Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Džeza būtības meklējumi — ilgi un sāpīgi


Evilena Protektore

Satikt Džeimiju Ābersoldu, dzert tēju ar Vinsu Mendozu, pļāpāt ar Deividu Beikeru par Frediju Habardu — tas ir iespējams tikai «štatos»

Publicitātes foto

Tikai strādājot pie materiāliem kārtējām JAZZin numuram, sāku aizdomāties par to, cik daudz mūsu mūziķu dzīvo ASV. Šī valsts liekas tik tālu no mums, bet tajā pašā laikā tik tuvu, jo mēs taču visi esam džeza mūzikas piekrītēji, tāpēc visu laiku kaut ko par Ameriku dzirdam. Un kaut kādā ziņā es varu saprast to vēlmi dzīvot valstī, kur džezs ir nedaudz pieprasītāks, nekā šeit, un kur šis stils ir piedzimis, kur to spēlē gandrīz visur un vienmēr. Bet tomēr ir nedaudz žēl, ka šie talantīgie mūziķi izvēlās dzīvot tur, un tas ir teju pats galvenais jauājums, ko parasti prasu — kāpēc prom?
Šoreiz mans sarunas biedrs ir viens no tiem, kuru mēs «pazaudējām», kaut gan tas skan diezgan depresīvi un nav pilnīga taisnība, jo Konstantīnu Jemeļjānovu mēs dzirdam vismaz reizi gadā, kad viņš viesojas Latvijā. Par aizbraukšanas iemesliem, džeza būtību un piedzīvojumiem runājām pēc koncerta — tukšā klubā, atklāti, bez cenzūras.

Konstantīns Jemeļjānovs!

Aha.

No kurienes tu tāds vispār nāc?

Īsumā — no Rīgas. Piedzimu un ilgu laiku šeit esmu dzīvojis, apmeklēju mūzikas skolu Jūrmalā. Pēc tam iestājos Ventspils mūzikas skolā. Nomācījos tur vēl trīs gadus, pēc tam atgriezos uz Rīgu. Mani neuzņēma Mūzikas akadēmijā, tāpēc nācās meklēt citus variantus.

Tolaik bija tikai klasiskā nodaļa, pareizi?

Jā, džeza nodaļa vēl nebija nodibināta. Tā tikai «Domenē» parādījās. Gads bija varbūt 2005., kad es tur iestājos, nosēdēju tur divus gadus, paralēli strādāju Liepājas Simfoniskajā. Pēc tam iestājos RPIVA, pusotru gadu nomācījos un paņēmu atvaļinājumu. Pēc tam saņēmu stipendiju Berklijā un atgriezos atpakaļ RPIVA, jo dokumentu noformēšana aizņēma aptuveni gadu. Es tur nomācījos kādu mēnesi un teicu — viss, es eju prom. Atbraucu uz Bostonu, tur man iedeva stipendiju diviem semestriem, bet izrādās, ka, ja labi mācies, to var pagarināt, ko es nezināju (biju domājis, ka palikšu tur tikai uz diviem semestriem). Galu galā paliku uz visu programmu. Tur arī bija variants, kas saucās «Test Out», pateicoties tam izvairījos no daudziem priekšmetiem, lai sanāktu lētāk, un pabeidzu skolu divarpus gadu laikā. Mācījos vasarā, nebraucu uz mājām. Bet tas ir par ātru, manuprāt. Ja es paliktu vēl uz diviem gadiem, man būtu labāki kontakti, labāki ansambļi. Tīri vecuma ziņā man tas bija par agru. Daudzi ansambļi rīkoja noklausīšanos, un es tāds jauns un zaļš, kurš neko nezina un nesaprot, bet man konkurenci sastādīja tādi trompetisti kā, teiksim, Bilijs Bass (Billy Buss) — mans labs draugs, ar kuru kopā mācījāmies. Vai arī Džeremijs Sinklērs (Jeremy Sinclair). Mēs trijatā bijām vislabākie trompetisti, kaut gan es nezinu, kā es nokļuvu tajā lokā… Viņi tur bija jau kādus divus gadus pirms manis, bet pabeidzām mēs kopā. Pēc tam es paņēmu programmu «Optional Practical Training» Losandželosā, nodzīvoju tur gadu, sapratu, ka man nepatīk, jo viss saistīts pārsvarā ar bigbendiem, bet, kamēr es tur biju, iepazinos ar vīrieti, kuru sauc Džei Bī Dajass (JB Dyas), Teloniusa Monka akadēmijas viceprezidentu, sanāca pamācīties pie viņa, un tad viņš aicināja piedalīties Džeimija Ābersolda nometnē.

