Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Kirila Moškova iespaidi par disku «Jazz in Latvia 2018»


Viens no slavenākajiem Krievijas džeza zurnālistiem izsaka savu viedokli par latviešu mākslinieku muzikālajiem panākumiem


Kirils Moškovs, «Джаз.Ру» žurnāla galvenais redaktors

Jazz in Latvia 2018

1. Latvian Radio Big Band
Kārļa Vanaga vadībā orķestris pēdējo gadu laikā ir manāmi pieaudzis: tagad tas ir Eiropas līmeņa bigbends, ko te pārstāv spilgts Matīsa Čudara autordarbs — programmas darbs pēc rakstura, atgādina dažus mūsdienu bendu komponēšanas klasiķa Gordona Gudvina «multeņu» sacerējumus, tikai, atšķirībā no Gudvina darbiem, šis nav ironisks, bet gan ļoti nopietns. Diemžēl kompozīcijas programmas raksturs liek orķestrim visas septiņas ar ceturtdaļu minūtes atbildīgi spēlēt notīs ierakstīto tekstu, nenovirzot uzmanību uz improvizētajiem solo, tātad — pēc šī skaņdarba ir grūti teikt, kā orķestrim klājas ar solistu līmeni.

2. Very Cool People feat. Kristīne Prauliņa
Jēls, spēcīgs, kaut arī nedaudz pēc temperamenta diskrēts soul-roks ar atsperīgu grūvu, kas precīzi nospēlēts tieši pēc kanona, ar firmas zīmi — kliedzošu pūšaminstrumentu sekciju, bet galvenais te ir vokāls: Kristīne Prauliņa zina, ko dara, stila šablonus atveido, kā nākas, bet neiegrimstot tajos līdz galam, neļaujot klausītājam aizmirst, ka viņš tomēr klausās ziemeļeiropiešus, nevis ekscentriskos dienvidniekus. Ja soul-roks var būt kulturāls, tad šis arī ir kulturālais soul-roks.

3. Kārlis Vanags Trio
Kārlis Vanags ir ne tikai bigbenda vadītājs (vēsturiski, šķiet, pat divu), un ne tikai saksofonists: spriežot pēc šī skaņdarba, viņš ir arī klarnetists, negaidīti vecmodīgs pēc spēlēšanas manieres un interesanti skanošs askētiskajā ģitāras-basa-bungu trio skaņu atmosfērā. Ritmiski šis skaņdarbs ir bosanova, bet intonatīvi šur tur uzpeld augšā mājīgas, mīļas vecas Baltijas valstu estrādes notis, kuras es tik labi atceros pēc līdzīgiem instrumentāliem skaņdarbiem, ko pārtraukumos starp dienas programmām pārraidīja Padomju radio, kad es biju pārnācis uz mājām pēc skolas pagājušā gadsimta 70.tajos gados. Es tikai nesapratu, kas notika ar perkusijām pēdējos divos kvadrātos — sajūta tāda, it kā vecajā omulīgajā kafejnīcā pēkšņi ieskrēja divi iedzēruši malkas cirtēji un sāka dejot džigu.

4. Jazzatomy
Divi galvenie dzinējspēki te noteikti ir Evilenas Protektores vokāls un Artjoma Sarvi klavieres, bet skaņu ainava ir daudz sarežģītāka, nekā var likties pēc pirmajām notīm: tas ir ne tikai mūsdienu grūvs — tas savā ziņā ir prog-grūvs, kas ar kolāžas metodi salikts no ritmiski kontrastējošām epizodēm, kas dramaturģiski aizraujoši salikti šķietami pieejamajā dziesmas formā. Ainavu nobeidz nebanāli izsmalcināti aranžējumi, kas maina skaņu ainavu katrā no kontrastējošām epizodēm, un ļoti nešablonisks skaņu režisora darbs, kurš katrai no epizodēm izdomājis savu oriģinālu skaņas atmosfēru: īpaši iespaidīgi skan klavieres, kas savā solo it kā iebrauc pa taisno klausītājam ausīs.

