Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Vergu mūzika, kas stāv vienā līmenī ar Mocartu un Bahu


Gospel un spiričuelu mūzika – jautrie dievkalpojumi vai tomēr mūzika, kurā slēpjas daudz nianses un slepenas nozīmes


Evilena Protektore

Pavasara semestris JVLMA pārsteidza ar kaut ko īpašu ne tikai džeza nodaļas studentus, bet arī klasiķus! Vietējiem koristiem tika piedāvāta unikāla iespēja apgūt gospel un spiričuelu mūzikas mākslu, piedaloties meistarklasēs ar pasniedzēju no šo stilu dzimtenes — ASV. Starp mēģinājumiem un koncertiem man sanāca izdzert kafijas tasīti akadēmijas kafejnīcā «Pusbalsī», un ar džeza combo pavadījumu (studentiem tajā brīdi bija koncerts turpat) aprunāties ne tikai par to, kā veicas vietējiem klasiķiem, bet arī uzzināt daudz jauna par šiem diviem mūzikas stiliem. Derriks Fokss padalījās ar savu redzējumu par to, kā jāapmāca koristi, kā jāmācās dziedāt tā, lai nodotu pareizo emociju, kā vergu mūzika kļuvusi par tik stipru kustību harizmātu baznīcās visā pasaulē, un kāds sakars tam visam ir ar džezu.

Evilena Protektore

Kā tu nokļuvi Rīgā?

Esmu atbraucis, lai strādātu ar vietējo kori, mācu viņiem par Afroamerikāņu spiričueliem un gospel mūziku. Tā bija ļoti laba iespēja mācīt studentiem kaut ko, par ko viņi varbūt tikai dzirdēja, stāstīt viņiem par šīs mūzikas ideju un vēsturi, ļoti jautri prezentēt to studentiem.

Tu strādā ar klasiskajiem dziedātājiem, vai nē?

Jā. Mēs mēģinājām saprāst, kā lai izdara tā, lai viņi sāktu dziedāt ar kādu citu skaņu, kā sākt kustēties bišķiņ vairāk, saprast dažu skaņdarbu vēsturi un īsto nozīmi. Tas nav tikai: «Aplaudējam un dejojam!», tur slēpjas iemesls, kāpēc šī mūzika ir ātrāka, viņai jābūt spējīgai palīdzēt pārvarēt grūtības un sūros laikus un cērēt uz labāko nākotnē. Un tāpēc, kad tu domā par to mūziku šādā kontekstā, tu zini, ka tā nav tikai jautra mūzika. Tā ir mūzika, kas stāsta dažādu cilvēku dzīves stāstus. Bija ļoti interesanti atklāt šo kontekstu cilvēkiem ārpus ASV.

Kādi ir tavi iespaidi par mūsu vietējiem studentiem?

Viņiem ļoti labi sanāk, tiešām! Viņi ir atvērti jaunām lietām, jaunām skaņām. Ko es uzzināju, kad ieraudzīju un sadzirdēju dziedātājus no Baltijas valstīm — vairākums dzied ar tā saucamo «taisno skaņu». Bet, kad tu dziedi šo mūziku, jādzied ar vibrato. Un tāpēc bija ļoti interesanti vērot, kā studenti pieņem šo transformāciju. Kādam ir grūtāk, citam vieglāk, jo viņi pierada dziedāt mūziku, kas ir iestrādāta jūsu kultūrā, viņi attīstās kā jaunie studenti, dziedot ar «taisno toni», un tad es prasu dziedāt ar vibrato… Bet viņi strādā pie tā, būs jau labi. Es domāju, ka daži no viņiem nedaudz baidās, bet tad viņi saņemas un sāk darīt, un es saku: «Es taču teicu! Uzticies man! Es zinu, ka mēs tikko satikāmies, bet uzticies man!»

Kādi ir izaicinājumi, kad tu strādā ar cilvēkiem, kuriem šī mūzika ir sveša?

