Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Bērnam ir nepieciešami skaidri mērķi – citīgi mācīsies, spēlēsi ar Paulu!


Evilena Protektore

Jānis Ivuškāns un Irita Kalēja sarunā par džezu roka pilsētā, studentu motivēšanu un lieliem panākumiem

Vadims Kožins

Pēdējā augusta nedēļā man paveicās strādāt Liepājā par džeza vokāla pasniedzēju vietējā mūzikas skolā. No pašas pirmās dienas biju pārsteigtā par to, cik citīgi jaunie mūziķi strādā… brīvajā laikā. Atnācu uz skolu pāris stundas pirms viss sākās, klasē divas saksofonistes trenējās spēlēt frāzes ar metronomu. Otrajā klasē ģitārists ar basu spēlē kaut ko citu. Vestibīlā uz dīvāna sēž meitene un pilda solfedžo vingrinājumus. Trešajā klasē kāds spēlē klavieres. Domāju — nu labi, pirmdiena taču, drīz sāksies jaunais mācību gads, jāsāk gatavoties, bigbendam arī jauna programma droši vien top. Pēc tam sākās nodarbības, un katru dienu visi studenti nāk laicīgi, gatavi, var dzirdēt, ka mājās arī ko pamācījušies. Prasu organizatoriem — vai studentiem ir jāmaksā par meistarklasēm? Saka — nē, viss bez maksas. Bet atzīmi vai kredītpunktus saņems? Nē, pilnīgi brīvprātīgs pasākums, nevienu nepiespež apmeklēt. Varbūt viņiem tik ļoti gribās piedalīties beigu koncertā? Izradās, ka pat ne visi tiek, bet tomēr apmeklē un mācās koncerta repertuāru. Labi, nedēļa pagāja, atnācu uz skolu sestdien, kad studentiem tur nav jābūt (jo kurš tīneidžers ies uz skolu sestdien, kad ārā saulīte spīd un ir pēdējas divas dienas pirms mācību gada sākuma?) — tas pats, visas klases pilnas, visi kaut ko dara. Es atceros savu bērnību, un godīgi? Mani skolā sestdien vai pat stundu ātrāk nekā vajadzēja atrast nevarēja. Bet skatīties uz to visu ir ļoti patīkami. Kurš vispār varētu iedomāties, ka pilsētā, kurai rokmūzika ir asinīs, džezs kļūs tik populārs starp jaunas paaudzes pārstāvjiem!

Satikos ar Jāni Ivuškānu, Melngaiļskolas bigbenda vadītāju, un Iritu Kalēju, projektu vadītāju, un parunāju ar viņiem par to, kā viņi izdomāja taisīt šādas meistarklases, kā ir tapis bigbends, kas piecu gadu laikā ir paspējis uztaisīt programmas gan ar Eilandu, gan ar Paulu, un kā viņi motivē bērnus, kas viņiem ļoti labi sanāk!

Pastāstiet man, lūdzu, kā jums ienāca prātā ideja taisīt ko šādu!

Irita: Īstenībā par tām meistarklasēm Jānim jau sen bija ideja, bet mēs sākām pagājušajā gadā tā nopietnāk. Mums no sākuma bija nauda diviem meistariem, esam uzaicinājuši Gerhardu Ornigu un Artu Jēkabsoni, viņš dīdījās ka viņam vajag četrus, es atkal ņaudēju, ka man naudas nav… bet beigās viss atradās un viss notikās, labi tā lieta aizgāja, un tāpēc šogad jau no paša sākuma nolēnām taisīt kārtīgi ar četriem meistariem, mērķtiecīgi no jauna gada sākuma es sāku meklēt naudu, lai to visu izdarītu, un te mēs esam!

Kāpēc nolēmāt, ka jātaisa šādas meistarklases?

Jānis: Es iepriekšejus divus gadus piedalījos Ventspils Groovā, un man patika tā ideja. Tomēr nevienā brīdī es negribu kļūt viņiem par konkurentu, un lai šī nedēļa būtu trauceklis viņiem. Līdz ar to — ja viņiem ir atvērtās meistarklases, mums tās ir savējiem tikai — savai skolai, bigbendam. Citi studenti var piedalīties, bet nav mērķtiecīgi tendēts uz to, ka visai Latvijai tagad ir jābrauc uz Liepāju. Mums tas notiek, vēlaties atbraukt paskatīties un piedalīties — izdariet to, bet mums lielākais mērķis ir tieši savu, tieši bigbendu, tieši skolas džeza nodaļu, tieši Liepājas vietējos mūziķus piesaistīt.

