Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Sintija Grigorjeva par spēju nepadoties


Aleksandra Line

«Tikai tā meitene pie basa», kas vēlas nest mūziku uz nākamo līmeni

No mākslinieces personīgā arhīva

Pirmo pusgadu Berklijā (Berklee College of Music) meklēju sevi — gribās iet visur un visur paspēt, mēģini paspēt un izdedz ārā pa pirmo pusgadu. Nav laika trenēties, gribās aiziet uz meistarklasi, jābasto kāda stunda, ir jāizvēlas — iet uz Victor Wooten vai John Patitucci. Katru reizi liekas, ka tā ir svarīgākā izvēle tavā dzīvē. Ar laiku iemācies, ka tā nav, iespēju ir daudz, un tajā vidē ir pieeja tiem resursiem arī ārpus meistarklasēm. Jāsaprot, ka tu nevari visur paspēt, jāsāk definēt, kas tu esi kā mūziķis, kurā virzienā mēģini iet, kas tev vēl interesē. Tikai kā basģitārists vai ģitārists mūsdienu mūzikas industrijā neizdzīvosi — Amerikā ļoti to uzsver, par to runā katrs skolotājs.

Jau divus gadus sestdienā un svētdienā spēlēju gospeļbaznīcā, un esmu pilnībā atdevusies tam. Bostonā daudzi jaunieši spēlē lielajās baznīcās, un par to var nomaksāt visus rēķinus. Daži to uztver kā koncertu — baznīcām vajag profesionālus mūziķus, un viņi pārsvarā meklē tos Berklijā. Mans gadījums bija savādāks — pirmajā pusgadā mani uzaicināja viens puisis uz džemu. Sākumā biju nedroša, bet aizgāju, pirmo reizi iegāju tajā klubā, tur visi ir melni, izņemot mani, skatās uz mani dīvaini. Tas izrādās repa free style vakars, pēc trīs mēnešiem viņš man uzzvanīja, dabūju savu pirmo spēli Bostonā, tad sākām runāt, spēlēt kopā. Izrādās, ka mums ir dzimšanas diena vienā datumā un vienā gadā, un mēs vēl smejāmies, ka esam dvīņi. Vēl aizvien esam tuvi draugi un spēlējam kopā.

Baznīcā dabūju atklāsmi par attiecībām un to, kas ir pats galvenais muzikālajā jomā — nevis profesionālās, bet garīgās un cilvēciskās attiecības. Es sēdēju savās četrās sienās, nesapratu, ko es daru, mans sapnis bija braukt uz Berkliju, bet biju depresijā, negribējās nekur iet, aiztikt savu instrumentu, likās, ka es neko nevaru. Tas, kā katrs cilvēks tic, var saukt citos vārdos, bet man tas ir Dievs. Un tad es šim mūziķim jautāju — vai tu spēlē kādā baznīcā, gospeli — es gribu dzirdēt dzīvajā. Viņš teica — jā, es spēlēju, un mums starp citu basists nav. Nākamajā dienā aizgāju uz baznīcu, tur visi melnie, visi jautāja — kāpēc tu esi te? Un mana vienīgā atbilde bija — es gribu spēlēt Dievam, tas arī viss. Es neko neteicu par naudas lietām. Viņiem ir maza baznīca, bet viņu mūziķu līmenis, cilvēciskais atbalsts ir milzīgs — es ienācu un jutos kā mājās. Nekad nebiju spēlējusi šo mūziku, redzējusi šos cilvēkus, bet viss uzreiz izdevās. Tas, ka esmu Amerikā, nenozīmē, ka esmu labāka par tiem, kas ir Latvijā, vai jebkur citur. Arī Amerikā redzu skolotājus, kas nespēlē, mājās gatavo stundas, atnāk pasniegt, tad iet gatavot vakariņas — bet viņi ir tādā līmenī, kādu tu nevari vispār aptvert. Un tad es nolēmu, kā pateikšos par visu, kas ar mani notiek dzīvē, par spēku, par iespējām, spēlēšu baznīcā par baltu velti. Es zinu, ka man ir jācīnās, varētu iet uz citu baznīcu, pelnīt naudu, un man ar rēķiniem būtu viss kārtībā — bet izdomāju, ka pie tā pieturēšos. Tagad sestdienas un svētdienas bez izņēmumiem. Līdz ar to tā nedēļa sākas un nekad nebeidzas.

