Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Nav obligāti ciest, lai rakstītu – sevi ir jāmīl


Aleksandra Line

Saruna ar Ilonu Kudiņu par pašidentitāti, izvēlēm, pielāgošanos un dzīves vienkāršību

Juris Justs

Ilona Kudiņa ir flautiste, komponiste un izglītotāja, kas nāk no maza miestiņa Krāslavas rajonā, no kurienes pārcēlusies uz Daugavpili, no Daugavpils — uz Rīgu (spēlējusi Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī), no Rīgas — uz Bostonu, ASV. Komponē un aranžē, uzstājas, raksta savus albumus un pasniedz ASV, Kanādā, Eiropā un citur, spēlē klasiku un kamermūziku, pop un rokmūziku, visbrīvāk jūtas improvizācijā. Visu 17 gadu garumā, kopš dzīvo Amerikā, Ilona turpina bieži braukt uz Latviju, un vienā no tām reizēm arī es noķēru viņu uz sarunu, kura – nākas atzīmēt – notika vienlaicīgi trijās valodās, latviešu, angļu un krievu, tām vairākkārt pārmainoties viena teikuma ietvaros. Saruna par mūziku pārvērtās iedvesmojošā diskusijā par dzīves filozofiju, kas no mūzikas, jāatzīst, ir nešķirama.

Ilona, mēs ar tevi vienmēr runājam trijās valodās vienlaicīgi. Kurā no tām tu pati jūties visērtāk?

Kad esi prom no Latvijas un viss notiek angļu valodā, loģiski, ka domāšana kustās uz angļu valodu. Arī emocionālā izaugsme kopš 2001. gada man bija angliski. Līdz ar to daudzas lietas, ko es domāju, ir angliski. Bet es arī esmu aktīva latviešu sabiedrībā, mēs ar tevi šobrīd runājam latviski, esam latvieši, latgalieši. Krievu valodā man arī ļoti patīk runāt – tā ir garšīga, sulīga, interesanta valoda. Krievu valoda asociējas ar bērnību Daugavpilī – atceros bērnību, drošību, siltumu. Daugavpilī, kā tu zini, ir ļoti daudz brīnišķīgu mūzikas pasniedzēju – poļi, ebreji, krievi, ukraiņi. Manā gadījumā ir diezgan liels kokteilis. Ja es varētu runāt spāniski vai franciski, labprāt darītu arī to.

Bet tu lieliski runā visās trijās valodās. Kura bija pirmā?

Latviešu. Pēc tam mācījos krievu valodu. Bet interesanti, ka, runājot latviski, man šobrīd ir akcents, un runājot krieviski, man nekāda akcenta nav. Godīgi sakot, man patīk, kad cilvēkiem ir akcents – tas piešķir tādu odziņu. Interesanti ir uzzināt par to cilvēku vairāk. Kādreiz, kad es atbraucu uz Rīgu, nebija stilīgi būt latgalietei, tas nebija labi. Tagad tas ir modē.

Ceļojot un dzīvojot visapkārt pasaulei – vai ir kāda vieta, kurā tu jūties vairāk iederīga?

Lai kur nu tu ietu, tu ņem līdzi pats sevi. Es vienmēr dodos tur, kur man ir jāspēlē, ir ar mūziku vai mākslu saistītas lietas, tie cilvēki veido vidi, kurā tu gribi būt. Bet ir tāds teiciens – Home is where you hang your hat – tavas mājas ir tur, kur tev ir cepuru pakaramais, tu pakar cepuri, un tad uz to mirkli tās ir tavas mājas.

Tas ir vairāk tāds pasaules pilsoņa koncepts.

Jā, laikam. Bet tomēr katram ir kaut kādas mājas, tu jau nāc no kaut kurienes. Tas ir katram sentimentāli, individuāli. Man Latvijā dzīvo mamma, tāpēc tā saikne ir mamma.

Kas tev šķita izaicinājums, pārceļoties uz Ameriku?

Tu zini, es vispār esmu no nekurienes. Mēs dzīvojām Krāslavas rajonā, Trejkanišķos, kur mana vecmāmiņa dzīvoja. Ļoti skaista vieta, bet šaubos, ka tā ir kartē… Tad Daugavpils rajonā, Špoģos, kur mani vecāki strādāja skolā. Kad man bija desmit gadi, mēs pārbraucām uz pilsētu un es sāku iet mūzikas skolā. Sanāk, ka es emigrēju uz pilsētu, uz Daugavpili. Pēc tam no Daugavpils mēs ar «Daugaviņu» braukājām pa Padomju Savienību. Tad es emigrēju uz Rīgu, no turienes – uz Bostonu. Bija savādāk, jo viss notika angļu valodā. Bet ja cilvēks no Daugavpils atbrauc uz Rīgu, tas jau arī solis. Tu pati zini.

