Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Jazzahead! Muzikālie ieguvumi


Ko labu un jaunu klausīties — iesaka JAZZin komanda


Evilena Protektore

Delegāta būtība, kad tu piedalies vienā no lielākajiem džezam veltītajiem gadatirgiem Eiropā, ir daudzpusīga — tu esi atbildīgs par informācijas izplatīšanu, stāsti interesentiem par to, kāds tieši ir džezs tavā valstī. Mēdz gadīties arī pastāstīt par džeza mūzikas vēsturi (kas attiecās uz tavu valsti, protams), ieteikt koncertu vietas, ja tas interesents kādreiz atbrauks uz Latviju, nu un vispār atbildēt uz visādiem jautājumiem, dažreiz vienkārši par skārbo mūziķu eksistenci. Jāsaka, ka tas ir diezgan interesants piedzīvojums, jo tev ir iespēja iepazīties ar visdažādākiem cilvēkiem un tikai pēc tam uzzināt, ka tieši šis jautrs onkulis īstenībā ir, piemēram, žurnāla Downbeat galvenais redaktors (tas ir tikai viens no piemēriem, man nebija gadījies satikt Amerikas visnozīmīgākā žurnāla galveno redaktoru, un vispār šaubos, ka viņš tur bijis…), vai arī ka šī daiļa meitene, kura izskatās tā, it kā viņai ir 15 gadi, īstenībā nupat vinnēja kaut kādā pasaules svarīgākajā džeza konkursā…
Bet vislabākais, manuprāt, ir muzikālais ieguvums. Līdz ar laiku kontakti pazūd, bet mūzika paliek. Mums gadījās atvest mājās diezgan pieklājīgu jaunas klausāmvielas kolekciju, ar ko šajā rakstā labprāt padalīsimies!
NB: Ja uzklikšķināsi uz pasvītroto albuma nosaukumu, varēsi to noklausīties Spotify vietnē!

Jazz From Lithuania 2018
Sāksim ar kaimiņiem! Pats disks ir ļoti skaisti noformēts, un šogad tas ir, manuprāt, visinteresantākais dizains, ar kuru nācās sastapties gadatirgū: diska vāks nav īsti vāks, bet ir… aploksne, pilna ar pastkartēm. Katra pastkarte veltīta albumā iekļautam māksliniekam.
Pats albums ir daudzpusīgs, kādai dziesmu izlasei arī jābūt.

Reinless — «Sus Signal 2»
Kaut gan esmu salīdzinoši labi pazīstama ar Lietuvas džeza mūziķiem, šo kolektīvu līdz šim nebiju dzirdējusi. Skaņdarbs interesants, stils varētu būt fusion ar diezgan tradicionāla fanka piegaršu, bet fankam neraksturīgiem inčīgiem ritmiem. Ļoti bagāta aranžija, noteikti gruvīga mūzika, kuru ir interesanti klausīties.

Ethnic Mood — «Oi, griežle, griežlele»
Izskatās, ka ne tikai Latvijā tagad ir moderni aranžēt tautas mūziku, un tas ir labi! Man pašai etno džezā ļoti patīk tas, kā saplūst divas dažādas kultūras un veido ko pavisam jaunu un neparastu. Šī kompozīcija ir labs pierādījums tam, ka mūzikā ir iespējams veiksmīgi eksperimentēt ar visu ko. Ļoti melodisks skaņdarbs, lirisks un maigs, bet enerģisks. Interesantas harmonijas un ļoti patīkams vokālistes tembrs.

Aureole — «Part1»
Šis skaņdarbs jau vairāk atgādina to slaveno lietuviešu džezu. Ja skatāmies no vēsturiskās puses, tad Lietuva vienmēr bija vairāk noskaņota uz «brīvā» džeza frekvencēm, pateicoties savam tuvumam Polijai, kurā frī džezs ziedēja ātri, aktīvi un joprojām pulcē daudzus mūziķus savu piekritēju lokā. Bet atpakaļ pie skaņdarba — frī, avangards, pat neņemšos nekā citādāk definēt. Godīgi, neesmu nekāda eksperte šajos stilos, un arī piekritēja neesmu, bet es varu novērtēt izpildījuma kvalitāti. Meistarīgi, ekspresīvi.

