Coolmans Report piedzīvojumi otrpus okeānam

Latviešiem vajag grūdienu, kas ļautu ieraudzīt pasaules līmeni un tiekties uz to

Coolmans Report ir blues-fusion grupa no Latvijas. Tās sastāvā spēlē četri Berklee College of Music (ASV) studenti. Grupa ir koncertējusi Eiropas lielākajos festivālos, sniegusi koncertus Anglijā, Belģijā, Šveice, Igaunijā, Lietuvā un Latvijā, sadarbojusies ar Ken Hensley, Angela Brown, Shanna Waterstown, Eugene ‘Hideaway’ Bridges, Krissy Matthews, Justina Lee Brown un vairākiem citiem ārzemju mūziķiem.

Coolmans Report Latvijā labi pazīst un ļoti gaida. Viena no nedaudzajām grupām, kuras veiksmes stāsts jau liek vairākām koncertvietām jautāt pēc uzstāšanās datumiem, tiklīdz mūziķi atbrauc uz Latviju studiju brīvlaikā, jo pasākumu rīkotāji zina, ka zāles būs piepildītas. Kamēr vienīgā grupas dāma Sintija Grigorjeva (bass, vokāls) gatavojās vienam no Rīgas koncertiem, aprunājos ar Rihardu Kolmani (ģitāra, balss), Elvi Lintiņu (klavieres) un Pēteri Žīli (bungas) — par dzīvi okeāna otrā pusē, nākotnes plāniem un izglītības sistēmu atšķirībām.

Kāda tad ir tā dzīve tur? Kādas atšķirības iekrīt acīs pirmās?

Rihards: Dzīve ļoti krāšņa un dažāda. Tās iespējas, pieredze, ko mēs gūstam, ir nesalīdzināma, un es nezinu, kur citur to var gūt. Piemēram, mēs dzīvojam Bostonā, Ņujorka ir tikai 3-4 stundu attālumā, tur var braukt, tur koncerti ir katru nedēļu, mēs varam tikties ar pasaules līmeņa mūziķiem, ņemt pie viņiem privātstundas. Es nezinu, ko mēs vēl varētu vēlēties. Skola ir milzīga, tajā ir ļoti daudz izcilu pasniedzēju — piemēram, mēs ar Pēteri esam ļoti daudz mācījušies pie Billija Kilsona, Viktors Vūtens un Džons Patituči katru mēnesi brauc ciemos — tas tikai minot dažus.

Elvis: Sākumā bija kultūršoks. Ir tik daudz mūzikas, tik daudz cilvēku apkārt. Te, Latvijā, tu mācies ar 30-40 cilvēkiem, tur, skolā, ir simtreiz vairāk. Visi kaut ko dara, notiek tusiņš. Nesalīdzināmi. Es neteiktu, ka labāk, bet interesantāk.
Pēteris: Jau aizbraucot, jau pirmās stundas — gan privātstundas, gan arī pati uzņemšana — šķita ļoti krāšņa. Bija liels kultūršoks, kā jau Elvis teica, gan ārpus skolas, gan skolā. Tā vide — iedomājies, kādi 4 tūkstoši studentu. Iespēja tieši savā nišā atrast speciālistus, pie kuriem mācīties, ja vēlies apgūt konkrētu stilu, pie konkrētiem skolotājiem, kuri tajā specializējas.

Kas ir bijis pats sarežģītākais, ko nācās piedzīvot, esot prom?

Rihards: Ēdiens.

Elvis: Es tieši to pašu iedomājos.

Pēteris: Sadzīve.

Rihards: No sadzīviskās puses ir bijis ļoti grūti. Protams, tās ikdienas izmaksas ir nenormālas gan Ņujorkā, gan Bostonā, un ir jāvelk gali, jāstrādā papildus darbi, nav tā, ka visu dienu sanāk tikai muzicēt. Jāpaēd un jāpaguļ vēl kaut kur. Muzikālajā ziņā, man liekas, mums visiem kaut kādā brīdī bija iestājies šoks — ne tikai no informācijas daudzuma, bet arī, nekautrējos teikt, brīžiem uz tās sabrukšanas robežas, kurai jāpārkāpj pāri. Tu redzi, cik daudz tūkstoši cilvēku, kuri spēlē pasaules līmenī, kuri ir tikai studenti un pat nav koncertējošie mūziķi, jau spēlē vājprātīgi labi. Tās man ir divas grūtākās lietas — sadzīve un muzikālās lietas.

Elvis: Turpinot Riharda domu par kolēģiem — arī skolotāji ir tādi draugi. Protams, ir skolēnu-skolotāju attiecības, bet viņiem nav nekādas īpašas robežas.

