Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Atrast lietu, kas virza tevi uz priekšu


Aleksandra Line

Ģitārista Frenka Pētersa dzīves vērtēšanas noslēpums

Evilena Protektore

Nīderlandiešu ģitārists, kas dzīvo Beļģijā, spēlē vairākos sastāvos no pop un soulmūzikas līdz fankam un džezam, sacer mūziku televīzijas dokumentālām filmām un amerikāņu mūzikliem, Frenks Pēterss (Frank Peeters) 2018. gada augustā apmeklēja Latviju jau piekto reizi. Atlikuši divi mēneši līdz viņa jaunā albuma iznākšanai, un Frenks ir atbraucis spēlēt Dzintaru koncertzālē kopā ar itāļu vokālistu, brīvo laiku pēc koncerta veltot pastaigām Rīgā. Pirms mūsu intervijas es meklēju informāciju par viņu internetā un pilnībā izgāžos: par Frenka biogrāfiju informācijas nav, tāpēc es izdomāju sākt mūsu sarunu, jautājot viņam, kāpēc.

Frenk, par tevi nav pieejams daudz informācijas. Vai tam ir kāds īpašs mērķis?

Jā, es atteicos no mājaslapas veidošanas. Man šķiet — kanāls, ko lielākā daļa mūziķu mūsdienās izmanto, ir Facebook. Ja ieskaties Facebook vietnē, meklē manu vārdu vai mūziķa lapu, atradīsi daudz mazu video, un, kad meklē manu vārdu, pēc tā pierakstot «ģitāra» angļu vai holandiešu valodā, ieraugi daudz Youtube video ar dažādiem cilvēkiem.

Kāds tad ir tavs dzīves stāsts? Es varu iedomāties, cik daudz esi darījis.

Mans dzīvesstāsts kā mūziķim… Oh… Sāksim ar to, ka es spēlēju ģitāru kopš 10 gadu vecuma — tie jau ir 46 gadi spēlējot. Tas ir kaut kas. Es esmu apguvis džeza ģitāru mazā pilsētā pie Amsterdamas. Tolaik satiku džeza dziedātāju, kura dzīvoja man blakus, un mēs 1980.gados spēlējām daudzos radio šovos. Esam spēlējuši arī lielos festivālos, piemēram, «North Sea Jazz», kas bija lielākais Eiropā. Es saņēmu savu diplomu 1989. gadā, un kopš tā laika esmu spēlējis ļoti daudz — džezu ar dziedātājiem, fusion kā džeza un popmūzikas savienojumu, arī džeza un Latin, džeza un fanka, džeza un soulmūzikas kombinācijas. 1990.gadu sākumā daudz spēlēju teātrī ar slaveniem holandiešu māksliniekiem, kabarē šovos spēlēju bandžo un spāņu ģitāru. Tad sāku spēlēt ar amerikāņu džezmeņiem — Santanas dziedātāju Gregu Vokeru (Greg Walker), ar ko spēlējām Nīderlandē, Lasvegasā un Ņujorkā. Tad esmu nospēlējis daudzus koncertus ar saksofonistu Bobu Šeperdu (Bob Sheppard), Ērniju Votsu (Ernie Watts), kas kādu laiku bija Nīderlandē. Tad esmu spēlējis Ēģiptē, daudzās Amerikas pilsētās, tajā pašā laikā izdodot savus ierakstus: mans pirmais albums funk un soul stilā tika izdots 1990.gadu beigās ar maniem tekstiem (tajā brīdī strādāju ar amerikāņu džekiem Nīderlandē). Tad esmu daudz ierakstījis kopā ar dažādiem mūziķiem — Latin, afrikāņu žanrus, sambu, salsu, brazīļu mūziku… Tad… mans Dievs, ir tik daudz! Es esmu brīvmākslinieks. Kāds vienmēr liek mani precīzā ģitārista rāmītī. Kādreiz es tāds biju, bet bieži cilvēki aizmirst, ka es spēlēju daudz ko.

Kura no tām lietām visvairāk patīk tev pašam?

Tieši tas, ar ko es sāku — fanks un souls. Tas, ko es darīju jau kopš 1980.gadiem. Spēlēšana blūzīgākā veidā man ir tuvāka. Ir labo, ka, spēlējot dažādu žanru mūziku, vienmēr vari pielietot prasmes, ko esi ieguvis, studējot džezu. Tagad es nespēlēju džeza standartus, bet vienmēr kaut ko no tā izmantoju. Un es arī improvizēju.