Tikai nesaki, ka tur bija tas pats Džeimijs Ābersolds!

Reāli, īstais! Tolaik tā bija vislabākā nometne, visi skolotāji, pedagogi, kuri tur bija, bija vienkārši «Top Notch»! Nebija pilnīgi nekādu mīnusu, nekā tāda. Atbraucu, aizgāju uz noklausīšanos, man iedeva vislabāko combo — ar Deividu Beikeru. Es tur nospēlēju veselu nedēļu, pēc kuras viņš pienāca pie manis un teica: «Man patīk, kā tu spēlē, gribu, lai tu kļūtu par manu personīgo asistentu.» Es saku: «Nekādu problēmu!» Sākām noformēt dokumentus, un pēdējā brīdī man zvana skolas administrācija un saka, ka pietrūkst TOEFL sertifikāts… Es teicu, ka nolikšu eksāmenu rīt, izvēlējos kādu vietu tuksneša vidū, četras stundas braucu līdz turienei, noliku, bet rezultātiem bija jābūt tikai pēc mēneša. Tāpēc mani nevarēja uzņemt darbā, un man izbeidzās vīza. Es teicu, ka būšu atpakaļ decembrī, un devos mājās, uz Rīgu. Te es pavadīju pusgadu un atgriezos Indiānā, sāku mācīties. Man iedeva vislielāko stipendiju, bet tā neapmaksāja pilnīgi visu. Indiānas Universitāte skaitās ļoti prestiža, tur mācījās Rendijs un Maikls Breikeri, visādi citi mūziķi. Es tur pavadīju tikai pusgadu un teicu Deividam: «Nekas nenotiek, māci mani, aiziet!» Viņam tolaik bija jau 85 gadi, jau pavisam vecs un noguris… Viņam bija pārāk daudz darba, pārāk daudz priekšmetu, tāpēc es teicu, ka man nepatīk, nejutu, ka tā ir mana vieta.

Bet īsumā — tur ir mafija. Deivids Beikers pazīst visus, ļoti nopietns onkulis. Ļoti sakarīgi pieiet lietām, un, nezinu kāpēc, viņam patika, kā es spēlēju, kam es joprojām nevaru noticēt. Mēs sadraudzējāmies, labi komunicējām. Kādu laiku vēlāk, pirms diviem gadiem, satiku viņu atkal, bet viņš jau bija… Viņa sieva mani atpazina, pretējā gadījumā neviens mani viņam nelaistu klāt. Paspēju viņam paspiest roku, pēc pusgada viņš aizgāja. Bet vismaz iepazinos ar leģendu, pasēdēju pie viņa mājās, padzēru tēju, parunājām par mūziku, viņš man pāris stāstus pastāstīja par Frediju Habardu. Stāstīja, ka piezvanīja viņam un teica: «Fredij, zini tās augstās notis, kas neskan? Nespēlē tās, vecīt!» Un Fredijs viņam: «Zini ko, Deivid? Tas ir tas, kas es esmu, es spēlēju smagi. Tas ir tas, kas es esmu, atā!» (Freddy, you know those high notes that don’t work? Don’t do them, man! Freddy: You know, David? That’s who I am, I play hard, man. That’s who I am, that’s it, bye!)

Pēc tam es piezvanīju Džei Bī Dajassam, teicu: «Gribu mācīties citā vietā,» un viņš teica: «Brauc uz Dienvidkarolīnas Universitāti.» Ieteica sazvanīties ar Alanu Paskua (Alan Pasqua), kurš man teica, lai braucu pie viņa. Aizbraucu pie viņa mājās, nospēlēju pāris skaņdarbus, un viņš saka: «Aiziet! Mēs tevi ņemam!»

Publicitātes foto

Sanāca personīgā noklausīšanās!