Pēteris: Skolā nav noteikta sistēma pa kursiem — kad ir nākamais kurss, tu ej un mācies. Tu vari izdomāt, kuru no kursiem vēlies ņemt. Pamatlietas ir ļoti sakārtotas.

Tad tas ir tas, kas būtiski atsķiras no Latvijas mācību sistēmas?

Rihards: Tas, ko Pēteris mazliet iesāka par to sistēmu — pateicoties tām zināšanām, ko mēs šeit bijām ieguvuši — mēs visi esam no Rīgas Doma kora skolas (RDKS) — mēs ļoti daudz kur varējām iet uz priekšu. Vairākiem citiem, kas tur nokļūst, vēl ir jāņem pamatkursi konkrētajās jomās. Par to ir ļoti daudzi citi studenti un arī pasniedzēji izbrīnīti — ka mums ir salīdzinoši labas pamatzināšanas.

Pēteris: Kredītu var dot RDKS, no kurienes mēs visi četri arī nākam, un kur satikāmies.

Kāda, prom esot, ir jūsu vīzija par Latvijas mūzikas attīstību?

Rihards: Man liekas, ir ļoti labi tas, ka daudzi ir braukuši un brauc prom un atgriežas. To pienesumu no dažādām valstīm, kurās katrs ir studējis, var just. Katram ir bijusi citādāka sistēma un pieredze, un arī to var just. Es neesmu mācījies Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet man pašam šķiet, ka būtu ļoti vērtīgi gan Mediņos, gan RDKS, gan akadēmijā ne tikai mūziķiem apmainīties ar iegūto informāciju, bet arī akadēmiskajā līmenī, skolās apmainīties ar to — kāda mācību sistēma Berklijā, Amsterdamā, citur. Tur tās sistēmas ir bijušas daudz ilgāk un ir ļoti sakārtotas. Man liekas, ja ar to apmainītos arī institucionālā līmenī, tad būtu ļoti cerīgi Latvijas mūzikas kopainai izsisties, jo ir ļoti daudz daudzsološu un radošu mūziķu, kuriem vajag tikai vēl nelielu grūdienu, lai viņi saprastu vairāk. Es nesaku, ka mēs paši saprotam, kas ir pasaules līmenis, bet te vajadzētu to grūdienu, kas liktu arī šeit ieraudzīt, kāds ir pasaules līmenis un uz ko var tiekties. Ja to sapratīs un piedzīvos, un vairāk ienesīs Latvijas vidē, tad ar to radošumu, kas ir šeit apkārt, tas izskatās ļoti cerīgi.

Ko tieši no Amerikas mūzikas pieredzes gribētos ieviest mūsmājās?

Rihards: Izglītības ziņā tas, ko es jau minēju. Mums Berklijā mācību sistēma ir ļoti sakārtota. Tu ļoti konkrēti zini, ko no tevis prasa, ko gaida, kurā mirklī no tevis to sagaida, kādi ir nosacījumi, kas jādara, lai progresētu. Atklāti runājot, RDKS ir daudz izcilu pedagogu, visu cieņu viņiem, es pats esmu ļoti pateicīgs viņiem, bet man ir tāds iespaids, ka Latvijas mūzikas skolās kopumā tā sistēma ir diezgan haotiska.

Vai šajā sakārtotībā gribas palikt? Ir idejas pēc studiju beigšanas palikt ASV?

Rihards: Vēl jāpabeidz mācības Bostonā, mums arī pati Berklija piedāvā konkrētas lietas, ko var darīt — piemēram, pagarināt vīzu un palikt gadu, divus ilgāk, atrast darbu savā jomā, spēlēt, paņemt prakses gadu. Konkrēta nākotnes plāna vēl nav.

Pēteris: Esam savā starpā runājuši, ka to pagarināto vīzas iespēju mēs visi noteikti izmantosim — lai paliktu strādāt, muzicēt.

Rihards: Mēs esam ļoti fokusējušies uz mācībām. Protams, muzicējam un radām jaunu mūziku, bet mācības paņem daudz spēka. Mēs arī ļoti atbalstam viens otru — ne tikai spēlējot kopā, bet arī brīžos, kad katram ir atsevišķi projekti ar ietekmīgākiem mūziķiem. Uzskatām, ka tieši šī pieredze bagātina ne tikai mūs pašus, bet arī mūsu grupu kopumā. Mēs neesam tikai kolēģi, esam arī ļoti, ļoti lieli draugi. Tāpēc nav konkrētu plānu, bet esam ļoti nodevušies mūzikas saprašanai gan kopā, gan atsevišķi.

Ja uz planētas paliktu tikai viens mūzikas stils, kurš tas būtu?

Rihards: Tik abstrakts jautājums. Cik plaši definēt mūzikas stilu? Tas ir dīvaini, jo es to vispār nespēlēju, bet man personīgi gribētos, lai paliek klasiskā mūzika. Vairāk krievu klasika — Čaikovskis, Stravinskis.

