Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

Džezs bez rāmjiem, kuros jāietilpst


Aleksandra Line

Talantīgi latvieši visā pasaulē: dziedātājas Elīzas Baķes Ņujorkas stāsts

Trausla, starojoša, ar puķu lakatu matos, jaunā dziedātāja Elīza Baķe ir džeza un modernās mūzikas nodaļas studente Ņujorkas The New School of Jazz. Elīza ar mūziku aizraujas jau kopš bērnības, bet džezam pievērsusies salīdzinoši nesen, sākot studijas Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļā. Vēl mācoties Latvijā, kļuva par vairāku konkursu Grand Prix ieguvēju, Fine & Mellow un City Jazz Late Night Band dalībnieci. Pārķēru vokālisti īsi pirms viņas koncerta Rīgā, kurā viņa dalījās ar mīļāko un pašas rakstīto mūziku visai starptautiskā sastāvā kopā ar kontrabasistu Džonu Kozinu (John Koozin), kas atbrauca viņai līdzi no ASV, un latviešu mūziķiem Jāni Jaunalksni un Dāvi Bindemani.

Tam, ka šobrīd esi te, apakšā noteikti ir kāds dzīvesstāsts. Kā vispār esi nonākusi līdz mūzikai?

Man mūzika visu laiku bijusi ļoti tuva, bet apzināties, ka tas ir mans aicinājums, sāku tikai pēc 7. klases. Manam tētim ir liela mīlestība pret mūziku un mūziķa dzīvesstilu, tāpēc 7. klasē viņš teica man: «Iestājamies domenē, būs forši!» Pastrādāju pie tā, paņēmu privātstundas vienu semestri un iestājos RDKS pēc Ādažu mūzikas skolas beigšanas. Kad iestājos, koris un viss pārējais, ko mums mācīja, pilnībā atvēra man acis, un es biju tik pateicīga, ka tētis saprata — tieši tas bija man vajadzīgs. Viņš bija spēcīgs impulss, kāpēc es šobrīd esmu mūzikā, un esmu laimīga par to. Mans tēvs ir kokapstrādes mašīnu pārdevējs, viņš dziedāja korī, spēlēja klavieres, bet neko nepabeidza. Varbūt tāpēc, ka viņš to nesasniedza, viņam bija pārliecība, ka man tas ir vajadzīgs, viņš pamanīja, ka kaut kas manī ir.

No mākslinieces personīgā arhīvā

Kāpēc tieši džezs? Kas ir džezā tāds, kas tevi saista?

Improvizācija — tu vari būt jebkas, un tu vari būt jebkāds. Un ir tik salīdzinoši maz rāmīšu, kuros tev jāietilpst. Džezs ir tik dažāds, un, kā saka visi lieli zinātāji, — tas ir dzīvesstils. Tas ir tik apbrīnojami un tik noderīgi jebkurā situācijā. Ja tu esi pašpārliecināts un spēj reaģēt uz jebkuru situāciju, saprast, kā tev atbildēt, kādu impulsu tev dot un kā tev rezonēt ar to — tā ir lielākā dāvana, kas var būt.

Nosauc, lūdzu, trīs savas spilgtākās atziņas no ārzemju pieredzes!

Laiks skrien! Cilvēki katrā pasaules malā ir tik dažādi, un ir labi būt latvietim. Kad tu piedzimsti tādā metropolē kā Ņujorka, tik milzīgā pilsētā, ir grūti (pirmkārt, viņiem pašiem) definēt, kādi viņi ir. Un tad tu nāc no Latvijas, kas ir tik maza cilvēku grupiņa, un ir tik ilgi, un ir cīnījusies par savu brīvību un savu vārdu, un savu godu — būt no tādas mazas grupiņas liek man justies lepnai, ka man ir mājas, pašai savas. Ir, kur atgriezties.

Vai Ņujorka ir tieši tik sūra dzīves skola mūziķim, kā mēs te to iztēlojamies?

Ņujorka tāda, kādu iztēlojamies un vēl labāka, ir pirmās divas nedēļas. Tad ir žurkas metro un bīstamas situācijas uz ielām, un skaļums, un steiga. Un, kad tu atkal spēj to ielikt ikdienas mozaikā, tu atkal iemīli Ņujorku. Un Ņujorku var mīlēt par to, ka tā ir tik nenormāli dažāda. Ja esi tajā padzīvojis pusgadu vai mazāk, esi ieraudzījis tik krāšņu pasauli, tik dažādus cilvēkus. Saproti, ka tu esi tik maziņš un tā ir tik liela. Milzīgā vietā esi ielikts tik maziņš. Izdzīvo tur gadu un domā — ā, es to izdarīju. Šī pilsēta māca disciplīnu. Spēju adaptēties un saprast, kas ir tavas vājās vietas, ko tu nespēj pārvārēt, kad esi ielikts diskomforta zonā.