Tu daudz ceļo, esi koncertējis vairākās valstīs, dažās no tām arī dzīvojis, bet atgriezies Latvijā jau piekto reizi. Kas tevi pievelk tajā mūsu mazajā Latvijā?

Šī ir jauka valsts, jūs tajā darāt daudz mazu lietu. Un te ir ļoti jauki cilvēki. Jums ir ļoti maz iespēju spēlēt, un man patīk iepriecināt cilvēkus ar maziem koncertiem, kādus esmu spēlējis pagājušajā gadā. Es daru to sevis dēļ. Katrs mūziķis grib pelnīt no koncertiem, protams, bet būt nīderlandietim un dzīvot Beļģijā — tas ir grūti arī pie mums. Bet man patīk atgriezties šeit , lai dalītos ar zināšanām, kas man ir. Mēs esam pasnieguši meistarklases te, Latvijas Mūzikas akadēmijā, ar Ronu van Stratumu (Ron van Stratum) un Nadīnu Niksu (Nadine Nix). Varējām dalīties ar šo pieredzi — tas man patīk.

Esot ārzemniekam, tev nesanāks izvairīties no mana nākamā jautājuma — ko tu domā par Latvijas džeza skatuvi?

Šonedēļ esmu dzirdējis dažas lietas. Es zinu, ka tas ir smagi. Es zinu, cik daudz cilvēku studē džezu. Tas, ko esmu dzirdējis, esot «Trompetē» — ir arī reāli labi mūziķi. Ir jauni mūziķi, protams, bet man liekas, ka kvalitāte ir kārtībā. Tas, ko varu atcerēties no visām reizēm, kad esmu bijis šeit — te ir daudz talantīgu dziedātāju. Manu un Nadīnas pēdējo meistarklasi apmeklēja dažas dziedātājas, ļoti jaunas, kam ļoti labi padevās improvizēšana. Man liekas, Latvijā ir daudz talantu šajā nozarē.

Evilena Protektore

Kas vai kurš iedvesmo tevi komponēt un spēlēt?

Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša. Es kā ģitārists varu pieminēt dažus cilvēkus. Pets Metīni (Pat Metheny), Dominiks Millers (Dominic MIller), Džordžs Bensons (George Benson), Kenijs Barels (Kenny Burrell), Grants Grīns (Grant Green), kurš, starp citu, bija Džordža Bensona skolotājs — vai tu to zini? Tas ir tas, ko es studēju 1980.gados. Šie džeki panāca, ka es daru to, ko šobrīd daru. Varu teikt, ka spēlēju starpžanru (crossover) mūziku. Ja tu jautāsi man, kā es veidoju savas dziesmas — tā, pirmkārt, ir iedvesma, bet vissvarīgākā ir atmosfēra, kad notiek dziesma un es to spēlēju. Ja es uzlieku pirkstu nepareizi, bet tas pēkšņi skan labi, es domāju — labi, varam šo pievienot. Tad dziesma tiek veidota, un tad es dodos tālāk. Reizēm es to uzrakstu piecu minūšu laikā, bet reizēm tas aizņem divas nedēļas. Es to vienmēr pierakstu.

Vai tu jūti kādu īpašu saikni ar savu instrumentu? Kā tu to izvēlies?

Tas ir labs jautājums. Protams! Ja tu spēlē instrumentu, tev vienmēr ir saikne. Ir, bet nedrīkst aizmirst — ja tu spēlē vienu instrumentu ilgāku laika posmu un to ļoti labi pārzini, tu nedomā par instrumentu pārāk ilgi, tu domā par savu dvēseli un garu, to, kā tu kaut ko veido atmosfērā. Instruments ir tas, kas palīdz izpaust manas iekšējās sajūtās. Tas nav par tehniku, akordiem vai melodijām.

Tu veido daudz solo projektu. Kā tas atšķiras no spēlēšanas grupā vai pavadošajā sastāvā kādam citam?