5. Klausies. Слушай. Listen
Melodeklamācija — vai, drīzāk, vienkārši deklamācija — pie atturīgas saksofona un bungu saspēles, kas imitē frīdžezu. Imitē — jo tie tik ideāli iekļaujas pauzēs starp vārdiem un rindām vecmodīgi sillabiskajam dzejolim angļu valodā, ka var iedomāties: tā nevar būt brīva improvizācija — pat ja saksofonistam Tomam Rudzinskim nestāv priekšā nošu partitūra, viņam priekšā pavisam noteikti stāv Aleksandras Lines rakstītā dzejoļa teksts, un viņš precīzi sasaista sevis spēlēto ar tajā brīdī skanošo vārdu. Tas ļoti atšķir projektu no tā, kā dzeja tika izmantota 1960.to gadu agrīnajā frīdžezā: laikā, kad jauns Lerojs Džounss (vēl pirms pieņemis Amiri Baraka vārdu) vienkārši lasīja savu «Melno dada-nihilismu» pa virsu Ņujorkas Art-kvarteta niknajam frīdžezam. Te muzikāls audums ir sajusts kā brīvais džezs, bet tāds «cerebrāls»: disciplinēts, pārdomāts, atturīgs. Būtu interesanti, ja projekta nosaukumā pieteiktā (vārds «Klausies» latviešu, krievu un angļu valodā) trīsvalodība tiktu realizēta viena skaņdarba ietvaros: ir saprotama tieksme parādīt pasaulei eksporta izlasē dzejoli tieši angļu valodā, bet gribētos dzirdēt visu autora un izpildītāja krāsu paleti — ideja šķiet ļoti bagāta.

6. Lauris Amantovs Jazz Quartet
Simtprocentīgi konservatīgs, muzejiski precīzs, stilistiski tiešs vecmodīgs džeza meinstrīms — tā laika meinstrīms, kad Mailzs un Kontreins aizveda galvenā virziena priekšējo galu tālu prom, uz neregulāro ritmu, trako ekstātisko plūsmu un tumšo emociju pusi, bet konservatori spītīgi negāja tiem pakaļ, principiāli bremzējot un paliekot mājīga džeza kanona rāmjos: vienmērīgs svinga ritms, gracioza intonēšana, ērta skaņu ainava, kas ielenc klausītāju kokteiļbāru pustumsā un ar dižmeistaru lielisku slinkumu stāsta viņam vecas, kā visa pasaule, un mīļas, kā bērnības mājas, pasakas par neiespējamu laimi. Tas ir tieši tik mājīgi un vecmodīgi, ka pat ļauj iedomāties lielisku solistu (pianista Viktora Ritova un paša līdera, trombonista Laura Amantova) tādu postmodernistisku atturīgumu — grūti iedomāties, ka 21. gadsimta otrajā desmitgadē to var spēlēt pavisam nopietni.

7. Krists Saržants Quintet
Pavisam jauns pianists, Latvijas mūzikas akadēmijas students Krists Saržants noteikti klausās daudz modernas mūsdienu mūzikas, tās, ko Eiropā bez šaubām sauc par džezu, bet džeza dzimtenē izvairīgi sauc par «mūsdienu eiropiešu mūziku ar džeza ietekmēm». Viņa skaņdarbā ir dzirdamas daudzas ietekmes, un, kas nav mazsvarīgi, šīs ietekmes izmantotas uz dzimtā pamata: šī ir džezīga (OK, eiro-džezīga!) latviešu tautas dziesmas aranžija. Bet pēc viena šī skaņdarba šķiet, ka, ja tur netiktu izmantots nobriedis, emocionāli spilgts Evilenas Protektores vokāls, jaunajam mūziķim vēl nav pietiekami daudz paša radošas bagāžas, lai viņam būtu oriģināls produkts, ko rādīt pasaulei.

8. Equanimity Trio
Šķiet, arī līdz Latvijai nonākusi power-trio mode — skaļi, tieši roka ritmi, pamatā 8/8 izmērā, izlaisti cauri džeza trio instrumentācijai: akustiskas klavieres, akustiskas bungas un akustisks kontrabass. Pianists Edgars Cīrulis, basists Jānis Rubiks un bundzinieks Rūdolfs Dankfelds spēlē tieši to. Ritmiskas kustības svinga ritms gan ritma sekcijā, gan solo neeksistē kā tāds: viss tiek spēlēts ar precīzām 16.tām, gluži kā rokmūzikā. Protams, 15 gadus pēc The Bad Plus un it īpaši pēc Esbjörn Svensson Trio ir grūti šajā stilistikā pateikt kādu jaunu vārdu, ja turpina tās izteiksmes līdzekļus izmantot tīrajā veidā, bez starpžanru elementu un papildus tembru pielietošanas. Tomēr «Nesatricināms trio» spēlē šo mūziku ar lielu entuziasmu, tāpēc klausītājs var noticēt pat tam, ka viņi izgudroja šo stilu nupat un paši.