Tas ir tieši tāpat, kā kad tu klausies džezu un domā: «Hey, tas ir jautri!» Bet tu nevari atpazīt visas nianses, kas notiek tajā mūzikā. Kad kāds improvizē, tu nezini, ka viņam smadzenēs jāglabā informācija par visiem akordiem, ka viņam jāzin visas notis, kas iederās šajā sistēmā. Tāpat ir ar gospel un afroamerikāņu spiričuelu mūziku. Kad tu klausies to mūziku, tu domā: «O, tas ir ļoti ritmiski un viņi dzied ļoti kaislīgi!» Bet tas, ko tu nezini, ir stāsts aiz tās mūzikas, un tehnika, ko lieto, dziedot šo mūziku. Ļoti bieži gospel mūzikā var atrast tā saucamo «belting» tehniku (sauciena tehnika) — tas ir vairāk ar popmūziku saistīts stils, varbūt ar Brodveju. Ļoti jāuzmanās, kā tu to pielieto, it īpaši cilvēkiem, kuri nākuši no klasiskās skolas, tāpēc kā mēs īsti neapmācam klasisko soprānu, kā jābelto. Tātad īstenībā tas viss ir tehnika, uz kuras balstās šī mūzika un šīs mūzikas vēsture, mēģinot izdarīt tā, lai cilvēki būtu par to informēti. Tev jāzin, par ko tu dziedi. Un ja tu, piemēram, dziedi «Wade in the water», tas ir kods, lai vergi ietu upes virzienā, jo tur viņus sagaidīs kāds, kurš pavadīs viņus citā pasaulē, tā nav laimīga dziesma. Tev jāzin, par ko tu dziedi, lai nejauši nesāktu ņirgāties par šo mūziku vai par dzīvēm, saistītām ar to. Tā ir vislielākā lieta, jo jebkurš var paņemt notis, nolasīt tās, nolasīt mūziku un vārdus, bet tu nezināsi to nozīmi. Un tāpēc ir ļoti svarīgi darīt to, ko mēs daram klasiskajā mūzikā, kad mēs mācāmies ārijas citās valodās — mēs tulkojam katru vārdu, lai dziedātājs zinātu precīzi, par ko viņš dzied, un būtu spējīgs nodot klausītājam pareizo emociju. Tāpat ir arī šajā mūzikā. Kaut gan tas viss varētu būt dziedāts angliski, valodā, ko mēs gandrīz visi pārzinam vairāk vai mazāk, tev jāzin, ko tie vārdi nozīmē, lai izvēlētos pēc tam pareizo un piemēroto emociju. Un tāpēc arī šī mūzika, gospeli un spiričueli, ir tajā pašā līmenī ar Mocartu un Bahu, tā pieprasa tik pat daudz darba.

Kas ar visu to dejošanu?

Tā ir savdabīga ķermeņa reakcija uz emociju. Tur ir savs stāsts. Es tev varu ilgi stāstīt, bet īsa versija būtu šāda – tā ir reakcija uz mūziku, un tas, par ko saka: «ķerot svēto garu», vai arī: «Svētais gars ienāk tavā ķermenī» un tev gribās kustēties un dejot. Arī ja paskatāmies Bībelē, tur ir rakstīts: «Dziediet slavas dziesmas un dārdiniet bungas, skandiniet maigi cītaru un arfu!», tātad šis parādījās pirms mums. Man liekas, ka harizmātu baznīcas labāk pieņem cilvēka fizisko reakciju uz mūziku, kontrastējot ar: «Es uzgaidīšu, kāmēr tu pabeigsi uzstāties, un tikai tad aplaudēšu». Tātad tu te esi iesaistīts komunikācijas procesā ar mūziķiem, radot savu reakciju, kā mūzika ietekmē tevi. Mēs sakam «deja», bet man liekas, tā ir drīzāk tieši kustība, jo kad tev ir tik daudz enerģijas, tu nevari nosēdēt uz vietas. Tā ir fiziska reakcija uz mūzikas emocionālo stimulu, mūzikas emocionālā stimulācija.

