Jauna vienotā RDKS un JVLMA bigbenda ceļojumu aizsāk ārzemju pasniedzējs
Pīts Madsens par savu ceļu mūzikā, izglītību Latvijā un Amerikā, un pasniegšanas mākslu un prieku
Kā jau stāstījām iepriekšējā JAZZin numurā, džeza nodaļai pavasara semestrī piedzima bigbends, kas vieno JVLMA un RDKS studentus. Kaut gan bigbenda vadītājs ir Latvijā atpazīstams saksofonists Dāvis Jurka, pats pirmais ansambļa koncerts tika sagatavots, iesaistot viesi no tālās Amerikas — Dr.Art Pete Madsen.
Ar Pītu sanāca aprunāties par dažādām tēmām, īpašu uzmanību pievēršot atšķirībām starp Amerikas un mūsu pašu izglītības sistēmu.
Tev ir doktora grāds! Vai džezā?
Nu… Mans doktora darbs īstenībā ir par klasisko trombonu. Bet brīdī, kad rakstīju disertāciju, mans pamatdarbs bija saistīts ar džezu Ilinoisas universitātē. Šī skola ir milzīga, un es strādāju par profesora asistentu. Es spēlēju abus stilus — klasisko un džeza trombonu — pēc iespējas vairāk, pat laikā, kamēr strādāju pie savas disertācijas.
Kā tu nokļuvi džezā, ja esi klasiskais trombonists?
Īstenībā es vienmēr biju spēlējis abos stilos, kaut gan džezs man bija tīkamāks, gan spēlējot, gan pasniedzot. Bet, manuprāt, situācija ASV nedaudz atšķiras no Eiropas, es tik daudz jauna esmu uzzinājis par to, kā lietas notiek šeit — izskatās, ka te tu vari būt vai nu klasiskais mūziķis, vai nu džeza, bet Amerikā tas nav obligāti tā. Studenti mācās klasisko un džeza spēli vienlaicīgi, un pārsvarā ar to pašu pasniedzēju. Tas arī ir tas, ko es daru! Es esmu džeza ansambļa vadītājs, bet es arī pasniedzu trombona spēli, un tā pārsvarā ir klasiska, kaut gan mēs nedaudz ieskatāmies arī džezā.
Es pieļauju, ka, izaugot Amerikā, parastais students tomēr zinās par džezu vairāk par mūsējo…
Vislielākā atšķirība no Amerikas ir tā, ka šeit tu esi vai nu klasiskais mūziķis, vai nu džeza, un tie divi stili nesaskaras. Manā skolā situācija ļoti atšķiras. Un ir arī specializētas skolas, kas jums ir, piemēram, RDKS, mums tādu skolu nav. Vienkārši neeksistē, vai varbūt ne tādā līmenī, ka šeit. Visas skolas ir aptuveni vienādas — tu apgūsti matemātiku, angļu valodu, vēsturi, un tad ir izvēles priekšmeti — tu vari izvēlēties kori vai ansambļa spēli, bet pati ideja, ka šādā vecuma tu jau specializējies mūzikā, nav iespējama. Studenti parasti sāk spēlēt pamatskolā (12-14 gadi), un varbūt viņiem paveiksies ar ļoti labu ansambļa skolotāju vai džeza ansamblis būs labāks nekā citā skolā, bet jebkurā gadījumā viņi koncentrēsies uz mūziku mazāk, nekā RDKS. Es teiktu, ka skaitliski jums studentu ir mazāk, bet kvalitātes ziņā viņi ir krietni labāki! Studenti šeit spēlē neticami labi.
Paldies studentu vārdā! Tātad tu atbrauci strādāt ar vienoto RDKS un JVLMA bigbendu?
Jā! Un esmu darījis nedaudz no visa, esmu strādājis ar combo, dažas dienas pēc kārtas esam strādājuši ar bigbendu. Bigbendu es vairāk apmācīju, bet arī nedaudz pats spēlēju, koncertā spēlēšu divas dziesmās, pārējās diriģēšu.
(Pilnu fotogaleriju no koncerta var apskatīt JAZZin Facebook lapā.)
Kādi ir tavi iespaidi par mūsu džeza nodaļu? Tu esi šeit jau 3 dienas.
Es esmu ļoti pārsteigts ar to, kas notiek džeza nozarē, pirms atbraucu, es nezināju, ka šis būs pirmais bigbenda koncerts, un tas ir ļoti iedvesmojoši! Man liekas, tas ir ļoti interesanti, ka akadēmija tikko savāca bigbendu. Amerikā viss notiek otrādi. Parasti skolās 14-18 gadus veci bērni jau spēlē bigbendā, bet reti kurš spēlē ansambļos. Šeit ansambļi ir gandrīz visur, un tikai tagad sākās bigbends.
Jāsaka, ka mūsu džeza nodaļai ir tikai 10 gadi, viss tikai sākas…
Jā! Un studenti ir vienkārši izcili!
Pie kā tu strādā tagad?
Sakarā ar bigbendu ir tā — es biju iesūtījis notis iepriekš, lai viņi varētu izmēģināt. Es gribēju izvēlēties visdažādāka rakstura mūziku, kuru viņi varbūt paši neizvēlētos šeit, bet ņemot vērā faktu, ka tas ir pirmais koncerts, pieļauju, ka visa mūzika ir jauna. Mēs spēlēsim divus skaņdarbus no Kaunta Beisija repertuāra, pāris kompozīcijas, ko sarakstīja nedaudz modernāki komponisti, nedaudz no tradicionāla džeza, latin džeza, modernus skaņdarbus.