Domas Aleksa — «H.O.M.E.»
Spilgts kontrasts ar iepriekšējo skaņdarbu, šis ir gadījums, kad mūziku gribās nosaukt par ļoti labu un interesantu Smooth džeza piemēru, un es nekādā gadījumā negribu teikt, ka Smooth džezs ir kaut kas slikts, bet diezgan reti tajā var sadzirdēt basa klarneti. Kaut gan šajā skaņdarbā ir arī manāms daudz kas no R’n’B stila, bet tieši tas Domasam vienmēr bija raksturīgs, tāds nebeidzams grūvs. Ir patīkami dzirdēt, kā viņš attīstās muzikāli, bet pieturās pie sava unikāla stila un turpina ražot labu un kvalitatīvu mūziku. Domas Aleksa pats par sevi ir ļoti pieredzējis mūziķis, kurš pirms kāda laika Latvijā gandrīz vai dzīvojis, tik daudz koncertu viņam šeit bija.

The Schwings Band — «Swings Like Teen Spirit»
Grupa «The Schwings» Latvijā kļuvusi pazīstama pēdējo 5 gadu laikā, un regulāri viesojas pie mums ar koncertiem visdažādākajās sastāvu variācijas — sākot no trio un līdz kvintetam. «Swings like teen spirit» ir ļoti laba kaverversija slavenai grupas «Nirvana» dziesmai, uzminiet, kurai? Joks, protams, bet nosaukums ideāli izsaka to stilu, kurā skaņdarbs ir izpildīts, un es nerunāju par tādām kaverversijām, ko masveidā veido pasaulē ar nosaukumu «Jazz VS Rock» vai ko citu (izvēlies jebkuru stilu un ieraksti pats), jo šie piemēri, manuprāt, ir ļoti slikti padarītie darbi: tie komerciālie pasākumi iegulda 5% no iespējamiem spēkiem un ražo nekvalitatīvu muzikālo materiālu ar moto: «ļaudis apēdīs». Ja runājam nopietni, nevar vienkārši paņemt jebkuru pop dziesmu, nospēlēt to bosanovā un nodziedāt to ar vāju, bet «erotisku» balsi un nosaukt to par džezu. Turpretī tas līmenis, ko demonstrē «The Schwings» šajā kompozīcijā, ir piemērs tam, kā tam jābūt. Viņi ne tikai perfekti pieturās pie īstā svinga, bet arī kvalitatīvi aranžē skaņdarbus, tā, ka «Nirvanas» slavenākā dziesma izklausās svaigi un neparasti.

Brave Noises — «Altar of Credence»
Skaņdarbs no 2017. gadā izdotā albuma «Between the Dreams» atgādina kaut ko nordisku, ko parasti var dzirdēt no dāņu māksliniekiem, kas mūsdienās ir diezgan izplatīta parādībā, un tas arī nav nekāds pārsteigums. Neesam vairs Padomju laikos, kad ir pieejama tikai partijas akceptētā mūzika, bet esam Eiropā, un mūsdienu jaunieši aktīvi izmanto iespēju mācīties ārzēmēs. Ļoti populāri ir doties uz Berlīni, Hāgu, Amsterdamu un Kopenhāgenu (protams, ar to saraksts nebeidzās), un nereti mēs sastopamies ar piemēriem, kad no mūsu vietējiem mūziķiem pēkšņi piedzimst kaut kas, kas īsti neizklausās latviski (vai šajā gadījumā lietuviski). Tas nav slikti, tas tā vienkārši ir, un šis kolektīvs ir viens no tādiem piemēriem. Ja godīgi, es nezinu, vai kāds no māksliniekiem ir mācījies kaut kur ārzemēs, bet tās mūzikas ietekmes ir skaidri saklausāmas. Bet pats par sevi skaņdarbs ir ļoti skaists, melodisks, emocionāls, interesants un skaņas ziņā diezgan progresīvs.

Veronika Chichi Quartet — «Mr.Jazz»
Par Veroniku sen jau zināju, bet beidzot varu dzirdēt viņu «uz pilno», ar savu albumu, par ko man ir patiess prieks. Viena ir no tām māksliniecēm, kura nebaidās savā dziedāšanā integrēt lielu artistisma daļu. Viņa māk gan skaisti nodziedāt, gan «pasketot», gan arī atspēlēt dziedāmo materiālu tā, lai pēc iespējas precīzāk nogādātu līdz klausītājam skaņdarba ideju. Klausoties tieši šo skaņdarbu, prātā ienāca doma, ka tas varētu būt kāds Brodvejas uzvedums, tikai audiāls, bez skatuves, dekorācijām un visa pārēja.