Evilena Protektore

Tātad gospel mūzika ir saistīta ar reliģiju? Nenodalāma?

Jā! Īsais stāsts būtu šāds — kad atcela verdzību, vairākums no afroamerikāņiem pārcēlās no dienvidu valsts daļas uz ziemeļu, un to sauc par migrāciju. Tātad viņi parcēlās uz lielākām pilsētām, piemēram, uz Čikāgu, Detroitu, Kanzasas sitiju, un sāka būvēt savu dzīvi tur, kur bija vairāk pieņemama «krāsaina» cilvēka būšana. Kas notika — līdz pat tam laikam vairākums cilvēku bija iesaistīti reliģiskajās un garīgajās situācijas, un bija cilvēku grupa, kura izdomāja: «Labi, tas reprezentē veco dzīvi, bet mēs gribam virzīties uz nākotni, cērēt uz labāko un meklēt laimi». Parādījās Tomass Dorsijs, kurš ir pazīstams kā gospel mūzikas tēvs, viņš ir viens no pirmajiem cilvēkiem, kurš paņēma baznīcas mūziku un izpušķoja to. Viņš sāka pielietot perkusijas, paātrināja tempus, lai padarītu to mūziku bišķiņ dzīvāku, lai dievkalpojumi kļūtu vairāk saistoši tiem cilvēkiem, kuri ir klāt. Un daudzi cilvēki saka, ka gospel un džeza mūzikas estētika ir līdzīga, tāpēc, ka tie paši cilvēki, kuri spēlēja džezu sestdienu vakaros klubos, spēlēja arī gospel mūziku dievkalpojumos svētdienu rītos. Tāpec tie ritms, skaņa un iekārtojums ir līdzīgi. Tātad tu redzi, ka abi stili ir vienādi cieši saistīti ar reliģiju.

Tātad tā ir patiesība, ka spiričuels sākotnēji ir vergu dziesma?

Jā. Tas arī izskaidro to, kāpēc spiričuelu repertuārs ir vairāk domāts koriem — cilvēki dziedāja kopā laukos vai mājās, un tad līdz ar tās mūzikas attīstību akapela kolektīvs The Fisk Jubilee Singers sāka koncertos dziedāt spiričuelus, un tāpēc tas, ko mēs tagad dziedam, ir pārsvarā tā saucamais «koncertu spiričuels», ar profesionālām balsīm. Bet kādreiz dziedātājiem nekādas izglītības nebija, dziedāšanas skolas nebija, vergiem tā bija vienkārši dabiskā dziedāšana bez notīm, harmonijas būvēja pēc dzirdes. Tā ir savdabīga evolūcija. Spiričuels piedzima no verdzības, pēc tam pārvācās uz koncertzālēm, cilvēki sāka pierakstīt dziesmas notīs un dziedāt to kā akadēmisko mūziku. The Fisk Jubilee Singers popularizēja spiričuelu mūziku. Viņi ceļoja apkārt valstij, dziedāja spiričuelus, lai savāktu naudu savas izglītības apmaksai melnajās koledžās, kuras tikko sāka veidoties. Lūk, tā viss nobīdījas, un līdz ar afroamerikāņu migrāciju uz ziemeļiem viņi arī sāka attālināties no tās mūzikas. Ne pilnībā, bet tā piedzima gospel mūzika — lai padarītu dievkalpojumus pozitīvākus, advancētākus. Bet tik un tā, ja ieskatāmies tekstos, daži no tiem ir sirdi plosoši. Daži teksti ir par izdzīvošanu, daži par skriešanu prom, daži par cerību uz labāko nākotni, bet tā estētika ir citāda sakarā ar mūzikas instrumentu ieviešanu un nedaudz sarežģītāku akordu secību. Un tas veids, kā gospel mūzika darbojas dievkalpojumos, arī atšķiras no spiričueliem, gospel mūzika ir vairāk elastīga, ja tu gribi atkārtot kādu līniju 5 reizes, jo tu tā jūti, tu to izdarīsi, tajā pašā brīdī spiričuelos pieturās pie konkrētas formas, kā ir rakstīts, tā arī izpilda. Un vēl viena starpība ir tas, ka gospel mūzika pārsvarā rakstīta solistiem, bet spiričueli — korim un acapella.

