Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi. Lasi jaunu numuru te!

B plāns, kas novedis pie īstās profesijas


Evilena Protektore

Ilmārs Priede par nepareizu darbu un pareizajiem dzīves lēmumiem

Evilena Protektore

Mūsu lielākā bagātība ir mūsu cilvēki. Mēs dzīvojam viens otram blakus un parasti nedomājam par to, kā mūsu rīcības ietekmē cilvēkus mums apkārt. Bet tajā brīdī, kad mēs sākam domāt par to, ka būtu labi tomēr šajā pasaulē kaut ko izmainīt, reti kuram izdodas tikt tālāk par saviem sapņiem. Iemeslu varētu būt daudz, un tie nav attaisnojumi, katram ir sava dzīve un savas prioritātes, un nav tā, ka katram cilvēkam ir pietiekami daudz gribas, lai sāktu cīnīties ar pasauli. Un šī intervija arī nav par to cīņu, bet drīzāk par to, kā vienam parastajam puisim parādījās vēlme darīt kaut ko mūziķu un klausītāju labā. Šīs sarunas galvenais varonis ir Ilmārs Priede, kontrabasists no Valkas, Ventspils, Tallinas… Pat ne katrs mūziķis Rīgā viņu pazīst, jo dzīvē negādās bieži galvaspilsētas mūziķu pulkā vārīties, bet manuprāt, par viņu ir jāzina, jo viņs rīko vienu no retajiem reģionos pieejamiem džeza pasākumiem — Valka Jam. No vienas puses, Valka ir tālu, pilsētiņa maza, pasākums jauns, tikai 3 gadi, bet ja paskatīties uz to visu globālāk — ka Ilmārs pats atzinās, šādi pasākumi ir nepieciešami, lai veidotu kopienu, un šīs kopienas pamats ir tieksme uzzināt kaut ko jaunu par mūziku, kas tajā galā skan diezgan reti.

Ar Ilmāru mēs runājām ne tikai par Valkas Džemu, bet vairāk par viņa muzikālo ceļu kopumā, motīviem, viedokļiem un nedaudz arī devāmies filozofijas pasaulē, apspriežot džeza mūzikas būtību.

Kā sākās tavs muzikālais ceļš?

Pašā sākumā es ar omīti manā bērnībā dziedājām un spēlējām mandolīnu un akordeonu. Varbūt tur arī radās mana interese par stīgu instrumentiem. Tur tā vienkārši, bērnu dārza līmenī mācījāmies spēlēt «Kur tu teci, gailīti» un citas latviešu tautasdziesmas uz vienas — divām stīgām. Tālāk sekoja Valkas mūzikas skola, mācījos nepilnus 4 gadus klavierspēli, kas man īsti nekad nepatika, jo mani ielika tādos stipros rāmjos, ko sauc par klasisko mūziku skolu un mācību metodes — etīdes, Mocarti un tamlīdzīgas lietas, kas man īsti kā bērnam negāja pie sirds. Katru reizi, kad piesēdos pie klavierēm, vienkārši dauzījos un darījos, kā man patīk. Katru dienu stundas garumā vecāki man lika spēlēt klavieres, baigi neklausījās, ko es daru, tāpēc es vienkārši pavadīju stundu pie instrumenta, spēlēdams kā tīk. Es bērnībā vēl dziedāju kādā popgrupā, tātad esmu vokālajā mūzikā jau kopš bērnības. Vienā brīdī tīņu gados man mūzikas skola stipri apnika, un uz īsu brīdi es pametu mūziku.

Vidusskolā un pamatskolā dziedāju koros, profesionālos un ne tik ļoti… Tīņu gados pats sāku spēlēt ģitāru, iedvesmojoties no tādas grupas kā Tenacious D, tad īsi pēc tam Valkā atradās sastāvs, kas mani izvēlējās par ģitāristu, un ar kuru mēs spēlējām balles. Tur spēlējot, man nācās iemācīties spēlēt akordus pēc burtiem, kas bija diezgan grūts izaicinājums tajā laikā, bet tad ātri vien, jo mūsu pirmais gigs bija vairāku stundu gara balle Valkas Kultūras namā, ar repertuāra lielumu ap 50 skaņdarbiem. Tur bija diezgan plašs repertuārs — no amerikāņu popmūzikas — Tīna Ternere, roks, pops, līdz pat latviešu Raimondam Paulam un daudz un dažādai citai mūzikai. Tas bija diezgan jaudīgs pasākums priekš tā laika.