Elvis: Man arī ļoti patīk klasiskā mūzika, cenšos pēc iespējas vairāk to klausīties. Ne velti tā mūzika pastāv tik daudz gadsimtus, un, es domāju, tā nekur nepazudīs. Tas, ko vari iegūt no tās mūzikas, klausoties kaut vai Bahu, katru reizi iemācies kaut ko jaunu.

Pēteris: Kad man nav, ko klausīties, vienmēr uzlieku blūzu. Tas mani atdzīvina. Bet piekrītu Elvim un Rihardam — ja man būtu jāškiras no blūza, būtu klasika.

Vai esat mēģinājuši kādreiz iztēloties savu ideālo koncertu? Kāda zāle, kāda auditorija?

Pēteris: Auditorijai nebūtu nozīmes. Galvenais, lai viņi klausās un ieklausās, un mēģina saprast to vēsti, ko mēs caur mūziku pasakām. Katrs no pēdējiem koncerts bijusi jauna, brīnišķīga pieredze. Piemēram, Lietuvas Blūza naktīs publika vienmēr bijusi tik atbalstoša, ka braucam prom piepildīti. Katrs koncerts nes kaut ko citu, tāpēc nav vīzijas par ideālo koncertu vai ideālo vietu.

Elvis: Man personīgi gribas spēlēt uz lielām skatuvēm, uzkrāt pieredzi. Mazos bāros tāpat kā mēģinājumu telpās esam viens otram tuvu un to mēs piedzīvojam gandrīz katru dienu, bet atrasties uz lielas skatuves ir kaut kas tāds, kam jāiet pakaļ.

Ar ko būtu jāsāk un kam ir jābūt gatavam Latvijas mūziķim, dodoties prom?

Elvis: Man liekas, šeit cilvēki ir ļoti kautrīgi. Tā ir mūsu sliktā iezīme. Vajag visu laiku runāt ar cilvēkiem. Mēs tur aizbraucām un sapratām, ka ir tik daudz cilvēku, visi visu laiku apmainās ar informāciju. Šeit cilvēki ļoti maz sarunājas un sadarbojas. Es, piemēram, nesen biju meistarklasēs, kurās netika uzdoti jautājumi, šķiet, cilvēkiem nerodas interese. Nezinu, kāpēc tas tā ir.

Pēteris: Ļoti piekrītu par intereses trūkumu.

Rihards: Nekautrēties, runāt ar cilvēkiem, kontaktēties. Mēs arī visi esam pieejami — e-pastos, Facebook’os, ar mums droši var runāt, ja ir interese, un mēs ar lielāko prieku palīdzēsim.

Pēteris: Par interesi runājot — mēs novadījām divas meistarklases: viena bija RDKS (tā bija mums tuvāka, varēja saprast visu atmosfēru) — bijām ļoti priecīgi, ka mūs tur uzaicināja, varējām uzspēlēt un padalīties par to. Un bija Liepājā meistarklases, taču tas latviešu kautrīgums sit cauri. Nevienam īsti nevajag uzbāzties ar informāciju, to esmu iemācījies. Taču daloties neko nezaudēsi. Vajag dalīties — tas ir ieteikums.

Vai jūs redzat pedagogu karjeru savā dzīvē?

Rihards: Jā, es domāju, ka noteikti. Man pašam personīgi ļoti patīk mācīt. Nedaudz sanācis to darīt, esot Bostonā, mazās grupiņās. Turpinot par informācijas dalīšanos — tas ir tik labi, ja tu satiec cilvēkus, nekad nezini, ko tu no viņiem uzzināsi un iemācīsies, pat ja viņi ir nākuši pie tevis mācīties.

Elvis: Viennozīmīgi varu redzēt sevi nākotnē to darot. Pēc tam redzēt to cilvēku — kā viņš ir attīstījies, kā izaudzis — tā pašam varētu būt laba sajūta. Arī skolotāji paši mācās — kā definēt lietas, lai cilvēks saprot citādāk. Mūzikas skolotāji nav tikai mūzikas skolotāji — ja mācies pie viņa vairākus gadus, viņš tev savā ziņā kļūst par dzīves skolotāju, to nevajag pazaudēt.

Pēteris: Es nākotnē vairāk plānoju spēlēšanu, uzstāšanos, bet noteikti nenoliedzu faktu, ka būšu skolotājs, man pat šķiet, tas ir viens no maniem nākotnes aicinājumiem. Man patīk dalīties.

Elvis: Reizēm es pat kādam draugam, kurš nav saistīts ar mūziku, kaut ko biju stāstījis, kā, piemēram, pieķerties pie lietām, kā mācīties, un kad redzu, ka tas cilvēks iedvesmojas, iedvesmojos arī pats.