Happy New Year»… Vāciņš arī ir tā, ka no aplikācijas papīra uzlikta Santa Klausa cepure. Man ir tas albums platē, speciāli nopirku, jo tādas drausmas… Līdz ar to gribas, lai tiešam pašiem patīk. Forši, ka cilvēkiem arī iepaticies. Nu, un arī gribējās ierakstīt to albumu, lai iemūžinātu četru gadu darbu, jo albumu tu arī izlaid tieši tāpēc, lai piefiksētu kaut kādu savu daiļradi, ko tu šajā posmā esi darījis, jo pēc tam tu to vairs nedarīsi. Katrs albums ir kā tā mirkļa robeža — kur tu tagad esi kā ansamblis, kā mūziķis, vienalga. Nu, tad šis ir tāds steitments par Ziemassvētku tēmu. Paralēli tas, ko mēs citu darām muzikāli, es domāju, tur arī atspoguļojas.
Pastāsti par albuma saturu, es redzu «Intro — traditional», kas tas ir?
Šis albums nedaudz ir «Tower Of Power» mūzikas gardēžiem, albumā «Back to Oakland» ir intro dziesma «Oakland Stroke» un ir pēdēja dziesma, ko, saliekot kopā, īstenībā sanāk viena dziesma. Mums koncertā (un albumā) tāpat. Parasti koncerta beigās novēlam visiem laimīgo jauno gadu ar dziesmu «Auld Lang Syne» — tā sākas lēni, tad mēs to paātrinām un tad aiziet ska. Vispār albumā ir tikai viena lēna dziesma — «Silent Night», kur Kristīne dod vaļā. Angliski uztaisījām, lai to atskaņotu arī ārpus Latvijas. Divas radiostacijas to jau atskaņo. Mēs izvēlējamies singlus, bet mums teica — nē, jūsu singli ir «St. James» un «Dance Of The Sugar Plum Fairy», jo tur ar bītboksu un instrumentāli… Un par «Call Me This Christmas» arī interesanti — viens džeks no Brēmenes teica: «Nu, «Jingle Bells» un «Call Me This Christmas» jūs varējāt ierakstīt latviski, jo esmu pārklausījies jau angļu valodā…» Un es domāju — «Call Me This Christmas» ir Valtera un Kristīnes autordziesma, bet acīmredzot viņi tik forši uzrakstīja, ka liekas…
A kas ar dizainu? Jums taču iepriekšējie četri albumi bija noformēti vienā stilā, bet šis ir ārpus kopējā konteksta, kāpēc?
Pirmkārt, tāpēc, ka šis ir Ziemassvētku albums, otrkārt, tas ir trīs mākslinieku kopdarbs — «Very Cool People», Kristīne un Ralfs, līdz ar to mēs to laidām atsevišķi. Tas ir speciāli, ka tas ir tā kā ārpus.
Mārtiņš Legzdiņš taisījis?
«Fankoloģijai» Anna Skane, iepriekšējam («Some Kind of Fish!») — Gatis Pakalns, tad «Cruising in the Trolley» — Dārta Hofmane, un pirmajam arī Gatis Pakalns.
Un visi tie ir vienā stilā.
Nākošais, kas iznāks martā, būs atkal melnbalts. Pēc tam vēl viens būs krāsains, bet tam būs speciāls iemesls.
Ko tu nekad nedarīsi Ziemassvētku tēmas kontekstā?
Droši vien mēģināšu izvairīties no krītošām sniegpārsliņām.