Tad es pabeidzu vidusskolu, attiecības ar to grupu lēnā garā izira, jo es nevarēju izbraukāt lielās distances. Es aizbraucu studēt uz Ventspili, sākotnēji — Informāciju Tehnoloģijas Ventspils augstskolā, nokārtoju pirmo sesiju un sapratu, ka tas nav domāts man. Datori un tehnoloģijas man ļoti patīk, bet es nerēķinājos ar to, ka būs tik traki daudz matemātikas. Bet kamēr es biju augstkolā, sadraudzējos ar džekiem, kuri arī nodarbojās ar mūziku un mēs izveidojām pop-punk grupu «7 stāvs» jeb «The Seventh Floor», aptuveni gadu spēlējām kopā, atskaņojām oriģinālmūziku, piedalījāmies konkursos. Tajā laikā arī iepazinos ar daudziem Ventspils džeza mūziķiem, kuri studēja Ventspils Mūzikas vidusskolā. Man tas bija tāds kritisks moments dzīvē, kad pabeidzu to pirmo semestri augstskolā, sapratu, ka negribu braukt prom no Ventspils, kādu laiku vēl negribu atgriezties Valkā. Tāpēc man nācās atrast darbu — nostrādāju 9 mēnešus par 1188 zvanu centra operatoru, kas man iemācīja naudas vērtību un ko nozīmē strādāt darbā, kurš nesagādā nekādu prieku.

Es sapratu, ka nekad mūžā negribu to vairs darīt, nolēmu, ka labāk darīšu to, kas man patīk, neskatoties uz to, cik daudz es nopelnīšu. Un tad nu es metos ar visu sirdi iekšā mūzikā un izdomāju, ka es došu iespēju šādam dzīvesveidam. Man bija priekštats, ka ar mūziku var profesionāli nodarboties tikai tad, ja dari jau to no pašas bērnības, bet par spīti tam drošsirdīgi devos pretī mūzikai un sāku studēt Ventspils Mūzikas vidusskolā. Tas man prasīja 4 gadus, un ņemot vērā to, ka vidusskola man jau bija pabeigta, man nebija obligātie jeb vispārējie mācību priekšmeti, viss laiks bija mūzikai un ar mūziku saistītiem priekšmetiem. Sāku kā ģitārists, otrajā kursā pārgāju uz basu, jo bija ļoti liels basistu deficīts. Īsi pēc tam mani uzaicināja grupā «Remnant of the Sun», kopā spēlējām kādu labu laiciņu. Ventspilī es pilnveidoju savas prasmes kā mūziķis, pēdējā gadā arī sāku apgūt kontrabasa spēli. Liels paldies un lielu pateicību varu veltīt Ventspils bigbendam un tā vadītajam Renāram Lācim par to, ka manas muzikālās prasmes tika pilnveidotas līdz līmenim, ar kuru varēju veiksmīgi turpināt savu muzikālo karjeru. Tagad esmu jau pabeidzis Tallinas mūzikas akadēmiju, kurā iestājos pirms trīm gadiem, šobrīd turpinu studijas turpat — maģistrantūrā, džeza basista programmā. Pa vidu šim visam ir bijuši daudz dažādi sastāvi, cilvēki, notikumi, muzikāli piedzīvojumi. Tas ir stāsts īsumā par to, kā es nokļuvu līdz šejienei.

Kāpēc tieši Ventspils?

Tas ir negadījuma gadījums… Liela daļa manas dzīves notikumu ir opcija B, jo Ventspilī nokļuvu, ejot studēt augstskolā. A variants bija mācīties Rīgā valodas un filoloģiju, bet budžetā mani nepaņēma, B variants — RTU IT tehnoloģijas, bet mani eksāmenu rezultāti arī nepārlika mani pāri budžeta robežai, un par visu vairāk es negribēju iesaistīties finansiālās attiecībās ar studentu kreditoriem. Ventspils A variants atkal bija valodu studijas kurās budžetā netiku, B variants — informācijas tehnoloģijas — bingo! Attiecīgi nākamais B variants pēc augstskolas bija mūzika, kā minēju jau iepriekš. Manā dzīvē bieži vien ir īstajos brīžos trāpijušies cilvēki, kuri mani iedvesmoja būt uz pareizā ceļa!

Vai vari noteikt to brīdi, kad saprati, ka saistīsi savu dzīvi ar mūziku?

Es domāju, ka tie bija tie 9 mēneši, kurus pavadīju, strādājot 1188. Sapratu, ka tāda veida eksistence mani iztukšos līdz pēdējam, tas bija diezgan grūts laiks manā dzīvē. Cēlos ļoti agri, ēdu ļoti slikti, negulēju pietiekami, gribēju sociālo dzīvi un tāpēc ballējos, un tas viss kopējais skats man likās neveselīgs un ar sliktu trajektoriju. Jutos, ka man ir 40 gadi 20 gadu vecumā, gluži kā atdūries sienā. To ļoti kreatīvi saucu par ceturtdaļmūža krīzi. Bet tas bija brīdis, kad sapratu, ka man ir jādara kaut kas cits. Nekad jau nav tā, ka visu laiku esi pārlaimē par to, ko dari, ir gaišas dienas, ir tumšākas, bet esmu pateicīgs, ka man dzīvē ir iespēja izvēlēties un darīt to, ko es vēlos, un nodrošināt ar to sev iztiku.