Ir grūti. Citreiz nesanāk laiks izgulēties. Negribās nevienu pievilt — man mācībām ir pilna stipendija, man ir jāturās līmenī. Bija jāsaprot viena lieta — tu nevari visiem izpatikt, un tev nav jāizpatīk — tev jāizdara savs darbs. Vissliktākais iemesls ir domāt, ka tu esi tur, lai būtu labs students. Tad tu beigās pamodīsies un nesapratīsi, kas tu esi, un kas ir tā mūzika, ko gribi darīt. Berklijai ir savs skanējums, kur viņi mēģina ieslīdināt mūziķus, ir sava sistēma, bet galvenais nepazaudēt sevi tajā mutulī.

Par manu ikdienu — tajā ir skola un darbs. Es strādāju koncertzālē, un mans darba laiks ir elastīgs, man nav noteiktas stundas katru nedēļu. Katru nedēļu izvēlos, kad varešu ielikt šīs stundas vakaros. Skolā stundas ir katru dienu no pirmdienas līdz piektdienai, bet katru semestri pats saliec sev stundu sarakstu, izvēlies attiecīgos skolotājus. Semestri gāja uz priekšu, un es iemācījos savu nedēļu sakārtot nedaudz savādāk. Vēl agrāk es nevarēju satikties ar kādu, kaut vai uz interviju atnākt — nav laika, savas lietas jādara. Tagad atvēlu laiku cilvēkiem, jo tas ir tik svarīgi. Reizēm tavā nākotnē tas būs izsķīrošais — cilvēki gribēs ar tevi strādāt, jo zinās, ka tu esi uzticams, ar tevi forši būt kopā. Un arī sev palīdzēt — tu nevari viens pats visu izcīnīt. Ir gadījies, ka ir bezizejas situācija, un tev vajag kādu. Varbūt kādā brīdī kādam vajag tevi, un tu nevari visu laiku tikai ņemt, jāiemācās arī dot atpakaļ.

No mākslinieces personīgā arhīva

Es vienmēr gribēju dziedāt, un man gadiem ilgi nesanāca, Katru dienu divas stundas RDKS mēģināju, un nekādu rezultātu. Aizbraucu uz Ameriku, darīju to pašu — es vienkārši nemāku padoties. Skolā paņēmu vokālu kā izvēles priekšmetu, un pēc pirmās reizes jutu nelielu progresu. Man ir svarīgi izveidot cilvēcisku kontaktu — es nevaru pilnībā lietai atdoties, ja ar to cilvēku nejutos pilnībā brīvi. Mēs sakonektējām ar pasniedzēju cieši, bet es nevarēju atļauties privātstundas, tāpēc aizgāju pie skolas administrācijas un jautāju — man ir pilna stipendija, ir brīvi kredīti, vai es drīkstu par šiem kredītiem paņemt vokālo privātstundu. Administrācija teica — nē, jūsu plānā tas nav, tāpēc mums tas neinteresē. Tur ir naudas pelnīšana, tikai bizness interesē. Es uzrakstīju pasniedzējai Facebook’ā — izstāstīju, kas man ir mūzika, uzjautāju, cik maksā privātstundas. Viņa teica — es prasu daudz vairāk, bet vai tu varētu maksāt 40 eiro par privātstundu? Es zinu, ka viena viņas stunda maksā 160 eiro. Tad viņa teica — ja tu nevari samaksāt tik daudz, es varu arī zemāk nolaist. Es sēdēju ar asarām acīs — man tas tik daudz nozīmēja! Es teicu — par mazāk es vispār nenāktu, es taču cienu jūsu laiku. Amerikā reizēm jāizvēlas — vai tu pirksi ēdienu, lietas, vai noliksi to naudiņu privātstundai. Gada beigās es vairs nevarēju samaksāt arī tos 40, negribēju viņai teikt, bet noteikti atgriezīšos un mēģināšu vēl. Mans progress bija fenomenāls salīdzinot ar to, kas bija pirms tam.