Tavā mājaslapā ir minēti vairāki žanri, kuros tu spēlē, bet ko tev nozīmē džezs?

Ir krieviem tāds vārds – определись (tiec skaidrībā). Nav tāds vārds ne latviešu, ne angļu valodā. Zini, es joprojām sev šo jautājumu uzdodu. Bet tagad, kad mēs «Trompetē» spēlējām ar Viktoru Ritovu un Baltic Transit, es sapratu – tad, kad beigšu citus projektus, tas būs tas, ko es darīšu tālāk un nopietnāk. Kādreiz es spēlēju arī simfoniskajā orķestrī, man ļoti patīk arī kamermūzika. Kaut gan tā liela mīlestība ir tas, ko tu gribi darīt. Es bieži pieķeru sevi pie domas – Ilona, определись, tu tērē daudz laika citām lietām. Principā, lai ko mēs darītu, dažādas lietas bagātina. Aizejot paspēlēt dažādus projektus, tā nav teritorija, kurā es katru dienu esmu. Tā ne-komforta zona, kad tu jūti, ka tevī ir kaut kāds nervs, tas ir labi. Tad tu atgriezies pie kaut kā, ko tu gribi darīt, un atnāc pie tā bagātāks.

Un tu arī dziedi. Kā nonāci līdz vokālam?

Bērnībā es vispār gribēju būt balerīna un dziedātāja. Tētis man mācīja spēlēt klavieres un dziedāt. Bet dziedāšanā neesmu ņēmusi daudz privātstundu, tas ir vairāk tāds intīms process – ja uznāk, tad es dziedu.

Un kā tu ievēlies sev instrumentu?

Es nāku no padomju laikiem. Kādreiz spēlējām uz Ļeņingradas flautām, kur var bišķīt paspļaut uz tiem spilventiņiem, lai viņi aiztaisās. Plastmasas iemutnis. Pēc tam bija Demokrātiskās Vācijas flauta, ko man skolotājs dažreiz deva paspēlēt, ja bija kāds konkurss. Pēc tam man tēvs nopirka vienu flautu arī no Demokrātiskās Vācijas. Joprojām ir tā flauta kā piemiņa no tēva – instruments man ilgi kalpoja. Pēc tam man bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra instruments. Berklijā iestājos ar Demokrātiskās Vācijas instrumentu, un visi tur staigāja un brīnījās, kā to var paspēlēt. Pēc tam Amerikā nopirku jaunu, bet neesmu īpaši meklējusi, vienkārši satiku vienu džentlmeni Boston Flute Convention – ir tāds pasākums, kad visi nāk un runā par flautām. Viņš vienkārši ieraudzīja manu veco Vācijas flautu un teica – wow, tā ir forša, bet tev ko labāku vajag. Un mēs izveidojām draudzību, viņš zināja visu par flautu pārdošanu Amerikā. Tad vienu dienu es izteicu vēlēšanos nopirkt instrumentu, un viņš atnāca ar divām flautām – te ir zelts un te ir sudrabs, abas ir foršas, kuru tu gribi. Pamēģināju un izvēlējos japāņu instrumentu. Es uzticos cilvēku impulsiem. Pēc tam, kad aizbraucu uz Meksiku, tur no meistara nopirku flautas galvu – viņam tikko bija bērns piedzimis, atbalstīju.

Es vairāk skatos uz cilvēku, ar ko taisu biznesu – nauda nav primārais. Ar flautām man ir diez gan sentimentālas sajūtas – tās asociējas ar konkrētu cilvēku, notikumu. No otras puses, tas arī ir tikai metāla gabals. Tas pūtiens ir tas, kas skan. Man nav nekādas mīlošas attiecības ar flautu, drīzāk tas sentiments par cilvēkiem, ar kuriem par to runāju. Starp citu, esmu mēģinājusi arī platīna flautu, mans draugs Deniss no Marijas teātra orķestra iedeva pamēģināt. Man jāsaka – jā, platīna flauta, velns, tomēr ir forša. Tu pūt, un viss aiziet. Ja man būtu lieka nauda, es varētu tādu iegādāties. Bet džezā eju pilnīgi otrādu ceļu, mani interesē plastmasas vai koka instruments.

Ar ko tu lepojies visvairāk no sevis paveiktā?

Tas gan ir dziļi. Godīgi, es nezinu.