Roberts Johansons

Tu tagad nodarbojies tikai ar mūziku?

Arī ar mūzikas pedagoģiju. Es jau vienu gadu strādāju Igaunijā mūzikas skolā kā ģitāras un basģitāras pedagogs. Nu jau aprit otrais gads, kopš pasniedzu Rapinas (Räpina) mūzikas skolā, kas ir ļoti interesanta un izaicinoša pieredze — pasniedzot klasisko ģitāru igauņu bērniem, nācās pašam daudz ko iemācīties procesā. Viens no maniem kredo jeb moto dzīvē ir vienmēr pieņemt izaicinājumus, parakstīties kaut ko darīt, pat ja nezinu, vai es to varēšu, beigu beigās vienmēr atrodot veidu, kā to izdarīt. Tā arī ir tapis arī Valkas džems, vienkārši izlēmu, ka es to darīšu, es to pateicu pietiekami daudz cilvēkiem, lai man nebūtu atpakaļceļa, jo parasti cenšos turēties pie tā, ko es saku.

Par Valkas džemu mēs vēl parunāsim, bet man interesanti, kāpēc tieši Tallinas akadēmija?

Esmu dzimis Valkā, un Valka principā ir gandrīz Igaunijā. Ventspilī mani sauc par igauni! Tas tehniski turpat uz robežas arī ir — Valka un Valga. Bet par izglītību — es to jautājumu burtiski esmu dzirdējis desmitiem reižu, man ir vienmēr nācies uz to atbildēt, tāpēc esmu jau atlasījis dažus punktus, kurus vēlos uzskaitīt. Pirmais — jebkuram, kurš iet studēt mūziku, prioritātei vajadzētu būt specialitātes pedagogam, mans pedagogs būtu viens un tas pats, neatkarīgi no tā vai es mācītos Rīgā vai Tallinā — Taavo Remmel. Savukārt Tallinā viņš ir biežāk.

Nākamais svarīgākais punkts, vismaz manā listē, ir finansiālā puse — es apzinos, ka mācoties Rīgā, pastāv ļoti liela iespēja, ka mācoties budžeta grupā, man nebūtu jāmaksā itin nekas. Bet ja tomēr kaut kas noiet greizi, man virs galvas karājās tā milzīgā lakta — mācību maksa 3,5 tūkstošu eiro gadā. Summa, kas maniem mērogiem šķiet astronomiski liela, savukārt Tallinā tie ir fiksēti 550 EUR gadā un man nav jāuztraucās par to vai esmu palicis budžetā vai nē. Trešais punkts — distance. Protams, Tallina ir nedaudz tālāk no Valkas, nekā Rīga, bet Igaunijā tomēr ir nedaudz modernākas vilcienu līnijas, kas izpaužās aptuveni vienādos ceļošanas laikos no Valkas. Ceturtais — mācību grafiks un plānojums. Man, kā latvietim, Igaunijā atkrīt daži priekšmeti, kuri ir saistīti netiešā veidā ar mūziku, un es zinu, ka mani kolēģi un draugi, kas studē JVLMA, ir apgrūtināti ar šo blakuspriekšmetu esamību, kopā ar koncertiem un pašu pedagoģisko praksi pat viscitīgākie studenti ne vienmēr šo slodzi var izturēt. Kopumā Tallinā paliek vairāk laika mūzikai un praktizēšanai.

Kāpēc džezs?

Džezs laikam ir tas, ko es neapzināti darīju pie klavierēm katru dienu, kad vecāki man lika spēlēt stundu, kad biju maziņš! Džezs ir kā vārda un runas brīvība, tā nav klavieretīde, kas tevi ierobežo ar notīm un instrukcijām. Es saprotu, kāda ir vērtība etīdēm, tām ir sava vieta mūzikā un mūzikas izglītībā, bet es esmu tik daudz piemērus redzējis no bērnu mūzikas skolām, kuru nav spējīgi neko nospēlēt praktiskā kontekstā. Ja viņiem uzliek «Zemenes» akordus, viņi nezinās, kā to mūziku interpretēt, nemācēs piedalīties ansambļu situācijā, neesmu pārliecināts, kur tāda muzikālā izglītība ir reāli noderīga. Džeza mūzika savukārt ir daudz atvērtāka un daudzveidīgāka. Tās ir durvis uz kaut ko vairāk, kur mūzika nav kanoniski izrakstīta un ierobežota, tā arī ir plaši uzskatīta par valodu, kurā mēs visi džeza studenti cenšamies runāt. Klausoties mūsdienu populāro mūziku, it īpaši jaunās paaudzes māksliniekus, kā piemēram Jacob Collier, Knower utml., kas ir gaumīgi veidota un izpildīta popmūzika, ievēroju, ka tai ir stipras paralēles ar džeza stilistiku, kas izpaužās harmonijā, ritmā un aranžijā. Arvien vairāk cilvēku mūsdienās klausās un novērtē sarežģītāku mūziku, vairāk virzās prom no vienkāršiem meldiņiem un no radio mūzikas. Man nepatīk būt ierobežotam, man patīk, kad ir opcijas, tāpēc, droši vien — džezs!