Džona Koltreina basista dēls, Metjū Garisons (Matthew Garrison) bija tas, pateicoties kuram biju stājusies Berklijā. Man vienmēr bija doma, ka es mācīšos vislabākajā skolā pasaulē. Es nekad nebiju ne mājaslapu apskatījusies, ne skolotājus, negāju detaļās. Vienā naktī sēžu mājās, skatos – man Facebookā uzaicinājums no Metjū, viņš tajā brīdī mācīja Berklijā. Es divos naktī pieceļos kājās. Sāku aprakstīt viņam, ka mūzika man ir viss, rakstīju, ko esmu gatava darīt un ko daru, rakstīju »tu nekad šo ziņu neizlasīsi, bet es nosūtīšu tāpat, un te ir 6 mani ieraksti». Nākamajā dienā viņš man atbildēja — viņš bija noklausījies katru ierakstu, esot tūrē, viņš dzīvoja Ņujorkā, viņam ir ģimene, viņš spēlēja ar Koltreina dēlu, un tāpat atrada laiku noklausīties. Es viņam jautāju — kā tev liekas, vai mans līmenis atbilst, vai man ir iespēja. Viņš saka — tu jau esi spēles priekšā, tu jau esi priekšā viņiem. Viņš mani iedrošināja un sāka ikdienā runāt ar mani garām ziņām, man bija šoks par to. Tik liels un slavens visā pasaulē. Tad viņš teica — varbūt mēs varētu kādreiz sazvanīties un padžemot, es kaut kādas idejas no tevis paņemtu un tu no manis, un es vienkārši lidoju. Tas man bija iemesls — viņš apstiprināja, ka es varu tikt iekšā. Tas atvera man acis uz cilvēcisko aspektu. Man bija tāds priekšstats — jābūt aukstam, jāiet uz savu mērķi, nevienam nav nekas jāstāsta, ej savu ceļu. Bet tajā brīdī viss izmainījās, un tas pavērsiens man ļoti palīdzēja pēc tam veiksmīgai dzīvei mūzikā.

Tad es tiku Berklijā, saņēmu vēstuli par pilnu stipendiju, sapriecājos, raudāju, biju laimīga un pateicīga. Bet kā es tur dzīvošu? Atkal sākās stress. Bet es parasti stresoju pilnīgā bezjēgā, zināju, ka tāpat nepadošos un viss atrisināsies. Es neiešu gulēt naktī, ja zinu, ka neko nedaru lietas labā. Meklējām sponsorus, tad puiši tika, ieradāmies Amerikā, nezinājām, kur paliksim pa nakti, Amerikas latvieši izguldīja mūs divus mēnešus. Rihards (Kolmanis) un Pēteris (Žīle) palika vienā mājā pie viņiem, un es paliku citā, ceļā bija jāpavada 2 stundas turp un 2 atpakaļ, jāceļas 5.30 no rīta, jo vīrietis, kurš mūs veda ar mašīnu līdz pieturai (bijām ārā no pilsētas), brauca uz darbu tik agri. Es zināju, ka divos aiziešu gulēt, jo man vajadzēja vēl patrenēties, un 5.30 man jābūt augšā, jo sešos es paskatīšos pa logu un viņš jau sēdēs mašīnā. Mēs bijām pārmocīti. Bet kad tev gribās, tu esi gatavs mocīties. Tu jau pati zini — šeit bieži vien nav savādāk.