Tieši tāpēc internetā nev nekādas reklāmas?

Irita: Jā, būtībā viņa nav tā reklāma, mēs vietējā lokā to reklāmu taisām un visus audzēkņus apzinām. Vietējās interneta vietnēs bija raksts par to, ka sākam no pirmdienas meistarklases, bet jā, apzināti ka pa visu Latviju nereklamē, jo, kā Jānis teica, tā mērķauditorija ir mūsējie un tieši viņu zināšanas, prasmes stiprinām. Tad, man liekas, ir individuālāka pieeja, tas mērķis tiek sasniegts tā, augstāk.

Jānis: Irita visu gadu meklēja naudu, lai to projektu izveidotu, vienkārši ir jātaisa tā, lai to izbauda mūsējie, nevis tā, lai absolūti visi atbrauc… Mēs varam uztaisīt meistarklašu nedēļu un ar dalības maksu nosegsim visus māksliniekus…

Tas galīgi nav reāli…

Jānis: Tieši tā. Praktiski tas ir vairāk domāts savējiem.

Kā jūs izvēlējaties meistarus?

Irita: Balstoties uz bigbenda grupām — bleķi, kokpūtēji, ritma grupa un vokāls.

Tad tas ir pa tiešo saistīts ar bigbendu?

Jānis: Sākot ar to, tas viss arī tiek būvēts idejiski.

Irita: Būtībā visa džeza nodaļa jau ir bigbendā, un arī akadēmiskās mūzikas studenti.

Ir kāds no džeza nodaļas kurš nespēlē bigbendā?

Irita: Jā, ir. Mazajā bendā mums ir pāris cilvēki, jo bigbendu nevar taisīt no pūtēju orķestra un plest arvien lielāku, un arī līmeņa ziņā — kurš varbūt vēl nevar lielajā spēlēt, viņam ir iespēja sākt ar junioru bendu.

Jānis: Pirms pieciem gadiem, kad sākām, līmenis bija iesācēju, absolūts sastāvs nebija pat ne tuvu oriģinālam, līdz ar to repertuārs bija pielāgots katram. Gadiem cauri ejot, viņš aug, katrs jaunais, kas atnāk, vēl netiek līdzi, bet tādeļ ir tas junioru bends izveidots, lai no viņiem sāktu augt priekš lielā bigbenda, un tiem, kas atnāk uz pirmo kursu, ir iespēja spēlēt junioru bendā, jo nākamgad viņi jau spēlēs lielajā.

Vadims Kožins

Irita: Kad mēs sākām veidot bigbendu, mums vispār skolā nebija džeza nodaļas, mēs sākām pilnīgi tukšā vietā, tur bija tikai un vienīgi akadēmiskās mūzikas audzēkņi.

Cik tieši veca ir džeza nodaļa šeit, Liepājā?

Irita: 4 gadi.

Jānis: Bigbends pastāvēja gadu, un nākamajā atvēra džeza nodaļu.

Kā jūs izveidojāt džeza nodaļu?

Irita: Visā Latvijā jau bija džeza nodaļas, un Liepājā viņas nebija, un vēl iepriekšējai mācību daļas vadītājai Lienei Šteinbergai tika teikts, ka mums arī tas ir vajadzīgs un… viss tik šausmīgi kāvējās…

Jānis: Viss nenotiek tik ātri, tas ir tāpat ka šogad beidzot bērnu mūzikas skolā ir Ritmiskā mūzika, par to es jau kliedzu, kad sākās bigbends, ka tas ir vajadzīgs! Tas lēnām aiziet.

Irita: Vispār, lai attaisītu kādu mācību programmu, ir tik šausmīgi liels tas administratīvais slogs un visas saskaņošanas iet šausmīgi lēni un smagi iet, nav tā kā «hop! Es izdomāju!» un mēneša laikā es to izdaru, nu nē.

Ar kādām grūtībām saskarāties, kad taisījāt vaļā džeza nodaļu?