Kas ir bijusi tavas dzīves lielākā iedvesma?

Zini, laikam cilvēki apkārt. Laikam tas ir liktenis, kas mani iedvesmo. Viss, kas ar mani notiek, iedvesmo mani būt atvērtai, mēģināt saprast, kur mani aizvedīs ceļš.

Kādi ir tavi turpmākie dzīves plāni? Amerika ir uz palikšanu vai atgriešanos?

Es noteikti pabeigšu skolu, nevaru sagaidīt, kas būs tālāk, kas notiks ar mani. Bet vai es tur palikšu? Nezinu. Es gribu izbaudīt visu laiku, kas man ir dots, un piedzīvot visu, kas nāks pēc tam, un būt pārliecināta, ka tā vajag. Ka tas ir pareizi.

Kā tev visvairāk pietrūkst mājās?

Ēdiena. Latvijā ir tik garšīgs ēdiens! Un kvalitatīvs ēdiens, salīdzinot ar Ņujorku, ir daudz pieejamāks. Rupjmaize un biezpiens. Kopumā jebkas Latvijā un Rīgā ir tik pieejams un izdarāms. Aptverams. Ņujorka ir milzīga. Tur ir viegli apmaldīties un nesaprast līdz galam. Apmaldīties gan burtiski, gan emocionāli. Ir tik daudz visa kā, iedomājies, tev ir tāds spiediens — tu esi jauns mūziķis, tev vajadzētu katru vakaru pēc skolas iet uz koncertiem, to ir tik daudz, vajag izdomāt, uz kuru tev vajadzētu aiziet, vai ir vērts maksāt naudu, vai vērts palikt uz džemiem, nebeidzami gariem, kur spēlē 15 trompetes un 16 saksofoni vienu dziesmu. Ir ļoti viegli nesaprast.

Un vai tu pati bieži piedalies džemos?

Džemos ne tik ļoti. Man nav bijusi patīkama pieredze. Džemi ir ļoti bieži, un tas, ko esmu pamanījusi — cilvēki tur iet izlādēties, tādā negatīvā ziņā. Nevis «ejam klausīties viens otru un veidojam kaut ko skaistu», bet «nākam, izspēlējam cik daudz varam, cik ātri varam, un neklausāmies citos». Ir tik daudz cilvēku, tik daudz dziesmu, tik daudz vājprāta.

Vai džemos jūti kādu īpašu attieksmi pret sevi kā vokālisti?

Tas ir atkarīgs no cilvēkiem un arī no sevis pašas. Ja es nezinu, kādā skaņkārtā dziedu savu dziesmu, tad uz mani skatīsies kā uz kādu, kurš nesaprot, ko viņš dara. Ja es uznāku uz skatuves un zinu savu tonalitāti, zinu, kādā tempā un stilā es gribu nodziedāt, tad viss ir kārtībā.

No mākslinieces personīgā arhīvā

Vai tev bieži lūdz pastāstīt par savu valsti? Ar ko tu sāc stāstu?

Daudzi nezin, kur ir Latvija, pat nevar to izrunāt. Daudzi cilvēki manis dēļ ir vispār atvēruši karti un uzzinājuši, kur mūsu valsts ir. Tas ir tik fantastiski — ceļojot, cilvēki ierauga pasauli daudz aptveramāku, nekā tā likās pirms tam. Piemēram, es šobrīd esmu pirmā paaudze manā ģimenē, kas ir aizbraukusi tik tālu, un manis dēļ uz Ameriku atbrauca arī mans tētis un māsa, un arī viņiem tā kļuva daudz sasniedzamāka, nekā pirms tam. Tāpat ir arī ar cilvēkiem, kuri uzzina par Latviju.

Esot prom no Latvijas, kāda tev šķiet tās džeza kopiena?

Maziņa. Maziņa, bet es ļoti priecājos, ka mums ir džeza vietas, džema sesijas, tas izveidosies un būs arvien vairāk cilvēku tajā. Lēnītēm tā Latvijas džeza pasaule kļūst lielāka un lielāka. Viss augs griezdamies. Latvieši ir ļoti talantīgi, un viņi jau ir visā pasaulē.

Kam, tavuprāt, ir jābūt gatavam džeza mūziķim no Latvijas, pirms viņš dosies gūt pieredzi ārzemēs?

Jābūt ļoti atvērtam, jāspēj pieņemt dažādi cilvēki un jāapzinās sava vērtība.