Litauras Janušaitis — «Bright Side 2»
Šis skaņdarbs ilustrē to, ko man patīk saukt par laikmetīgo džezu, un izskatās, ka atkal latviešu un lietuviešu tendences sakrīt — arvien vairāki džezmeņi sāk pielietot stīgas, un šajā gadījumā tas ir vesels kamerorķestris. Ļoti maigs, lirisks un melodisks skaņdarbs, kuram šis orķestris piedod savdabīgu «saldumu» — tas noteikti patiktu cilvēkiem, kurem bail no džeza. Kamēr orķestris izpilda pavadošā sastāva funkciju savā stilā, saksofonists Litauras virtuozi «džezo» pa virsu, izdaiļojot skaņdarbu ar tikai džezam raksturīgu lidojuma brīvību. Šāds stils ļoti skaisti un precīzi demonstrē divas lietas — pirmkārt, to, ka džezs ļoti labi skan kopā ar klasisko sastāvu, ka šīs divas kultūras māk sadzīvot kopā (ja tiek spēlētas pareizi, ja tie mūziķi ir labi informēti par abām pasaulēm), un otrkārt, ka džezu jau var saukt par klasisko mūziku, ja to pasniedz šādā veidā. Un kad es saku «šādā veidā», es domāju par skaisto koncertzāli, kad cilvēki tiešām klausās mūziku un pieņem to. Džezs ir atradis sev vietu visdažādākajās koncertzālēs, ne tikai klubos un bāros.

Džiazlaif — «A Lot Of Days»
Vēl viens piemērs tam Lietuvas džezam, kas man parasti nāk prātā — traks, avangardisks, bet šoreiz arī nedaudz agresīvs. Biezās frāzes, pastiprinātās ģitāras, alterācijām pilnas improvizācijas, nedaudz histēriski pūšamie. Kolektīvs ir jauns, bet jau aktīvi darbojās Lietuvas džeza žanrā un braukā pa festivāliem visā Eiropā. Var dzirdēt, ka mūziķi ar savu mākslu lepojas, jo spēlē to bez kompromisiem. Viņi paši saka par sevi šādi: «We are loud and proud, and don’t give a damn… about any single nonsense rule!» (Mēs esam skaļi un lepni, un mums nerūp absolūti neviens absurds likums), un to var skaidri sadzirdēt viņu mūzikā.

Leonardas Pilkauskas — «Have a Good Day»
Tradicionāls džeza kvartets, kura līderis un arī skaņdarba komponists ir saksofonists Leonardas Pilkauskas, piedāvā melodisku, maigu un patīkamu, kaut gan harmoniski advancētu skaņdarbu, kuru gribās nosaukt par balādi, bet gluži šādos rāmjos skaņdarbs neiederās. Arī par tradicionālo džezu to nosaukt nevar, šeit drīzāk būtu atkal laikmetīgā džeza piemērs. Var skaidri dzirdēt, ka māksliniekiem ir stipra džeza bāze, katra nots ir apzināta un likta savā vietā, šādā veidā piedāvājot kvalitatīvu un inteliģentu materiālu.

Kaunas Big Band — «Good Old Gee»
Kauņas Bigbends ir vienīgais lielais sastāvs šajā diskā, un valstī ir vienīgais, kas darbojas pastāvīgi ar municipalitātes atbalstu. Skaņdarbu «Good Old Gee» sarakstīja lietuviešu komponists Jievaras Jasinskis, un tajā brīnišķīgi saplūst tradicionāls bigbenda kultūrai raksturīgs frāzējums kopā ar modernākām harmonijām un ritmiem. Kopumā skaņdarbs atstāj fanka piegaršu ar bigbenda virtuozitātes odziņu. Solisti patīkami pārsteidz ar savu meistarību, un vispār skaņdarbs ir interesants un daudzpusīgs.