Vai tu atceries to stāstu par Reju Čarlzu, kad viņš paņema spiričuelu un nomainīja Jēzu uz Baby, kas rezultējās ar to, ka viņš kļuvis nevēlams savā kopiena? Kaut kas par zaimošanu?

Es neatceros detaļas, bet es varu saprast, kāpēc, jo agrāk melnajās baznīcās bija strikts nodalījums — svētais no laicīgā, piemēram, ja mēs runājam par «dejošanu» baznīcā, var manīt, ka cilvēki, kustoties pie gospel mūzikas, neceļ kājas pārāk augstu un neaplaudē, jo tas ir saistīts ar sekulāro mūziku, tāpēc arī baznīcās plaukšķina. Ir daudzi afroamerikāņu mūziķi, kuriem karjera sākās tieši baznīcā, un no tās viņi pārgāja uz popmūziku, un dažas vecas paaudzes uzskatīja to par velna mūziku, tāpēc ja tu virzies tajā virzienā… Dažās kopienās bija grūti, bet tas arī bija ļoti sen, tagad ir liels mikslis, ir kristīgais roks, kristīgais reps. Bet tajos laikos, ja tu izvēlētos pievienoties tai kustībai, tu šķērsotu baznīcai ceļu. Es varu saprast, kā pārvākšanās sekulārajā pasaulē veidotu konfliktu starp svētās pasaules idejām un morāli. Tas bija diezgan nerets scenārijs tajos laikos.

Vai jābūt kristīgam, lai dziedātu gospel mūziku?

Es personīgi domāju, ka nē. Man nav jābūt latvietim, lai dziedātu latviešu tautasdziesmas, bet es varu saprast dziesmas nozīmi un citīgi strādāju, lai nodrošinātu to, ka spēšu izstāstīt klausītājam pareizo stāstu. Tātad, pat ja es nebūtu kristietis un neticētu tekstam, kā mūziķim mans darbs būtu interpretēt komponista nodomu. Kā es saku saviem studentiem: «Ja tu nodziedāji vienu dziesmu un tas sagrāva tavu ticību, tad tava ticība nebija pietiekami stipra no paša sākuma». Ja viens skaņdarbs ir spējīgs salauzt tavu teoloģiju, tev problēmas bija krietni pirms tu sāki dziedāt.

Pieņemsim, ka ir cilvēks, kurš grib iemācīties dziedāt gospel mūziku, bet nezina par to pilnīgi neko, kā viņam jārīkojas? Ar ko jāsāk?

Iet dziedāt gospel korī! Un ja blakus nav gospel kora (kas nav iespējams ASV), meklē kādu dziedātāju, kurš tev patīk, un mācies no viņa. Atrodi vietu, kas tev ļaus eksperimentēt ar to. To var darīt arī caur internetu, tu vari uzsākt virtuālo kori, mūsdienās tehnoloģijas ir vienkārši apbrīnojamas! Atrod cilvēkus, kuriem patīk tas pats, kas tev, un dariet to kopā!

Pieņemsim, ir cilvēks, kas nav mūziķis, un viņš grib sākt klausīties gospel mūziku, ar ko viņam jāsāk?

Es ieteiktu ieiet Youtube un vienkārši ierakstīt «gospel music» un sākt klausīties. Zem tā ir paslēpies tik daudz! Čikāgā to dara savā manierē, Detroitā citā, un tā tas ir. Arī agrīnie gospel dziedātāji ļoti atšķirās no mūsdienu.

Ja mēs atgriežamies pie dziedāšanas aspekta — kā ir ar tehnisko pusi? Tu taču nevari dziedāt gospel mūziku operas balsī?