Jā, jo parasti, lai pieteiktos mācībām rudens semestrī, jāliek eksāmeni aprīlī vai martā, bet es atnācu augustā. Mani pieņēma ārpus rindas. Iestājos un sāku mācīties pie Boba Mincera (Bob Mintzer), gadu pavadīju ar viņu, bet tas neaizgāja. Tolaik tur vēl bija Arturo Sandovals (Arturo Sandoval), pusgadu pie viņa pamācījos, bet ar viņu arī neaizgāja, man nepatika. Bobs Mincers ir tāds interesants cilvēks… Es daudz ko no viņa neesmu iemācījies, bet tajā skolā bija bigbends, kurš skaitījās labākais Amerikā, tur varēja daudz ko apgūt, džeki izcili spēlē. Pēc pusgada Arturo aizgāja no skolas, es mācījos pie vēl viena trompetista, neatceros, kā viņam bija vārds. Pēdējā gadā paņēmu kompozīciju pie Vinsa Mendozas (Vince Mendoza), un vēl atbrauca Embrouzs Akinmusire (Ambrose Akinmusire), pie viņiem es nomācījos gadu. Šie divi cilvēki iedeva man pusi no visa, ko zinu. Viņiem attieksme pret mūziku un dzīvi kopumā ir tieša, bez niekiem, viņi saka visu, kā ir. Joprojām ar viņiem kontaktējos. Kaut gan Embrouzu sen neesmu redzējis. Ar Vinsu pusgadu atpakaļ satikos, aizbraucu ciemos tēju padzert.
Pēc tam es apprecējos. To es izdarīju Eiropā, tāpēc zaļā karte bija jāgaida gadu, kuru es pavadīju Latvijā. Pēc tam atgriezos Losandželosā un pavadīju tur vēl četrus gadus. Tagad dzīvoju netālu no Sanfrancisko. Jo pilsēta ļoti liela un konkurence milzīga. Bet man paveicās, es spēlēju ar diviem labiem bigbendiem — pie Klēra Fišera (Clare Fischer) un Bila Holmana (Bill Holman).

Esmu spēlējis ar dažādiem bigbendiem, bet, tā kā tagad dzīvoju Sonomā (40 minūtes no Sanfrancisko), man beidzot ir laiks rakstīt mūziku. Man arī ir jauns darbs. Ir tāds projekts, saucas «Battle of the Big Bands» — divi bigbendi uz vienas skatuves, viens spēlē Glena Millera (Glenn Miller) repertuāru, otrs Tomija Dorsija (Tommy Dorsey) skaņdarbus, divi vokālisti katrā (vīrietis un sieviete), bigbendi spēlē pēc kārtas un koncerta beigās publika ar aplausiem izvēlas labāko. Glens Millera bigbends, protams, vienmēr beigās spēlē «In The Mood», tāpēc Dorsijam sanācis uzvarēt tikai vienu reizi. Projekts jau ir četrus gadus vecs, ar katru gadu koncertu skaits pieaug. Es tur esmu bibliotekārs un nodarbojos ar projekta publicitāti. Gotta do whatcha gotta do.

Kāpēc tu vispār nolēmi braukt prom?

Tolaik nebija, pie kā mācīties trompeti. Nu, un es saņēmu pilnu stipendiju. Ne prezidenta (kas apmaksā ne tikai apmācības, bet arī sadzīves izdevumus), bet tomēr. Mani vienmēr interesēja džezs, un es negribēju palaist tādu iespēju garām, tāpēc aizbraucu prom. Es gribēju atgriezties, bet, kad atbraucu un paskatījos uz to, kas te notiek, sapratu, ka situācija ir diezgan bēdīga. Cilvēki negribēja neko mācīties. Bija tikai viens jautājums no visām pusēm — cik tu samaksāji? It kā tas būtu vissvarīgākais dzīvē. Mēs te (Latvijā) to pašu bezmaksas varam iemācīties. Tāpēc aizmaucu atpakaļ. Un pēc tam es satiku meiteni.

Kāpēc tieši ASV?

Tāpēc, ka tur ir džeza dzimtene. Tāpēc, ka tieši tur to var iemācīties pareizi spēlēt. Ne skolas ziņā — mācīties, bet, piemēram, četrus gadus pavadīt ar dažādiem bigbendiem man tik daudz ko iedeva! Attieksme pret darbu, pret spēlēšanu — kas jādara un kas nav jādara. Tas ir tāds nebeidzamais burziņš, man gadījās trīs mēģinājumi dienā. Es nevienam neatteicu.