Es pati izlaidu singlu šajā gadā — skici šim skaņdarbam es uzrakstīju vēl Domenē. Šis pianists un producents, ar ko es spēlēju baznicā, to sadzirdēja un teica, ka pāris idejas bērnišķīgas, bet var to nedaudz pārtaisīt un rīkoties. Un es nodomāju — jā, ko es te sēžu, nekad neko savu neizlieku ārā, domāju, ka es vēl neesmu gatava. Ja varētu atgriezt laiku atpakaļ, tā ir viena lieta, ko es būtu darījusi savādāk. Darboties un neapšaubīt to, ka tu vari. Tas jau no Latvijas laikiem — tie cilvēki katrs pats par sevi, un dalīšanās nenotiek vispār. Nav jābūt bail, ka tev kaut ko nozags. Patiesībā ja tu padalīsies, tas darbs paliks labāks! Liela daļa konkurences balstās uz bailēm. Latvijā ir daži fenomenāli džeza mūziķi, bet šeit bišķīt pietrūkst tā vide, lai tu varētu dalīties. Parasti saskaries ar slikto konkurenci — cilvēkiem ir bail.

Visi skatās uz mani, atbraukušu no Berklijas, tā, it kā esmu vainīga tajā, ka man paveicies. Neviens nezin, kas notiek aiz skatuves. Ir visādas versijas, kas rodas cilvēkiem galvās, un viņi dzīvo tām versijām līdzi. «Tu no Amerikas esi atbraukusi, tāda baigi gudrā, ko». Jā, nevar likt visus vienā maisā, un es nevaru beigt pieminēt, cik es novērtēju, ka mums ir fenomenāli mūziķi un fenomenāli skolotāji Latvijā. Un viņi ir tik maz, ka tas arī ir grūti — ar ko tu dalīsies, ja tev nav ar ko dalīties. Paliec, dari savu lietu. Katrs pats par sevi — man nevajag kopienu, es zinu, ko es gribu darīt pats. Es zinu, ka man bija arī neveselīga konkurence, esot šeit. Aizbraucu tur — un viss pagriezās kājām gaisā.

Mūzika katrā gadsimtā ir atspoguļojusi cilvēces kaislības. Dvēseles kaislības. Ja tu visu laiku dzirdi — «oh yeah, I’m in the club, grab my booty, sexy girls», tas ļoti degradē. Mūzika ir spēcīgs ierocis. Jāpiedomā, ko raksti. Manuprāt, nenormāli svarīga lieta, par ko mēs šeit tik ļoti nepiedomājam — kāpēc mēs darām mūziku. Mēs tikai izpaužamies, bet jāapzinās arī tas, cik liels spēks ir mūzikai, ko cilvēki klausās, ejot pa ielu austiņās. Tava mūzika ietekmē viņu domas, tāpēc ir svarīgi vairāk par to runāt mūziķu aprindās.

Maria Bashko

Jāizmanto tas, ka tev ir balss. Tajā brīdī, kad tu esi atpazīstams kaut vai savā valstī, cilvēki par tevi interesēsies, viņi klausīsies, ko tad tu tagad pateiksi. Forši būtu, ja cilvēki runātu par tām lietām, kas viņus uztrauc dziļāk, kultūras līmenī, ne tik daudz virspusīgām un skaistām lietām, bet arī par neglītām lietām. Arī mūsu skolotāji — nevis skaļi sapulcēs, bet tad, kad paliek aci pret aci ar saviem studentiem, uzsver — redzi, kur aizgājusi mūzika mūsdienās un kas notiek pasaulē. Tev jāsaprot, cik svarīga loma tev šajā brīdī ir. Viņi tev to neteiks skaļi, viņi pateiks to cilvēciski no sirds. Izmanto savu balsi.