Lajos — «Su savo daina»
Spilgti kontrastējot ar iepriekšējo skaņdarbu, dziesma «Su Savo Daina» ir vēl viens labs etno džeza piemērs, kaut gan šoreiz tajā var sadzirdēt nedaudz no Āzijas, kas pēc neliela pētījuma izradās bija Kankles — kokles lietuviešu brālis. Pārsteidzot klausītāju, skaņdarbs pakāpeniski pāriet uz klasisko svingu solo daļā, un pēc tam uz tā paša svinga tiek atkal dziedāta tēma, kaut gan vokālā tehnika paliek no svinga tāla, pieturoties pie vairāk tradicionālā tautas skanējuma.

Giedrius Nakas — «Letter for B»
Ka noslēdzošais diska skaņdarbs, klausītājam tiek piedāvāta džeza balāde, ko izpilda tradicionāls džeza kvartets. Šis skaņdarbs, manuprāt, atgādina to, ko bieži izpilda vietējie mākslinieki ar Džastina Kauflina piegaršu. Maigi, melodiski, ar klasiskām akordu secībām, viss skaņdarbs izklausās plūstoši, soprano saksofona un klavieru unisoni rada īpašu noskaņu. Pats skaņdarbs ir ļoti skaisti aranžēts, ar interesantām pasāžām, kas kopumā veido ļoti skaistu skanisku ainavu.

Kopumā disks sanāca ļoti bagāts, daudzpusīgs, daudzslāņains, pilns ar radošumu, enerģiju un meistarību. Tas arī ir pierādījums tam, ka džezs dzīvo un attīstās un nekļūst mazāk populārs līdz ar laiku, bet tieši otrādi, Lietuva ir bagāta ar to stilu. Bet tas arī nav nekāds pārsteigums, vai nē?

EURASIANS UNITY — «Enja», 2018.

Ļoti interesants albums no Minhenes, kaut gan tas nav visprecīzākais tam raksturojums. Interesants un īpašs ir fakts, ka kolektīva dalībnieki nāk no 7 dažādām valstīm un izpilda skaņdarbus 5 dažādās valodās, un neviens no tiem nekautrējas ienest savu tautiskumu tajā mūzikā, tāpēc albums «Enja» ir noteikti kaut kas no etno džeza kategorijas, bet īsti nevar definēt, kuru tieši etniskumu tajā var sadzirdēt. Kolektīva dalībnieki ir vokāliste Tamara Lukasheva no Ukrainas, vokāliste Feruza Ochilova no Uzbekistānas, kura arī spēlē dutaru un doiru, ūdiste Negar Bouban no Irānas, akordeoniste Veronika Todorova no Bulgārijas, pianists Salman Gambarov no Azerbaidžanas, basists, tubists un vokālists Alex Morsey no Vācijas, bundzinieks un perkusionists Bodek Janke no Polijas un kolektīva vadītāja un saksofoniste Caroline Thin no Vācijas. Pats par sevi albums ir ļoti atmosfērisks, dažādu valstu tautu melodijas meistarīgi nospēlētas un nodziedātas. Brīžiem var manīt brīvā džeza iezīmes, diezgan eklektiski skaņdarbi, bet tas padara visu muzikālo materiālu vēl interesantāku. Šī albuma noklausīšanās atgādina vienu lielu ceļojumu, jo ar katru dziesmu mainās tās galvenais «tautiskums». Kopumā albums ir ļoti interesants, enerģētisks un perfekti demonstrē divu dažādu kultūru (džeza un tautas mūzikas) veiksmīgo mijiedarbību.

Leléka — EP

Un ja mēs jau sākām «runāt» par etnodžezu, uzreiz gribās pieminēt kolektīvu Leléka, kura vokāliste Viktorija Anton šogad piedalījusies Riga Jazz Stage konkursā. Viņas vokāls pārsteidz ar savu spēku un enerģiju, bet tajā pat laikā dziedātāja ir spējīga nodziedāt maigi, liriski, ar tīro un klasiskāko balsi. Ļoti interesanti dzirdēt, kā viena skaņdarba laikā viņa pārslēdzas no klasiskākas dziedāšanas manieres uz tautas balsi, un pa virsu tam visam viņa precīzi aktieriski atspēlē materiālu, kas arī nav nekāds pārsteigums, jo pirmā dziedātājas izglītība bijusi aktiermāksla. Vēl interesanti ir klausīties, kā džeza motīvi saplūst ar Ukrainas tautas melodijām un valodu. Pašas tautas dziesmas ir ļoti inčīgi aranžētas, pielietojot gan mainīgus takstsmērus, gan polifoniskas frāzes, gan džezam raksturīgas harmonijas. Kaut gan tas nav īsti albums, bet tā sauktais EP (mūzikas krājums, kurā skaņdarbu skaits ir mazāks par pieņemto, lai to varētu saukt par albumu) ar tikai 5 kompozīcijām, manuprāt to var uzskatīt par labi pārdomāto muzikālo produktu ar skaidru koncepciju un vilinošu mūziku.
Sanāca arī nedaudz aprunāties ar Viktoriju, jo viņa arī bijusi Jazzahead! gadatirgū.