Bet tu esi sasniegusi daudz – spēlē, ceļo, māci.

Zini, kad tu to dari, tu neredzi. Savā ziņā tas ir vientuļi. Tā ir diezgan vientuļa pasaule, man jāsaka. Tagad biju Siguldā mūzikas nometnē, tur bija klasiķi un es vadīju flautu ansambli. Meitenes spēlē visu klasisko repertuāru, viņām noliek priekšā sarežģītas notis flautu ansamblim, un viņas visu nospēlē. Un pēdējā stundā pirms prombraukšanas es teicu – labi, meitenes, jūs tik forši visas spēlējat, tagad mēs relaksēsimies, paimprovizēsim kaut ko. Dažam labam tas bija izaicinājums. Un tādos mirkļos, kad tu redzi, ka tev tas ir tik normāli, bet kādam nav, tad tu sāc domāt. Bet, kad pats spēlē, tu neredzi to, liekas, vari daudz labāk. Kad mijiedarbojies ar citiem, tad redzi, ko tu patiesi dari.

Atceroties sevi, tikko beigušu mūzikas skolu, ko tu sev varētu ieteikt?

Pirmkārt, vecums ir tikai cipars. Otrkārt, tu zini, ko es esmu ievērojusi? Ir lietas, kas jauniešiem tagad nav jāsaka, viņi paši zin, kas ir jādara. Dot padomus ir milzīga atbildība. Dzīve ir tik sarežģīta, cilvēki paši izdara izvēles, un es neesmu Dievs, lai teiktu priekšā, kādas izvēles jāizdara. Dažreiz viņi zina labāk. Vai arī domā, ka zina. Es varu uzspēlēt ar viņiem vai aiziet iedzert ar viņiem vīnu, vai arī ja redzu, ka cilvēks ir nobriedis, varu arī aprunāties. Mēs visi peldam vienā laivā. Jaunajiem ir pieeja visai iespējamajai informācijai – es varu iedot kādu impulsu, nedaudz vadīt, bet varu arī novērot, kā viņi dara savu lietu, un tad mēs kļūstam tāda komanda.

Juris Justs

Impulsi, ko tu viņiem dod – vai redzi, ka tie atbalsojas? Vai redzi rezultātus?

Tā ir dzīve. Tu iemet visumā labas idejas, daži tās novērtē, daži – nē. Tam nav nozīmes. Tu to nedari tāpēc, ka gribi saņemt par to medaļu. Dari tāpēc, ka tas ir aizraujoši – jūs veidojat mūziku kopā. Ko viņi tālāk dara ar tiem impulsiem – es viņiem neesmu mamma. Es esmu tāds pasniedzējs, kas dod impulsu, parāda, un vienā brīdī aizver durvis. Ja kāds pienāk un prasa, es labprāt dalīšos. Pārsvarā man prasa nevis par to, kā spēlēt, bet par to, kā izsisties vai kā ar to pelnīt. Hei, atbilde uz visiem tiem jautājumiem ir – mans draugs, trenēties! Un kāpēc tu to vispār dari? Daugavpilī visi zināja, ka Ilona sāka spēlēt astoņos no rīta, un kad visi gāja mājās, es biju pēdējā, kas gāja prom. Tāpēc, ka es gribēju paveikt kaut ko savā dzīvē. Tā ir vienīgā atbilde. Ja tu zini, kāpēc to dari, ja tu mīli mūziku, atbildes atnāks. Neviens vēl nav izgudrojis tableti, ko var apēst 12 stundu gara treniņa vietā. Varbūt kāds to nākotnē izgudros, tas būtu stilīgi.

Un tad ikviens varētu kļūt par mūziķi. Vai mums to vajag?

Es domāju, nākotnē mūziķis kā tāds kļūs par antīku jēdzienu. Tagad viss ir vizuāls, ar tehnoloģijām, tu neesi tikai flautists, tu esi viss. Tā tas strādā. Nav pietiekami tikai spēlēt flautu.

Vai tu jūti kādas atšķirības starp saviem studentiem Latvijā un Amerikā?