(Pilnu fotogaleriju no koncerta var apskatīt JAZZin Facebook lapā.)
Ar kādiem izaicinājumiem studentiem nāksies saskarties sakarā ar to, ka bigbendam tas ir tikai sākums?
Es novadīju meistarklasi trombonistiem, atnāca kādi 7 cilvēki, un viņiem bija daudz jautājumu sakarā ar artikulāciju, man tas likās interesanti. Varbūt dažas problēmas ir saistītas ar valodu — es pieļauju, ka valoda, ar kuru esi izaudzis, ietekmē artikulācijas lietas.
Tu esi aktīvi iesaistīts arī klasiskajā mūzika, vai nē?
Amerikā tas pārsvarā ir tā, ka cilvēki spēlē visu. Piemēram, novembrī man bija koncerts ar Omahas Simfonisko orķestri, maijā es spēlēšu kopā ar pūšamo instrumentu kvintetu, un tas arī ir klasiskais pasākums, bet es arī spēlēju grupā, kas saucās The Nebraska Jazz Orchestra. Pārsvarā es strādāju izglītības nozarē, pasniedzu universitātē. Tas man patīk — es sevi redzu vairāk kā pasniedzēju. Man ļoti patīk skatīties, kā mani studenti attīstās un aug, kļūst gudrāki. Pārsvarā mūsu studenti paši grib kļūt par mūzikas skolotājiem tajā pašā nozarē, ka mēs. Ir tik patīkami redzēt, kā viņi stājas universitātē 18 gados, tad absolvē un paši kļūst par skolotājiem!
Vai tu bieži apmeklē džeza koncertus?
Kad ir tāda iespēja. Es gribētu, lai tā būtu biežāk. Man pašam bieži ir koncerti, maniem studentiem ir koncerti, man arī ir sieva un divi bērni… Tātad ar visu to, kas notiek, dažreiz man gribas vienkārši palikt mājās. Bet mums ir ļoti labs kultūras centrs, Holland Performing Arts Center in Omaha, viņi rīko brīnišķīgus koncertus, es apmeklēju tos diezgan bieži.
Vai tu apmeklē džema sesijas?
Vairs nē. Kad biju jaunāks, tad jā, bet diemžēl man vairs nav tam laika.
Cik svarīgi džeza mūziķim ir tās apmeklēt?
Jaunajam mūziķim — ļoti. Viņiem jāapmeklē pēc iespējas vairāk, to pats esmu darījis, kad man bija 19-20 gadi. Es gāju jebkurā brīdī, kad šāda iespēja bija, spēlēju ar jebkuru mūziķi, ko varēju dabūt pie rokas. Nebija svarīgi, vai man par to maksāja, tas ir vienīgais veids, kā iemācīties spēlēt! Viena lieta ir sēdēt klasē un trenēties, kas ir, protams, svarīgi, bet pavisam cita ir iespēja spēlēt ar citiem mūziķiem, ar tiem, kuri ir labāki par tevi.
Ja mēs runājam par tā sauktajiem «pieaugušajiem» mūziķiem, vai viņiem jāapmeklē džema sesijas?
Protams. Man liekas, tas ir tas pats, kas jaunajiem — iespēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem, mācīties jaunas dziesmas, spēlēt ar citiem mūziķiem. Tas ir diezgan skumji, ka mums nav pārāk daudz džema sesiju. Tas ir pārsvarā finansiālo apstākļu dēļ. Jums tepat ir stiprāka džeza kopiena. Vispār mans iespaids ir tāds, ka šeit džezu vairāk ciena un novērtē, Latviā un vispār ārpus ASV. Tas varētu atšķirties citās pilsētās, bet Omaha ir relatīvi maza vieta.
Pieņemsim, ka jauns (vai arī pieaudzis) klasiskais mūziķis pienāks pie tevis un teiks — hey, gribu iemācīties spēlēt džezu! Ar ko sāksi?
Vairākumam studentu, ar kuriem strādāju, gandrīz vai nav džeza pieredzes. Varbūt, viņi kaut ko ir spēlējuši vidusskolā, bet viņiem nebūs daudz zināšanu improvizācijā. Mēs sākam parasti ar solo transkripcijam, tas ir vienīgais veids, kā var iemācīties kādu stilu — tu klausies un imitē. Arī mācoties teoriju, pētot akordu struktūras, šādas lietas. Blūzs, vienkāršie pamati ir labākais, ar ko sākt.
Ja pie tevis pienāks kāds, kurš nav mūziķis, un teiks — hey, gribu uzzināt vairāk par džezu, ko tu viņam ieteiksi?
Īstenībā mums ir viens kurss, ko piedāvājam nemūziķiem, kaut kas līdzīgs džeza vēsturei, bet nedaudz vienkāršāks. Mēs vienmēr sākam ar lūgumu apmeklēt kādu koncertu, jo dzīvajā tas ir pavisam kaut kas cits. nekā ierakstā. Tāpēc, kad es to kursu lasu, es lūdzu apmeklēt kādu džeza koncertu un pēc tam uzrakstīt eseju par saviem iespaidiem, un bieži pirmā frāze ir: «Tas bija pirmais džeza koncerts manā dzīvē…» un tas ir Amerikā! Esot pasniedzējs, man tas jau šķiet liels panākums! Ir ļoti svarīgi darīt tā, lai nemūziķi apmeklētu džeza koncertus. Visvieglākais būtu saprast bigbenda mūziku, tātad ar to arī jāsāk. Nāc uz bigbenda šovu!