Kas ir vissvarīgākais džeza mācībās?

Ir cilvēki, kam patīk ilgām stundām sēdēt vieniem pašiem istabā un trenēties, spēlēt gammas, skaņdarbus un etīdes. Bet manuprāt, vislabāk ir būt uz skatuves ar cilvēkiem, kuriem tu uzticies, ka zini, ka mūzika vienā vai otrā veidā notiks. Džezs turklāt vēl tieši rosina daudzveidību, kreativitāti un improvizāciju, kas ļauj katrai skaņdarba performancei būt unikālai un neatkārtojamai. Par ļoti svarīgu uzskatu kontaktu starp publiku un māksliniekiem, it īpaši to, kas risinās, džeza koncerta laikā — tieši tāpēc arī tapa ‘Valka Jam’!

Nu tad pastāsti par Valkas džemu!

Pirmo gadu ‘Valka Jam’ notika tieši manā dzimšanas dienā, tas īstenībā bija mans 25. dzimšanas dienas tusiņš — salasījās draugi un mūziķi Valkas Kultūras namā, vienkārši tusējāmies un kopā muzicējām. Bija daži sastāvi, kas nospēlēja pāris setus, un tad sekoja brīvā skatuve jeb džema sesija. Mūziķiem biju parūpējies par naktsmājām, ēdināšanu un dzērieniem, pēc pirmā gada likās, ka formula darbojās, tāpēc sapratu, ka vēlos to mēģināt rīkot vēlreiz. Nākamgad tas arī notika ar lielākiem panākumiem, lielāku apmeklējumu, vairāk rezervētiem galdiņiem, bija lielāka publikas rezonanse, un šogad arī līdzīgi ar augošiem panākumiem. Pasākums eksistē tāpēc, ka lielākai daļai cilvēku sadzirdot vārdu «džezs» tas liekas kaut kas neklausāms, svešs… Simtiem reižu esmu dzirdējis: «Nu, tas ir, kad cilvēki sanāk kopā un visi kaut ko laiž», bez nekādas struktūras vai loģikas. To daudzi cilvēki tā arī uztver, it īpaši cilvēki no malas, kuri nav redzējuši džeza koncertu dzīvā izpildījumā nevis caur televīziju vai radio. Tieši tāpēc pastāv «Valka Jam», kur es mēģinu iepazīstināt dzīvās mūzikas cienītājus ar džezu. Lai viņi redz, kā tas dzīvē izskatās un kā rodas improvizācija, kā risinās komunikācija un kā improvizācija atspoguļojas mūziķu sejās un ķermeņa valodā.

Viktor Voloh

Manuprāt, daudziem cilvēkiem nav skaidrs pamatkoncepts, ka tiek atskaņota konkrētā skaņdarba tēma un pēc tam tiek improvizēts pa skaņdarba akordiem, un kad cilvēkiem jau šo vienu lietu paskaidro, viņi sāk izprast improvizācijas kontektstu un iejusties džema sesijas noskaņā, kas rosina dziļāku izpratni un džeza kā žanra novērtējumu. Acīmredzot cilvēkiem ir apetīte pēc šādiem pasākumiem un tos apmeklē, gandrīz visi galdiņi šogad jau ir rezervēti. Man Ir ambīcijas paplašināt šo pasākumu līdz divām dienām un piesaistīt vairāk līdzekļu un mākslinieku, ceru, ka Valkas Džems varētu kļūt par vienu no Valkas frančīzēm, kaut kas nopietnāks, regulārs un ikgadējs.

Cik, tavuprāt, ir svarīgi rīkot šādus pasākumus reģionos?

Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, varbūt pat kādā ziņā svarīgāk, nekā mudžināties Rīgā, kur visu laiku kaut kas notiek, savukārt mazajās pilsētiņās ir ļoti daudz jaunu iespēju uzrunāt un meklēt jaunu publiku un veidot kaut ko kas vairo prieku un kultūras daudzveidību.