Jo vairāk lietas tu kā mākslinieks pārzini, jo labāk. Es pati pēdējos 4 semestrus mācos džeza deju un hiphopu. Mums ir labākie skolotāji no Bostonas konservatorijas, kas apvienojās ar Berkliju, tāpēc mums ir iespēja ņemt stundas pie viņu pedagogiem. Nākotnē, domājot par lielākiem šoviem, to es varētu pievienot. Dzīvojot mūsdienās, nevajag ieslīgt 40.jos-50.jos. Robertam Glasperam vienreiz bija meistarklase Berklijā, un tajā viņš teica: «Cilvēki 40.jos gados spēlēja 40. gadu džezu, 50.jos gados bija 50.to gadu džezs. 60.jos — 60.to gadu džezs. Un pēkšni 20. gadsimtā cilvēki sāka gribēt iestrēgt: džezs bija tas, kas bija 40.jos vai 50.jos. Nebaidies! Tu dzīvo 21. gadsimtā. Liec kopā visu!» Tev ir jābūt zinošam par to mūziku, bet tev nav jāmēģina izdzīvot vēsturi tagad, tev ir uzdevums kā mūziķim nest viņu uz nākamo līmeni. Mūsdienās ir tik daudz iespēju tehnoloģiju ziņā, efektu ziņā, ir elektronika, nevari izvairīties no tā. Tas viss var padarīt visu vēl spēcīgāk.

Ja tu man jautā, ko es domāju nākotnē darīt — protams, ir daudzas lietas, kas man būs jādara, lai izdzīvotu kā mūziķim, ko es šobrīd attīstu — producēšana, aranžēšana, komponēšana — varbūt es rakstīšu dziesmas kādam. Mūsdienu mūzikas industrijā tu nepelni naudu ar albumiem un ierakstiem. Sliktā ziņa ir tāda, ka finansiāli mūziķiem ir jāraujas vairāk, un viņi nevar vairs būt tikai mūziķi. Labā ziņa — tev ir jābūt augstāka līmeņa profesionālam, jo tu pelnīsi naudu tikai ar dzīvi uz skatuves, un visi apkārt tev būs augstākā līmeņa profesionāli. Tāpēc es mācos deju, interesējos par mākslu, lietām, kas ir aktuālas pasaulē, lai pēc tam varētu pasniegt ziņojumu, pateikt to, ko es vēlos pateikt ar savu mākslu pēc iespējas efektīvāk. Lai pēc iespējas vairāk cilvēki tiktu aizsniegti ar pozitīvo.

Tas, ko es mēģinu dot ārā pasaulē, ir pozitīvais, gaisma, mīlestība, nevis maldināšana, atvert acis uz dažām lietām, ko mums mēģina aizmālēt ciet, tērējot mūsu laiku šoviem, reklāmām, lai mēs nedomājam. Es zinu dziļi iekšā, ka darīšu lielas lietas ne tikai mūzikas jomā, bet līdz ar šo lielo mūzikas jomā iegūto autoritāti es darīšu lielas lietas citās jomās. Mana balss nebūs tikai viena no daudzām balsīm, bet būs skaļāka. Mans mērķis šobrīd ir mēģināt pamazām tikt uz āru, lai pēc tam varētu uzrunāt vairāk cilvēkus, nest vairāk izmaiņas, sapratni par lietām, kas notiek pasaulē. Mēs kā mūziķi varam aizsniegt cilvēku sirdis, prātus, dvēseles caur spēcīgo rīku — mūziku — tas ir mūsu darbs.

Visa cilvēce tiek ritulī. Cilvēki iet uz darbu, pelna naudu, pērk lietas, tad atkal iet uz darbu, pelna naudu, pērk lietas, un strīdās par naudu, un strīdās par lietām, vergojot augstākām iestādēm, kas kontrolē tavu prātu, to, ko tu skaties un klausies. Populārā mūzika dzied par tavu lielāku ego, drēbēm, ķermeņiem, bet jānes prieks un pozitīvisms, labas emocijas caur to, ko tu dari. Bēdīga dziesma var nest skaistumu cauri, izcelt emocionālu pusi. Var dziedāt par vienkāršām lietām. Tev nav jādara pārpasaulīgas lietas, lai parādītu, kā cilvēki mīl. Tu vari uzrakstīt vienkāršu dziesmu ar vienkāršu ziņojumu par cilvēcīgu sirsnīgu lietu. Vienīgais veids, kā mēs varam būt brīvi — iekšā, sirdī, dvēselē dzīvot patieso dzīvi.