Aprīlī tu piedalījies Riga Jazz Stage konkursā, kā tev patika?

Man ļoti patika! Es satiku nenormāli daudz foršu, pozitīvu un dažādi talantīgu cilvēku. Ļoti daudz labu iespaidu, bet par vislielāko iedvesmu kļuva, protams, tikšanās ar Mišelu Pipokiņju. Es ļoti mīlu brazīļu mūziku un nekad neesmu redzējusi, ka cilvēks dara ko līdzīgu Mišelam! Man pat paveicās nodziedāt skaņdarbu kopā ar viņu meistarklasēs. Esmu ļoti pateicīga organizatoriem, kuri viņu atrada, uzaicināja un sarīkoja to visu. Vispār konkursa atmosfēra bija ļoti patīkama, cilvēki atklāti un organizācija ļoti augstā līmeni — viss skaidrs, kas notiek, kur jāiet.

Vai tas bija tavs pirmais konkurss?

Nekad nebiju piedalījusies vokālajos konkursos, jo man pašai ir savs projekts (Leléka), un parasti es koncertēju ar to. Mēs tikko bijām Burghauzenā, tur notiek starptautiskā džeza nedēļa, un iekš tās ir Jaunā džeza balva, kuru mēs arī saņēmam! Tas bija liels prieks! Es pieradu piedalīties konkursos ar to savu projektu, es ar to jūtos labi un ērti… Un šeit pirmo reizi biju viena pati un man bija dīvainas sajūtas, bet mūziķi Latvijā bija vienkārši izcili, it īpaši Artis Orubs! Jā, protams, viss ir pavisam citādāk, nav tā, kā es pieradu, bet tā vienmēr ir — citi cilvēki, citas enerģijas, cits skatiens uz mūziku. Pusfinālā es izpildīju vienu ukraiņu tautas dziesmu, samiksētu ar brazīļu ritmiem, un finālā vienu brazīļu skaņdarbu un vienu manu autorkompozīciju, nedaudz depresīvu, melodisku, citādu. Es gribēju parādīt visas savas puses, savas savādības. Man liekas, diezgan labi sanāca!

Kur tu tagad dzīvo? Ar ko nodarbojies?

Es tagad dzīvoju un mācos Drezdenē un ļoti mīlu savu skolotāju — Selīni Rūdolfu. Mūsu vokālajā klasē visi ir tik dažādi un tik savādi, vispār atmosfēra ir labvēlīga mākslai, lai attīstītos savā unikālajā veidā.

Kā tu atradi savu ceļu brazīļu mūzikā?

Es pati esmu no mazas pilsētiņas un izaugu sava veida muzikālajā vakuumā. Man ilgi nebija savs dators un pieeja internetam, tāpēc ļoti maz dažādas mūzikas vispār zināju. Kad es atbraucu uz Vāciju un sāku apmeklēt sagatavošanās kursus, es ieskatījos iestājeksāmenu prasībās, un tur bija rakstīts, ka vajag atskaņot 3 kompozīcijas dažādos stilistiskos novirzienos, piemēram, bībops un bosanova. Es paskatījos un sapratu, ka nezinu, kas ir bosanova. Nezinu, kā tas ir iespējams, bet tiešām, pirms trīs gadiem man nebija ne jausmas par bosanovas un sambas pastāvēšanu vispār! Ieslēdzu Youtube un noklausījos pašu pirmo skaņdarbu (man liekas, tā bija «Girl from Ipanema», tikai, paldies Dievam, brazīļu valodā, jo man ļoti nepatīk, kad tulko skaņdarbus), un uzreiz iemīlējos. Es biju tādā sajūsmā! Es nevarēju saprast, kas un kāpēc, bet pēkšņi man iepatikās. Mani saviļņoja tas, ka tā ir tautas mūzika, kura nākusi no parastiem cilvēkiem, bet izpildīta ar tādu meistarību! Ik pa laikam sastopos ar brazīļu mūziķiem, un tas ir vienkārši burvīgi, es ļoti gribu uz semestri aizbraukt mācīties Brazīlijā apmaiņas programmā.