9. Daumants Kalniņš Quintet
Vēl viena paneiropejiska kustība — uz džezu orientētas mūsdienu popmūzikas izpildījums nacionālajā valodā — līdz Latvijai nonākusi diezgan agri, vēl padomju periodā. 28gadīgais Daumants Kalniņš šajā virzienā sasniedz ievērojamus rezultātus. Vai nu tāpēc, ka bērnībā viņš dziedāja klasisko repertuāru, no Mocarta līdz Pučīni, vai arī tāpēc, ka pēc pusaudža gadu balss mutācijas uzstājies mūsdienu mūziklos, bet viņa darbs ar tekstu, ar vārdu vēstījuma stāstīšanu klausītājam atstāj spēcīgu iespaidu — pat ja nesaproti, par ko tieši viņš dzied. Šim skaņdarbam (un visam albumam, kurā tas iekļauts) Daumants izvēlējies latviešu nacionālās dzejas klasiķa Friča Bārdas dzeju, un jāsaka, ka viņa darbā ar tekstu ir jūtama arī milzīga cieņa pret dziesmas poētisko pamatu, kā arī liels artistiskums. Skaņdarbs ir izdaiļots ar profesionālu, ļoti džezīgu pēc faktūras, pianista Kristapa Vanadziņa solo.

10. S&T Syndicate
Informācija par šo skaņdarbu izlases grāmatiņā izdaiļota ar nebeidzamām žanriskām definīcijām: te ir gan fjūžns, gan fanks, gan ambients, gan drum-n-bass, gan acid jazz, gan arī kaut kāds post roks. Pēc fakta te skan patīkams, ne pārāk sarežģīts instrumentāls poproks ar vieglu, nedaudz domīgu noskaņu, ko būtu labi likt kafejnīcās kā fonu mūsdienu jauniešiem — vien brīžiem kāds no instrumentiem atļaujas nedaudz paaugstināt dinamisko grādu: te atturīgi ierūcas ģitāra, te tālumā nedaudz iekliedzas saksofons. Pilnībā ļauties mūzikas mierīgai plūsmai traucē tikai tieša līnijveida atturīga sitaminstrumentu spēle, kas ļauj atcerēties skolas laiku amatieru rokgrupu entuziasmu.

11. Arta Jēkabsone
Jauna latviešu vokāliste šobrīd mācās Ņujorkas New School universitātē, kurā ir viena no labākām džeza sagatavošanas programmām pasaules džeza galvaspilsētā — un tas ir uzreiz dzirdams viņas skaņdarbā, ierakstītā ar Ņujorkas kursabiedriem: kopējais radošuma grāds un instrumentu pārvaldīšanas līmenis (ieskaitot balsi) ir visai augsts. Lai gan līdz nobriedušai meistarībai šiem mūziķiem priekšā vēl daudzi gadi smaga darba, viņu entuziasms un atklātība pret amerikāņu džeza jaunajām tendencēm nevar neaizraut. Īpaši vērtīgi ir tas, ka Arta piekopj dzimtās saknes: izlasei tika izvēlēta viņas latviešu tautas dziesmas interpretācija, un šī interpretācija stāsta gan par 23 gadu vecas dziedātājas iesakņošanos dzimtās valsts kultūrā, gan arī par to, ka Amerikā viņa jau paspēja daudz ko iemācīties — ne vien iemācīties kādus paņēmienus: viņa jau labi zina, kā šos paņēmienus pielietot tam, kas viņai ir tuvs un dārgs, sasniedzot nevis mehānisko salīmējumu iespaidu, bet gan organiski savienojot amerikāņu džeza valodu un nacionālos muzikālos pamatus.

12. The Gerhard Ornig — Toms Rudzinskis Quartet
Šī kvarteta līderi, Rīgas saksofonists Toms Rudzinskis un trompetists no Austrijas Grācas — Gerhards Ornig — kopā studējuši Amsterdamas konservatorijā, kas šobrīd strauji virzas uz priekšu Eiropas džeza izglītības nozares rangu tabulā. Tur pat ir studējuši arī bundzinieks Andris Buiķis un kontrabasists no Londonas Pat Cleaver, izaudzis Francijā un dzīvojošs Amsterdamā. Visi četri vēl ir diezgan jauni mūziķi, bet visiem ir plaša starptautiska pieredze, kas turklāt neaprobežojas ar džezu vien. Rezultātā šis spēcīgs starptautisks kvartets spēlē spēcīgu starptautisku mūziku — auksts, saspringts, skaļš, ass un aizraujošs mūsdienu džeza meinstrīms ar daudziem tajā iekļautiem starpstilistiskajiem elementiem. Orniga solo uz trompetes īpaši iespaido.

13. Syncope
Labi, kāpēc gan nevarētu iekļaut rokdziesmu džeza izlasē? It īpaši tad, ja tā ir diezgan precīzi nospēlēta (ja neņemam vērā sastingtu ritmu), diezgan pārliecinoši nodziedāta, un, pats galvenais, izdaiļota ar spēcīgo, virtuozo un bez kompromisiem nospēlēto slavenākā mūsdienu latviešu džeza skatuves saksofonista Denisa Paškeviča solo, un tam sekojošs skaļš elektriskās ģitāras solo (Āris Ozols) nepaspēj aizmiglot iespaidu no saksofonista domas precizitātes.