Bija viens stāsts. Man piezvanīja Lī Tornbergs (Lee Thornburg), kādreiz bija mani dzirdējis, un teica: «Man vajag sabu bigbenda mēģim,» jo Amerikā mēģinājumā ir visi, nav tā kā te — trīs trombonu nav, bundzinieka nav… Tur, ja netiec, jāatrod sev sabs (Autora piezīme: substitution — aizvietotājs). Respektīvi, atnācu, sāku spēlēt, a tur bija tāds trompetists Džons Tomass (John Thomas), Dona Tomasa dēls (Don Thomas), un viņš skatās uz mani un saka: «Spēlē ritmā!» (Keep that time!) Es viss paliku sarkans… Pēc tam pagriežas un kādam citam saka: «Šie mūsdienu bērni, viņi nemāk spēlēt…» Dabūju es… Un pēc tam, kādu pusgadu vēlāk, man atkal zvana Lī un saka, ka viņam vajag sabu! Es nāku uz to pašu bendu, spēlēju vienu skaņdarbu, otro, trešo, pēc tam pārtraukums, stāvam ārā, Džons pienāk pie manis un saka: «Labdien, kas tu tāds esi?» Nosaucu savu vārdu, viņš: «Ļoti labi spēlē! Tu nesen atbrauci? Saku: «Nē, es jau ar jums spēlēju pirms pusgada.» Viņš: «Ja? Dīvaini, es tevi atcerētos, jo tu ļoti labi spēlē.» Tā es pusgada laikā satrēnējos, jo tur tev visur apkārt ir tā mūzika, tu iesūc to visu ļoti ātri.

Bet Dienvīdkarolīnas Universitāte ir laba vieta, jo tur bija Vins un Embrouzs. Tie ir divi monstri! Nāc pie Vinsa, viņš tev saka, lai uzraksti kaut ko. Nu, es sarakstīju četras lapas pilnas ar mūziku. Viņš skatās un saka: «Muļķības. Kurš tad tā raksta? O! Šī ideja ir laba, atceries to! Garlaicīgi. Šo jau esmu dzirdējis. Garlaicīgi. Tas arī ir viss?» Nu jā, es katru dienu kaut ko rakstīju! Bet viņš: «Ar to nepietiek! Ej mājās un raksti vēl!» Atkāl nāku pie viņa un aiziet: «Nav spēcīgi. Pārāk spēcīgi. Ritmiskāk! Nedari šo, nedari to…» Ar Embrouzu tāpat, viņam vispār tāda džeza vīzija, ka… mēs esam džeza mūziķi, mums jātaisa revolūcija! Bet! Jāzina tradīcija. Viņš var spēlēt kā Dizijs Gilespijs, bet nespēlēs. Un vispār tāda nostāja — tev nav jādomā par to, ko par tevi domā cilvēki. Tavs solo ir tavas domas, tavas jūtas. Ja tu stāvēsi uz skatuves un domāsi — es ceru, ka šai sievietei patiks tas, ko es spēlēju… Aptuveni gada laikā viņš man katru reizi to teica. Pirmajā nodarbībā sāku spēlēt, bet viņš saka: «Apstājies un pasaki man, par ko tu tagad domā?» Saku, par ritmu, tempu, formu, idējām… Viņš saka: «Hey, tu nevari darīt divas lietas vienlaicīgi! Tu vai nu spēlē trompeti, vai nu domā.» Tas nozīmē, ka improvizācijas brīdī tev jānoķer tas mirklis, kad tev vispār nav domu, bet tu esi 100% mūzikā, kad tā pati iztek no tevis ārā. Bet, lai to sasniegtu, ļoti citīgi jāmācās. Kaut kā tā.

Publicitātes foto

Es runāju ar Maksimu Perepelicu, un viņš saka, ka vispareizākā vieta, kur spēlēt džezu, ir Ņujorka — kādas tev attiecības ar to pilsētu?

Nekādu attiecību vispār. Mēs nevarējām izlemt, kur dzīvot, es gribēju braukt uz Ņujorku, sieva uz Nešvilu. Bet Losandželosā tagad arī daudz kas notiek, ļoti daudzi jaunieši parvācas uz turieni, un, starp citu, tieši no Ņujorkas, jo tur pārāk dārgi sanāk dzīvot. Ņujorka vispār ir viena no dārgākām pilsētām Amerikā, tāpēc visi no turienes izvācas un brauc uz Losandželosu. Tikai manis tur vairāk nav, bet es arī neuzskatu, ka jābūt kādā konkrētā vietā — pasaule ir atvērta, mums ir internets un viss kas.