Pastāsti par savu kolektīvu — ko tieši jūs spēlējat un kādi ir nākotnes plāni?

Mēs izpildām ukraiņu tautas dziesmas un miksējam tās ar džezu. Decembrī mums ar Leléka ir ieplānota liela tūre Polijā un Ukrainā. Bet vispār mēs tagad meklējam leiblu, lai ierakstītu un izlaistu savu albumu. Pagaidām mums ir tikai debijas EP, bet pēc Burghauzenas mums parādījās pāris piedāvājumi no dažādiem leibliem, un es ceru, ka 2019. gadā tomēr piedzims mūsu albums!

Nu ko, veiksmi māksliniekiem un gaidīsim jaunu albumu!

Janto’s Oktaeder — Post-harmonic orchestra

Funk/fusion ar sarežģītiem ritmiem un free jazz iezīmēm, ar avangarda odziņu. Ļoti interesanta balsvedība un pūšamo instrumentu daudzbalsība, nedaudz disonanta, bet tomēr baudāma mūzika. Kopīgs skanējums ir diezgan vecmodīgs, bet labā nozīmē, it kā komponists ir paņēmis vislabāko no tradicionālā fanka un ielicis to visu trakajā kastītē. Dažreiz mūzika liekas diezgan matemātiska, ir bagāta ar ritmiski inčīgām frāzēm, bet vienlaicīgi ar to komponists spēlējas ar dažādu instrumentu tembru salikumiem, kas piedod tai īpašu skanējumu. Kaut gan ierakstā piedalās tikai 5 pūšamie, aranžijas izveidotas tādā veidā, ka rodas sajūta, it kā klausies bigbendu, bet tas droši vien ir arī iemesls albuma nosaukumam. Kopumā es nosauktu to visu par progresīvo džezu.

Bartosz Dworak Quintet — «Reflection»

Ļoti interesants albums, kur galveno lomu spēlē vijole. Vispār šodien sastapt vijoli laikmetīgajā džezā gadās diezgan reti, un tieši tāpēc man ļoti sagribējās šo albumu noklausīties. Nē, protams, tagad diezgan daudzi vijolnieki eksperimentē un mēģina spēlēt džezu, bet veiksmīgu piemēru, manuprāt, ir diezgan maz, un pārsvarā tie ir saistīti at čigānu džezu jeb manušs (gypsy jazz, kurā viens no visnozīmīgākajiem vijolniekiem bijis Stefans Grapelli). Modernajā džezā arī ir pāris labu piemēru, teiksim, Marks Feldmans no ASV, vai arī Jean-Luc Ponty un Regina Carter. Bet tomēr, ja mēs runājam par mūsdienu klasiskiem džeza sastāviem, tur parasti dzirdēt vijoli negadās.
Bet atpakaļ pie albuma! Sastāvs diezgan tradicionāls — klavieres, kontrabass, bungas, bet saksofona vietā šoreiz ir vijole. Albumā ir iekļautas 6 kompozīcijas, lielāko daļu no kurām sakomponēja vai nu Bartosz Dworak (vijole), vai arī Piotr Matusik (klavieres). Kaut gan saturiski materiāls ir diezgan laikmetīgs, tajā noteikti var dzirdēt tautas mūzikas motīvus — kaut kas no īru folkloras, kaut kas no poļu, bet šie motīvi ļoti labi integrējas galvenajā muzikālajā noskaņā.
Kas man ļoti patika — skaņa. Ir zināms, ka džezā ir pieņemts «rakstīties» kopā, visi mūziķi spēlē vienlaicīgi, katram instrumentam pielikti mikrofoni, lai skaņa būtu īstākā un apjomīgāka. Šo tehniku var skaidri dzirdēt ierakstā, it īpaši skaņdarbā «Ballad III», kur var sadzirdēt, kā kontrabasists elpo, tas piešķir īpašu šarmu materiālam.
Ja pievēršam uzmanību tieši vijolei albumā, pozitīvs moments ir tas, ka mūziķis to izmanto ne tikai kā solo instrumentu, bet arī rada atmosfēru, efektus, palīdz pavadošajam sastāvam veidot kopīgu ainavu. Māksliniekam objektīvi ir ļoti laba tehnika, viņš pārzin džeza mūzikas pamatus, improvizācijas ir labi pārdomātas un var dzirdēt, ka viņš zina, ko spēlē. Un tas viss īstenībā nav nekāds pārsteigums, jo ja ieskatāmies mākslinieka mājaslapā, varam dabūt tam skaidrus pierādījumus — konkursu skaits, kurā viņš dabūjis visdažādākas balvas, ir visai iespaidīgs, tur ir gan pirmā vieta starp solistiem vienā poļu džeza konkursā, gan balva par oriģinalitāti, gan Grand Prix Jazz Juniors in Krakow konkursā, vēl viens Grand Prix, šoreiz LOTOS JAZZ COMPETITION, un vēl viens Grand Prix INTERNATIONAL ZBIGNIEW SEIFERT JAZZ VIOLIN COMPETITION, kā arī vēl pāris balvas. Diezgan iespaidīgi džeza vijolei, vai nē?
Kopumā albums ir ļoti interesants un baudāms, nedaudz lirisks, bišķiņ melanholisks. Es noteikti ieteiktu to noklausīties, tikai varbūt nevis braucot mašīnā vai fonā, bet apzināti, ar labu skaņas sistēmu, vai arī austiņās un bez steigas, vienkārši klausīties un baudīt.