Man tas ir viens un tas pats. Kad es spēlēju ģitāru, pavadot kādu citu vīrieti vai sievieti, sajūta ir tā pati. Ir lieliski spēlēt pašam savu materiālu vai būt grupas līderim. Tad tu vari izpaust vairāk savu lietu. Bet man patīk gan viens, gan otrs — gan palīdzēt, gan arī būt visiem priekšā. Oktobrī es veidoju pats savu projektu Beļģijā, nelielā teātrī, izmantojot visu materiālu, ko esmu uzrakstījis. Tas ir mans stāsts. Tas ir mans stāsts ar akustisku, elektronisku un filmu mūziku. Es spēlēšu kopā ar sastāvu, kā arī dažus solo gabalus. Tajā stāstā izmantoti arī daži no ierakstiem, ko esmu izveidojis televīzijā, komponējis dokumentālajām filmām. Tas ir sava veida kompliments. Šis jaunais disks būs vairāk elektronisks, improvizēts. Tikai instrumentāls. Es vienmēr esmu spēlējis ar dziedātājiem, bet šoreiz gribu būt vissvarīgākais šajā stāstā.

Tu teici, ka raksti arī dziesmu tekstus.

Tas notika pirms 20 gadiem! Vairs to nedaru. Tajā brīdī biju spēlējis ar Ņujorkas mūziķiem un dziedātāju. Mēs spēlējām nelielā mūziklā. Amerikāņu dziedātājs man nedaudz ar to palīdzēja. Varbūt kādreiz rakstīšu atkal, ja man būs iedvesma.

Ja tu nebūtu mūziķis, par ko tu kļūtu?

Ko es darītu ar savu dzīvi? Es nezinu. Es esmu dzimis šādi. Es biju astoņus gadus vecs, kad sāku spēlēt bungas, un to darīju divus gadus. Tagad, kad man ir 56, es nezinu atbildi. Es vienmēr būšu mūziķis līdz nomiršu. Es esmu laimīgs, jo vairāki cilvēki Beļģijā vai Nīderlandē manā vietā, jaunā 25 gadus veca paaudze, ir tikko sākusi vai gandrīz beigusi mācīties — viņiem ir ļoti grūti izdzīvot, dabūt labus, apmaksātus gigus. Viņiem ir jāmaksā arī īre, jāstrādā vairākos darbos, lai izdzīvotu. Es joprojām jūtos laimīgs par to, ka pazīstu dažus cilvēkus, kuri pēdējo 35 gadu garumā zvana man ik nedēļu, lūdzot palīdzēt ar šo un to. Tas var būt teātris, kāzas, koncerts, jaukas lietas, ko nav tik viegli dabūt, esot jaunam mūziķim. Tev nepieciešama pieredze. Tev ir jābūt iespējai iegūt pieredzi, un tas nav vienkārši. Mūsu vietās ir daudz labu mūziķu. Es joprojām esmu laimīgs, ka varu darīt visu ko.

Tu esi arī pedagogs, vai ne?

Jā, es to daru pēdējos 12-13 gadus — mācu maziem puikām un meitenēm no septiņu gadu vecuma, no paša sākuma. Pēdējos gadus man kļuva daudz sarežģītāk to darīt, jo tas pieprasa ļoti daudz enerģijas. Tad tev ar to ir jāpelna nauda. Reizēm tas ir sarežģīti, bet tad es atkal atceros par tiem 25 gadus veciem cilvēkiem, kuri grib dabūt to darbu skolā! Redzi, tur vienmēr ir vēl kas. Visiem vajag kustēties dzīvē, jautājums ir, ko tu ar to dari. Esot mūziķim, tev vienmēr ir kaut kā jāpievienojas tai plūsmai, ko tu nevari apstādināt. Tev vienmēr jāatrod kaut kas, kas virza tevi uz priekšu. Es domāju, ka tas skar ne tikai mūziķus.

Man patīk citāts par to, ka tad, kad tu skumsti par savu tagadni, ir jāatceras brīdis, kad gribējās, lai tev ir tas, kas ir tagad.

Jā, es ļoti labi apzinos, kur es esmu, ko esmu izdarījis un ko es iespējams vēl varu izdarīt. Un atkal, kad tu ceļo atpakaļ laikā, tu domā — labi, es tur biju, es esmu izdarījis visas tās lietas! Es biju laimīgs to visu darīt! Es labi to apzinos. Esmu laimīgs cilvēks.

Evilena Protektore

Jā, runājot par to, es tevi pazīstu jau dažus gadus, un tu vienmēr man esi licies viens no pozitīvākajiem mūziķiem. Kas ir tas noslēpums?