Irita: Nu, mēs jau netaisījām džeza nodaļu, es vispār esmu tikai projektu vadītāja, vairs nestrādāju kā skolotāja. Džeza nodaļu izveidoja… es pat neatceros, kurš. Pat Rustams pirmajā gadā vēl nebija, man pat liekas, nekādu īpašu grūtību atverot nebija. Atverām, audzēkņi atnāca…

Jānis: Vairāk jau vienkārši kā viss sākās, tas process. Kāmēr tie cilvēki saprot, ka tas ir nepieciešams, visi to dara, kāpēc mēs nevaram vai negribam kustināt savu pakaļu, lai kaut ko darītu lietas labā. Līdz ar to tas viss kāvējās.

Irita: Grūtības jau ir, tie ir pedagogu faktors, jo mēs neesam Rīga, mums nav pilns ar džeza mūziķiem, un vispār Liepājā jau džeza tradīcijas jau nav tik šausmīgi sen. Vairāk roks un popmūzika. Un kad pirmajā gadā sākās tā nodaļa, mums visi pop stāri arī strādāja. Vai tas bija baigais džezs, es nezinu. Tagad mēs vairāk tajā virzienā esam aizgājuši. Mums programma saucas «Populārā un džeza mūzika». Un patiesībā jau Jānis teica, ka ir jāatrod tas balanss — ne tikai džezs, bet arī popmūzika, jo džezs ir visā Latvijā, ar ko mūsu skola būs īpaša? Ir kaut kas cits jāpiedāvā, neaiziet turpat, kur aizgāja Ventspils, kur iet Doma Kora skola, jo kāpēc janāk uz Liepāju, ja to pašu var mācīties tur? Tāpēc mums ir jāatrod savs, un pie tā arī jāturās.

Jānis: Pagaidām ir tā… kaut gan ko es varu stāstīt, es tikai bigbenda vadītājs esmu, es pat kā pedagogs tur neskaitos, esmu klasiskās trompetes skolotājs, bigbenda vadītājs, brīvprātīgi vadu pāris ansambļus, bet… pēc tiem rezultātiem, kas beidz, pārsvarā iet uz džezu. Bet mums ir tikai otrais gads, kad ir beidzēji. Viss vēl priekšā. Ar laiku atnāks metālists, un viņam būs lielisks balss materiāls, un viņš būs nenormāli tehnisks uz ģitāras, vai arī uz basa vai uz bungām, tad viss arī aizies uz to virzienu. Ir jābūt atvertiem.

Irita: Mēs bijām Dānijā, kur ir Orhūsas džeza orķestris, saucas «džeza orķestris», bet viņi spēlē visu, arī popmūziku, džezu… Man liekas, vispār mūsdienās ir jābūt ļoti elastīgam un jāpielāgojas sabiedrības prasībām. Ar bigbendu mēs taisām gan tīra džeza koncertus, gan arī popmūzikas koncertus, kurus ir neapšaubāmi vieglāk pārdot un aizpildīt zāli.

Jānis: Kad taisām džeza koncertus, tie ir par brīvu. Un tad arī ir klausītāji, pēc 10 gadiem varbūt viņi arī būs ar mieru maksāt, pagaidām ir tā, kā ir. Koncerti, kas mums bija ar zvaigznēm, bija lieliski izpārdoti. Mums bija ar Eilandu multeņu mūzika, ar Balceri Ziemassvētku programma, ar Stībeli popmūzikas koncerts.

Irita: Un tur mēs varam savākt tūkstots klausītājus par maksu, Lielā Dzintara lielajā zālē.

Kā jums ienāca prātā ideja taisīt koncertus ar zvaigznēm?

Jānis: Mums pirmais koncerts bija ar Marhilēviču. Vienkārši braucām no viena koncerta, tas bija otrajā gadā, un iedomājos, ka varam taču ar viņu uztaisīt programmu! Viņš ir vietējais Raimonds Pauls… Biedrības zāle bija pilna, pirmajā daļā mēs spēlējām džeza mūziku, otrajā — Marhilēviča autordarbus. Tas bija tas brīdis, kad es sāku aranžēt. Jo tā programma, kura ir pielāgotā mana benda gaumēm un spējām, maksā lielu naudu, ja to pat var atrast. Un tagad manas Marhilēviča skaņdarbu aranžijas spēlē Zemessardzes orķestris! Cilvēkiem patīk, viņi nāk.