Protams, es šobrīd gribu palikt Amerikā, un viens no iemesliem ir tas, ka grūti kaut ko mainīt no iekšienes, it īpaši šeit. Es esmu redzējusi daudz tādus cilvēkus, kā tu, kas cenšas, bet vecie nelaiž nevienu pie grožiem. Es mācos Berklijā, un iepriekš nevienam vispār neinteresēja, kā es spēlēju, viens gads paiet Berklijā, es atgriežos — un visiem pēkšņi interesē, ko nu tu pateiksi. Jo tu vairāk liksi savu darbu iekšā, vairāk attīstīsi sevi, vairāk kļūsi zināms, jo vairāk varēsi izmainīt lietas. Mans mēŗķis ir iegūt balsi un izmantot viņu prātīgiem, labiem un noderīgiem mērķiem, lai padarītu pasauli par labāku vietu.

Diemžēl šajā pasaulē finansiālā puse ir nenormāli svarīga. Ja tev nav pietiekami daudz līdzekļu, tu esi bezspēcīgs. It īpaši Latvijā, zinot mūsu finansiālo situāciju un redzot to, kas te notiek. Es atbraucu mājās un skatos, kā mani vecāki dzīvo – viņi nekad nevarētu iedomāties to dzīvi, ko es pat tagad dzīvoju. Es atbraucu un redzu, kā viņi raujas no 9 no rīta līdz 10 vakarā darbos, neko daudz nenopelnot. Un tā dara lielākā daļa šīs valsts. Tāpēc cilvēkiem ir tik grūti kaut ko bīdīt, jo arī kultūrai neviens nekādu naudu īpaši nenovēl. Es pati neesmu vērsusies pie mūsu valsts, bet zinu daudzus, kuri ir to darījuši un sapratuši, ka viņiem palīdzības no šejienes nebūs, būs jāmeklē ārā. Līdz ar to būtu skaisti un brīnišķīgi, ja es varētu kādreiz savā dzīvē būt tik finansiāli stabila, ka es varētu sākt kaut ko palīdzēt citiem ar finansiālām lietām.

Berklijā ir cilvēki no visas pasaules, un aizbraucot tur, tu iepazīsties ar cilvēkiem atsevišķi no visām pasaules malām, saproti, cik viņi ir gudri, un skaisti, un brīnišķīgi cilvēki. Atbraucot atpakaļ, sākot runāt par to ar saviem radiniekiem, redzu, ka viņi saprot tikai līdz robežai, saka tos rasistiskos teicienus, stereotipus. Tas, ko mēs dzirdam attiecībā pret cittautiešiem, parāda to, cik zemu cilvēce ir kritusi. Amerikā tā problēma ir tik milzīga — zinu no man tuviem cilvēkiem no visām rasēm — es nevaru vienkārši sēdēt un uz to netaisnību skatīties. Cilvēce ir kaut kur aizgājusi bišķīt pa traku. Man pašai bija grūti saprast, ko es reprezentēju, bet aizbraucot tur, es sapratu, kāpēc cilvēki ir dusmīgi uz baltajiem cilvēkiem. Man bija jāsaprot, ka man ir ļoti liela loma tajā. Baltie cilvēki manī klausīsies, jo es arī esmu balts cilvēks. Protams, vienmēr ir pretestība, tas nav viegli, un tev būs daudz ienaidnieku, bet jārēķinās ar to.

No mākslinieces personīgā arhīva

Tā sākotnēji tā bija liela problēma — es nevarēju pieņemt, ka uz mani skatās nevis kā uz mūziķi, bet uz to, kā es izskatos ar basģitāru. Man likās, ka mani bieži sauca spēlēt tikai tāpēc, ka esmu meitene pie basa. Protams, saskaries ar pasmīkņāšanu pirms tam — ko tad tā meitene pie basa paspēlēs. Vienreiz spēlējām ar mūziķi no Amerikas Justina Lee Brown, mēs kā pavadošā grupa, un viņa ierauga mani, nenormāli uztraukusies — viņa atzinās man pēc koncerta, ka bija stresā, domāja, ka tā meitene nevarēs blūzu kārtīgi nospēlēt.