Kā tev liekas, skatoties no malas, vai Latvijā manāma kāda attīstība?

Jā, bet lēni un sāpīgi. Cilvēki nemeklē prieku spēlēšanā, bet meklē kaut kādas problēmas. Tā vietā, lai mūziķos akcentētu kaut kādas labas lietas, mēs sūdzamies — tur ir slikti, te ir slikti, mēs novēršam cilvēkus nost no mūzikas tā vietā, lai tai piesaistītu.

Ko ar to darīt?

Mainīt savu attieksmi. Redzēt plusus un akcentēt tos.

Ja tu pasniegtu meistarklases, ko tu mācītu?

Parasti es mācu bāzi, tāpēc ka tieši tās pietrūkst. Šeit mūziķiem pieeja ir ne no pareizā gala, kad viņi mācās improvizēt, sāk ar sarežģītiem skaņdarbiem, studentam paliek bail un viņš iet prom, jo pa smagu. Bet, ja sākam no cita gala, tad analizē materiālu un redzi, ka tas ir elementāri… Deividam Beikeram ir vairākas grāmatas par to, kā jāspēlē džezs, tur ļoti skaisti, pareizi un labi viss ir aprakstīts. Tur ir rakstīts par to, kā jauztver savs solo, kā iemācīties svinga izjūtu, tur viss ir. Tikai šeit neviens to neizmanto, nezinu, kāpēc. Es mēģinu parādīt, ka to var iemācīties vienkāršāk un produktīvāk. Šobrīd situācija nedaudz labāka, nekā pirms astoņiem gadiem. Tad man viens students pajautāja — priekš kam man tas ir vajadzīgs? Es teicu, lai interesantāk skanētu, protams. Bet viņš man atbild, ka arī bez tā māk. Tagad šādu brīnumu nav, vismaz tas ir labi. Kaut gan šajā braucienā man arī gribēja sniegt meistarklasi par to, kā mums te, Latvijā, viss notiek. «Jums tur Amerikā konkurence ir, bet mums te jāspiež visi, tad viss notiks.» Bet tā gan nevar. Losandželosā es iemācījos vienu lietu — kad atnāc kādā kolektīvā, jādomā, ka katrs mūziķis grib izdarīt vislabāko darbu, ka katrs kolektīva dalībnieks grib tur būt, un tāpat arī jāuzvedas ar saviem audzēkņiem. Tas, ka man saka, ka Latvijā viss ir citādāk. Es skatos un redzu, ka tomēr nē, viņi grib, nav vis jāspiež. Cilvēkiem ir interese tikt kaut kur, kāds kaut ko dara, raksta savu mūziku, meklē savu stilu, daudz tādu cilvēku. Un, ja mēs tā mocīsim jauno paaudzi, nekas taču nesanāks, saproti?

Kā tas ir — būt cittautietim imigrantu valstī?

Ļoti labi, it īpaši, ja esi no Eiropas. Atnāc uz melno bigbendu, visi skatās uz tevi no malas tā, it kā esi kāds mūdzis. Un tad tu saki, ka esi no Eiropas, un sākas — wow! Cik feini! Cik interesanti!

Kāpēc tā?

Tāpēc, ka neesmu vietējais, viņiem ar mani nav problēmu, es viņus nekad neesmu diskriminējis un mocījis. Tā ir. Man vairāki cilvēki ieteica runāt ar vēl izteiktāku akcentu, lai piesaistītu vairāk uzmanības, un lai uzreiz zinātu, ka neesmu no Amerikas.

Vai esi atradis džeza būtību?

Tā jāmeklē ilgi un sāpīgi. Visi to meklē. Zūts Simss (Zoot Sims) visu mūžu spēlēja «All The Things You Are», un dzīves beigās teica, ka tā arī nav iemācījies to pareizi atskaņot. Galvenais ir iemācīties sadzīvot pašam ar sevi, tad dzīve kļūs vieglāka. Kad tu saproti, kas tu esi, no kurienes un kādēļ.