Sievietes saksofonistes Bertas Moreno ceļojums lielajā džeza pasaulē

Berta Moreno par pirmo koncertu Latvijā, saspēli ar mūsu džezmeņiem un sekošanu līdzi sapnim

2017 Global Music Awards, 2016 Sidney Zolot (par izcilību mūzikā) un 2015 BMI/Evelyn Buckstein ieguvēja, džeza saksofoniste un komponiste Berta Moreno ir kļuvusi par vienu no interesantākām savas paaudzes tenorsaksofonistēm. Berta ir apceļojusi Eiropu ar savu kvartetu vairāk nekā 3 gadu garumā, guvusi 1. vietu Zoetermeer Jazz Competition un 2. publikas balvu Leidse Jazz Competition Nīderlandē 2013. gadā.

Jauns Bertas džeza albums «Little Steps» sastāv no 8 kompozīcijām, kas vēsta par sievietes ceļojumu uz sava sapņa sasniegšanu: kļūšanu par džeza mūziķi. Šis ir garš ceļojums, kas aizved klausītāju cauri vairākām valstīm un kontinentiem, izaicinājumi, kas mudina augt joprojām neiedomātajos veidos, ceļojums, kas sastāv no vairākiem cilvēkiem, bet vairāk par visu — ceļojums sevī. Ar Bertu aprunājāmies pēc viņas koncerta Vecrīgas Pashkevich Jazz Club, apspriežot svaigākos iespaidus par džezu un neizbēgami salīdzinot latviešu un amerikāņu mūziķus žanrā, kas piedzimis ASV.

Vai šī ir tava pirmā reize Latvijā?

Spēlējot — jā. Es biju atbraukusi te pirms 4 gadiem ar Maksimu (Perepelicu), lai apciemotu viņa ģimeni, bet vēl nekad nebiju te spēlējusi, tāpēc šis ir bijis mans pirmais koncerts. Pēc tā mēs dodamies uz Liepāju, tad uz Ventspili, Jūrmalu un vēlreiz uz Ventspili.

Ventspils koncerts notiks Starptautiskās Džeza dienas Latvijā ietvaros. Pirms tu te atbrauci, vai dzirdēji, ka Latvijā ir džezs? Kādi bija tavi iespaidi par to?

Es patiesībā visu laiku sekoju līdzi — Maksims nāk no Latvijas, tāpēc mēs skatāmies Facebook live video, ziņas un koncertu anonsus. Viņš spēlēja te pērn, un, atgriežoties, stāstīja, ka te ir augsts mūziķu līmenis, un džezs Latvijā atdzimst, par ko viņš ir ļoti laimīgs. Es zināju, ka jūs te darat labu lietu, promotējot džeza kultūru.

Kā Maksims izvēlējās latviešu mūziķus koncertu sastāvam?

Viņš jau pazina viņus, bet es pazinu Leonardas (Pilkauskas) no Amsterdamas laikiem, mēs spēlējām ar viņu Lietuvā un tad atvedām uz šejieni. Pārējos koncertos spēlēsim ar Tomu Rudzinski. Mēs izvēlējāmies mūziķus, kuri, pēc mūsu uzskatiem, spēlē patiesi labi, un viņu koncerti bija lieliski. Mēs atbraucām, pamēģinājām, iečekojāmies, un viss uzreiz izdevās. Es jūtos patiesi laimīga.

Kādi ir tavi iespaidi par Latvijas mūziķiem kopumā, salīdzinot ar Ameriku?

Nav nevienas vietas pasaulē, ko var salīdzināt ar Ameriku, jo tajā mājo lieli vārdi — Christian McBride, Chris Botti, Chick Corea un vairāki citi. Kopējā līmenī visi mūziķi tagad izceļo no savām valstīm un dodas uz Ņujorku vai citām vietām uz kādu brītiņu, pilnveidojas, spēlē ar dažādiem cilvēkiem, līmenis aug. Es, tagad spēlējot ar jūsu mūziķiem, jutos gandrīz līdzīgā līmenī kā spēlējot Ņujorkā — līmenis ir patiesi augsts. Tāpēc jūs esat laimīgi, ka jums ir šādi mūziķi!

Tā mēs arī domājam! Lūdzu, pastāsti man par savu mūziku — kas ir galvenā lieta, ko gribēji teikt ar savu albuma programmu?

Sekot līdzi sapnim un sievietes ceļam džezā. Sievietes mūziķi, kas mēģina sasniegt šādu pat līmeni. Mums tas reizēm neizdodas tik vienkārši. Tā man bija jāizceļo no savas valsts, ģimenes, virzienā uz citām zemēm. Lai spēlētu Ņujorkā, bija daudz kas jāupurē, bet tas vienlaicīgi atnesa ļoti daudz prieka. Šis ir mans personīgs ceļš. Pagāja kādi 9-10 gadi, kopš izdomāju kļūt par mūziķi. Pirms kādiem 8 gadiem pametu savu valsti, devos uz Nīderlandi, un pirms gandrīz 4 gadiem pārvācos uz Ņujorku. Doties ārpus mājām bija grūti, bet tas sniedza rezultātus.

Nepadarot to pārāk personīgu, bet kā ir dzīvot kopā diviem mūziķiem?

Visi šo jautā. Ja mēs abi būtu saksofonisti, būtu grūtāk, bet Maksims ir basists, tāpēc bieži varam spēlēt kopā kā duets vai sadarbībā ar vairākiem kolektīviem. Tas ir jauki, mēs varam bieži būt kopā un neilgoties viens pēc otra tik ļoti.

Sievietēm pūšaminstruments tomēr nav tik bieža izvēle.

Tā kļūst par aizvien biežāku, un esmu priecīga, jo man liekas, mums ir nepieciešama sievietes balss mūzikā. Nav tā, ka mums jābūt vienīgām, bet mums ir tur jābūt. Viena no lietām, kas mani priecē, ir tā, ka gandrīz pēc katra koncerta pie manis pienāk kāda meitene un saka paldies, man patīk, ka meitene spēlē saksofonu. Man patīk iedvesmot sievietes, parādot, ka mēs arī to varam, nav nekādu problēmu.

Ko tu ieteiktu Latvijas mūziķiem — palikt un sniegt savu ieguldījumu valstī, vai ceļot ārpus tās, lai nestu Latvijas vārdu ārzemēs?

Šis ir ļoti personisks jautājums. Man liekas, ir jāseko sirdij. Ja sirds saka, ka ir nepieciešama kāda pieredze ārpus valsts, ir jāseko šai idejai, bet vienmēr jāatgriežas, lai dotu. Es jutu, ka man ir jāizceļo, bet es cenšos atgriezties uz savu valsti tik bieži, cik vien varu, lai dotu, ko esmu iemācījusies, un dalītos. Abas opcijas ir labas, kamēr tu dod. Galu galā, viss ir par dalīšanos.