Pirmkārt, vide – tas ir cits kontinents. Do mažors visur ir do mažors, ja tu redzi talantu and kaisli – tas ir universāli, bet kontinents ir citāds. Latvieši ir kautrīgāki, un tas viņiem traucē. Es spēlēju «Trompetē», viena flautiste atnāca klausīties, un es teicu viņai – nāc, man te ir lieliski vīri, uzspēlē ar viņiem, tagad, boom! Tev ir izvēle. Un sākās latviešiem tipiskais – nu nē, ko tad es, ne šodien. Bet rīt vairs nebūs! Tā arī ir, tagad vai nekad. Es tagad cenšos visas gudrības aizmirst un atcerēties to kaifu, ko vispār nozīmē spēlēt un nedomāt. Tie jautājumi, ko tu uzdod, ir tipiski katram imigrantam – manā gadījumā tas būs visu mūžu, un man ir jāatrod atbildes, lai es varētu dzīvot tālāk. Bet faktiski, esot imigrants, tu vienmēr pielāgojies. Un baltieši ir ļoti labi izkopuši pielāgošanos. Tu noliec viņu kaut kur tur neapdzīvotās salas vidū, viņš atradīs gan sērkociņus, gan ūdeni, gan kartupeļus. Un tas ir raksturīgi baltiešiem – mēs izdzīvosim vienalga kur, nav jāpārdzīvo.

Es arī par to nesen aizdomājos. Man gan šķiet, pielāgošanās prasme vispār piemīt mūsdienu cilvēkam kā tādam, bet laikam tev taisnība – mums, latviešiem, tas ir vairāk raksturīgs.

Paskaties uz sevi! Tu arī esi ceļojusi, un cik tu daudz esi izdarījusi. Bet runājot par pielāgošanos – tas atkal ir stāsts par определись. Mēs kā tādas liepas – jā, protams, es gan tā, gan arī tā varu. Bet principā ir jātiek skaidrībā.

Dienas beigās ir vienkārši jāsaprot, ko tu vēlies dzīvē, un kas padara tevi laimīgu. Tas ir kā dzīties pakaļ varavīksnei. Tu vari skriet tai pakaļ līdz noteiktam brīdim, daži varbūt to arī sasniedz, bet es esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri to noķēruši – tas ir savā ziņā neiespējami. Jauniešiem arī jājautā – ko tu vēlies? Kas tev svarīgs – nauda, vārds, mūzika, tēls? Tu atrodi to, kas tev svarīgs. Varbūt nauda – tad var pārdot dvēseli sātanam, vai arī spēlēt foršiem draugiem vienalga kādā līmenī, kad visi dzer aliņu un bauda. Dažiem tas nostrādā, daži grib ko lielāku. Tev vienmēr jāizvēlas. Jūs izvēlējāties darīt šo ļoti sarežģīto darbu ar JAZZin’u – daudz darba, tas aizņem tavu laiku. Es iešu mājās turpināt dzert vīnu, un tu apstrādāsi mūsu sarunu – tas ir darbs. Šobrīd mana izvēle ir būt laimīgai un fokusēties mūzikā. Es vispār esmu ambiciozs cilvēks – man nepietiek vienkārši sēdēt un dzert aliņu, es varu kādu laiku pasēdēt, un tad man gribās darīt. Tas ir normāli – tu gribi augt, tātad tu vēl esi dzīvs. Es teicu pati sev, ka iespējams savā 50 gadu jubilejā ierakstīšu vēl vienu disku. Tagad tas nav tik aktuāli, tagad man patīk spēlēt, veidot jaunas draudzības, nopirkt kādu keramikas flautu.

Tu esi pieskarusies man ļoti tuvai tēmai. Es, piemēram, nesen pati sev apsolīju vismaz tuvākā gada laikā mēģināt nenožēlot nevienu no tām izvēlēm, ko izdaru.

Jā, par izvēlēm, atgriežoties pie mums latviešiem un baltiešiem – īpaši sievietes ir ļoti kritiskas pret sevi. Tas nāk no mammām, no vecmammām. Džezam kā tādam jāatbrīvo tevi no visiem kompleksiem, kuru baltiešiem ir ļoti daudz. Tev jābūt laimīgai, tev jādara tas, kas tev patīk, ja tev tas patīk. Un viss! Un mamma vai vecmamma teiks tev – tas ir nepareizi, jābūt konservatīvākai. Nē! Tu tā nejūties! Tas ir mūsu kultūras saknēs. Latvijas kultūrā ir noteikti standarti, bet džeza kultūra ir citāda domāšana, citāda ķermeņa valoda, citāda pieeja.

Mūsu domāšana daļēji sakņojas arī padomju kultūrā.

Jā, arī tas, visam citam pa virsu. Ne vienmēr pieņemam kaut ko citādu, atšķirīgu.

Runājot par taviem sapņiem – vai ir kāds, ar ko tev gribētos uzspēlēt?