Irita: Mēs esam spēlējuši arī oriģinālaranžijas, Radio Bigbenda repertuāru, kad mums bija koncerts ar Paulu, kad mūsu bigbendam bija 5 gadu jubilejas koncerts. Un mēs varējām nospēlēt, pacēlām! Par to jau ir bailes, kad paņems pārāk augsta līmeņa skaņdarbu, bet nevarēs nospēlēt…

Vadims Kožins

Bet jums te ir daudz talantīgu studentu! Kā tā meitene, kura trompeti tikai divus gadus spēlē, bet vakar koncertā paradīja sevi izcili!

Irita: Viņa tikai vienu gadu spēlē!

Jānis: Viņa bija flautiste, bet gribēja trompeti mācīties. Tiklīdz viņa varēja pāris skaņas izspiest, es viņu bigbendā pārliku no flautas uz trompeti, bet viņa joprojām spēlē gan to, gan to.

Irita: Bet viņa ir ļoti motivēta, tas ir tas pluss.

Jānis: Ja bērns ir motivēts, viņš grib!

Irita: Viņa pat neaizgāja uz savu 9. klases izlaidumu, bet aizbrauca ar bigbendu uz Čehiju, izvēlējās par labu mūzikai!

Bet jums tur sanāk vairāki multiinstrumentālisti?

Irita: Mārtiņš Zālīte, kontrabasists, ir profesionāls obojists.

Jānis: Koncertmeistars Liepājas simfoniskajā orķestrī.

Irita: Pirms gada viņš pabeidza mūsu skolu uz basģitāras.

Jums gan daudz talantīgo audzēkņu šeit!

Jānis: Liepāja! Īstenībā visur jau tā, galvenais, lai tiem bērniem būtu iespēja. Viņiem vajag vietu, labus skolotājus, motivētus skolotājus un arī motivētus vecākus, vidi, iespēju spēlēt koncertos. Lielos koncertos ar lielām zvaigznēm. Tie paši junioru bendā, viens var knapi 3 skaņas iepūst, bet jau ar Renāru Kauperu šeit video klipā filmējies! Viņam viss priekšā — lielais bends, vai arī simfoniskais orķestris. Tas ir pats galvenais, tā ir tā garša — tikt uz skatuves, spēlēt ar lieliskiem mūziķiem, fantastiskiem māksliniekiem. Tas pats bigbends — viņiem reizi vai divas gadā notiek liels koncerts — lielā zāle ar solistiem. Viņi redz visu procesu, kā es negulējis atnesu aranžijas no nekā, saliekam to kopā, tad ir pirmais mēģinājums ar solistu, izlabojam, pārliekam, pārlabojam, tad viss ir kārtībā, ir salikts mēģinājumu grafiks vienu nedēļu pirms koncerta, režīms smags, ļoti grūts, pēc tam koncerta diena. Man pašam īstenībā ne vidusskolā, ne augstskolā tādas iespējas nebija.

Irita: Mums jaunākajam audzēknim ir 9 gadi, viņš šogad jau ir spēlējis ar Raimondu Paulu. Es klausos, ko tie bērni savā starpā runā, viņiem tas lielais bends ir kā sapnis — aa, kad es tikšu bigbendā… Kad mēs varēsim Hameleonu spēlēt? Kad mēs «Take Five» varēsim spēlēt? Bet tas, ka viņi runā par mūziku, vispār ir fantastiski, jo parasti par ko bērni runā? Tad mums lielajā bendā ir jakas ar logo, un ir tie bērni, kas izauguši no tām jakām, kādam mēs atdevām jakas, ak Dievs, ar kādu kaifu viņš to jaku nēsāja! Viņam jau liekas, ka viņš ar vienu kāju lielajā bendā iekšā!

Jānis: Ir forši, ka 5 gadu laikā ir radīts, ka ir mērķis bērniem — spēlēt bigbendā, spēlēt lielos koncertos, trenēt savu instrumentu, viņi zina to kārtību, kā viņiem jādara, un tad skolotājs novērtēs, un ka viņš to mērķi sasniegs.