Jamie Baum — «Bridges»

Šis albums stipri atšķiras no visiem iepriekš aplūkotajiem. Pats pirmais skaņdarbs uzreiz piedāvā agresīvo klezmer/fusion noskaņu ar inčīgo pūšamo instrumentu daudzbalsīgumu un mainīgiem taktsmēriem un avangarda iezīmēm. Tālāk mēs dzirdam kaut ko maigāku, melodiskāku un arabiskāku, plūstoši pārejot uz diezgan atmosfērisku daļu, veltītu Nepālai (kur pēkšņi parādās kaut kas avangārdisks, agresīvs un rupjš). Pēc tam visa noskaņa pārslēdzas uz kaut ko vairāk amerikānisku, fusion stilā, kas negaidīti pāriet uz Indijas tautas mūziku un nobeidz visu albumu ar atkal amerikānisku svinga un fanka kokteili. Diezgan daudzpusīgs albums sanāca, visu laiku pārlec no stila uz stilu, bet kā saka kolektīva līdere — viņa būvē tiltus starp kultūrām un to kultūru mūziku. Džeimija Bauma izveidoja albumu, ko var nosaukt par ceļojumu pa neeiropiešu pasaules malām. Jā, izskatās, ka mūsdienās ir diezgan populāri vērsties pie tautas mūzikas un integrēt tās iezīmes džezā, vai arī otrādi. Tā ir diezgan interesanta tendence, kura negarantē labu rezultātu, bet kaut ko noteikti interesantu.
Gribās pievērst atsevišķu uzmanību tieši aranžijām, jo Džeimijai sanāca uzrakstīt ļoti interesantas daudzbalsības un veiksmīgi izmantot «call & response» formu, kur frāzes imitē savdabīgu diskusiju. Ļoti interesanti tembrāli izskausās arī basa klarnetes, flautas, ģitāras un trompetes salikums.
Kopumā albumu noteikti var nosaukt par interesantu, bet diezgan sarežģītu. Ja kāds klausītājs nav ar džeza mūziku «uz tu», pieļauju, ka šī klausamviela būs ne visai saprotama. Jā, šis materiāls noteikti ir domāts džeza gardēžiem, bet ja tāds esi, tad ej un klausies, jo ja skatāmies no, teiksim, akadēmiskās puses, sanāca ļoti interesants produkts.

Tatyana Balakirskaya — December

Es nenosauktu šo albumu par džeza ierakstu, drīzāk tā ir ļoti inteliģenta popmūzika ar džeza un blūza iezīmēm, bet pats par sevi materiāls ir ļoti kvalitatīvi nospēlēts. Tatjanas vokāls ir ļoti patīkams, zema samtaina balss, kas brīžiem atgādina Diane Reeves. Albums ir ļoti atmosfērisks, mūziķi vedo savu ainavu ļoti izteiksmīgi. Albumā piedalās 3 mūziķi — pati Balakirskaya, saksofonists Jochen Baldes un ģitārists Franz Hellmüller. Vispār no paša pirmā skaņdarba uzreiz atcerējos par vēl vienu trio — «Equilibrium», vienīgā atšķirība būtu, ka pēdējie vairāk eksperimentē ar skaņu, kamēr Tatyanas trio tomēr paliek savdabīgajās dziesminieces rāmjos. Vienīgais izņemums visā albumā varētu būt skaņdarbs «December», kurā trio parāda savu avangardisko pusi, bet tā puse ļoti labi iederās kopējā albuma koncepcijā. Pats albums ir kā viena liela skaņu glezna, kuru trio ļoti skaisti un meistarīgi zīmē.