Esmu laimīga spēlēt ar Viktoru Ritovu ik reizi, kad atbraucu uz Latviju. Vispār jāsaka, ka man veicas ar pianistiem. Un kopumā man tik ļoti patīk mūziķi, ar ko es spēlēju, ka man nav jāsapņo par kādu princi, turklāt lieli vārdi ir parasti tik ļoti aizņemti, ka nenospēlēs tik dvēseliski piepildīti kā kāds, ar kuru tev ir izveidojies kontakts. Es spēlēju ar tiem, ar ko vēlos. Man patīk Markuss Millers, jā, foršs džeks, bet man patīk iet un klausīties viņa mūziku un skatīties šovu, nav obligāti ar viņu jāspēlē kopā. Man ļoti patīk Avishai Cohen, patīk viņa idejas, mūzika, ķermeņa valoda – es jau plānoju, kā šī shēma darbosies ar manu mūziku. Man patīk Toms Rudzinskis, un esmu ar viņu spēlējusi – tas bija lieliski, laba sadarbība, mēs to izspēlējām, izbaudījām un aizgājām tālāk, tāpat kā visi pārējie. Tagad es precīzi zinu, ka eju savu ceļu, mūziķi mainās, bet pianisti ir īpašs gadījums.

Kas tevi iedvesmo komponēt?

Atceros, ka agrāk bija tā – jo sūdīgāk tev iet, jo labāk kaut kas sanāk. Un tad es sāku domāt – Ilona, klausies, tā tu drīz nomirsi, tā nedrīkst. Un tad es skatījos dokumentālo filmu par Brad Mehldau, tā dzīvoja džeza mūziķi – jo vairāk sāpju, jo labāka mūzika. Sāpju faktors spēlē savu lomu. Ir mūzika, ko esmu uzrakstījusi, kad jutos laimīga. Bet es disciplinēju sevi, piespiežot strādāt katru dienu. Apsēžos un strādāju. Man nav receptes. Nostrādā arī termiņi, deadline – kad pie deniņiem pieliek pistoli, jāraksta.

Mūsdienās cilvēkiem nav jāiet cauri narkotikām un citām ekstrēmām lietām. Pastāv terapeiti – profesionāli cilvēki var palīdzēt tev nodzīvot ilgāku, laimīgāku dzīvi. Īpaši sievietēm ir par sevi jārūpējas. Nesen satiku džeza mūziķi, un viņa stāstīja man, ka viņai kaiš tas, un vēl tas, un viņas fizisks ķermenis vairs netur slodzi no tūrēm. Tā nevar dzīvot, sevi ir jāmīl. Jā, tās mūziķes stāstu var pārdot, viņai jūt līdzi, bet ir jāizdara veselīgas izvēles. Kādā brīdī es lasīju neticami daudz džeza mūziķu biogrāfiju, tad vienu dienu savācu tās visas grāmatas kastēs un noziedoju, viss. Beigas. Tu vari būt laimīgs, tev var būt ģimene, un tu vari spēlēt džezu, visu to vienlaicīgi. Es spēlēju arī klasisko mūziku, kamermūziku un domāju, ka tas arī mani tur balansā. Balanss ir atslēga – varbūt to es varētu teikt jauniem mūziķiem. Vīns ir laba lieta. Ne pārāk daudz. Jābūt mēram!

Un kā ar taviem nākotnes plāniem? Kas notiks tālāk?

Nu, vienā brīdī man paliks 50. (smejas)

Tad būs albums vai nē?

Laikam pie tā būs jāpiestrādā. Bet pagaidām man vienkārši patīk darīt lietas, baudīt dzīvi, pirkt vairāk keramikas flautu. Rakstīt vairāk mūziku, pētīt to, spēlēt, izmantojot ikvienu iespēju. Katra iespēja mūziķim ir svarīga. Būt laimīgai, spēlēt mūziku. Vienkārši. Es cenšos dzīvot vienkāršu dzīvi.

Es parasti jautāju mūziķiem, kādu padomu viņi dotu saviem kolēģiem, bet šoreiz aiziesim pretējā virzienā – kādu padomu tu sniegtu džeza klausītājiem?

Es nedomāju, ka te vajadzīgs padoms. Viņiem tikai jāklausās. Laba vīna pudele reizēm palīdz. Dzīve mūzikā man ir kā ūdens glāze. Saprotama. Man patīk iet un klausīties. Jebkur pasaulē atrodi džeza klubu, ienāc iekšā un nokļūsti drošā vidē, vienmēr vari satikt jaunus draugus, ir tāda sajūta, it kā ienāc savā dzīvojamā istabā, skaista sajūta. Tā ir fantastiska pasaule. Tāpēc – klausies. Viss dzīvē ir vienkārši – mēs esam tie, kuri to sarežģī.