Es kaut kādā brīdī iemācījos, kad mani tas aizskara, zini ko? Es sapratu — cik labi, ka es muzicēju, cik darba es lieku iekšā katru dienu. Tad, kad tu liec darbu iekšā, parādās pašpārliecinātība. Es gāju uz to mērķi, zināju, kur es gribu nokļūt nākotnē, un mani neinteresēja neviena domas, es tikai darīju savu lietu, lai arī cik tas mani aizskara. Tu vari smieties par mani, cik gribi, bet vienkārši paskaties, kā es to daru. Es vienkārši lieku darbu iekšā. Vienā brīdī pat sapratu, ka man ir jāsāk izmantot tas, ka esmu meitene basiste, nevis dusmoties par to. Jā, es esmu meitene basiste, to nav daudz, tā ir nenormāla priekšrocība, jo es, pateicoties tam, iegūstu daudz iespējas tikai tā iemesla dēļ. Sāku to izmantot sev par labu, neņēmu to vairs tik rūgti, izmantoju savai nākotnei.

Es varu darīt to, ko es mīlu, un būt tur, kur es vēlos būt — Amerikā. Tā mūzika, kas ir tuvāka manai sirdij, tie sapņi, kas man ir, nav īstenojami šeit, ir īstenojami tur. Tas ir liels dzinulis, kas padara mani laimīgu. Es no rīta pamostos — citreiz viss ir slikti, bet ir tāda pateicības sajūta. Paldies, ka varu te būt, lai cik gribās čīkstēt reizēm. Zini kā — ir tāds teiciens «ja tu esi izsalcis, ej tur, kur ir ēdiens». Citi cilvēki nevar aiziet, viņiem nav tādas iespējas, bet man ir iespēja iet tur, kur ir mans ēdiens, tāpēc ir tā pateicības sajūta. Man ir cilvēki, kas mani mīl, un ir cilvēki, ko es mīlu. Bija gan šeit, gan ir Amerikā, un tas ir tāds atbalsts — tad, kad tu krīti, tu neesi viens pats vairāk, tev nav jābūt vienam pašam. Tu vari būt mūzikā iekšā, iet uz savu sapni, un ir cilvēki, kas tevi turēs, un tu kļūsti neapturams. Tas ir tas posms dzīvē, kurā es šobrīd jūtos visstiprāka. Esmu bijusi cauri daudzām ļoti grūtām lietām dzīvē, tikusi pāri daudzām sienām, kas ir bijušas manī pašā iekšā, man bija grūti tikt pāri. Un tagad jāturpina strādāt. Soli pa solim. Laime katrā dienā mazās lietās.

Džeza mūziķiem novēlu nepadoties. Nenomest novārtā savus sapņus. Turpināt tiekties pēc saviem sapņiem. Mūsdienās mums ir brīva Latvija, ir internets, pasaulē visas robežas ir atvertas vaļā, un lai cik ļoti tā nauda, kuras mums nav, mūs spēj apturēt no daudzu sapņu īstenošanas, viena lieta, kas ir patiesa, ir tā, ka nauda vienmēr kaut kur ir. Ir bagāti cilvēki, nauda eksistē. Mūziķim ir jādomā mūzikas virzienā. Tev jāsasniedz vairāk cilvēku, tev jābīda sevi ārā, un nekad neļaut naudai sevi apturēt. Ja tu darīsi to lietu, kas tev jādara, tieksies pēc saviem sapņiem. Nekad nepadoties. Nekad. Zinu, cik ļoti tas izklausās kā hipiju teiciens — tu vari izdarīt jebko — bet tā ir patiesība. Lai arī kāda tev ir realitāte, viss, kas tev ir jāizdara, ir vienkārši jāsper solis. Lai arī cik tas ir grūti. Varbūt būs jāupurē kādas lietas. Bet beigās tas ir tā vērts.