Sasha Mashin — Outsidethebox

Šis albums nāk no Krievijas, un tas ir viens no retajiem džeza mūzikas piemēriem, ar ko nācās iepazīties pēdējo pāris gadu laikā. Kaut gan saukt to par krievu džezu īsti nav korekti, jo ierakstā piedalās diezgan internacionāls sastāvs, lielākā daļa no dalībniekiem dzīvo ASV, un viens no tiem ir vispieprasītākais šobrīd krievu-amerikāņu trompetists Alex Sipiagin.
Tur var dzirdēt gan bībopa iezīmes, gan kaut ko modernāku, visas kompozīcijas ir spridzinoši enerģētiskas, muzikāli izaicinošas, tajās mijas kopā gan avangarda, gan pat smooth jazz iezīmes. Man tas albums nedaudz atgādinājis kaut ko no Floras Purim repertuāra, it īpaši 1985. gada koncertu kopā ar Airto Moreira, tikai ar daudz sterilāku vokālu, vēl sarežģītākiem «gājieniem» un agresīvāk nospēlētu… visu. Kaut gan pats mākslinieks savā intervijā žurnālam jazz.ru saka, ka albuma galvenā ideja ir atbrīvoties no šabloniem un uzstādījumiem, ko mēs paši sev nosakām, manuprāt, viņš drīzāk eksperimentē ar džeza stilistiku, nevis atsākās no šī stila rāmjiem. To, kas ir spēlēts šajā albumā, manuprāt, var nosaukt par Amerikas meinstrīmu, ar kuru ļoti veiksmīgi tiek galā mūsu vietējais Deniss Paškevičs. Atšķirība ir tikai sastāvā, jo Mašina aranžijās piedalās daudz dažādu instrumentu, izmantojot visas tās krāsas, ko dod plašs sastāvs.
Mans viedoklis būtu šāds — šis albums ir paredzēts muzikāli izglītotam klausītājam (ne obligāti mūziķim, vienkārši pieredzējušam džeza klausītājam), kurš būs spējīgs novērtēt visu ieguldīto darbu.

Dario Napoli Modern Manouche Project — My Favorite Spot

Kaut gan albuma nosaukumā figurē vārds «Manouche», saturiski to nevar nosaukt par tīro gypsy jazz materiālu. Jā, lielākā daļa skaņdarbu sastāv no šī stila elementiem, dažreiz tie izpaužas solo partiju izpildījumā, dažreiz pavadījumā, bet katrā skaņdarbā parādās kaut kas no fanka, kaut kas no fusion, kaut kas no tradicionālā svinga.
Albums sastāv gan no autorkompozīcijām, gan no populāro skaņdarbu aranžijām. Dažreiz mulsina «nepareizās» ģitāras izmantošana, jo skaņa nav autentiska priekš čigānu džeza, bet pats mākslinieks apgalvo, ka viņš necenšas strikti pieturēties pie īstā stila, bet drīzāk eksperimentēt ar to, miksējot to ar modernākiem džeza mūzikas izpausmes veidiem. Ja salīdzinām viņu ar, teiksim, lietuviešu diskā iekļautajiem tā paša žanra pārstāvjiem grupu «The Schwings», tad viņu māksla ir krietni autentiskāka, bet tas arī nenozīmē, ka viens kolektīvs vai otrs spēlē labāk.
Pašas kompozīcijas un aranžijas ir ļoti gaumīgas un muzikāli izaicinošas, patīkami pārsteidz ātrie unisoni ar basu, nedaudz atgādina jauno ģēniju Mišelu Pipokiņju, tikai itāļu/franču variācijā. Kopumā albums ļoti baudāms, kvalitatīvs un interesants, noteikti iesaku noklausīties.