Tas pieprasa līdzīgas lietas — tev jāprot pareizi elpot un viss pārējais, kas ar to saistīts. Bet ar to līdzības arī beidzas, tehnika, protams, atšķiras. Kaut gan es domāju, ka katram mūsdienu mūziķim jābūt daudzpusīgam, jo ja tu proti darīt tikai kaut ko vienu, tev būs ļoti maz darba un nāksies meklēt kādu ar mūziku nesaistītu papildus darbu.

Kad tu strādā ar cilvēkiem, kuriem iepriekš nebija saskarsmes ar gospel mūziku, kādas metodes tu pielieto, lai iemācītu viņiem šo stilu?

Visātrākais ir nodemonstrēt to. Pirmo skaņdarbu, ko paņēmām ar kori šeit (JVLMA), es sākumā nodziedāju un tad liku viņiem atkārtot. Es varētu pateikt viņiem, lai skatītos notīs un lasītu no lapas – šeit jāslīd, te skaļāk, šeit klusāk… Bet viss notiek ātrāk, ja es viņiem to pats radu. Daudzās skolās pastāv tāda problēma, ka studenti pārāk koncentrējas uz notīm, bet tu taču nevari nolasīt emociju, ko es lieku frāzēs, kad dziedu.

Kā tu sāki strādāt ar koriem?

Ja godīgi — tas bija ļoti labi atalgots darbs. Mani palūdza iestāties amatā, un es piekritu. Sākumā es nezināju, kā tas jādara, bet es iemācījos. Un tagad es to mīlu! Man patīk apmācīt, man patīk būt diriģentam, man patīk apgūt dažādus stilus, un man ļoti patika, kāmēr esmu te, uzzināt par latviešu komponistiem.

Evilena Protektore

Kas tev patīk vairāk — mācīt vai uzstāties?

Man liekas, ka diriģēt ir tas pats, kas uzstāties. Mūsu skolā, kur es strādāju, mēs sevi saucam par skolotājiem-diriģentiem, nevis vienkārši diriģents vai skolotājs. Man liekas, ka lai būtu efektīvam mēģinājumos, tev jādara tas viss. Tev jābūt spējīgam iemācīt saviem studentiem darīt to, ko tu vēlies, lai viņi darītu, un tev jābūt arī spējīgam atgādināt viņiem par to ar saviem žestiem. Es saviem studentiem pasniedzu daudzas lietas — vokālo tehniku, stilu, arī kā pasniegt citiem cilvēkiem. Kas saistīts ar dziedāšanu — man patīk dziedāt, bet es izvēlējos nebūt vienkārši dziedātājs, jo man patīk ērti dzīvot, un ja tu esi «pilna laika» dziedātājs, tu visu laiku kaut ko dari, mēģini atrast nākamo darbu, nākamās proves, tev jābūt gatavam visu laiku ceļot no vienas valsts malas uz otru, jābūt spējīgam dziedāt visu laiku. Tu vari dziedāt baznīcā, pasniegt privātstundas dziedāšanā un klavierēs, dziedāt profesionālajā korī, reizēm operā, un tas viss vienlaicīgi. Un es negribu darīt to visu. Tāpēc es pasniedzu universitātē, apmācu topošos diriģentus, ceļoju pa Ameriku un apkārt pasaulei, strādājot ar koriem, un dažreiz arī dziedu. Esmu apmierināts, ja man pašam ir viens vai divi koncerti gadā.

Kas sniedz gandarījumu, kad esi pasniedzējs?

Mans Dievs… Skatīties, kā mani studenti aug! Kā viņi sākumā nezin neko, tad mēģina visu apgūt un integrēt jaunas zināšanas savās stundās, kad viņi absolvē un sāk paši pasniegt, un tad es zinu, ka viņi tiešām apguva materiālu un ir spējīgi pielietot to dažādās situācijās. Jebkurš cilvēks var dziedāt gospel mūziku, bet kad esi spējīgs iemācīt to citiem, tas nozīmē, ka tavs saprašanas līmenis ir dziļāks, ka tu tik tiešām pārzini to stilu.

Pilnu fotogaleriju no koncerta var apskatīt JAZZin Facebook lapā.