Es cenšos. Tas ir par spēju redzēt labās lietas dzīvē un cilvēkos. Reizēm uznāk mirkļi, kad es domāju — ak Dievs, kas tas ir. Pasaulē ir ļoti daudz negatīvā. Tas ir sava veida darbs — vienmēr censties būt pozitīvam. Stāsts aiz tā ir šāds: mana mamma bija ļoti negatīva un depresīva, tāpēc es ļoti agrā vecumā iemācījos, kā par tādu nekļūt. Mana mamma nevarēja pati sev palīdzēt, es nevaru viņu par to vainot, bet jaunībā esmu iemācījies dažas lietas. Tu neapzinies to, kad esi jauns. Es iemācīju sevi būt stiprākam par paša mammu. Tad man parādījās draugi 15-16 gadu vecumā, es ieraudzīju viņu vecākus, un tas bija citādāk. Tad es atgriezos mājās, un tas bija kā sist pieri pret sienu! Es pazīstu daudzus radošus cilvēkus ar šādiem stāstiem. Tev vienmēr ir jāatrod veids, kā pašam būt pozitīvam neatkarīgi no tā, ko tu dari. Dzīve ir par to. Daudziem cilvēkiem ir reālas problēmas, nav naudas, nav vietas, kur dzīvot, bet man ir jābūt laimīgam par to, ka esmu mūziķis, ceļoju, daru savu lietu, man ir mazs, bet savs dzīvoklis Antverpenē, ko varēju iegādāties. Tāpēc es varu teikt, ka esmu laimīgs, jo esmu izveidojis to caur savu pozitīvu esamību un to, ka visu laiku to manīju. Tas vienmēr nav vienkārši, bet tev kaut kas jāatrod. Ja esi mūziķis, esi uz skatuves, tu vari sēdēt uz tās, skatīties sev zem kājām, neskatīties auditorijā — vai arī vari būt pozitīvs, gūstot enerģiju no auditorijas, skatoties viņu acīs, komunicējot, gūstot prieku no spēlēšanas. Tas ir tas, ko es cenšos darīt pats, un to cenšas darīt mūziķi, ar ko spēlēju.

Skan kā iedvesma. Kādi ir tavi tuvākie nākotnes plāni?

Runājot par tuvākajiem, es lidoju prom šajā pēcpusdienā un spēlēju ar Ronu van Stratumu atpakaļ mājās — viņa brālis ver vaļā jaunu kompāniju, un mēs spēlēsim jauku mūziku atklāšanas pasākumā. Man ir jāpabeidz CD vāciņš, meitene, kuru es satikšu pēc stundas, ir latviešu gleznotāja, ar ko iepazinos pagājušā gada novembrī, kad spēlēju Kaņepes Kultūras centrā. Es ieraudzīju viņas gleznas un nodomāju, ka tās piestāvēs mana nākamā albuma vāciņam. Diska prezentācija ir tik tuvu! Mēs spēlēsim daudz koncertu Čehijā un Dānijā ar itāļu dziedātāju Džovanni Kostello (Giovanni Costello). Starp to visu — daudz mazu lietu un pedagoģija.

Ir viena lieta, ko sapratu, kamēr pasniedzu Antverpenes skolā. Es redzu daudzus cilvēkus vecumā no 18 līdz 22, kuri cenšas kaut ko iemācīties, bet viņus daudz vairāk interesē forma, nekā reāla mācīšanās. Viņi grib kļūt par dziedātājiem vai pianistiem, vai kaut ko citu, bet viņi nav cieši saistīti ar prasmi darīt to labi. Kad tu uz kaut ko ej, tu uz to ej! Es vakar runāju ar vienu operdziedātāju, viņa ir 32 gadus veca, viņa ir ceļojusi, darījusi kaut ko Austrālijā, Itālijā, dziedājusi Carnegie Hall Ņujorkā, tagad veido ierakstus. Viņa zina, kā to darīt, viņai ir tas spēks, bet tas ir vēl sarežģītāk, kad tu esi klasiskais mūziķis. Ar viņas piemēru es gribu teikt — ej uz priekšu! Ja tu esi mākslinieks, mūziķis, dari to! Es redzu daudzus mūziķus darām tikai pusi. Skan labi, bet ne līdz galam. Tāpēc ej uz priekšu, dari, un tu atradīsi ceļu!